Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva – tikai pārliecību, ka par šo savu nezināšanu man pieklātos just kaunu. Diemžēl man kauns ir tukša vieta, un Džeimsa Džoisa vārds, tā arī neieguvis nekādu spilgtu nozīmi manās asociācijās, zaudēja aktualitāti.

Nākamā reize, kad atkal dzirdēju šo vārdu, bija pērnajā vasarā Glāzgovas krodziņā “Nice & Sleazy”. Ar čomaku spēlējām spēli “Kurai no visām pasaules grāmatām tu gribētu būt autors?” Manu atbildi viņš nosauca par Classic Cliché (jā, “Noziegums un sods”, nu kas ir?), bet pats ar baigo lepnumu paziņoja savu erudīto izvēli – “Dublinieši. Džeimss Džoiss.” Tad arī sapratu, ka esmu iedzīta stūrī un, gribu vai negribu, kaut kad itin drīz man tomēr nāksies to Džoisu palasīt – un, cerams, pirms vēl par to būs kaut ko ieblogojusi Agnese Kleina vai kaut kas tikpat bilingvāls un stilīgs. Diemžēl es nokavēju, jo stilīgais trejdeksnis Jurģis Liepnieks pamanījās izdot abus slavenākos Džoisa darbus latviešu valodā. Es gan nelasīju tās Rolova tulkojuma drumslas, bet aizgāju uz grāmatu humpalām un nopirku to variantu, kuru uz angļu valodu ir tulkojis Džeimss Džoiss. Pirms metaties aizrādīt, ka latviski tulkojis ir Sodums, tad ziniet – visus darbus latviešu valodā ir tulkojis Rolavs, fucking visus! Pārējie tikai plaģiē. Ja neticiet man, paprasiet Armandam Leimanim.

Kā jau katrs labs izdevums, arī šis bomzīgais paperback’s sākas ar autora biogrāfiju. Tur es kārtējo reizi pārliecinos, ka šī pasaule ir negodīga miskaste, jo laikā, kad Džeimijs jau bija publicējis “Dubliniešus” un strādāja pie sava grāvēja “Uliss”, viņš dzīvoja Cīrihē un ēda sausu maizīti. Lasot biogrāfisko ievadu, jau paspēju pieķerties Džoisam, jo viņš ir tāds pat kā es un Sprīdītis – mētājies apkārt pa garlaicīgo Vakareiropu, bet savu dzimto pilsētu tāpat turējis savas sirds vissiltākajā kambarītī. Man par laimi ievads nav diez ko garš un itin drīz jau saturs vēstī, ka priekšā mani gaida 15 īsstāsti. Pirms ķeros pie tiem, paspēju uzzināt ko nedaudz satraucošu no sava drauga, kurš pamanījis, ka lasu attiecīgo grāmatu. “A tu zināji, ka viņš savai draudzenei rakstīja nenormāli piedauzīgas vēstules ar tādiem ļoti rupjiem īru vārdiņiem? Tās lasījis katrs sevi cienošs literāts!” Attraucu, ka tas man sāks rūpēt tikai tad, ja tos ļoti rupjos īru vārdiņus viņš būs iepinis ar savos stāstos, bet viss tas, ar ko viņš nodarbojies savā brīvajā laikā, uz mani neattiecas. Tā kā šīs nav nekāds vidusskolas referāts, bet nopietna publikācija, man ne prātā nenākt likt atsauces ne uz šādiem feļetoniem, nedz arī jebkādām citām literatūru izvarojošām saitēm, tāpēc, ja jūs man nenoticējāt par tām neķītrajām vēstulēm, bet tās jūs tomēr jūs interesē, izgūglējiet patiesību taču pašu.

Beidzot ķeros pie lasīšanas. Gaidas lielas, mazliet sāku svīst. Lai arī kopumā viņa rakstības stils man patīk, melotu, ja teiktu, ka tas ir ārkārtīgi spridzīgs. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mans attention span ir aptuveni 20 sekundes, vai arī absolūtā neorientēšanās Dublinas plānojumā, taču nekādi nepamet sajūta, ka daudz vairāk spētu novērtot rakstīto, ja prātā redzētu spēcīgas atmiņu ilustrācijas katru reizi, kad viņš pieminētu kādas ielas nosaukumu. Tas, protams, ir nieki, jo ticu, ka daudzi “Dublieniešu” fanboji tomēr paši attiecīgajā pilsētā nemaz nav bijuši vai arī ir bijuši tā kā es – tikai lidostā, tāpēc nemetu plinti krūmos un turpinu lasīt tālāk, gaidot sajūsmu. Nevaru nepieminēt, ka brīnišķīgs grāmatas papildinājums ir Robina Žaka zīmējumi pie katra stāsta. Lielākoties tie brīnišķīgi ir tāpēc, ka klaji nekontrastē ar tiem tēliem, kādus esmu tos iedomājusies lasot, kā reizēm mēdz notikt. (Vienmēr atcerēšos, par cik pretīgu neglīteni ilustrācijās bija pataisīts lēdijas Čaterlejas mīļākais, kamēr manās iedomās tas vienkārši bija rižs Raiens Goslings.)

