Valentīna dienas rītā saņēmu dāvanu, kurai bija pievienots arī ielūgums uz festivālu “Erots” – vienai personai. Reiz, pirms pāris gadiem, es jau šo festivālu tiku apmeklējusi, konstatējot, ka ne tikai norises vieta, bet arī pats koncepts daudz neatšķiras no Baltijas Grāmatu svētkiem. Tas ir tirdziņš, kur vienā gadījumā masveidā pārdod grāmatas, bet otrā – erotiska rakstura priekšmetus. Tā kā nav pieņemts tirgot ieejas biļetes, piemēram, uz lielveikalu “Mols” vai “Galerija Centrs”, tad šeit apmeklētāju uzmanības kliedēšanai tiek piešauti klāt šādi tādi šovi, lai to vismaz formāli varētu nosaukt par festivālu. Tā nu pakoju telti un guļammaisu, lieku mugurenē alus bundžas un vīkšos doties ceļā.

Sestdienas agrā vakarā mēģinu paspēt uz koncertu par anālo seksu, kas sola norisināties īpašā zālē, kurā ieeja atļauta tikai sievietēm. Diemžēl ierodos nedaudz par vēlu un, ātri apstaigājot arēnu “Ķīpsala”, lekcijas norises vietu tā arī neatrodu. Toties pirms tam piedzīvoju saķeršanos ar apsargu – viņš jautā, kāpēc man somā ir grāmata. Es saprastu izbrīnu par to, ka man somā ir vibrators, jo tos taču jāpērk uz vietas, bet kas vainas grāmatai? Turklāt nupat esmu dzirdējusi reklāmu, kas aicina negulēt ar cilvēkiem, kam mājās nav grāmatu. Man bail, ka drīz viņi sāks piesieties arī somām, tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā esmu rīkojusies gudri un proaktīvi. Drīz vien seko arī otra vilšanās – ir jāmaksā par jakas nodošanu. Kas, to nevar iekļaut biļetes cenā? Nedaudz tālāk pamanu bezmaksas loteriju un domāju, ka šo pasākumu varēja padarīt vēl asprātīgāku, pārvietojot to pie ieejas durvīm un piedāvajot vinnēt jakas vietu garderobē. Drošības pēc izņemu vēl skaidru naudu gadījumam, ja būs jāmaksā arī par tualetes apmeklējumu.

Stress ir pamatīgs, tāpēc iegādājos kokteili ar nosaukumu, kas līdzinās vārdu savienojumam “Dzirkstošais orgasms” vai “Beigu šāviens”, kuru man mulsi pasniedz nepilngadīga paskata bārmenis. Uzmetu paviršu skatu veikalu piedāvājumam un dodos uz zāles galu, kurā nepilngadīga paskata vadītājs piesaka pirmo šovu – trīs seksīgus puišus no Latvijas. Priekšnesumā zēni tēlo skolniekus, kas sajaukuši matemātikas stundu ar fizkultūru un šlipsēs piepumpējas uz galda. Pēc tam uz skatuves no publikas rindām tiek uzvilktas trīs dāmas, kuras ar viņiem kopā dodas iedomu dušā un tāpēc vienīgās izpelnās privilēģiju redzēt plikus krānus. Arī zināma vilšanās, bet pie tā jau esmu paspējusi pierast. Publika vakara sākumā ir pieklājīga – pārsvarā pusmūža pāri, kuri nolēmuši piešaut savai seksuālai dzīvei kādu asumiņu un apzinīgi iegādājas klitora vibratorus vai spāņu mušiņas. To es cienu. Novēroju arī ļoti daudz neparasti īsu kungu un izdaru secinājumu, ka Domburam bijusi taisnība – gariem cilvēkiem nav sevi sevišķi jāpierāda – , kamēr īsiem nekas cits neatliek kā būt vismaz par seksa lietpratējiem. Tāpat kā korpulentiem cilvēkiem vēlams būt omulīgiem un jautriem.


Seksīgo puišu priekšnesums

Seksa rotaļlietu un apģērbu klāsts, gods kam gods, ir pieklājīgs, tikai es kārtējo reizi nespēju saprast, kāpēc visam ir jāizskatās tik lēti un prasti. Pārdevējām ir īsi polietilēna auduma svārki un blondas, cirtotas parūkas, bet lielākā daļa rotaļlietu izskatās pēc tādām, kuru izturība labākajā gadījumā pārdzīvos pirmo rokās paņemšanas reizi. Tas rada ilūziju, ka ar šāda veida seksuālās dzīves atsvaidzināšanu nodarbojas tikai cilvēki, kuri nebija mājās, kad dalīja gaumi, un ir pārāk aprobežoti, lai sevi spētu izklaidēt jebkādā citā veidā. Ir arī daži izņēmumi – piemēram, zīmola “Svakom” produkcija, kas izskatās tik askētiski, cēli un inteliģenti, ka nebūtu kauns tos turēt pat sekcijā – līdzās Riedel vīna glāzēm, rubīna gabalam un Rotko noplēšamajam kalendāram. Reizē domāju par šo rotaļlietu funkcionalitāti, jo liela daļa šķiet paredzēta pāris lietošanas reizēm – pamēģini, kaut kas inčīgs tur ir vai nav, bet tad nomet plauktā un neizmanto biežāk kā fondī trauku vai vingrošanas riņķi ar zilumu radīšanai paredzētiem robiem. Šķiet, tāpēc tās arī sauc par rotaļlietām – arī bērni taču pēc salikšanas parasti zaudē interesi par savu jauno “Lego” komplektu. Varbūt šeit var vilkt paralēles arī ar cilvēkiem, kuri seksuālās dzīves atsvaidzināšanai viens otru neizmanto vairāk par vienu vai – maksimums – divām reizēm. Tomēr arī šeit ir sastopami izņēmumi – vibrators, piemēram, man liekas salīdzinoši jēgpilns priekšmets. Vismaz jāuzteic pārdevējus par to, ka viņi pārsvarā liek apmeklētājus mierā un palīdz tikai brīžos, kad tiek lūgti to darīt.


Seksa rotaļlieta

Tikmēr zālē jau sākuši ierasties koķetu meiteņu pāri un viegli uzvilkti vecpuiši ar aliņiem rokās. Joprojām nemanu nevienu, kas līdzīgi man būtu ieradies cēlā vientulībā. Solidāri arī paņemu alu un dodos skatīties kailās jogas šovu, kas norisinās pirmoreiz “Erota” vēsturē. Jogas meitenēm atšķirībā no seksīgajiem zēniem kauns ir tukša vieta, tāpēc viņas ir plikas jau pēc pusminūtes. Fonā skan iedvesmojoši saukļi par to, cik brīnišķīgi ir dzīvot harmonijā ar savu kailo ķermeni, nospriežu, ka tas nav pārāk seksīgi un dodos prom. Nedaudz vēlāk pie fetiša tērpu stenda ieraugu pirmo pazīstamo cilvēku – savu kādreizējo klases audzinātāju ar, pieļauju, dzīvesbiedru. Nospriežu, ka šī nebūt nav ērtākā vieta, kur pārrunāt, kā man tagad iet un vai būšu uz skolas salidojumu, tāpēc ātri tinos prom.


Iespēja laimēt privāto deju

Beidzot aiz aizslietņiem kaut kādā stūrī esmu atradusi to īpašo telpu tikai sievietēm, kur tieši tajā brīdī norisinās lekcija par seksu atvaļinājumā krievu valodā. Noskaidroju, ka, dodoties šopingā, piemēram, uz Turciju, ir jāaicina vīrs līdzi pārģēbšanās kabīnē, jo tad viņš pieņems, ka citi pircēji domā – jums tur ir sekss – un piedzīvos vismaz teorētisku erekciju. Vēl ir jānodarbojas ar seksu pludmalē un citās publiskās vietās, kur jūs to iespējamās atpazīstamības dēļ neatļautos darīt dzimtenē. Tas ir ok, ņemšu vērā. Abās zālēs ir arī citi izklaides piedāvājumi par atsevišķu samaksu – rodeo stila jāšana uz plastmasas buļļa, privāta deja, dzīvā seksa izrāde, iespēja nofočēties uz milzīga krāna un džeks, kas tukšai zālei repo kaut ko par unikālu selfiju, ko viņš uzņēmis. Nolemju, ka šeit pavadītās divas stundas ir pieklājīgs rādītājs, novācu telti un pametu festivālu. Atceļā sastopu daudz pāru un kompāniju, kas pirms ieejas nolēmuši iesildīties, malkojot klasisko kokteili, kurā viskija vai šņabja garšas nianses palīdz izgaršot no plastmases pudeles virsū uzgāzta limpene Schweppes.
Labākās festivāla atmiņas – par tualeti tomēr nebija jāmaksā.

Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.

Tā kā ar Latvijas mūzikas gada lielākā notikuma ielūgumiem netikām pagodinātas, rīkojāmies attapīgi un centāmies uzminēt - kurš no viesiem varētu būt pārāk sasirdzis, lai ierastos izņemt savējos. No diviem reālākajiem variantiem - Ulda Rudaka un Ainara Virgas (viņiem vienkārši jau gadiem ir ļoti novājināta imunitāte) - izvēlējāmies pirmo, bet, kā atklājās vēlāk, arī ar otro būtu iešāvušas nevis sev kājā, bet gan desmitniekā. Bijām ieradušās tik priekšlaicīgi, ka nekas cits neatlika, kā doties uz prestižo pagraba kafejnīcu iedzert un paskaitīt, cik plikpaurainu Jubaltu sanākuši. Pie blakus galdiņa kopā ar saviem pielūdzējiem sēdēja SMS Credit pārstāvis, kurš šajā apbalvošanas ceremonijā kļuvis par tikpat neiztrūkstošu tēlu kā plikais onkulis LMA karnevālā. Šampanietis, ko viņi dzēra, laikam bija uzskatāms tikai par tādu svētku metaforu, jo tika atstāts uz galdiem praktiski neskarts. Vēl stilīgāk ir tikai ierasties afterpārtijā, nicīgi paskatīties uz bezmaksas dzērieniem un pasūtīt savējo - piemēram, kaut kādu tizlu rumkolu vai džinu ar Schweppes.

Apbalvošanu kā jau katru gadu vada Andris Freidenfelds, kurš, ja pieveram acis uz pāris bezgaumīgām epizodēm ar jokiem par seksu un gāzēm vēderā, šoreiz bija īpaši ņirdzīgs. Gods kam gods, paspēja arī palielīties ar vairākām izlasītām klasikas grāmatām un apgūtajām prasmēm braukšanā ar to divu riteņu mašīnīti, kādas it kā parādoties arī 1985. gada filmā "Back to the future". Es diemžēl nezinu, vai tā ir tiesa, jo man zinātniskā fantastika tāpat kā limonāde "Fantastika" totāli besī.

