dice

dzīve ir brīnums

sūdi parasti smird

Normāla deva cinisma. Izlasīju Mišela Velbeka "Platformu". Tādas paralēles ar filmu Klavierskolotāja. Darbs, pornokabīne, sekstūrisms. Naids pret austrumu reliģijām- pamatots savā subjektivitātē. 60% vai pat vairāk % pornogrāvijas. Vispār man šķiet, ka daži gadu desmiti un vārds pornogrāfija izzudīs, jo nebūs nepieciešamības pēc tā lietošnas. Cilvēki lēnām pārvēršas par dzīvniekiem, fiziskas tieksmes ir augstāk stāvošas par jebkuru garīgumu. Kādās 5 pēdējās grāmats , kuras esmu lasījusi, rakstnieki ar baudu un, šķiet, pat pārmērību, pievēršas seksa procesu aprakstīšanai. Ikstena tīksminās par sačervelējušiem krāniņiem; Frīvalds šķiet pasauli vispār redz tikai no sava peņa redzespunkta, Bargajam mīlestības spēks rodams sitoties un pišoties, grāmatas beigās, tipiski drātētāju vīriešu tipam- uzskaita savas sievietes; Naumanis, kurš vispār man vienmēr licies baigi kruts džeks, jo cilvēks, kurš tik daudz zin par kino nevar būt nekruts, labprāt dala pēcpusē apvīļātus ķiršus ģimenes locekļiem. Nav jau tā, ka esmu pret to, un uzstāju uz tikumisku normu ieviešanu, bet tomēr esmu mazliet nogurusi. Vai šobrīd stilīga un laba skaitās tikai tā literatūra, kurā ir maksmāli daudz aprakstīts par literālo varoņu dzimumdzīvi, kakāšanu, tieksmēm apmierināt savas perversās fantāzijas? Dažbrīd, lasot grāmatu, jūtos kā stāvot Rīgas lidostā un apskatot kluba Dolls reklāmu. Vai rakstnieks šādi cenšas sekot līdzi pieprasījumas, un komerciālu apstākļu vadīts, raksta to, ko gribēs pirkt?
(varbūt es vienkārši pati izvēlos lasīt tikai tādas grāmatas par kurām esmu dzirdējusi, ka tās ir netiklas un problēmas kā tādas nav.)
Tagad ir modē būt dokumentālam. Tas manāms kā teātrī, tā literatūrā, tā kino. Līdz šim par to esmu bijusi sajūsmā. Bet vai mēs neuzsūcam pārāk daudz informācijas, kura mums nemaz nav vajadzīga?
Fakinā globalizācija. Pieķēru sevi pie domas, ka man nepatīk musulmaņi. Būtībā mans uzskats veidojies tikai mediju ietekmē. Patiesībā- nu lai tak viņi tur dzīvo, tic savam Allāham, izmanto savas sievietes kā vien grib, kāda mana sūda daļa gar to- kaut kādam tālā Latvijas nostūrī dzīvojošam sīkam skuķim. Bet kultūras īpatnības, viena otras neizprašana, cilvēku neiecietība un mēs sākam viens otru ietekmēt. Irākietim riebjas amerikānis, jo viņa dzīvesveids ir galīgi garām, amerikānim riebjas irākietis, jo viņš ar nepareizi dzīvo, tāpēc jāsakaujās, jāatņem vienam otra "rotaļlietas", pēc tam jāatriebjas, jāiznīcina viens otru kā suga; un kamēr tā nenotiks miera nebūs. Visi cīnās par savu taisnību, bet taisnības nav un nebūs. Būtībā pie visa vainīgi neapmierinātie cilvēki un cilvēki kuriem ir tieksme pēc varas, tikai otrādākā secībā, laikam gan. Jā, un vēlme visus pārliecināt par sava viedokļa patiesumu. Pieaugušie atšķiras no bērniem tikai ar to, ka rotaļlietas kļūst krutākas un tie iemācās, kā ietekmēt un pielāgot savām vajadzībām citus "bērnus".
Fakinā pasaule, kas gan tajā vispār ir labs?

