dice

sen nebiju raudājusi skatoties filmu. šitā pavilka. Sievietēm.

Un Shop girl arI jauka. Meitenēm, kas ir strādājušas lielveikalos vienas pašas, vēl spējot klāt dzīvot pašu dzīves.

Atkal nāk rudens. Atkal klausīšos to pašu mūziku un skumšu. Atkal nopirkšu kāsīti, ievilkšu 2 dūmus, un smiešos par savu apsurdumu, un nospriedīšu, ka zālīte ir draņķis. Pieraudāšu pilnu sveci, un dedzināšu pagājušā gada plānotāju. Mēģināšu izsvītrot skumjo pagātni. Paies vēl gads un nekas būtiski nebūs mainījies. Atkal būs rudens. Priecāšos , ka notiek Baltijas Pērle. Un skumšu ka vienai pašai ap šo prieku jāgrozās. Dzeršu šīzīgu vīnu un dedzināšu pagājušā gada plānotāju. Kalšu plānus, kurus nerializēšu , jo nebūs ne spēka, ne vēlēšanās šajos plānos atkal palikt vienai.
No kādiem 13 gadiem esmu ievērojusi taisnu tradīciju vecgada vakarā nozīmēt kāds būs šis gads. Konkrēti iezīmēt uz ko man jākoncentrējas šogad. Šogad nolaidu rokas. Nezināju ko man vēlēties, pilnīgi nekādas ticibas. Pat vairs cerēt neceru. Es biju nolēmusi- šogad neskumšu, būšu priecīga kā ir, un , ja pēkšni atgadīsies kaut kas labs,- kas gan tas būs par prieku!
Nulūk - kādas 2 nedēļas šādā sevis mānīšanā padzīvoju. Un pēc tam skumu dubultā.
Gribētos man tā tagad papļāpāt par muļķībām un mierīgi iemigt, smejoties par manu iesnām pilno degunu, kurš ziloņa pūtienā obligāti jāizpūš. Bet redz vienīgais mans draugs tagad ir kredītā paņemtais portatīvais dators. Un patmīlībā es sev čukstu- būs kaut vai forši, ja sveš cilvēks kādreiz aiz muļķīgas sagadīšanās šito manu murgu lasīs un nodomās- ek nabaga muļķite.

Vienmēr esmu sapņojusi par tādām mājām, kur atnākot naktī brokastu krūzīte nav izkustināta. Sava telpa. Sava liela telpa. Savs gaiss. Mazie prieciņi- kā Amēlijai tirdziņā, nevienam nemanot ieslidināt grūbu maisā plaukstu. Šāda privātīpašnieciska idille mani pavadīja veselas 2 dienas. Klusums, divritenis, kaķis, piens, filmas, gaiss, svaigs, zaļš, gaiss, kuru piebilda tikai mana trakā līdzi dziedāšana un kaķa apetītes apliecināšanas dziesmas. Ir labi.

Rīt virtuvē, lai atkal uz galda stāv skrūves un mašīneļļas lupata, lai.., jo man bija 2 dienas.

2 vieninieki un viņu kaķis. Tā lūk mēs ar krusttēvu dzīvojam mūsu brīnešķīgi nabadzīgajā mājiņā :) Un labāk kā mums nemēdz būt. Šovakar.

sukas, nahuj, bļa, ejiet dirst!

filma-REPLUSION (1965)

filma- LIE WITH ME

"Pēc brokastīm Bruno atgriezās teltī un sāka apsvērt, vai nevajadzētu nolaist gar cisku (par pusaudzēm vēl aizvien bija spilgtas atmiņas), tomēr beigu beigās atmeta šo domu. Šo mulsinošo meiteņu mātes noteikti ir tās pašas sešdesmit astotā gada revolucionāres, kuras biezā slānī klimst pa kempingu. Tātad dažas no šīm vecajām maukām tomēr paspējušas atražoties. Šis fakts raisīja Bruno neskaidras, bet nepatīkamas pārdomas. Ar strauju kustību atrāvis telts logu, viņš ieraudzīja zilas debesis. Starp priedēm peldēja balti, spermveidīgi mākonīši; būs burvīga diena."

Mišels Velbeks ELEMENTĀRDAĻIŅAS

p.s. "spermveidīgi mākonīšī" piedur, tiešām

par to es mīlu filmas, tev sapotē tādu emociju gūzmu, ka šķiet, ja tagad vēl lasīšu grāmatu, sajukšu prātā

Cilvēciņi, mēs esam sīki, mēs ticam visam ko mums stāsta un no šiem stāstiem veidojam savus uzskatus. Mūžīgi mūžos amen. Kad mēs sāksim ticēt paši sev, nevis pieņēmumiem. Es meklēju patiesību un nezinu kur tā dzīvo.

