dice - nabaga muļķīte

Atkal nāk rudens. Atkal klausīšos to pašu mūziku un skumšu. Atkal nopirkšu kāsīti, ievilkšu 2 dūmus, un smiešos par savu apsurdumu, un nospriedīšu, ka zālīte ir draņķis. Pieraudāšu pilnu sveci, un dedzināšu pagājušā gada plānotāju. Mēģināšu izsvītrot skumjo pagātni. Paies vēl gads un nekas būtiski nebūs mainījies. Atkal būs rudens. Priecāšos , ka notiek Baltijas Pērle. Un skumšu ka vienai pašai ap šo prieku jāgrozās. Dzeršu šīzīgu vīnu un dedzināšu pagājušā gada plānotāju. Kalšu plānus, kurus nerializēšu , jo nebūs ne spēka, ne vēlēšanās šajos plānos atkal palikt vienai.
No kādiem 13 gadiem esmu ievērojusi taisnu tradīciju vecgada vakarā nozīmēt kāds būs šis gads. Konkrēti iezīmēt uz ko man jākoncentrējas šogad. Šogad nolaidu rokas. Nezināju ko man vēlēties, pilnīgi nekādas ticibas. Pat vairs cerēt neceru. Es biju nolēmusi- šogad neskumšu, būšu priecīga kā ir, un , ja pēkšni atgadīsies kaut kas labs,- kas gan tas būs par prieku!
Nulūk - kādas 2 nedēļas šādā sevis mānīšanā padzīvoju. Un pēc tam skumu dubultā.
Gribētos man tā tagad papļāpāt par muļķībām un mierīgi iemigt, smejoties par manu iesnām pilno degunu, kurš ziloņa pūtienā obligāti jāizpūš. Bet redz vienīgais mans draugs tagad ir kredītā paņemtais portatīvais dators. Un patmīlībā es sev čukstu- būs kaut vai forši, ja sveš cilvēks kādreiz aiz muļķīgas sagadīšanās šito manu murgu lasīs un nodomās- ek nabaga muļķite.