Pat lai paņemtu grāmatu bibliotēkā, prasa pasi, bāc!!! Kas notiek???

Esmu sašutusi par medicīnu Latvijā. Jau atkal. Tas nav normāli, ka skaitās normāli dot kukuli ārstam par tā labvēlību. Veselība, tā tak ir veselība!!!!Cilvēku dzīvība.
Cik stāstus es par šo esmu noklausījusies, bāc.
Man pavasarī smagi slims bija brālis, reanimācijā, teica, ka no šīs slimības te mirstot kā mušas. Tas bija normāli, ka ārsts brāļa sievai teica, jā- jūs man varat pateikties- rīt 9 no rīta 50 Ls !!! Tas šokolādes vietā.
Vai cits stāsts, pacients dod āstam 10 ls pateicībā(!), ka šis labāk jūtās, bet ārsts nosmej un saka- paldies, tēju, jau esmu padzēris....

Pagājušo nedēļ iecirtu automašīnas durvīs pirkstu, reāli pati sakāros ar to, ka, lai slimnīcā, traumpunktā, kāds tevi apskata, sākumā ir jāaizpilda n-tās veidlapas, jāuzrāda dokumentiņi un tikai tad kāds sāk interesēties, kas jums tur- kāja, roka, pirksts, lauzsts- nav lauzsts- a ko jūs te vispār atnācāt, pagaidiet tur 20 min, tur 20 min, ā jums nemaz nav lauzts, a ģipsi liksim, ā nu labi tad tikai 3 ls.

Pildot tās fakinās veidlapiņas atcerējos vēl kādu "foršu" stāstu iz dzīves. Latgalē ir tāda pilsēta Preiļi. Attāla radiniece bija stāvoklī, gaidīja dvīnīšus, grūtnīcība gāja ļoti labi, bet 7 mēnesī tomēr sākās priekšlaicīgas dzemdības. Aizbraucot uz slimnīcu, viņai, sievietei, kura ir septītajā grūtniecības mēnesī, gaidot dvīņus, atrodas slimnīcā, jo ir priekšlaicīgas dzemdības un nenormālas sāpes, nepiešķir ārstu, kamēr viņa nav aizpildījusi visas tās fakinās veidlapiņas. Lielākais dvīņu puika nomira. Lieki bilst, ka ja būtu veikuši ķeizergriezienu ātrāk... otram mazajam nu jau vairāk kā gadiņš, viņš, pateicoties vecāku milzīgajām rūpēm, ir daudz maz vesels.

Bāc, kā mani sadusmo, ka ir šādi stāsti, es varu turpināt, un stāstīt kādas ziepes un kukuļi notikās, kad brāļa dēls salauza degunu... ai, nav vērts, es esmu tik dusmīga un man ir tik žēl , ka Latvijai ir pilnīgi piedrāzt uz veselību, īpaši žēl bērnu. Dusmas uz ārstiem, kuru profesionālā ētika, upsss, nav viņiem profisinālās ētikas, tikai daudz naudas...un daudz slimu pacientu uz kuriem uzdzīvoties.

Jā, es arī maksātu, ja runa iet par dzīvības glābšanu, protams, bet cik zemiski ir uzdzīvoties uz citu nelaimēm!!! Protams, ne jau visi tādi, bet...cik daudz- jūs taču paši zināt....

Nē, es turpināšu- ko,ja bomzītim uzkrīt uz kājas, teiksim, lāsteka, no jumta, valsts mājas jumta, viņš atnāk, klibs uz traumpumpunktu, viņam paprasa, dokumentuņi, viņš pasaka- nav, viņam pateiks- pats vainīgs, ej prom?! Bet lāsteka tak no valsts mājas. Labi bomzīts pats, varbūt, žūpa un lohs - pats vainīgs, bet teksim, pa ielu klīstošs bomzīša bērns, kurš nav vainīgs, ka sencīts un mutere tādi, ja tam uzkrīt lāsteka no valsts mājas jumta???

bāc, bāc, BĀC!!!

