šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā.
vēl pirms "tiešraides" sākuma uz skatuves uznāca micrec pārstāve elita mīlgrāve un palūdza jebšu pavēlēja netvītot par to, kurš ko vinnējis, jo televīzijā to visu rādīs bišku vēlāk. nu, lai citi var priecīgi skatīties un neko nezināt. man ir sūdains telefons, bet, ja būtu labāks, tvītotu vienā laidā, jo tv3 tomēr bija pamanījušies uz ekrāna uzlikt melīgu tekstu "tiešraide". mīļie pasākuma organizatori, vai nu nokārtojiet, ka televīzija nemelo, vai arī laiziet man pakaļu, es tikmēr patvītošu. turpmāk kā zīme tam, ka viss sākas, kalpos skatuves malā esošo monitoru uzkrišana virsū operatoram, tā vismaz bija šoreiz, un domāju, ka tā būtu lieliska tradīcija.
iespējams, ka režisore ar visu šovu bija iecerējusi parādīt, ka beigās viss būs labi, jo, ja otrais cēliens tika sākts ar vestardu šimku, kas ir labi, tad pirmais sākās ar lieni šomasi vai bronušu, kas savas dziesmas laikā notēloja, ka atrubī džeku, kuru pēc tam mēģina uzmodināt vesels bars veceņu, kas sagūlušās viņam virsū un berzējas gar viņa ķermeni. domāju, ka visiedarbīgāk tomēr būtu bijis negaidīti mesties sūkāt krānu.
saprotu, ka ikvienam būtu gribējies būt balvas pasniegšanā, tāpēc ļaušu Jums kaut drusciņ iejusties manā ādā. šo texxxtu rakstu tāpat kā ivo fomins dzied - tātad ieliekusies ceļos. visiem, kas grib sajust vakara atmosfēru iesaku tieši šādu pozu. rokmūzikas balvu saņēma lielie rokmūziķi skyforger, kas atstāja zāli, kad dziedāja lauris reiniks. vienmēr priecājos, ja redzu, ka kāds ir acīmredzamā pālī. šoreiz lielu prieku izraisīja režisore vija beinerte, kas runāja ilgi un ne pa tēmu, netīšām radot aizdomas, ka ir normāli ieķemmējusi. runājot par ieķemmēšanu - vairāki televīzijas skatītāji jau bija paspējuši ievērot, ka dzīve it kā iet uz augšu, jo senākos laikos mūzikas ierakstu gada balvu sponsorējis rīgas šampanietis, kas ir šmiga, kuru varbūt savā izlaidumā dzertu nabadzīgais cibiņš, bet viņš nomira. toties - cik kruti - šogad pasākumu sponsorē absolut vodka, kuru katru dienu malkoja bagātais buņģis, kurš droši vien tā arī skolu nepabeidza. bet kāds no tā, bļin, labums, ja starpbrīdī tāpat nedod to šmigu?!
bet nu - atpakaļ pie labā. katrs nomināciju pieteicējs un balvu dalītājs uzskatīja par savu pienākumu runāt vismaz piecas minūtes, kurās noteikti bija jāiekļauj tāda revolucionāras tēzes kā "mūziķi ir latvijas lepnums" un "ļoti priecājos šeit atrasties". lielākoties tie bija ar mūziku vai kino, vai medicīnu, vai autosportu saistīti cilvēki, bet bija arī divi, kas sevi uzskatīja par parastiem - smscdredit virsaitis un čili picas džeks. otrais bija ieradies ar divām vecenēm, kas turēja lielu papīra picu, bet pirmais, pasniedzot balvu par labāko deju mūzikas albumu vai dziesmu (tieši tā - par labāko burtu vai labāko grāmatu), nāca klajā ar šokējošu paziņojumu: "deja nav iedomājama bez mūzikas!" prikaļi! kaut ko tādu pateikt! domāju, ka viņš gadiem ilgi studējis dažnedažādu literatūru un veicis eksperimentus, kas likuši viņam nonākt pie šāda revolucionāra secinājuma, kas, cik noprotu, ir pamatā viņa doktora disertācijai. salīdzinot ar šo džeku, einšteins un ņūtons ir lēti petuhi.