Ceremonija neraksturīgi tiek iesākta ar mūža balvu, kura pieteikumu nominēju par vakara lielāko izgāšanos. Tiešām apbrīnoju cilvēku, kurš rakstīja scenāriju, bet aicināt pasniegt balvu par mūža ieguldījumu divus aktiermākslā ne sevišķi talantīgus jauniešus, kuri cenšas atdarināt mirušos rakstniekus Raini un Aspaziju, ir diezgan high end. Jutos apmēram kā tad, kad Naciķu kongresā pēc vecbiedru godināšanas klausījos kora izpildīto dziesmu "Ar nāvi mēs esam uz tu". Lai jau viņi braukā apkārt un filmē to neizprotamo domasspēka projektu kaut vai visās pasaules valstīs, bet šeit tas vienkārši bija nevietā. Ja jau vietu tēma šā vai tā ir skarta, izmantošu iespēju atklāt, ka man ļoti nepatīk, ja cilvēki nav iemācījušies, ka uz savu vietu zālē jādodas ar seju, nevis mugurpusi pret citiem sēdošajiem. Karoč, šeit šādu cilvēku bija dafigā, reāli sacepos! Vēl man nav izprotams, kāpēc valstī ar apmēram 15 grupām, ir jātaisa balva ar 20 dažādām nominācijām. Ja kāds man paskaidros, ar ko atšķiras, piemēram, alternatīvais un indie albums un kas tos būtiski nodala no poprock nominācijas, es apsolu iemācīties nospēlēt "Nothing else matters" ģitārsolo vai aiziet uz Huskvarn koncertu "Melnajā piektdienā". Ja vajag, arī viņu kreklu nopirkšu!

Neiztrūkstoša ir Kultūras ministres uzruna, kura, kā izklausās, arī iemaldījusies Aminatas dvēselē, jo runāja tik poētiski, ka neko saprast tā arī nevarēja. Pēc tam visiem Latvijas gejiem skapjos par godu Lapčenoks uzdziedāja tumši zilo dziesmu, atklājot, ka vecās paaudzes izpildītājiem ir kāda tiešām laba īpašība - instrumentu solo laikā viņi nedodas pie konkrētā mūziķa skatīties acīs un kratīt galvu vai ko tamlīdzīgu. Netālu sēdošo dziedātāju un modes ikonu Elizabeti Balčus viss notiekošais laikam jau ir līdz bezgalībai nogarlaikojis, tāpēc viņa rūgti iešauj malku no Scottish leader blašķes. Ja kas, pasākuma beigās šī viskija pudelīte operas, baleta un telpu izīrēšanas iestādes labākajās tradīcijās mētāsies zem sola. Tālāk seko divi priekšnesumi, kas līdzīgi kā filozofija rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc grupai PER joprojām vajadzīgs tas otrs džeks un, otrkārt, kas vispār ir Jānis Stībelis? Labi, varbūt kritiķei Daigai Mazvērsītei viņš ir mīļākais dziedātājs, bet reāli - it kā izskatās normāli, dzied arī labi, bet jau 15 gadus nevar ietrāpīt nevienā nišā un ir tik neizteiksmīgs, ka no garlaicības jāsāk dzert kā tādai Elizabetei Balčus.

Ir pienācis laiks, lai Fredis pacitētu kādu klasiķi, tāpēc viņš pārfrāzē februāra "Rīgas laiks" numurā lasīto Majakovska citātu, sakot, ka tad, ja veikalā ir preces, tātad kādam tās ir vajadzīgas. To pašu var attiecināt uz skatuves māksliniekiem - ja uz skatuves ir Antra Stafecka, tātad kādam viņa ir vajadzīga, un tas ir ļoti labi. Pa vienam vai vairākiem mikrofoniem savāc Instrumenti, kuri svēti tic, ka cilvēki Jāņos piecos no rīta klausās viņus, nevis Bermunda divstūra "Ballējam, neguļam!", Jumprava, Karīna Tatārinova un vēl šādas tādas grupiņas - kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem. Labāko koru/vokālā izpildījuma albumu uz sevi paņem Latvian Voices, kas, šķiet, ir pirmā grupa, kura uz skatuves ir pateikusies maketētājam. Vot tā, tas liecina, ka drīz maketētāji būs tikpat stilīgi rokstāri kā pavāri. Atliek vēl uzdziedāt grupai Prāta vētra, kuru dziesmas "Ziemu apēst" lirika izklausās kā tikko no copes atbraukuša Inga Bērziņa radīta, un varam pelnīti doties savās starpbrīža gaitās. Par to, kas notika šajās 30 minūtēs, nestāstīšu neviena paša vārda, tas mūžam būs mans rūpīgi glabātākais noslēpums.

Pasākums izceļas ar to, ka beidzot esam sasnieguši pasaules līmeni un, kamēr slavenības iet uz tualeti, uzpīpēt vai pēc balvas, viņu krēslos līdz atgriešanās brīdim apsēžas speciāli apmācīti vietu sargi. Neviens, sazina kādēļ, negāja sargāt vienīgi publicista un androgīnā modeļa Sanda Vanzoviča krēslu. Arī otrā daļa tiek iesākta ar mūža apgalvojumu, kas tiek pasniegta operdziedātājam Jānim Sproģim, kurš ir veiksmīgi notievējis un izskatās vareni žirgts. Vienīgi runāt varētu nedaudz mazāk, bet es domāju, ka tad, ja man pēkšņi izdotos dabūt kādu mūža ieguldījumu, arī daudz vārītos, jo - nav taču vairs, ko zaudēt. Beidzot vari būt tāds, kāds esi! Lielāko katarsi piedzīvoju, kad balvu saņem mans mīļotais Ainars Virga par roka albumu ar gada nesamudrītāko nosaukumu: "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vot, tādi džeki man patīk - vēja aprautiem vaigiem, vienkārši un saprotami. Te man ātri jāizstāsta, ka es reiz Ainaru Virgu uzaicināju uz pirti Grobiņā, un pret rītu viņš tiešām arī atbrauca, atvedot 15 dažādu šķirņu aliņus, jo neesot zinājis, kādi mums garšo. Vai nav mīļi? Ir! Diemžēl balvu viņa vietā ierodas saņemt Račs, kurš nošauj divus dzintarus zaķus ar vienu šāvienu - pasaka joku, par kuru neviens nesmejas, un atklāj pārsteidzošu robu savās Latvijas mūzikas vēstures zināšanās. Joks bija šāds: "Ainars Virga ir slimnīcā, jo liepājnieki atklājuši, ka viņš 1986. gadā "Dzimto valodu" dziedāja uz fonogrammas". Šo dziesmu taču dziedāja Grodums, kam tad tas nav zināms??? Lai visu vēl vairāk sačakarētu, Račs piebilst, ka savējie jau zina, kāpēc Ainars slimnīcā un cerams, ka drīz atkal atgriezīsies NORMĀLS, principā atklājot visai zālei un Latvijai, kas ir īstais iemesls, kāpēc viņš tur atrodas. Nu nekas, Račam toties sūta ielūgumus uz Grammy un afterpārtijā vienīgajam galdiņš uzklāts un rezervēts.

Balvu par labāko hip hopa un deju mūzikas albumu pasniedz 1990. gadu prikolīgākais zvaigznīšu brīdis Roberts Gobziņš, kurš Fredim ar saindētu konfekšu papīrīti iešauj kājā. Nominācijā uzvar grupa Bermundu divstūris, kas raida nopietnas pārdomas par žūrijas kompetenci un attiecībām ar apreibinošajām vielām. Līdzīgas sajūtas piemeklē, uzzinot, ka labāko dziesmu "Tev piedzims bērns" ir sarakstījis Dons. Vispār, runājot par tik delikātām lietām, pareizi būtu dāmu uzrunāt uz "jūs" - t.i., piemēram, "Jums piedzims bērns, kundze". Uzdzied arī Rača jubilejas koris, kurā Fominam vienīgajam neskan, jo nav kārtīgi ieliecies ceļos, toties Račam atkal tamburīns beidzot neskan fonogrammā, kā arī ar popūriju uzstājas Star FM koris. Ar popūrijiem vispār ir tā, ka tie vienmēr būs modē, tāpat kā tas, ka džeki pārģēbjas par meitenēm, būs ņirdzīgi mūžīgi mūžos - tieši tikpat ilgi, cik latus pret eiro varēs samainīt Latvijas Bankā.

Par otru neveiksmīgāko epizodi pašpasludinu Freda rīta raidījuma partneres ierašanos, kas ar savu bezgaumību atsvaidzināja citādi rimto un pieklājīgi garlaicīgo pasākumu. Bija tie muļķīgie joki par seksu, kuri diemžēl vairāk piestāv pusaudžiem, nekā visnotaļ inteliģentiem pusmūža vīriešiem. Protams, ierodas arī SMS Credit džeks, kurš šo gadu laikā uzrunas teikšanā ir krietni progresējas un nu jau nekautrējas Fredim teikt "Ej mājās!", tomēr pie "kad" nelietošanas "ka" vietā diemžēl puisim joprojām jāpiestrādā. Par vakara revolucionāru kļūst Edgars Šubrovskis, kurš vēlas, lai vakara gaitā dzirdētās mūzikas retrospekciju uzspēlē LR2 ēterā, daži panki sajūsmā sit kājas un gavilē, demonstrējot, ka mums, bļē, besī tā komerciālā mūzika, bet to taču varēja pateikt arī elegantāk. Tā kā alternatīvajā mūzikā balvu nesaņem mūsu kolēģis FD, noklausāmies vēl EK mīļāko grupu Carnival Youth un jožam uz afterpārtiju Kaļķu vārtos.

Ierodoties atklājam, ka esam tikušas dezinformētas, un pasākumā, kā gaidīts, neatrodas atrodas pāris kulta kritiķi un Kailijas Minogas interviju magnāti. Ja mēs tā pavisam godīgi, esam ieradušās pašas pirmās. Aiz kauna ātrā tempā malkojam vienu bezmaksas dzērienu pēc otra līdz saņemamies arī aizklīst līdz uzkodu galdam. Kaļķu vārtu pavārs pirmīt uz skatuves izzīmējies par velti, jo pārsvarā jākož visādos veikalu plauktos pieejamos produktos - siera sniega bumbās un kotletēs tomātu mērcē. Vismaz dzērienu ir pietiekami, tik pietiekami, ka naski nodzeram visu paplāti, ko vēlīgi atnesis kāds no pasākuma laureātiem, un no afterpārtija un desmaižu ēšanas Dārzciemā vēl tagad nevaram tā īsti atčohnīties. Šķiet, ka vainīgi varētu būt tie sēņu salāti.