Katrs cilvēks ir filmas vērts.
Kad es biju maziņa, man vienmēr likās, ka mani visur novēro, muļķīgi, protams, bet tāda bieži ir arī tagad. Visu mūžu dzīvojot 1. stāvā ir ari bailes no logiem , kuriem nav nakts aizkaru. Liekas , ka kāds lūr. Šitam noteikti ir kādas psihiskas kaites slimīgais nosaukums.
Ir baigi viegli sev iestastīt, šitos mēnešus es būšu nepieskaitāma, man neko nevajadzēs, jo esmu nomākta, manai nomāktībai iemesls meklējams manas lielās, pakaļā kritušās dzives problēmās.
Man jau pašai nemaz nepatīk būt visu laiku depresīvai un riebīgai pukstētājai, aj, viss būs labi, rīt es pati gatavošu vakariņas un tās nebūs sviestmaizes vai musli.

es salasīju 9(!) zemenes dārzā! un pilnu krūzīti ar ķiršiem. Tik saldas un garšigas nav bijušas nekad. Tas ir skaisti. Un uz dīvāna tikko avarēja milzīga muša un es piebeidzu tās ciešanas saspiežot to ar salveti.

Šajā visnotaļ agrajā stundā manu prātu nodarbina Cezonijas izkliegtais jautājums- tātad šī nenormālā brīvība arī ir tā laime? (tad Kaligula pēc scenārija viņu nošauj).

jāpriecājās!

lūk sēžu te,
tukšoju,
domāju, cik nožēlojami, ka viena,
domāju, ka skumji,
domāju, ka esmu forša,
domāju, ka esmu izredzētā,
ka dzīve ir Trūmenšovs,
kur Trūmens esmu es.

Jā,
to vīnu būtu foršāk uz Akmens tilta
tukšot.
Vienai.
Tad pudeli saplēst pret margu,
lai stikli sabirst Daugavā pie Austras Skujiņas,
un iegriezt sev mazu asins tērcīti rādītājpirkstā,
un uzrakstīt uz tilta margas:
ES TE BIJU.

savrimenij muziki- pizdetj

šogad es būšu krutāka

skumjas.skumjas katru dienu.

neesmu bijusi Parīzē , Londonā. gribās aizbraukt, nemeklēju neko savādāku. patīk man bruģis. šķiet Parīze man patiktu. arī Londona. bet pēdējā mazāk.

jā.
skumjas visur un caur visu.

labais pārvēršas par naidu, ja to neviens ne redz, ne novērtē. cilvēki, jūs esat ļauni, un jā, es šoreiz būšu labiņā, un jūs apsaukāšu. jo sakāpis ir man.

lūk cik daudz siltuma un labestības ir manā sirdī pirmssvētku laikā.

aprēķins ir viss, kas valda tavā sirdī.un man tas sāp un lēnām pārvērš par tev līdzīgu. viss. vieta asarām un tavām žēlabām, kuru ne nav , ne būs.

jā, tu esi briesmīgākais no briesmoņiem, jo domā ka sāp tikai tev, jūti tikai tu, svarīgi tas ir tikai tev.

ak, Harald Sīmani, pasaule tiešām ir dēļu aizsista.

nevaru vien nopriecāties, es es.....bļad, saprotu es tos fakinos pudeļbrāļus, Māra Zālīe acis pārgriezdama ņirdz, tizli, locās un smejas barā, klausoties kā Gundars Ābliņš karaoke klavieru pvadībā dzied: tumšā naktē ziedēja...blakus arī skatuvnieks, meistars, kuram kabatā vienmēr pipariņš (piparu rūgtais), un es, bumbulīts, nāc, saka jau daudzu pipariņu varā esošais meistars, nāc, gribu nolasīt tev dzejoli, nē, nē meistar, dejoli, jā, nāc, stūrī, nē, nē meistar citreiz, stūrī nē...heh, meistars. vēlāk dalot glāzes priekus uzzinu , ka viņam publikācijas kutūras forumā un, vispār, grāmata nāks klajā, meistars...še tev...saprotu es viņu, saprotu. šodien, vakar- nē, nevar jau un negribas. bumbulīts. bet bumbulīts tagad zin kas ir sokipeks.


nesaprotu vairs neko.


ā, jā, nopirku molbertu. skicēju cilvēciņu, secināju, ka esmu lose, vairs pat lapā iekomponēt pat normāli nemāku....

viss kārtībā, cilvēki vēl joprojām lielākā daļa ir debīli un riebj, baigi daudz kas suck, bet kamēr vien Bjorka čukst austiņā, ka sviedri ir sāļi, man ir labi. jā, galvenais nenolaisties uz zemes....