dice - 1990. gads

Šodien darba vajadzībām no LTV nopirku 1990. gada dziesmu svētku ierakstu. Skatos un dzirdu savu bērnību. Tāda sajūta k-kur pagaisusi, vai iz manis, vai vispār. Tur gaisā virmo tāds patiess saviļņojums, kaklā kamols. Atgādina arī bērnībā ik gadu apmeklēto 15. augusta nakti ar svecītēm pie baznicas Aglonā, siltos džemperos. Toreiz neaizdomājos par reliģiju vai politiku, par nozīmi vispār, Tikai tas strāvojums gaisā, tāds kā klajā laukā dun skaņu iekārtu sistēma, ērģeles, nosaluši cilvēki ar svecītēm, kuras pil uz apģērba, svētku sajūta, lai arī nav nojēgas par ko svētki.
Bet tie dziesmu svētki.
Pagājušo nedēļ gāju pie kādas ārstes ar novirzi uz austrumu medicīnu, tādu, ar putniem bišķ... Viņa tā nievājoši izteicas par latviešu mentalitāti, precīzāk par teātra publiku, krievi kliedzot bravo, mīlot aktierus, bet mēs tik sēžot akmens sejām.
Man patīk īģņas latvieši daudz labāk par jebkuru citu mentalitāti, nav runa par krieviem, vienalga vai tie ir atvērtie spāņi, vai parunāties gribošie amerikāņi. Aizdomājos par to,ka latvietis varbut pietaupa emocijas k-kam pa īsto būtiskam, saviļņojošam.

Dziesmu svētki tikai 1x pa 5 gadiem, bet nesaviļņo tie tikai reto, super īgno latvieti. Es tagad nespēju iedomāties nevienu. Tā tiešām ir Vērtība.