Tikai tā, tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.

Sirsniņas, sekss un Rafaello nav vienīgās lietas, kas vajadzīgas, lai Valentīndiena būtu izdevusies. Šogad par lielāko svētku izaicinājumu un brīnumu kļuva filmas “Greja piecdesmit nokrāsas” pirmizrāde. Kino kritiķi to sauc par gada izgāšanos, un arī IMDb balsojumā filma saņem nieka 4 balles no 10. Tomēr graujošo filmas reputāciju aizēno vērienīgā reklāmas kampaņa, kuru cilvēki nodod no mutes mutē. Visi pēkšņi aizmirst kā Valentīndienā gribēja iet uz Dona prezentācijas koncertu, un 14.februārī biļetes uz filmu Forum Cinemas tiek pilnībā izpirktas. Filmu noskatās 7000 cilvēku, un tas kļūst par jaunu Latvijas rekordu - nekad vienā dienā tik daudz cilvēku nav noskatījušies kinoteātrī kādu citu filmu.

Filma ir par to, kā no sliktas grāmatas uztaisīt vēl sliktāku filmu. Un tas nav nemaz tik grūti, vienkārši nevajag censties. Daudziem varbūt šķiet, ka filma ir romantiska melodrāma, taču patiesība tai piestāv absurdas komēdijas statuss. Filmas noskaņa ar bezgalīgajiem tuvplāniem pastiprina paviršo kinemotogrāfiju, kura kaut kādā ziņā atgādina populāro parodiju “Scary Movie”.

Lai arī seksa ainas filmā solās aizņemt veselas 15minūtes, tās ir ļoti garlaicīgas minūtes, jo viss interesantais, kas reiz bijis grāmatā, pēc kuras ir uzņemta filma, kaut kur ir pazudis. Iztrūkst gan epizode, kurā galvenā varone Anastasija norij visu un veic pasaules labāko minetu, gan epizode, kurā mīlnieku pāris nodarbojas ar seksu mēnešreižu laikā, izraujot tamponu un asinīm kļūstot par lubrikantu.

Ar ko tad filma spēj aizraut? Pirmkārt, jau ar izcilajiem nonsensa dialogiem. Skaista ir epizode, kurā misters Grejs pirmo reizi ir uzaicinājis ciemos Anastasiju un grasās viņai parādīt savu “spēļu istabu”. Anastasija naivi jautā: “Vai mēs spēlēsim Xbox?” Kinozāle smejas, kamēr Grejs dusmīgi atbild, ka Anastasija mājās var iet jebkurā brīdī. Xbox viņi tā arī neuzspēlē, jo izrādās, ka istabā Grejs ir ierīkojis kičīgu zirgu stalli. Tas apstiprina aizdomas, ka Grejs savā sirdī nav miljonārs, bet vienkāršs puisis no laukiem.

Otrkārt, filmā ir vairākas svarīgas pamācības, kuras var saukt arī par īpašo Greja skolu. Pirmā skatītajiem māca, ka vienmēr jāizlasa un jāapspriež līgumi, kuri jāparaksta, taču vislabāk to darīt seksīgā tumsā, ēdot suši un dzerot vīnu. Otrā pamācība - pareizi un efektīvi atvērt prezervatīva paciņu var tikai ar zobiem. Un trešā Greja mācība ir par to, ka sievietes daudz lielāku seksuālo baudu gūst no sitieniem pa vēderu nekā no pēriena pa pēcpusi. „Vai Tu tiešām to vēlies?” Grejs pavisam sabijies jautā un izklausās pēc geja.

Patīkami, ka diezgan lielu lomu filma ir atvēlējusi alkoholam. Tieši Anastasijas pļēgurošana paver ceļu viņas turpmākajai afērai ar misteru Greju, kurš apjautis, ka meitenei ir problēmas ar dzeršanu, atlikušo filmas daļu savu jauno sirdsāķīti apņēmīgi dzirda ar pašbrūvētu vīnu. Jā, arī pats Grejs dzer visur, kur vien var, sevišķi brīžos, kad pie izslēgta laptopa viņš izliekas, ka ir aizņemts ar darbu.

Žēl, ka Anastasijas intravertos dialogus un pārrunas ar sevi (grāmatā tie aizņem gandrīz pusi no visa apjoma) filma ir pilnībā izdzēsusi. Viņas rīcību, motīvus, iekšējos pārdzīvojumus un to, cik ļoti viņa ir samīlējusies misterā Grejā, filmā nevar ieraudzīt. Līdz ar to rodas iespaids, ka viss notiek pret viņas gribu, pēc kaut kādas recepšu grāmatas, kuru viņa pati nav lasījusi. Viss notiek neticami ātri, samudžināti un nepareizi. Arī misters Grejs nespēj radīt dominata un pārliecinoša vīrieša tēlu. Viņš neizskatās nedz pietiekami gudrs, nedz pietiekami seksīgs.

Filmas kulminācija ir baisa un draudīga, ekrānam kļūstot tumšam, zāle atgūst gaismu, un daļa skatītāju ūjina un neslēpj savu šoku un sašutumu par to, ka filma beigusies bez beigām, jo ir gaidāma arī otrā un trešā daļa. Starp kinozāles apmeklētājiem galvenokārt saskatāmas sapucējušās meiteņu grupiņas un ir arī daži pārīši. Pie tualetēm, izveidojoties pagarai draudzeņu rindai, sākas runas par to, ka filma nav bijusi pietiekami forša, un vakars nav izdevies. Kopējās skumjas aizdzen kāda optimiste, kura uzmundrina savas draudzenes, sakot: “Iesim to rūgtumu noskalot.”

Priekā!

Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.

Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.

Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.

Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?

Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.

Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.

Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.

Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.

P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš?

Nomest svaru, iemācīties franču valodu, biežāk braukt pa zaķi un vairāk dzert – tās ir klasiskas jaungada apņemšanās, kas visbiežāk neizdodas, jo tā ir klasika. Klasiku sev kapā līdzi paņēma Mocarts, tāpēc mūsdienās tas vienkārši nevar izdoties. Mēs (es un Nils Ušakovs) dzīvojam laikā, kad jauns gads ir jāsāk ar ko modernu, aizraujošu. Par polittehnologu dēvētais laikmeta eksperts Jurģis Liepnieks pirmajā janvārī varbūt vēl gulēja gultā turka pozā, bet otro gada dienu jau uzsāka kā inovatīvs sieviešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” virsaitis. Līdz ar to Jurģa dzīve kļuvusi par sprīdi jestrāka, jo beidzot atlicis laiks kārtīgi izslēpoties ar plikām meitenēm. Neoficiāli avoti vēsta, ka viņš to darījis tik virtuozi, ka brāļi Dukuri uzaicinājuši Liepnieku piedalīties Soču olimpiādē.

Tā Jurģis dziedādams nostrādā pārbaudes laiku, lasītāju skaits pārsniedzis Latvijas iedzīvotāju skaitu, Absolut plēšas ar Ballantines par iespēju reklamēties žurnālā, augšāmceļas tās „Playboy” modeles, kas jau mirušas, Saeimas bufetē var nopirkt zāli. Šo utopiju pārtrauc zibens no skaidrām debesīm – „Dienas mediji”, zem kā tupeles ir arī plejbojs, nolemj neturpināt sadarbību ar galveno redaktoru Jurģi Liepnieku jeb vienkārši atlaiž. Jā – Latvijas žurnālistikas Žanna D`Arka tiek mesta uz sārta. Šāds notikumu pavērsiens Jurģi satriec, un viņš savu sāpi par notikušo izklāsta tviterī, puaro.lv, nozare.lv, tv3, LR un gan jau vēl kaut kur. Emocijas sit tik augstu vilni, ka turpmāk tekstā Jurģi saukšu par Hose Antonio, bet Jūs tikmēr manabalss.lv varat uzrakstīt petīciju par publisku „Playboy” atņemšanu Šķēlem.

Hose Antonio uzreiz ir skaidrs, ka viņa atlaišanu ietekmējis par trim oligarhiem dēvētais Andris Biedriņš Šķēle. Viņam nav Šķēles telefonnumura (var saprast – man arī nav), tāpēc viņš palūdz kādai citai personai paprasīt Šķēlei, kas notiek. Tā Hose Antonio saņem atbildi, ka Šķēle būtu ar mieru saglabāt darba attiecības ar noteikumu, ka Hose Antonio uzraksta atlūgumu bez datuma uz Jurģa Liepnieka vārda, ko Šķēle varētu izmantot mazākā pārkāpuma gadījumā. Hose Antonio par šādu attieksmi ir sašutis un nolemj ar to dalīties tviterī – viņš nofotogrāfē vēstuli, kurā aizkrāsojis ziņas pienesēja vārdu. Diemžēl viņa izvēlētais tonis ir pārāk gaišs, lai spētu noslēpt to, ka tumsas spēku ziņnesis ir par Šķēles kranci dēvētais Mārcis Bendiks. Toties viņa dzīve ir pārāk raiba, lai es noticētu tam, ka Hose Antonio nav pamanījis, ka Bendika e-pastu var saredzēt galīgi labi.

Vēsts Hose Antonio tā satriec, ka viņš nolemj neturēt sveci zem pūra un atklāt patieso iemeslu, kāpēc īsti viņš nepatīk Šķēlem. Nē, tas nav tāpēc, ka pēdējā „Playboy” numurā Andra Šķēles horoskopā būtu norādīts, ka tiks atņemta nauda vai sadots pa muti. Un, protams, protams, protams, tas nekādā veidā nav un nevar būt saistīts ar Liepnieka profesionālo darbību. Tas tikai tāpēc, bērniņ, ka audz - pirms 10 gadiem Hose Antonio izdukurējis Kristiānu, ko vēlāk apprecējis Andris. Vo, tā ir – ja Tu kādu pis, Tu pis arī šī cilvēka nākotni, kas diemžēl ir neparedzama. Tā šķiet, ka tikai pisies, bet nē – īstenībā bojā attiecības ar nākamo Latvijas īpašnieku. Vispār droša seksa komplektā būtu jāiekļauj ne tikai prezervatīvi un cimdi, bet arī lāpsta, ar kuru iedot partnerim pa galvu, lai pēcāk neko neatceras – tas var nosargāt nākotni (līdzīga iedarbība ir alkoholam). Tviterī izskan arī pieņēmums, ka Šķēle savu sievu krāpj, tiesa, tikai ar noteikumu, ja viņam vēl stāv (krāns – red. piez.). Paralēli Hose Antonio retvīto sevis slavinošu vārdu gūzmu, raksta esejas un sniedz intervijas dažādiem medijiem. Ceru, ka šajā visā tracī viņam pietiek laika arī tiem kaušanās treniņiem vai kādai labai filmai.