tā kā šobrīd ēdu ābolu (vēl aizvien ieliekusies ceļos), laiks runāt par grupu, kurā viens dzied falsetā, bet otrs ēd ābolu. tātad musiqq, kas ir pazīstamākie tonālo krēmu modeļi latvijā. viņi nodziedāja savu jauno dziesmiņu, kuru no visas sirds neiesaku dziedāt lauku zaļumballēs jau nu točna. piedziedājuma texxxts ir "nāc ar mani kauties". nedomāju, ka tie ir īstie vārdi, ko vajadzētu dziedāt zēniem, kas izskatās tā, ka viņu piekaut varētu es, kas sver 14 kilogramu. reiz aldis drēģeris bauskā pēc sava koncerta esot iemests misenē, savukārt inese no deviņdesmito gadu grupas eldorado ("kur tu palikilikilikili kur") esot izģērbta. "krīti', kamēr spīdi," reiz sacījis imants ziedonis. varbūt grupa musiqq nolēmusi klausīt un beigt savu spožo karjeru, jo dziesmas tekstu "nāc ar mani kauties" uzskatu par pašnāvību.
hmm. grupa bet bet. bļaģ, bļaģ, ja ja tu tu dziedi dziedi kā kā sīpoli sīpoli, tad, tad vari vari izskatīties izskatīties pēc pēc musora musora (nenoliegsim nenoliegsim, ka, ka niks niks matvejevs matvejevs tieši tieši tā tā arī arī izskatās izskatās), bet bet citādāk es nesaprotu, kā var izkāpt pa taisno no laika mašīnas un kāpt uz skatuves savās jobanajās džinsu kļošenēs ar balinājumiem no veikala "submarīne" čaka ielā.
es esmu kruta publiskās runas pasniedzēja, tāpēc ne tikai noreju visus runātājus, bet arī izvēlos vislabāko pateicības runu. šis nav mans subjektīvais viedoklis, kas balstīts uz subjektīvu patiku pret "nesatikušies mēs" instrumentiem, šis ir mans objektīvais viedoklis - vislabākā runa bija instrumentiem, jo sastāvēja no viena vārda: "paldies!" ar to arī pietiek. esat kādreiz dzirdējuši, ka kāds saka, ka, bļa, runa gan bija laba, tikai vajadzēja garāk? runa nav pimpis! instrumenti uz skatuves atgriezās vēl tad, kad spēlmaņu nakts (cita ballīte) jānis skutelis vadītājs būtu dabūjis hronisku pļutku uz mūžu no tā, ka pēkšņi viss nenotiek, kā gribētos - uz skatuves uzripoja instrumenti, bet tad tie pēkšņi aizripoja prom, neatstājot zīmīti par to, cikos būs atpakaļ un vai vajag pusdienas. neko, fredis sāka gvelzt sviestu. turpmāk pasākuma tehnisko pusi iesako nodrošināt kādam, kas nav akls (piemēram, leonam no ugunsgrēka), jo, kad instrumenti pirmoreiz ripoja uz skatuves, pat es no sava balkona redzēju, ka viņi plātās, ka vēl nevar. protams, visskaistāk bija tad, kad viņi dziedāja pie spoguļvirsmas un reini sējānu, kurš ir vissmukākais džeks latvijā, varēja redzēt no priekšas un aizmugures reizē.
kā redzat, esmu atkal nonākusi pie texxxtiem tuvas tēmas - seriāla "ugunsgrēks". tas bija superīgi, ka balvu pasniedza arī mieriņš un milda un par gada radiohitu kļuva dziesma "tici vai nē", ko izpilda kaža, kas atskaņoja arī savu jauno rockin gabalu "slampas nepāries". super, jo ahujennais prikols - tas taču ir televīzijas hits.
brīnos, ka vakara vadītājai fredim nebija rozā kostīma, jo skaidrs, ka tā 2010. gadā ir bijusi īpaša krāsa, jo diviem mūziķiem, kas sēdēja pirmajā rindā un bija nominēti kaut kādām balvām, albuma nosaukumā bija runa par šo krāsu. "caur rozā brillēm" - tā savu raimonda paulu albumu bija nosaucis andris ērglis, kurš, ienākot teātrī, mēteli novilka, stāvot blakus man, kas nozīmē, ka parādīsimies kopā dzeltenajā presē. normunda rutuļa domu gājiens bija vienkāršāks un tautai saprotamāks, albuma nosaukums bija vienkārši "rozā". ak jā, elitai mīlgrāvei gan bija rozā prikids.
ballīte, protams, beidzās laimīgi un lauris reiniks, kurš bija minēts četrās nominācijās un trijās nedabūjis neko, tomēr ieguva balvu par labāko popmūzikas albumu, uz ko pretendēja arī labvēlīgais tips un goran gora, kas laikam pierāda šīs nominācijas vērienu. ceru, ka nu tv3 "tiešraide" ir beigusies, jo citādāk elita mīlgrāve būs ļoti noskaitusies.
68 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}