dice

Mīļo Dieviņ, kādēļ Tu radīji mani par pēdējā brīža cilvēku ?

Šodien darba vajadzībām no LTV nopirku 1990. gada dziesmu svētku ierakstu. Skatos un dzirdu savu bērnību. Tāda sajūta k-kur pagaisusi, vai iz manis, vai vispār. Tur gaisā virmo tāds patiess saviļņojums, kaklā kamols. Atgādina arī bērnībā ik gadu apmeklēto 15. augusta nakti ar svecītēm pie baznicas Aglonā, siltos džemperos. Toreiz neaizdomājos par reliģiju vai politiku, par nozīmi vispār, Tikai tas strāvojums gaisā, tāds kā klajā laukā dun skaņu iekārtu sistēma, ērģeles, nosaluši cilvēki ar svecītēm, kuras pil uz apģērba, svētku sajūta, lai arī nav nojēgas par ko svētki.
Bet tie dziesmu svētki.
Pagājušo nedēļ gāju pie kādas ārstes ar novirzi uz austrumu medicīnu, tādu, ar putniem bišķ... Viņa tā nievājoši izteicas par latviešu mentalitāti, precīzāk par teātra publiku, krievi kliedzot bravo, mīlot aktierus, bet mēs tik sēžot akmens sejām.
Man patīk īģņas latvieši daudz labāk par jebkuru citu mentalitāti, nav runa par krieviem, vienalga vai tie ir atvērtie spāņi, vai parunāties gribošie amerikāņi. Aizdomājos par to,ka latvietis varbut pietaupa emocijas k-kam pa īsto būtiskam, saviļņojošam.

Dziesmu svētki tikai 1x pa 5 gadiem, bet nesaviļņo tie tikai reto, super īgno latvieti. Es tagad nespēju iedomāties nevienu. Tā tiešām ir Vērtība.

Skatos, ka ierakstus šeit veicu tikai drūmā garastāvoklī. Nav brīnums, ka Jānis Ž., kurš vienīgais tos izlasa, domā, ka esmu "ļoti depresīvs cilvēciņš".
Jāni, šodien viss kārtībā, esmu patikami nogurusi, došos miegā, rīt agri celšos, jo jābrauc laivot. Man patiesībā bieži ir priecīgi, Jāni, godavārds!

Es ceru, ka vēl esmu pietiekoši samudrīta.

Manam ārējam cietajam diskam iet gluži tāpat kā man.
Mans ārējais disks ir pirkts pa lēto.
Viņš vienmēr ir pilns.
Failus izdzēšu tiklīdz projekts kādu mēnesi ir beidzies.
Dažus cenšos atstāt, bet tikai laika jautājums, kad kāds cits fails radīs nepieciešamību izsviest sargāto veco failu.
Viņš pa vecajai modei barojas no elektrības, nevis usb.
Tas padara viņa eksistenci atkarīgu no rozetes.

(Gribēju pastāstīt vēl, bet pēdējais teikums pārāk piedūrīgs, lai murgu beigtu.)

Varbūt dabas skaistums, kāds cilvēka mūža darbs, kas sniedzis ko skaistu šai pasaulei. Bet nekas jau nav paliekošs viss ir mirstīgs, zūdošs. Neesot pareizi domāt tā- nolieguma formā, aizbildinoties ar bet. Tomēr es nesaprotu vispār neko, varbūt cilvēks ir tāda statistikas mašīna, kura apkopo visu dzīvē krāto pieredzi, un tad šī mašīna darbojās attiecīgi vairāk negatīvajā jomā vai pozitīvajā. Citreiz liekas tik skaisti tek ūdens pa jumtu lietus laikā, ir skumīgi, bet skaisti, un saldsērīgā koncetrācija ir daudz spēcīgāka par kādu parastu laimi. Kādu spēli labāk spēlēt- visu vai neko, vai tomēr, ņemt par labu mazumiņu un gūt no tā prieku. Vēl k-kur lasīju, ka vissliktākais dzīvē esot savārstītas domas. Tieši nodomāju, ka man citu nekādu nav. K- kā apzināti, vai neapzināti, nezinu, cenšos neko nepieņemt kā faktu, kā patiesību. Es neticu patiesībai. Domāju tikai negatīvā formā. Jo tā, laikam, vieglāk. Par daudz lietoju es. Formulējot teikumus par daudz iestarpinu laikam, varbūt, nezinu. Kļūstu ar vien nepārliecinātāka, bravūrīgāka, dumāka, slinkāka. Kā pirmās pamanu negatīvās puses. Neiecietīga.
Nav mērķa.
Nav ideālu.
Nav ticības.
Nav velešanās.
Nav stimula.
Nav prieka.


Koncentrējies uz pozitīvo, es kā cilvēks ar lielu pieredzi negatīvismā, silti to iesaku.

Baigi labi derēja un der tas Andras Neiburgas citāts par dzīves jēgu kura rodama ziemas dienā, siltā flaneļa nakts kreklā, aizejot aiz klēts pačurāt un skatoties kā kūp pašas siltā čura. Tik pat labi dzīves jēga var būt da jeb kāds sīkums, tik pat labi var teikt ka tas viss ir sūds, ka jebkura muldēšana ir plika diršana.