Godīgā prese jūk prātā un zvana visiem pēc kārtas. Gorbunova saka, ka nekomentēs, Kotam arī trīs nulles, Šķēle tikai mīl šo valsti un teic, ka Liepnieks dzīvo pagātnē (ir vecmodīgs), vienīgi nenoskaidrotas nozīmes Gavars saka, ka Jurģim bijušas problēmas ar uzvedību – viņš „iestājies par marihuānu”. A kas? Labi, ka nav iestājies „Vienotībā”.
Tikmēr sākušās spekulācijas par to, kurš tagad ieņems „Playboy” galvenā redaktora vietu. Nav šaubu – tas ir svarīgākais medijs Latvijā, ja virsaišu maiņa Eiropā radījusi tādu rezonansi. Ja līdz šim bijām plānojuši, ka Uzvaras pieminekļa vietā vajadzētu būvēt Texxxtu biroju ar 63 bāriem, tad tagad pat varētu atļaut tur izveidot to Raudu mūri, kurā kāda vietiņa būtu arī Liepnieka epopejai. Pie šī pieminekļa kādu dienu satiktos Šķēle, Lembergs un Dukuri, lai nospriestu, ka izmērs nav izšķirošs, un ietu izdemolēt Zatlera dzīvokli.

Inovācijas vienmēr ir bijušas Texxxtu prioritāte, tamdēļ šoreiz nākam klajā ar savu pirmo recenziju, kura 1) ir par portālu, 2) radīta, sadarbojoties diviem texxxtiniekiem - šajā gadījumā AK un SM. Lai arī puaro.lv darbojas vien kaut kādu nedēļu, tas jau paspējis sacelt pieklājīgu ažiotāžu. Kāpēc tā - jautāsiet? To mēs nezinām (c) Māra Zālīte, taču ir skaidrs, ka nevaram klusēt šajā priekšvēlēšanu laikā, kurā izšķirsies tas, kā mēs turpmāk dzīvosim.

Nesen AK gribēja noskaidrot dažu politisko aktualitāšu background (latv. val. - fons), tāpēc vērsās pēc atbildēm pie Tautas partijas Jaunatnes organizācijas troņprinceses Sarmītes Ilvas Lonijas Kolātes (turmpāk tekstā - Silk). Šī teica: "Nu kā? Tas taču katram pašam jāsaprot." Tā arī darījām, un ar iztēles palīdzību nonācām pie šoka un migrēnas - tas ir ārprāts, kas notiek politikā. Būs vien jāpiekrīt grupas Inokentijs Mārpls solistam Raimondam Dambim Lagimovam, kurš tirgo nozīmītes pa latu gabalā ar atziņu "Valdība ir stulbeņi". Nu labi, īstenībā jau nav. Nenoliedzam, ka Šlesers ir gudrāks par mums, SM un AK kopā ņemtām. Bet par to nedaudz vēlāk.

Visi šobrīd pišas par to, ka puaro.lv ir izcilā latviešu prozaiķa, dzejnieka, publicista un karatista Jurģa Liepnieka priekšvēlēšanu kampaņas triks. Lai to pamanīt nebūtu tik viegli, Jurģis portāliņu atšķaidījis ar nedaudz marihuānu, t.i., savām interesēm (Kamī, Dalī un pizdī) un lētiem feļetoniem, ar kuriem uzsist portāla apmeklējuma statistiku (Dzeltenā zemūdene). Mēs, piemēram, aizrautīgi lasām par to, kā Jurģim bija apnicis dzīvot (raksts pārpublicēts no žurnāla "Klubs" vai "Art Deco", neatceramies) - eksistenciāli smagu un atklātu gabalu par dzīvi un vēlmi no tās beidzot atdusēties atmatā. Nevilšus skatiens pārdomās pārslīd pār košu baneri, kas aicina izlasīt interviju ar Inesi Saulīti, kura šķietami atdusēties atmatā nevēlēsies nekad. Sajūtas līdzīgas, kā iedzerot kafiju kopā ar vīnu - ambivalentas. Inese pretēji Jurģim šķiet vēl nav saskārusies ar izsmeltās dzīves sajūtu - viņu sajūsmina pat veca dāņa sperma rīklē. Aizstāvot Inesi gan jāsaka, ka intervija izskatās tik dzeltena, ka pat portāls mango.lv tam blakus izbalējis gauži balts. Kur tur politika - jautāsiet? Ļoti vienkārši - Jurģis, krifelis tāds, taču fīrē to "Saskaņas centru". Tomēr negribas īsti viņu vainot, jo kurš gan no mums negrib ticēt vārdiem, ka "Viss būs labi." Мы ганси чиста хотим!

Diskutējot par politiskām peripetijām, nonācām pie secinājuma, ka nesaprotam, kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt savas partijas, t.i. Tautas partijas līderi. Līdzīgu analoģiju varam meklēt Vakareiropā un pielīdzināt Andri Šķēli, turpmāk textā - Andžons, bijušajam Lielbritānijas parlamenta princim Tony Blair. Ķipa, sākumā par Tony arī visi fano, mīl, dāvina dāvanas, bet pēkšņi nemīl. Kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt Andžonu - jautāsiet? Sacīsiet: "Varbūt Jūrmalgeita?" Auksts. Vekselis? Mēs drebam, cik auksts, un uzvelkam džemperus! Pavisam vienkārši. Tas ir tāpat, kā, ieraugot džeku, kurš patiešām izskatās pēc pediņa, mēs izjūtam vēlmi sevi nokaunināt par tik stereotipisku spriedumu, ka noliedzam acīmredzamo. Arī Andžona gadījumā sākumā nevēlējāmies ticēt tik triviālam atrisinājumam, bet tā ir - Ēlerte. Sākumā ķipaš laikraksts "Diena" (atgādinām, ka tobrīd "Ir" vēl nav piedzīvojis savu dzimšanu) baigi haipo Tautas Partiju, a pēc tam pēkšņi heito! Kāpēc? Ēlerte. Mēs, sievietes, pazīstam labi viena otru. Atraidījums stipri sāp. Pavisam nopietni - mums patiešām ir konstruktīva cerība ticēt tam, ka Ēlermausis kantēja Andžonu. Andžonam tā ne visai, tāpēc šis bija as cold wind blows (angļu val. - tik auksts, kā auksts vējš pūš). Ēlerte apcirtās un nogrieza savu artavu mīlestībai pret Tautas Partiju. Ko tante Bauskā - jautāsiet? Vērā ņemamākais rīta laikraksts valstī heito Tautas partiju, kāpēc tantei Bauskā tam neticēt? Ticēt diemžēl var ne tikai Dievam.

A kāds tam sakars ar Zatleru - jautāsiet? Nothing special, Mendelson - tāpat kā Andžonam ar Ēlermausi nekāds sakars tur nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur neslēpjas kaut kas cits. Kas tur slēpjas? Hmm. Mēs padomājām un izdomājām. Zatlers atlaiž Saiemu, kurā dominē Vienotība, kas ir neizdevīgi dažiem lielkalibra uzņēmumiem, taču, paužot savu lielo mīlestību pret Vienotību, tomēr dibina jaunu partiju, tādejādi atņemot tai balsis no tantēm Bauskā. Kas ir Zatlera jaunās partijas sastāvā? Daži naiviķi (tur Tukišs, Ķīlis, nebrīnītos arī ja Kūļi) UN Zatlera padomnieki, kurus tam piešķīra nu jau atlaistā Saiema. Mēs būtu idiotes, ja par idiotiem uzskatītu zākātos oligarhus un ticētu, ka viņi šobrīd raud un domā: "Vai, vai, vai, kā mēs tā ieberzāmies, cerams, ka par mums balsos". Nu, nopietni! Šlesers NAV TĀDS DIŽDAUNIS, lai viņš patiešām ticētu, ka par viņa jaunizveidoto Šlesera Reformu partiju (pamanījāt vārdu spēli?) kāds pie pilnas mentālās veselības arī balsos. Labi, varbūt jūs to vēl nesapratāt, tāpēc runāsim taisnu tiesu - mēs tiešām ticam, ka Zatlera Reformu partija ir Šlesera projekts, ar kuras palīdzību izveidot ar politiku tiešā veidā nesaistītiem plāniem izdevīgāku Saiemu, kurā Solčas rudās lapsas pačku nomainītu Sprūdža bakuģīmis. Atvainojamies par emocionalitāti, jo vakar bijām Vienotības kāzās, un šodien paģiras mūs ir uzvilkušas. Sprūdž, ja tu šo lasi, tiešām neņem ļaunā - tas nav personīgs uzbrauciens. Varbūt Viesturam Livigstonam būs bēdīgi to dzirdēt, bet mēs, AK un SM, nekautrējamies publiski ticēt tam, ka Šlesers un Šķēle ir ļoti gudri - tik gudri, ka ir jau pāris verstes soļu mums priekšā.

Jautāsiet, kāds šim texxxtam ir sakars ar puaro.lv? Tas ir tieši tik pat konceptuāli izplūdis un nekonsekvents, cik minētais portāls. Mēs mīlam šo valsti!

Draugi,

14.jūlijā es viltoju skolēnu apliecību, un kopš tās dienas man ir tikai brīvdienas. Vēl es tagad priecājos par sievu, un ikdienu pastaigājos pa ielu, bet vakaros dzeru šņabi krievu. „Kling-klang!” Tā maisiņš skan. Bet kaimiņš - mans mīļais aktieris uz terases grillē steikus, un, kad es ieslēdzu telefonu, redzu, kā viņš ar draugiem uzstājas Supernetto reklāmās un neatbild uz maniem zvaniem. Un tagad seko teksts:

Trīs dažādas reklāmas, kurās nav sekss, bet lādzīgs padoms tur ir gan. Supernetto, tas ne tikai tiem, kas mīl iedzert, bet arī tiem, kas skaidrā prātā vienmēr visur maisās pa vidu. Šajās reklāmā tādus tipāžu var atpazīst ne tikai pēc sejas, bet arī pēc iepirkumu maisiņiem, kuri no tukšuma ir tā uzpūtušies, ka  pakratot čaukst pēc kreppapīra un zeķubiksēm.
 
Pirmajā klipā puisis ar meiteni pilnīgā akmenī apbrīno Maskavas ielas rajonu, rokās viņiem karte ar ezeriem, kaklā Zenīts, kabatās šala, bet izskats kā no filmas „Fear and Loathing in Las Vegas”. Tad pēkšņi piesteidzas klāt kāds vīrs - viss vienā šallē un žaketē (iespējams LKA topošais akadēmiķis) un izjauc pārīša jauko ceļojumu pagriežot karti. Ballīte vējā un debesis skaidras. Žēl.
 