Tad jūs to attiecināt uz prātu vai smadzenēm un apgalvojat, ka nav svarīgi, kas ir smadzenes vai prāts, svarīgi ir tas, kā smadzenes vai prāts funkcionē, kas, tā teikt, tur ir ievadīts (input) un kas no turienes nāk laukā (output). Vispār tas jums liek domāt, ka prāts vai smadzenes neko sevišķi neatšķiras no skaitļošanas mašīnas. Šādu pieeju jūs drošības labad nodēvējāt par funkcionālismu un palaižat pasaulē runu un rakstu formā. Jauni studenti un pusmūža profesori, kuri paši nekad neko nav izdomājuši, saprot , ka tā ir lieta un vajag tik rakt, t.i. , rakņāties un drīz vien viss, pilnīgi viss par to kā prāts vai smadzenes darbojas, būs skaidrs. Ļautiņu, kas gremo šo teoriju, kļūst arvien vairāk, to sāk pasniegt augstskolās, par to raksta ar vien vairāk grāmatu un rakstu, šīs teorijas dēļ uz jums raugās kā uz autoritāti. Paiet kādi divdesmit gadi un jūs saprotat, ka šī teorija ir aplama, ka tā balstās uz aplamiem secinājumiem. Lai gan uz šiem pieņēmumiem jau ir balstīti dažādi šīs teorijas atvasinājumi un daudz ļaužu nonāk pie arvien jauniem secinājumiem, jūs viņiem sakāt, ka toreiz, kad šo teoriju izdomājāt, kļūdījāties, jūs atkārojat to smalkjūtīgā veidā, bet ir jau par vēlu, teorija jau ir pieņemta un darbojas

Ieeju ziņu portālā: Huseins tiks nonāvēts pakarot, ūdens no nākamā gada par 17% dārgāks, sabiedriskais transports 50 %, Rīgā no visām Baltijas valstīm dzīvot visdārgāk, slēpošnas sezonā sākusies.
Bet notiek arī viskautkas labs.
Rakstu referātu par kultūru, socialoģijas pasniedzējai nepatiks, zinu, par daudz savu domu redz.
Pagājušo nedēļ nogulēju slima, kāsis vēl nepamet, pusnesalauztais pirksts vēl klaviatūrai pieskarties baidās, pārāk zils vēl. Baigi žēl , ka tamdēļ nedabūju pastrādāt viesizrādē.
Žurnālā "Rīgas laiks" nobira asra par Annu Poļitkovsku.
Ilgojos pēc mājām un sava kaķa.
Sakārtoju žurnālus plauktā. Un grāmatas.
Blakus nolikti: deguna pilieni, higēniskā dzintara lūpu krāsa, 2 tukšas krūzes un toaletes papīra rullītis, fastum gēls.
Nezinu ko gribās. Neko negribās.
Rīt aiziešu uz bibliotēku. Es apsolu.
Lellīte šodien sildīja sirdi :)
Viss.
Vieniniekam viss pa vecam.

pa kuru laiku, tu ziema, atnāci?

"Cerības saskaņā ar manu pārliecību, nav pieļaujamas. Tā ir nedroša eksistences forma. Ja tu balsti dzīvi uz kaut kādām cerībām, tu nevis esi, bet ceri."
no Krivaldes stāsta par Brāli


Vispār fantastiski interesanti. Nevaru saprast vai man riebjas cilvēki vai viņus apbrīnot, vai mīlēt. Katrā ziņā ir cilvēki , kuriem man gribās iecirst treknu buču un teikt- tu esi foršs. Un Hermanis ar visu savu blici ir labākie sociologi par visiem tiem fakinajiem lektoriem, kas man stāsta kādā sabiedrības grupā būtu jāierūmējas man, tā saucamajam vieniniekam.

parsti braukšana autobusā ir depresīva nīkšana, bet šodien redzēju pasaulē jaukāko konduktorīti. Kad viņa teica- vai jums vajag biļetīti, gribējās teikt- jā, man lūdzu par latu :), vīrietis, (varēja redzēt , ka viņam garšo alkohols), kāpjot ārā teica- jūs esat jaukākā konduktorīte, kādu esmu redzējis; gribējās man ar tā teikt, bet es iemīzu tupelē. jauki.