Es jūtos kā mēle, kurai nav garšas karpiņu. Vai drīzāk kā mute, kura jūt tikai rūgtas garšas. Kā lai pieaudzē tās karpiņas kuras sajūt visas garšas.

fui, vairs nekad nepirkšu žurnālu kino raksti. Raksta vecas grezeles paralēli puķu audzēšanai.

Lieliskākā pēdējā laika dziesma- URBS / So Weit

ja iedzer, tad ir pavisam ok dzīvot!

Vajag informāciju, jo pati esmu nomušinājusies:
- tātad, vajag akadēmiskās zīmēšanas privātstundas vai k-ko tamlīdzīgu, lai varētu smuki sazīmēties un tikt iekš LMA, varbūt ir kādi gali vai info!?
- nepazīstu it nevienu, kurš pašlaik mācītos LKA, vai tur ir iespējami k-kādi nebūt sagatavošanas kursi ( pretendēt vēlos uz operātora studijām)

Ja vien Elīna vēl ar mani runātu, ja vien Juris man paturētu roku, ja vien man būtu duša, tad es būtu gandrīz perfekti sakārtojusi savu mazo laimītes izjūtu.

Trakāks kā krokodīls, nosnaudies kaņepēs- nāc iekšā, viņa teica, būsi aizvējā!

Es esmu tik nenormāli slinka, vienīgais ko man gribās darīt ir atrast kādu nevajadzīgu sienu un mest pret to olas, vēl gribētos no tilta mest olas.

Šodien teātrī mazliet sadzēros balzāmu atkal, uz baļļuku neaizgāju, pagulēju, tagad nenāk miegs. Domāju paskatīšos internetā Vides faktus. Ieraudzīju raidījumu par šo dabas koncertu. Tagad lūk sēžu ar asarām acīs. Tik pat kā savs, LV Sigur Ros. Ļoti skaisti :)


http://www.tv.lv/static/consolemanager/console/tv.lv/f_clip.asp?videoid={8D5BAAC7-F9BE-44BC-BD0B-B2046508D314}

Mans kaķis mani mīl, tas ir k-kā necilvēciski forši. Vienīgais labais šodien.

Un vispār, gudri cilvēki izklausās nežēlīgi seksīgi, es runāju par raksniekiem, bet patiesībā ir kompeksu māktas, dziļi aseksuālas būtnes= vāirumā gadījumu.
Cilvēks ir gudrs zvērs, jo prot melot, jo prot noslēpt to primitīvo dzīvnieku, kurš patiesībā ir viņš pats.

Nē, nē- es neatšķiros.

Angļu valodā izrādās bija jāraksta eseja par stereotipiem, stereotipiem par latviešiem. Par cik gadijās logs starp lekcijām vietējā pankūku ēstuvē "Pasaka" nolēmu ātri šo eseju arī uzrakstīt, vien papīra skaista līdzi nebija un pasniedzēja atteicās pieņemt šīs manas nesmukās lapiņas, kuras gan centos vismaz aprakstīt glītā rokrakstā. Bet nu labi un pareizi vien ir. Tagad mana eseja top no jauna. Nolēmu pameklēt ko tad Gūgles tante saka par latviešiem. Atradu netīšām Ilmāra Šlāpina pārdomas.

...cilvēks ir liela un kompleksa sistēma
nav tikai saprotams cik vēl un kāpēc
es par šo sistēmu ilgstoši domājot
jūtu tik jocīgas latviešu sāpes
cilvēks ir liela un kompleksa sistēma
es tikai nezinu kāpēc un kāda
mani daudz biežāk un noteiktāk uztrauc
mitra latviešu sievietes āda

I.Šlāpins


Sociālpolitiski un trāpīgi, ak Ilmār! ( http://209.85.135.104/search?q=cache:xkS7NyT8STgJ:www.satori.lv/%3Fsrc%3Draksts%26ho%3DJ%26item%3D1829+latvietis&hl=lv&ct=clnk&cd=37&gl=lv )

kā ar smalkmaizi vienojāmies bļja nav lamuvārds, bļja ir bļja. mana izjūtu eksplozija pašreiz koncentrējas vienā sīkā, pīkstošā- bļjāāā...

Un tagad, tieši tagad, kad es savā pēc pirmsizrādes reibonī esmu tam nobriedusi, es saku- es nožēloj savā dzīvē pagaidām tikai 2 lietas- 1. tā, ka es aizgāju pie mācītāja uz grēksūdzi, 2.- to es neteikšu- to zin tikai El.

Tad, kad izpurini plecus, pacel galvu, paskaties vēsu prātu- tā ir laba sajūta. Lai gan atskārsme tāda pati, kā tad, kad esi sagumis, ierāvies sevī- nezini smieties vai raudāt. Alga smieklīgi maza. Mājas smieklīgi nabadzīgas. Patība vientuļa. Izvēle laba. Jautājums tikai vai šādi dzīvojot es kādreiz nokļūšu tur, kur vēlos nokļut. Kur es vēlos nokļūt? Viss jau ir labi, tikai daudz kā pietrūkst. Un es nelīdīšu dzīvei pakaļā, lai tā mani pamanītu, es peldēšu tai pa virsu, esot tāda kāda es vēlos būt. Tas ir viss ko man vajag, tas ir viss kas man ir. Ko es tik bieži skumstu un bēdājos, laikam man piestāv tādai būt, laikam es vēlos tāda būt.

Mans dievs ir Bjorka, mana bībele ir 365 dienas filmas.