Otrajā klipā ir vecmāmiņa un bārs. Viņa izliekas, ka parkā pilda krustvārdu mīklas, bet uz galda stāv karsta kafija ar jumtiņu, uz ceļiem sedziņa un atmiņas par mūža mīlestību. Tad kadrā parādās puisis, kuram šeit nav jābūt, vecmāmiņa atskatās un iedomājas par saviem bērnu bērniem, tie jau lieli, bet puisis iegrimis mīklās lasa: „Horizontāli. 3.jautājums. Rakstnieka Fjodora Dostojevska otrais vārds?” Un viņa atbilde ir nepareiza.

Trešais reklāmas variants notiek vasarā. Četros no rīta lielveikali slēgti, bet sēņotājs Jurijs zem bērna prāta izaicina likteni, dziedot sievasmātes mīļāko dziesmu. Tā ir viņa cerība atkal iepatikties līgavai, kura ar mīļāko jau trešo dienu ir Kiprā Jurijam nezinot. Viņa superdraugs - vīrs uzvalkā kā halucinācija izšauj lietussargu, un, turot maisiņu ar spilveniem, atkāpjas. Tad no ceļamkrāna līst ūdens, un Jurijs izglābies turpina dziedāt.

Bet tagad par svarīgo. Šīs reklāmas trīs ir veltītās māmiņām vientuļajām, sapņiem, grupai "Auļi", vīriem, kas nav klauni, visām janajām drēbēm un vasaras olimpiskajām spēlēm. Kā arī dziesmai:„Daudz. Miljoniem, miljardiem krīt. Zvaigznes, bet tavējā spīd. Un manējā ar...”

Salvis

Kamēr kolēģija fokusējas uz aktuāliem notikumiem, mans ārštata uzdevums šomēnes ir atkāpties uz fundamentālākiem jautājumiem, lai mazinātu gaisā virmojošo saspringumu un harmonizētu jūsu karmas. Tātad runāsim par seksu, un šovakar, lūdzu, sauciet mani par Dacīti.

Progresīvā Skandināvija mums piedāvā izglītojošu multiplikācijas filmu ar nosaukumu "Sex på kartan", kuru visi interesenti var noskatīties šeit – links. Diemžēl zviedriski es zinu tikai vienu vārdu – pengar*, bet šajā filmā tas ne reizi neizskanēja, tāpēc savus novērojumus balstīšu vienīgi uz to, ko saprast ļauts ir bez vārdiem.

Filmiņa sākas ar kādu pusaugu zēnu, kurš savā skolas burtnīcā zīmē taurenīšu vagīnas, kas nomāc tā sirdi, jo kontinents ar nosaukumu „sex”, kā var noprast, šim mazgadīgajam Kolumbam vēl neatklāts. Kā gadījies, kā ne, tieši nākamā nodarbība ir veselības mācība. Enerģisks pasniedzējs atvilcis līdzi skeletu, prežus un seksa karti, jo, kā jau mēs iepriekš noskaidrojām, būtu tomēr muļķīgi braukt uz kādu kontinentu pirmoreiz bez ielūkošānās kartē. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un vienā brīdī jau visi klasesbiedri priecīgi smej un cits par citu skaļāk sauc iespējamās seksa pozas un iemeslus, lai nodročītu. Šajā uz padsmitnieku mērķauditoriju tēmētajā filmiņā neviens nav aizmirsis arī homoseksuāļus, anālo seksu, invalīdus un melnādainos. Kad es vēl mācījos pamatskolā, mums uzskates materiālos nebija seksa pozas gejiem. Manā klasē gan arī nemācījās nēģeri, jāatzīst. Visbeidzot arī, nodarbības iedvesmoti, divi klasesbiedri nolemj nopisties. Šajā filmā varbūt runāja par bērniem, bet tad es to nesapratu – katrā ziņā, vagīnu uz tāfeles zīmēja tikai tāpēc, lai parādītu, kur ir klitors, bet dzemdei pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Bezmaksas prežus gan izdalīja, daži mantrausīgākie pat sagrābās veselu sauju. Cik varēja noprast, prezervatīvus gan vairāk deva visādu zarazu kontekstā, nevis grūtniecības bieda pēc. Atgādinu, ka zviedriski es nesaprotu vispār.

Kontrastam noskatījos arī puritānisko latviešu kases grāvēju "Kā bērniņš nāk pasaulē" – links. Jau pirmajās minūtēs, tikko atskanot Plēpja balsij, sapratu, šajā multenē drīzāk kāds piedzersies, nevis tērzēs par seksualitātes komplicēto dabu. Sekss, protams, tiek ilustrēts zem segas laulības gultā pēc kāzu ceremonijas, prezervatīvi un slimības neeksistē, tāpat kā melnādainie un orālie piedzīvojumi ne. Orgasms tiek mīlīgi saukts par „vispatīkamāko sajūtu”, bet seksa morāle slēpjas tajā, ka sievietēm, gluži tāpat kā kucēm, kazām, govīm un cūkām, piedzimst mazulis.

Patiesība droši vien slēpjas kaut kur visam pa vidu. Lai arī nenoliedzu, ka izglītojoši materiāli ir nepieciešami, es tomēr domāju, ka sekss visiem ir izziņas process pacietīga autodidakta līmenī, kur akadēmiķu saplaisājušai elkoņu ādai vienkārši nav vietas. Es, piemēram, neatceros, kā pati pirmoreiz uzzināju par zemjostas pasaules esamību, man patiešām šķiet, ka es jau piedzimu, to zinot. Vismaz trešā klasē, kad viena klasesbiedrene lepni stāstīja, ka viņai vakar mamma izstāstījusi, kas un kāpēc ir mēnešreizes, es lielā pārsteigumā viņai uzdevumu retorisko jautājumu: „Kas tu daune esi?”

Protams, vienmēr ir interesanti uzzināt ko jaunu, un gudrs cilvēks vienmēr tur acis vaļā arī uz lietām, kas varētu šķist liekas. Šīs filmiņas iesaku skatīties pašiem, nevis spiest tās skatīties saviem pirmspubertātes radiniekiem, jo es gribu ticēt, ka bērns pats pratīs atrast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem vai arī pats jums uzdos šos jautājumus, kad tam būs nepieciešamas atbildes. Ja tā izklausās, tad gribu uzreiz noliegt aizdomas, ka neiesaku ar bērniem runāt par tādām lietām, kas ietver sevī zarazas, melnādainos un pišukus ar klasesbiedriem, vienkārši vēlos pasvītrot to, ka šāda tipa informācija nav jāuzspiež un katram ir tiesības ar to nonākt saskarē pēc savas iniciatīvas, nevis pēc pamatskolām izstrādātās mācību gada programmas. Piemēram, šādas veselības mācības varētu būt kā C daļas priekšmets, kuru katram ir brīva izvēle arī neapmeklēt, ja, piemēram, mācību viela kontradiktē garīgo ievirzi vai tamlīdzīgi.

Rezumējot visu, kam es galu galā iesaku šīs multiplikācijas filmas noskatīties? Visiem, kas ar seksu nav uz es. Tātad ne Tomam Grēviņam.



*Nauda (zviedru val.)

Beidzot esmu atgriezusies, lai strādātu. Nenoliedzami viena no šīs nedēļas karstākajām tēmām tūlīt aiz tā, kurš ir un kurš nav apsveicis Raimondu Paulu dzimšanas dienā, ir Ellas intervija žurnālā "Santa" un viss, kas sekoja pēc tam. Aiz cieņas pret vairākiem textu lasītājiem, kas vēlējās, lai apskatu tieši šo tēmu, un arī personīgo sirdssāpju dēļ, tas arī ir mans šodienas temats.

Sākšu ar to, ka manī jau vairākus gadus briest arvien lielāka nepatika pret džekiem, kas strādā vīriešu žurnālos, smīn, valkā puķainus kreklus un lakatus, saņem pieklājīgas algas un attiecīgi arī šiem tikko aprakstītajiem ārējiem kritērijiem uzvedas. Varbūt to jau pamanījāt manā attieksmē pret Kasparu Zaviļeiski, un noteikti, ka tur apakšā slēpjas kāds milzīgs iekšējs aizvainojums vai cita veida personīga rakstura problēmas, to nenoliedzu. Jūs iebildīsiet, ka Jurģis Liepnieks taču nestrādā vīriešu žurnālā, taču daži no minētajiem mainīgajiem var arī nebūt uztverami burtiski.

Otra lieta, kas mani tracina, ir tie visi, kas ņirdz par Kombuļu Inesi, Laura Reinika dziesmu "Es skrienu", Ata Slaktera "Nasing špešal" visu savu dzīvi, jo paši neko ņirdzīgu izdomāt nemaz nav spējīgi. Tā nepatika sākusies jau sen, atceros, ka raidījuma "Savādi gan" laikos bija populāri atkārtot: "Ejam pie Jāņa dzert tēju. Pie Jāņa viss ir forši" līdz bezsamaņai, sākot no šo rindu iepīšanas līgo dziesmās jāņu vakarā un beidzot ar to ritmisku skaitīšanu ziemassvētkos pie eglītes. Šī intervija apkopo abus minētos elementus: divi smīnīgie ar stilīgiem uzvalkiem ņirdz par ellu. Tāpēc tā ir mana personīgā sāpe.

EK teica, ka textos noteikti jāpiemin tas, ko viņai teicu pirms pāris dienām, ka tas būtu tāpat kā aiziet pie Kombuļu Ineses un jautāt: "A ko tu par filozofiju domā, hahahahahha?". Nenoliegšu, ka man jau pašai arī patīk par citiem paņirgt, bet dažkārt šī vēlme cieš manas lielās empātijas un godīguma dēļ.

Baigi aizrunājos, bet pateikt kaut ko jaunu par šo interviju ir diezgan grūti, un baidos, ka tā "nulle" komentāros atkal rakstīs, ka "nav interesanti", jo tas jau tāpat visiem skaidrs. Savukārt, palasot komentārus internetā pie apraksta par šo tēmu portālā mango, var, kā jau nojaušams, sastapties ar triju veidu viedokļiem: vieni apgalvo, ka viņiem ar jurģi liepnieku arī nebūtu, par ko runāt, otri apgalvo, ka ella ir "tukšs cilvēciņš", un liepniekam taisnība, bet trešie, protams, saka, ka viņiem neinteresē ne ella, ne liepnieks, kas nenoliedzami raisa vislielāko cieņu un ticību, ņemot vērā, ka šie "trešie" ir portāla mango apmeklētāji.

