porno kabīne un neiecietība
Nov. 12., 2006 | 03:30 pm
No:: yo_dice
Normāla deva cinisma. Izlasīju Mišela Velbeka "Platformu". Tādas paralēles ar filmu Klavierskolotāja. Darbs, pornokabīne, sekstūrisms. Naids pret austrumu reliģijām- pamatots savā subjektivitātē. 60% vai pat vairāk % pornogrāvijas. Vispār man šķiet, ka daži gadu desmiti un vārds pornogrāfija izzudīs, jo nebūs nepieciešamības pēc tā lietošnas. Cilvēki lēnām pārvēršas par dzīvniekiem, fiziskas tieksmes ir augstāk stāvošas par jebkuru garīgumu. Kādās 5 pēdējās grāmats , kuras esmu lasījusi, rakstnieki ar baudu un, šķiet, pat pārmērību, pievēršas seksa procesu aprakstīšanai. Ikstena tīksminās par sačervelējušiem krāniņiem; Frīvalds šķiet pasauli vispār redz tikai no sava peņa redzespunkta, Bargajam mīlestības spēks rodams sitoties un pišoties, grāmatas beigās, tipiski drātētāju vīriešu tipam- uzskaita savas sievietes; Naumanis, kurš vispār man vienmēr licies baigi kruts džeks, jo cilvēks, kurš tik daudz zin par kino nevar būt nekruts, labprāt dala pēcpusē apvīļātus ķiršus ģimenes locekļiem. Nav jau tā, ka esmu pret to, un uzstāju uz tikumisku normu ieviešanu, bet tomēr esmu mazliet nogurusi. Vai šobrīd stilīga un laba skaitās tikai tā literatūra, kurā ir maksmāli daudz aprakstīts par literālo varoņu dzimumdzīvi, kakāšanu, tieksmēm apmierināt savas perversās fantāzijas? Dažbrīd, lasot grāmatu, jūtos kā stāvot Rīgas lidostā un apskatot kluba Dolls reklāmu. Vai rakstnieks šādi cenšas sekot līdzi pieprasījumas, un komerciālu apstākļu vadīts, raksta to, ko gribēs pirkt?
(varbūt es vienkārši pati izvēlos lasīt tikai tādas grāmatas par kurām esmu dzirdējusi, ka tās ir netiklas un problēmas kā tādas nav.)
Tagad ir modē būt dokumentālam. Tas manāms kā teātrī, tā literatūrā, tā kino. Līdz šim par to esmu bijusi sajūsmā. Bet vai mēs neuzsūcam pārāk daudz informācijas, kura mums nemaz nav vajadzīga?
Fakinā globalizācija. Pieķēru sevi pie domas, ka man nepatīk musulmaņi. Būtībā mans uzskats veidojies tikai mediju ietekmē. Patiesībā- nu lai tak viņi tur dzīvo, tic savam Allāham, izmanto savas sievietes kā vien grib, kāda mana sūda daļa gar to- kaut kādam tālā Latvijas nostūrī dzīvojošam sīkam skuķim. Bet kultūras īpatnības, viena otras neizprašana, cilvēku neiecietība un mēs sākam viens otru ietekmēt. Irākietim riebjas amerikānis, jo viņa dzīvesveids ir galīgi garām, amerikānim riebjas irākietis, jo viņš ar nepareizi dzīvo, tāpēc jāsakaujās, jāatņem vienam otra "rotaļlietas", pēc tam jāatriebjas, jāiznīcina viens otru kā suga; un kamēr tā nenotiks miera nebūs. Visi cīnās par savu taisnību, bet taisnības nav un nebūs. Būtībā pie visa vainīgi neapmierinātie cilvēki un cilvēki kuriem ir tieksme pēc varas, tikai otrādākā secībā, laikam gan. Jā, un vēlme visus pārliecināt par sava viedokļa patiesumu. Pieaugušie atšķiras no bērniem tikai ar to, ka rotaļlietas kļūst krutākas un tie iemācās, kā ietekmēt un pielāgot savām vajadzībām citus "bērnus".
Fakinā pasaule, kas gan tajā vispār ir labs?
(varbūt es vienkārši pati izvēlos lasīt tikai tādas grāmatas par kurām esmu dzirdējusi, ka tās ir netiklas un problēmas kā tādas nav.)
Tagad ir modē būt dokumentālam. Tas manāms kā teātrī, tā literatūrā, tā kino. Līdz šim par to esmu bijusi sajūsmā. Bet vai mēs neuzsūcam pārāk daudz informācijas, kura mums nemaz nav vajadzīga?
Fakinā globalizācija. Pieķēru sevi pie domas, ka man nepatīk musulmaņi. Būtībā mans uzskats veidojies tikai mediju ietekmē. Patiesībā- nu lai tak viņi tur dzīvo, tic savam Allāham, izmanto savas sievietes kā vien grib, kāda mana sūda daļa gar to- kaut kādam tālā Latvijas nostūrī dzīvojošam sīkam skuķim. Bet kultūras īpatnības, viena otras neizprašana, cilvēku neiecietība un mēs sākam viens otru ietekmēt. Irākietim riebjas amerikānis, jo viņa dzīvesveids ir galīgi garām, amerikānim riebjas irākietis, jo viņš ar nepareizi dzīvo, tāpēc jāsakaujās, jāatņem vienam otra "rotaļlietas", pēc tam jāatriebjas, jāiznīcina viens otru kā suga; un kamēr tā nenotiks miera nebūs. Visi cīnās par savu taisnību, bet taisnības nav un nebūs. Būtībā pie visa vainīgi neapmierinātie cilvēki un cilvēki kuriem ir tieksme pēc varas, tikai otrādākā secībā, laikam gan. Jā, un vēlme visus pārliecināt par sava viedokļa patiesumu. Pieaugušie atšķiras no bērniem tikai ar to, ka rotaļlietas kļūst krutākas un tie iemācās, kā ietekmēt un pielāgot savām vajadzībām citus "bērnus".
Fakinā pasaule, kas gan tajā vispār ir labs?