sāp sirds, vienmēr jāaplaužas un jāsecina , ka daži cilvēki ir baigās dirsas

Patiesība ir tā, ka mēs visi dzīvojam Černobiļā , un patiesība ir tā, ka Černobiļa ir skaista. Pabradāju pa to lapiņu bradājumi.lv un arī pa lv urbantrip lapu. Industriālās telpas ir varen iespaidīgas. Galvā uzreiz milijoniem vajga to un šito... vajag mums atrast to savu rūpnīcas telpu, sagribējās, tieši Bolderājā, prom no Rīgas centra pieraduma, pie jūras un Daugavas, un ceļamkrāniem, milzīgiem metāla lūžņiem, un betona bluķu kastēm. Tikai mazliet bails no vietējiem , huligāniem, bozīšiem un nāves, bet nav bails baidīties. Un vasarā, vai pat ne vasarā, vai pat sniegā, vai pat tagad, jādodas ceļojamā "Pa Černobiļas pēdām", pa padomju pamestajiem monstriem te pat mazājā lv, skatīties kā sen izlietas skābes grauž vecus koka gabaliņus. Un aizbarucam tak uz vecajiem karuseļiem Mežaparkā! Šonakt nespēju aizmigt, domāju par kredītiem un industriālajām celtnēm, un padomju laikiem, un sevi.

Izlasīju Džeinas Eiras turpinājumu- esmu ārkārtīgi vīlusies. Vispār nevar ļaut citiem rakstniekiem rakstīt turpinājumus lieliskām grāmatām. Sabojā pirmās grāmats priekšstatu burvību.

viss kam mēs pieskaramies ir jau simtiem reižu nospeķots ar citu cilvēku pirkstiem, tīru pieskārienu gribas man

vispār, meklēju mācību iestādi, kur man būtu interesanti mācīties- ir ieteikumi? parsības- nesausums!

šodien domāju par mūsu sarunu. Par to, ka ir svarīgi zināt likumsakarības, jo īpaši tad, ja tu tās pārkāp. Jocīgi. Nevaru pacelt roku un pateikt, ka es tam 100% ticu. Varbūt ir svarīgi , pareizi, bet ja tu neivēro likumsakarības tāpat vai neievēro tās apzinoties, vai tas ietekmē rezultātu, ja šis rezultāts tik un tā tiks veidots neeievērojot šos likumus. Jā, jocīgi. Vispār man šķiet, ka cilvēks mūsdienās pārāk maz nonāk pats pie atziņām, bet biežāk tās iemācās- savas superīgās dzīves jēgas veidojam citu cilvēku iebarošanas rezultātā, kuri, k-kādu mistisku iemeslu pēc, kļūst mums par autoritātēm. Un arī nezinu, droši vien jau labāk pie atziņām nonākt da jebkādā ceļā, nekā nenonākt vispār. Priekšmeti, kurus pašlaik apgūstu augstskolā man šķiet suņa murgi, sajūta- jā parastā daces snobiskā sajūta- iepūt man, es to visu jau zinu. Neredzu jēgu. Bāc, dzīves jēga- kas tu tāda?

esmu ārkārtīgi nogurusi, bet ļoti priecīga :)

nu veči, ziema ir klāt, sēžu pie sava pusaizsalušā datora, pirksti darbojas ātri, sega uzrauta pat uz galvas, kreisās kājas lielais pirksts ir atsalis un gatavs ampotēšanai...atgādinu- dzīvokļa ziema ir tas periods, kad vairs nav ārā silts, bet iekšā vēl nekurina, un ir auksti, auksti, auksti.
jā, vēl gribu padalīties priekā ko man dod jaunā darba vieta. šodien, skrūvējot prožektoru trubām k-kādus āķus, klausījos Jumpravu, kura tur pat lejā mēģināja, pārāk man tā Jumprava nepatīk, bet forši anyway :)

man ir kauns, nekas ko es darītu nav patiess