Lielo ažiotāžu ap notikumu sacēla ne tik daudz pati intervija kā Jurģa Liepnieka twitter ieraksts, ka nebija nekā daudz, par ko ar Ellu parunāt. Ellu uzreiz metās aizstāvēt Stendzenieks, ironiski nosaucot Jurģi par īstu džentelmeni, kas tālāk izvērtās par vārdu apmaiņu kādu 6 ierakstu garumā. Nenoliegšu, ka Stendzenieks man patīk labāk nekā Liepnieks, un tas nav tāpēc, ka EK māsa strādā TP labā, bet TP apvienojās ar LPP, kuras reklāmists ir Stendža. Pēc tam vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica nosodījumu Jurģim. Piemēram, slavenais rakstnieks Nils Sakss asprātīgi norādīja, ka pirms tevi kāds intervē, pārliecinies, ka tas ir žurnālists nevis prščiks. Nu vot, bet vēl Jurģa sakarā ir ņirdzīgs tas, ka viņa sieva un bērna māte tagad ir attiecībās ar Gain Fast solistu Kasparu Zlindi, kas arī līdz šim savās intervijās nav bijis nekāds spīdeklis, ar kuru kopā viņa laimīga cep sirsniņveida pankūciņas un lēkšo gar jūras krastu. Ar to tikai gribu norādīt, ka laulībā ar Jurģi, iespējams, var izkust smadzenes.

Intervijas gaitā Jurģis atklāj, ka izstudējis gandrīz visas Ellas intervijas pirms tam, un te nu viņi ar ellu bija pilnīgi nevienlīdzīgās pozīcijās, jo viņa vispār nav zinājusi tādu jurģi liepnieku. Domāju, ka lasītājs, iespējams, būtu vairāk ieguvis, ja Jurģis neko nebūtu lasījis pirms tam, un tādā veidā distancējies no visa, kas sabiedrībai līdz šim par ellu bijis zināms. Bet Ellai vajadzētu vairāk laika pavadīt ārpus sava kluba, jo viņas apgalvojums, ka "visi jau zina, kas ir mans draugs" izklausās smieklīgi pret to, ka viņa pati nezina, kas ir liepnieks. Es te runāju tādā pamācošā tonī, jo arī Jurģis tā nekautrējas darīt, norādot savai intervējamajai personai, kā viņai vajadzētu uzvesties intervijās un tamlīdzīgas lietas.

Vēl Jurģis atklāj, ka pats nav sevišķi gudrs vai vismaz attapīgs točna nē, jo, kad Ella saka, ka viņai ir veca dvēsele, prasa: "ko tas nozīmē?", bet tad, kad saka, ka apkārtējo enerģijas un domas ir jūtamas, jo tad, kad iznāk jauns albums vai notiek kāda cita publiska lieta, viņai viss krīt no rokām laukā, prasa: "kā tu to domā?". Kā arī nedomāju, ka viņš ar lielāko daļu no saviem jautājumiem ir virzījis sarunu tā, lai tā būtu mazāk "klamzīga" (viņa paša lietots termins). Citēju jautājumus: "Publiskums kaitēja tavām iepriekšējām attiecībām?", "Bet šādā režīmā mūzikai vieta paliek?", "Varbūt attiecību ilgumam nav nekāda sakara ar naudu?", kā arī brīžiem Jurģi pārņem personības dubultošanās, jo viņš saka: "Nezinājām, ka tas tā darbojas".

Līdz šim nepieminētais Juris Šleiers, šķiet, jūtas pietiekami drošs par sevi, lai uzdotu visu, kas ienāk prātā, sākot no Beigbedera pieminēšanas vispār ārpus sarunas konteksta līdz tā, kas ellai sevī vislabāk patīk dušā. Ejot no pieturas, domāju, ko asprātīgu varētu atbildēt uz šo jautājumu, jo reāli viss izklausās stulbi. Rupjā EK droši vien noteiktu: "Peža", un viss, tas arī laikam būtu visnormālāk.

Tomēr prieks, ka vairākas reizes visi trīs arī "Sirsnīgi smejas", neskatoties uz to, ka Ella vairākkārt pārmet intervētājiem kaujinieciskumu un jūtami nejūtas gluži savā ādā. Iesaku izlasīt ikvienam, kuram mājās jau ir Santa. Jo man, piemēram, nebija, bet, kad to nopirku, uzreiz nožāvos uz muguras. Kopš minētā brīža uzskatu, ka pirkt Santu ir bīstami.

Tas arī viss, man bija vēl, ko teikt, bet, kā jau ierasts, apnika rakstīt, un ticu, ka Jums jau sen apnicis lasīt, un līdz šai rindai ticis tikai retais. Skūpstu!

jau otro nedēļu pēc kārtas viens no tematiem, par kuru es varētu rakstīt, bija aplikāciju raidījums radio101, bet jau otro nedēļu pēc kārtas tas nav noticis, tāpēc esmu spiesta izvēlēties citu tematu. kādā no iepriekšējām nedēļām anete konste savā seriāla "ugunsgrēks" recenzijā norāda, ka tas ir visforšākais latviešu seriāls, taču domāju, ka žaklīna cinovska ir sagādājusi vēl vienu pretendentu uz šo cienījamo nosaukumu. "prātā vai instinktā" aktrises spēlē "seksos un lielpilsētās": draudzenes ap 30-40 gadiem izmēģina dažādus vīriešus un to pārrunā, satiekoties kafejnīcā pie kokteiļa glāzes vai iepērkoties veikalā "degas". lai seriālu nevarētu uzskatīt par "seksa un lielpilsētas" kopiju, šeit ir nevis 4, bet gan 5 galvenās varones, kas gan tā ir tikai tīri tehniski, jo divas varones - zane un terēze - ir tik līdzīgas, ka neprotu viņas atšķirt, tāpēc turpmākajā tekstā saukšu viņas par zani vai terēzi, bet īsti nezināšu, par ko runāju.

šī brīža interesantākā un vienīgā sižeta līnija ir saistīta ar vienu seriāla varoni - ernesta gulbja mamma, kas strādā klīnikā par medmāsu un tāpēc valkā tādu jocīgu lakatiņu, iepazinusies ar kādu krievu un iemīlējusies. krievs viņai uzdāvinājis dzīvokli, kur viņi tagad dzīvo kopā ar savu bērnu (ne jau ernestu gulbi, bet savu seriāla meitu, ernests gulbis seriālā neparādās, jo tas ir tikai seriāls). taču izrādās, ka krievam ir nešķirta laulība ar sievu, kuru viņš sen nemīl, bet krieva sieva savu krievu tomēr negrib laist prom. kamēr krievs ir aizbraucis darīšanās uz maskavu, tikmēr krieva sieva it kā nejauši iepazīstas ar ernesta gulbja mammu, pārdurot viņas mašīnai riepas, tad it kā nejauši ejot garām un laipni piedāvājot aizvest līdz mājām, tādējādi viņa uzzina, kur ernesta gulbja mamma dzīvo, un varbūt vēlāk, sekojot labākajām latviešu seriālu tradīcijām, varēs to māju uzspridzināt. viņas apmainās ar telefona numuriem, un krieva sieva visu laiku zvana ernesta gulbja mammai, lai uzaicinātu uz pusdienām, kurās droši vien grib savu sāncensi novākt, taču nākamās sērijas ieskatā viņa runā ar savu krievu, kas nozīmē, ka tomēr no nāves tvēriena ir izbēgusi. paldies dieviņam, jo vairāk nekā interesanta seriālā nav.

santa didžus pēdējā sērijā gāja pie sava brāļa, kurš tikko apprecējusies, un, santasprāt, sieva viņas brāli krāpj. pati viņa domā, ka pieķerusi brāļa sievu mirklī, kad viņa pirkusi vīriešu apenes, bet izrādās, ka tā nav un vismaz šajā sērijā ir kārtībā. vienīgais prikols bija tas, ka viņa uz sporta zāli bija devusies augstpapēžu kurpēs un džeku priekšā virināja kājas, nepārprotami uzburot ainiņas par pišukiem, bet pēc tam attiecīgie džeki nekur neparādījās, tāpēc šie priomi sporta zālē man nebija saprotami. tāpat man nebija saprotama daiņa porganta parādīšanās - viņš bija taksists, kurš brauciena vidū ernesta gulbja mammu izmeta no takša. ar to arī viņa iznāciens beidzās. ceru, ka vismaz nākamajā sērijā kaut kā attīstīsies zanes vai terēzes attiecības ar ceļu policistu, kurš vienreiz bija apturējis zani vai terēzi un, kamēr ar viņu runājis, totāli jaunkundzi savaldzinājis, tāpēc zane vai terēze kopš tā laika speciāli pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un brauc gar vietu, kur viņu apturējis cēlais inspektors ozols. apbrīnojama apņēmība un iekāre! tajā pašā sērijā zane vai terēze gatavojas uzsākt biznesu sadarbībā ar kādu izslavētu babņiku, bet negrib viņam zvanīt, jo viņš taču ir izslavēts babņiks, tātad riebīgs un iedomīgs. bet, kad viņi pirmoreiz satiekas, viņa saprot, ka babņiks ir ļoti galants un patīkams kungs. bet zanei vai terēzei jau sen vajadzēja zināt, ka babņiki parasti ir ļoti galanti un patīkami, vismaz pirmais iespaids noteikti tāds ir. tāpēc jau viņi var dabūt miljons veceņu.

piektā seriāla varone, kas tajā vispār varēja nepiedalīties (tad būtu 3 varones: ernesta gulbja mamma, santa didžus un zane vai terēze), ir ilze, kuras vīrs ir varis vētra, ar kuru viņa jau sen grib šķirties. ilze, kas ir sūdīgākā seriāla aktrise, vismaz agrāk bija traka darbaholiķe, kas gultā līdzi ņēma savu iMacu. tagad viņas vietā darbā pieņemta neviena cita kā kitija no seriāla "ugunsgrēks", kas matos ielikusi mazliet vairāk želejas. un kā likums arī šeit viņa ir riebīga kurva, kas algu, kolēģuprāt, saņem par pišanos ar priekšnieku. domāju, ka tad, kad "prātā vai instinktā" ieradīsies arī "ugunsgrēka" solveiga un novāks to ernesta gulbja mammu, latviešu kino būs sasniedzis savu kvalitātes augstāko punktu, sauktu arī par orgasmu.

nav jābūt tādam plaģiātu detektoram kā man, lai pamanītu, ka seriāla mūzika ir tā pati "seksa un lielpilsētas" mūzika, tālab liels bija mans pārsteigums, kad beigu titros izlašiju, ka mūzikas autors ir juris kulakovs. "seksa un lielpilsētas" melodiju Jūs visi zināt, tāpēc piedāvāju noklausīties jura kulakova skaņdarbu "sekss un lielpilsēta", lai paši varat izvērtēt, vai tas ir tas pats, vai tomēr uzskatāms par jura kulakova oriģināldarbu: http://www.youtube.com/watch?v=DYfCqs8XWok

"prātu vai instinktu" iesaku noskatīties ikvienam, kuram arī ir grūti izvēlēties starp šiem abiem sievietes darbību dzinējspēkiem. pašām seriāla varonēm tas jau vairs nav jāskatās, jo viņas savu izvēli ir izdarījušas. kā sacīja mana māsa - tās vecenes taču ir pilnīgi slimas un to vien domā, ka tik nopistes. vienīgā normālā ir ernesta gulbja mamma, tāpēc ceru, ka viņai viss būs labi un krieva sieva viņu nenoindēs.

Labdien.

Sasveicinājos, jo šī ir mana absolūtā debija texxxtos. Turpmāk tas, protams, neatkārtosies, jo pēc būtības es neesmu tāds cilvēks, kas sveicinātu citus.

EK man šonedēļ deva diezgan plašu amplitūdu izvēlei, par ko rakstīt. Viena no tēmām bija jebkura teātra izrāde, ko esmu redzējusi pēdējā laikā, bet tā kā es ļoti intensīvi apmeklēju teātri, izvēle bija starp piecām izrādēm - 7 Fausti, Amizants gadījums, Otello, 5 vakari un Melnais piens. Tā kā domāju, ka foršāk ir rakstīt par seksu, nekā par teātri, šoreiz priekšroku esmu devusi iespējai analizēt atvērumu no Dzaihunas Šeņas grāmatas "Dziedinošais SEKSS Iņ un Jan metode" ar apakšvirsrakstu "Kā saglabāt mūžīgu jaunību un gadiem ilgi baudīt debešķīgu seksu" desmitās nodaļas "Astoņi palīdz", kas vēsta par paņēmieniem sievietes dziedināšanai. Ar šo grāmatu, kas, kā esmu pārliecināta, vispār nepieder man, ar EK un viņas māsu niekojāmies, kamēr gaidījām latviešu kulta seriālu "Prāts un instinkts", kas tāpat kā šī grāmata ir par sievietēm un seksu.

Man, piemēram, mājās nav tādas ierīces kā skaneris, tāpēc nāksies vienkārši īsumā Jums pastāstīt par to, ko vēsta šis texxxts. Proti, tur aprakstīts, kādu palīdzību iespējams sniegt sievietei, kas cieš no sāpīgām menstruācijām. Tiek minēts arī iemesls, kādēļ viņa varētu tik ļoti ciest - vienas no enerģijām (iņ vai jan) sievietei ir par daudz. Pieminēto enerģiju sakrāt vairāk nekā vajadzīgs iespējams esot ilgstošā saskarē ar ārējās vides apstākļiem, ko grāmatas autors/autore (Jūs pēc vārda sapratāt dzimumu?) ir raksturojis/usi kā aukstus (sniegs, -30 grādi, melones, saldējums, tēja ar ledu) vai karstus (saule, pludmale, vasara, pikanti ēdieni, šokolāde, rieksti, kafija). Tā rezultātā sieviete kļūst kūtra un salīga vai arī nemierīga un svīst. Šīs enerģijas tāpat kā visu citu dzīvē ir iespējams samērot, un kas gan cits šim nolūkam der labāk kā sekss!

Tomēr šajā gadījumā seksa mērķis nav tik ierastais ceļš uz baudu (lasi - orgasmu), bet gan dziedināšana, tāpēc arī noteikumi ir citi - gūt baudu ir pilnībā aizliegts. Recepte ir pavisam vienkārša - konkrētā pozā (pāris guļ uz sāniem viens otram pretim. Sieviete apvij kāju ap partnera cisku. Viņš ievada dzimumlocekli makstī un pēc tam to izvelk ārā pavisam 18 reižu peč kārtas) jāpišas divas reizes dienā 15 dienu garumā.

Viena lieta, kas man nav saprotama - uz cik ilgu laiku sieviete tiks dziedināta. Ja nu viņai nav iespējams izvairīties no regulāras aukstās vai karstās enerģijas uzkrāšanas pāri mēram, tad cik bieži ar šādu fizkultūru pārim nāksies nodarboties. Ja to menstruālo sāpju mazināšanai nepieciešams darīt ik pēc pāris mēnešiem, vai tiešām tas ir to vērts?

Papildu skaidrojumā zem attēla, kurā redzama svarīgā poza, pieminēts tas, par ko Jūs visi varbūt arī iedomājāties - partneros modīsies vēlme pēc dzimumakta (tātad tā dziedināšana nemaz netiek uzskatīta par dzimumaktu) - , bet šādam kārdinājumam kategoriski nedrīkst ļauties, jo tad visas pūles vējā. Tā kā tad, ka dzer antibiotiku 7 dienu kursu, bet piektajā dienā salūzt un sadzeras šņabi.

Lai nu kā liekas grāmatas autoram, man tomēr šīs darbības vairāk atgādina dzimumaktu nevis dziedināšanu, un par visu vairāk satriec nevis tas, ka abi partneri visdrīzāk uzbudinās, tomēr nesasniedz kulmināciju, jo pieņemu, ka varbūt, izlasot grāmatu un esot ļoti apņēmīgs, vīrietis tiešām var apgūt ejakulācijas aizturēšanas prieku, bet gan visa šī monotonitāte (ir tāds vārds). Kā daļa no ierastā dienas režīma - "Celšos 7:30, uzēdīšu ko vieglu brokastīs, 15 reižu ievadīsim manī dzimulocekli, ieskriešu dušā un braukšu uz darbu". Var jau būt, ka pēc ilgiem treniņiem un šādas pārim abiem pieņemamas filozofijas regulāras piekopšanas uz to visu iespējams noraudzīties pavisam citādi, bet tad, ja ar šādu metodi sāpīgas menstruācijas censtos ārstēt tāds cilvēks kā es un kaut kāds tāds līdzīgs kā mans draugs, varētu notikt arī pilnīgas šausmas. Šī monotonitāte (atkārtoju - ir tāds vārds) varētu izraistīt pilnīgu seksuālas intereses zudumu.

Vēl domāju, vai gadījumā, ja vīrietis īpaši negrib piekrist šādai dziedināšanai, bet sieviete ir aptrakusi ar to grāmatu un savām ikmēneša sāpēm, un baigi grib izmēģināt - vai nevar darīt tā, ka vīrietis ievada tās 18 reizes, un tad sieviete izdara tādu trakulību, ko sev atklājusi Kombuļu Inese, un sniedz viņam orālu baudījumu. Jo sieviete diez vai šādā veidā var sasniegt nevēlamo orgasmu. Un vai kaut kad starp abām dziedināšanas reizēm drīkst piedzīvot arī kādu seksa reizi, kādās pozās vēlas un ievadīt cik reižu vēlas. Te tikai varu apgalvot to pašu, ko Māra Zālīte un Imants Ziedonis - "To mēs nezinām."

Nu jā, tas viss tādā normāla eiropieša, kas dzīvo vairāk vai mazāk kristīgās tradīcijās, skatījumā varētu likties kaut kādas pilnīgi jocīgas šausmas. Pie tam vēl bildēs pie rakstiem, lai tas viss liktos ticamāk, ir nevis paši ķīnieši, bet gan normāli baltie cilvēki. Man ir baigais šoks, jo tur ir vēl visvisādi tamlīdzīgi padomi.

Iesaku izlasīt visiem, kam ir sāpīgas menstruācijas. Varbūt, ka noder.

šonedēļ dace jaunupe man lika izvēlēties starp diviem ar seksu un vagīnām vairāk vai mazāk saistītiem rakstiem. viens par to, "kā kombuļu inese iepazīst orālos priekus", otrs par "pasaulē lielāko vagīnu". neviens no tematiem - nedz kombuļu inese, nedz vagīna - nav nekāds jaunums. senākos laikos dace jaunupe še pat izklāstījusi savas domas par faktu, ka "kombuļu inese iemīlējusies nēģerī", kā arī, hmm, pieskārusies "vagīnai". tātad var uzskatīt, ka kombuļu inese un vagīna ir daces lauciņš, kurā mēģināšu ielīst es.
starp abiem piedāvātajiem rakstiem izvēlos to, kas stāsta par kombuļu inesi, jo rakstā par it kā lielāko/dziļāko vagīnu nav minēts skaitlis, kas raksturotu šīs vagīnas izmērus, un man liekas nepieņemami kaut ko nosaukt par lielāko, bet nebalstīties uz kaut kādiem mērījumiem. tikpat labi arī es varu paziņot, ka mana vagīna ir ne tikai dziļākā, bet arī gudrākā. turklāt, ja es rakstītu par vagīnu, tad es rakstītu tikai par vagīnu, bet, ja rakstu par kombuļu inesi, tad rakstu gan par inesi, gan par vagīnu, jo tā galu galā viņai iet pa priekšu. vēl svarīgi, ka tieši vakar - 23.oktobrī - aprit pusgads, kopš inese draudzējas ar savu dāņu džeku bendu (par viņu arī radiohead albums "the bends"). tā kā dotajā rakstā viņi solījuši to kārtīgi atzīmēt, tad pieļauju, ka inese šodien neizskatās labāk kā es vakar.
mango.lv mēdz slimot ar nerakstīšanu par tēmu jebšu raksta neatbilstību nosaukumam. arī šajā gadījumā pirmajās raksta divās trešdaļā nekas neliecina par to, ka inese gatavotos kādam sūkāt. izrādās, jāpastāsta gan par viņas jauno producentu no japānas, gan iepriekšējo vīru, gan nesmukajām apenēm, ko viņa savulaik valkājusi, un tikai tad varam pāriet pie saldā ēdiena - orālā seksa, ko inese atklājusi tagad.
pilnīgi prieks lasīt par to, kā pēc vētrainajām attiecībām ar nēģeri, kurš beigās viņu appisa, viss sievietes dzīvē nokārtojies - viņas jaunā mīlestība smaržojot kā rozīte, jo ejot dušā divas reizes dienā. kā rozīte! labi, ka es neesmu inese, jo man rozīšu aromāts reāli besītu. ja reiz par rozītēm, tad obligāti jāpastāsta kāda anekdote par ziediem:

toms jorks aiziet pie ārsta.
-dakter, nu, man kaut kas, nu grauž, nu, hmm, dibenā.
-skairs. novelciet bikses.
toms jorks novelk bikses, dakteris ļoti pārsteigts:
-tom, Jums taču dibenā ir rozīte!
-dakter, tā Jums!

inesei orālais sekss neliekas pazemojošs, pieminētas arī kādas "citas sievietes", kurām apmierināt vīrieti šķiet pazemojoši. es tādas nepazīstu. te vēlos atsaukt atmiņā kādu džeku, kurš sacījis, ka pēc tā, ka vecene sūcas varot noteikt, vai viņa ir sūkājusi. diemžēl, viņš tikai tā teica, bet ne sūda nevarēja noteikt. ļoti iespējams, ka gaidāt, ka šeit iep(is)īšu arī savu viedokli, kas balstīts uz personīgo pieredzi, bet reiz par to izteicās kāds man pat nepazīstams džeks - viņš nesaprata, kā ar muti, kas tik daudz lamājas, vispār var sūkāt! ja mutē ir bļaģ un nahuj, pimpim nepietiek vietas.
kombuļu inese spermu uzskata par dabīgu antibiotiku, kas dziedējot visas rētas, tāpēc viņa laiku pa laikam ar to iesmērējoties. no tā var noprast, ka ineses ķermenis viscaur ir klāt ar rētām. tajā pašā mango portālā publicētās ineses kailbildes gan neliecina par to, ka viņas otrais vārds varētu būt rētu mātīte. tas gan nenozīmē, ka iesaku tās aplūkot.
pēdējā rindkopa rakstā par orālā seksa priekiem ir sevišķi biedējoša - inese atzīst, ka ar bendu ir tāda saskaņa, ka, nē, viņi neveidos otru saskaņas centru, bet inesei šķiet, ka viņai blakus guļ sieviete, kas nozīmē, ka inese ir latentā lezbe. kā zināms, man pret lezbēm ir lieli iebildumi, pret gejiem gan ne, jo, ja es būtu vīrietis, pati būtu gejs.
nobeiguma vietā vien uzbraukšu mango.lv redakcijai, kas regulāri pieļauj raksta un virsraksta tematu nesakritību. ja reiz virsraksts vēsta, ka mūziķe atklājusi orālā seksa priekus, tad man gribējās, lai būtu aprakstīta pirmā orālā seksa reize, kā arī uzksaitīti kādi sevišķi kruti triki, ko derētu izmēģināt ikvienam, kam mutē kaut kam tādam pietiek vietas. tātad cilvēkiem, ka nelamājās, bļaģ.

jaunās texxxtu sezonas atklāšanas rakstā man tika iespēja izvēlēties starp "ukraiņu čurātāju ar kailajām krūtīm" un "orgasma tēlošanas atmaskošanu". izvēlējos otro, jo, pirmkārt, lai piekļūtu mango.lv rakstam par orgasma tēlošanu, ir jāapstiprina, ka esmu 18 gadu veca, turklāt čurāšana publiskās vietās nav mans lauciņš, orgasma nesasniegšana gan.
raksta sākumā minēta "labi zināmā patiesība", ka vecenes ne vienmēr var sasniegt orgasmu un dažkārt, lai neapbēdinātu partneri, orgasmu notēlo. lai uzzinātu, cik populārs ir šis aktiermākslas virziens, savā privātajā sviestenē veicu anonīmu aptauju, lai, pirmkārt, noskaidrotu, cik dūdiņu ir tēlojušas orgasmu, otrkārt, cik džeku kaut reizi ir uzķēruši, ka meitene pišuka laikā orgasmu notēlo. nez kāpēc biju iedomājusies, ka orgasma tēlošanas popularitāte medijos ir krietni pārspīlēta, jo es to neesmu darījusi nekad un pat nespēju iedomāties, nafig tas būtu vajadzīgs, līdz ar to nevaru to arī nosodīt, jo, manuprāt, nosodīt var tikai tās lietas, ar kurām pats esi iepazinies un izmēģinājis. šķiet, pirmoreiz orgasmu tēlošu tad, kad būšu notēlojusi mēnešreizes (dažas dienas pirms viltus mēnesenēm pinkšķēšu un, kad būs pienācis laiks, vārtīšos gultā un saukšu pēc ibumetina, no draudzenēm aizņemšos asiņainas paketes vai tamponus, lai varu uzrādīt). automātiski biju pieņēmusi, ka arī "citas tādas kā es" ir tieši tādas pašas. huj! pašreizējie aptaujas rezultāti uzrāda, ka 70% meiteņu orgasmu ir tēlojušas. mana vaina, ka nedevu iespēju atzīmēt, vai tas notiek regulāri, vai tā ir bijis kaut kādu vienu reizi prikola pēc, vai arī iespējams kāds variants kaut kur starp šiem abiem. 80% džeku atzīmēja atbilžu variantu, kas apliecina, ka viņi nav ne reizi uzķēruši, ka vecene orgasmu tēlo. nabaga džeki! ir ārkārtīgi iespējams, ka viņiem nācies ar tādu veceni saskarties, bet viņi totāli tiek vazāti aiz deguna!
tomēr gribēju izprast iemeslus, kas īsti meitenēm liek tā rīkoties, tāpēc uzrunāju 2, kas bija atzinušas, ka ir tēlojušas. kaut arī manis analizētā mango.lv raksta sākumā minēta "labi zināmā patiesība", ka dāmas tēlo, lai mīļotais nebēdātos par to, ka nespēj sniegt partnerei orgamsu/meitene nevar sasniegt orgasmu (man šķiet, ka šīs ir divas dažādas lietas). tācu abas meitenes varēja stāstīt vien par gadījumiem, kad partneris ir neveiksmīgi nogrābts vai galīgi apnicis un vēlams pēc iespējas to lietu nobeigt, lai džekam nesāktos "pisīšu, kamēr viņa beigs". par to arī sarakstīta "šī dziesma" - par to, ka kāds nevar beigt. tad jānotēlo, lai kādreiz var arī iet gulēt. iespēju tēlot tāda cilvēka priekšā, ar kuru ir labi, viena no meitenēm izslēdza, atzīstot, ka tas būtu pilnīgi neproduktīvi. otra sacīja, ka vispār jā, tā meitenes mēdzot rīkoties, bet pati tā nav darījusi.
protams, tepat arī nepieciešamas intervijas ar džekiem. 3 kruti džeki, kas ne reizi nav uzķēruši, ka vecene tēlo. gribēju zināt, kāda būtu viņu sajūta, uzzinot, ka orgasms ir bijis diplomdarbs, beidzot aktieru fakultāti. vienam pohuj, otrs čista nezina, trešajam būtu žēl. žēl tās meitenes. apbrīnoju viņu neievainojamās dvēselītes un ļoti par tām priecājos. ja es būtu džeks un uzzinātu, ka vecene ir notēlojusi orgasmu, lai mani nesāpinātu, justos totāli piesmiets un kļūtu par geju. okei, muldu, ja es būtu vīrietis, es jau no sākta gala būtu gejs.
bet nu atpakaļ pie mango.lv piedāvātajiem punktiem, kas palīdzētu noteikt, vai sieviete orgasmu tēlo, vai netēlo.
tos analizēt man palīdzēja ginekoloģijas rezidente karlīna elksne, jo vēlējos nodalīt kaut kādus izdomājumus no pamatotiem ieteikumiem.
1.ja sieviete monotoni kunkst, neko savos kunkstienos nemainot, kaut kas nav kārtībā, jo pišuka laikā, sevišķi tuvojoties orgasmam, jāatklājas balss diapazona plašumam. ginekoloģijas rezidente piekrita, ka monotoni trokšņi nav gana reāli, bet šis punkts galīgi neder, kontrolējot tās meitenes, kuras seksa laikā parasti nevaid un nekunkst. tādas ir. čista zinu.
2.pēc orgasma sasniegšanas sievietes ir jāelpo kā pēc krosa noskriešanas rekordlaikā. ginekoloģijas rezidente saka, ka tam, protams, ir pamats, jo paātrinās sirdsdarbība un elpai nekas cits neatliek kā paātrināties līdzi. taču mango.lv minētais salīdzinājums varētu būt stipri pārspīlēts, un varbūt elpas paātrinājumu iespējams pamanīt tikai tad, ja tiek lietots hronometrs. turklāt var jau pisties un par orgasmu pat neiedomāties, jo tas jau tāpat kā taisīt vēderpresītes vai nodarboties ar jebkuru citu sportisku aktivitāti, kas nav joga.
3.šeit aprakstīti simptomi sievietes ķermenī, kas liecina par to, ka nu ir orgasms. nu, tur izgriezts kakls, trīc rokas un kājas, sašaurinās acis, sārta sejas āda un kas tik vēl ne. wtf! tas taču ir tik individuāli! man piekrīt arī ginekoloģijas rezidente. tikpat labi var fiksēt, vai sieviete sāk lauzt džeka rokas uz āru, vai mēģina sevi nosmacēt ar spilvenu, vai sāk dziedāt tetra uzvaras melodiju.
4.šis gan nav nekāds paņēmiens, lai pateiktu, vai konkrētajā gadījumā sieviete tēlo, vai netēlo. tikai 30% sieviešu izjūt orgasmu vaginālā seksa laikā pohujkādā pozā bez papildu stimulācijas. ginekologa viedoklis: 10%, nevis 30%.
5.ja ir bijis orgasms, sievietei fiziski nepieciešams 5 līdz 10 minūtes atpūsties, lai vispār varētu piecelties no gultas. protams, arī psiholoģiski ir patīkami pagulēt blakus un pamīcīties (neatkarīgi, vai ir bijis tas stulbais orgasms, vai nē), bet parasti gan sievietes ir pietiekami izturīgas, lai, ja vajag, pieceltos un ietu uz darbu.
par atmaskošanas līdzekļiem varētu uzskatīt tikai četrus no minētajiem, bet arī šie var būt tik individuāli un dažādi, ka ikvienam džekam, kurš šos ieteikumus uztvertu nopietni, rastos aizdomas par to, ka man nav izgriezts kakls un es uzreiz eju ģērbties un pišu darīšanās. tāpat viņš sapriecātos par manu pulsu 120 sitieni minūtē un 40 elpas vilcieniem minūtē, bet nebūs nemaz pamanījis, es paralēli pišukam esmu cilājusi hanteles. un hanteļu mājās man ir dahuja. palasot komentārus, rodas iespaids, ka arī publika domā, ka jā, šie padomi ir tieši laikā, jo 2 no 12 komentāriem apstiprina, ka esot tā, kā tur rakstīts. turklāt tie ir visjēdzīgākie komentāri.

tā kā pēdējās divas dienas tik daudz esmu domājusi par orgasmu un pieminējusi to šeit, tad man tas ir apnicis. man ir apnicis orgasms un ceru, ka tuvākajā laikā man nenāksies to izjust. un, ja kāds parūpēsies par pretējo, es šo cilvēku nositīšu.