Pārstāstīt 15 stāstus nebūtu prāta darbs gluži tāpat, kā prāta darbs nebūtu arī pārstāstīt visas banālās sajūtas, kas mani pārņēma, šos stāstus lasot, tāpēc pirmoreiz šīs recenzijas laikā es attopos iedvesmas krustcelēs. Ko tad vispār var uzrakstīt grāmatas recenzijā, lai tā nebūtu a) garlaicīga b) debīla? Es nezinu, tāpēc rakstīšu vienkārši visu to, kas pats no sevis secīgi ienāk prātā.

Mani nemīļākie stāsti bija “Ivy Day In The Committee Room” un “The Mother”. Tur nebija nekā daudz smieklīga un arī nekādu spēcīgu punch-line ne. Varbūt bija, bet tad starp tiem vārdiem angļu valodā, kurus es nesapratu, līdz ar to arī nespēju uztvert adekvāti. Tomēr, lai arī saku, ka šie ir mani nemīļākie stāsti, nebūt nebija tā, ka man tie besītu. Nebūt ne, tie bija patīkami, generic stāsti, kurus tu izlasi un itin drīz aizmirsti, nejūtoties neko daudz zaudējis. Man šķiet, ka tā ir labas grāmatas pazīme, ja stulbākās vietas tajā nemaz nav ļoti stulbas. Vēl man arī patīk Rundāles pils un fizkultūra.

Visvairāk no visiem stāstiem mani aizkustināja “A Painful Case”. Tas bija drūms un kruts, un tajā bija arī šis tas no patiesības, piemēram, par nelaimīgu mīlestību. Stāsta galvenais vīrietis dzīvo tādā Dublinas rajonā, kas nav moderns, ļauns un pretenciozs, jo tādi viņam besī. Tas tiek paziņots gandrīz pirmajā stāsta teikumā, līdz ar to man nav pārāk ilgi jāgaida, lai saprastu, ka šis stāsts man patiks, jo arī es esmu drusku heiterīte, līdz ar to noteikti varēšu vietām labi asociēties. Es neatstāstīšu sižetu, lai to neizbojātu tiem, kas plāno “Dubliniešus” izlasīt, bet vienu teikumu es iecitēšu gan, lai jūs labāk saprastu, kā veidot attiecības ar pretējo vai arī savu dzimumu. “Love between man and woman is impossible because there must not be sexual intercourse and friendship between man and woman is impossible because there must sexual intercourse.” Nu labi, es mazliet izmainīju to teikumu, ko citēju, uz to pusi, kas man šķiet tuvāk patiesībai, bet kāda tam nozīme, jo tas jums tāpat nenozīmē to pašu, ko tas nozīmē man, bet savus teikumus jūs varēsiet atrast šais īsstāstos tikai gadījumā, ja tos lasīsiet paši, nevis tērēsiet laiku uz – dafuq – recenzijām?

Visu lasīšanas laiku mēģināju paralēli ne tikai iedziļināties stāstā, bet arī skatīties uz visiem tiem uzrakstītajiem teikumiem tā, it kā es apzinātos, ka tos ir rakstījis kaut kāds cilvēks. Tā man ir vislielākā maģija – saprast, kā un kāpēc tas cilvēks ir tieši šādi veidojis teikumu, un ne citādi, un cik labi viņam tas ir izdevies. Ja tas izdodas labi, tad šādi lasīt ir teju neiespējami, jo visu laiku sanāk iegrimt stāstā, zaudējot modrību uz stāsta uzbūvi. Tas skanēs ļoti bramanīgi, bet es bieži aizdomājos par ar sižetu nesaistītām lietām, jo Džoisa rakstība bija tieši tāda, kādu es iztējos esam teju jebkura laba 19. gadsimta nogalē dzimuša un angliski runājoša autora rakstību. Es saprotu, ka raut ārā no konteksta drīkst tikai caurus zobus, bet es nevaru arī sevi pašu izraut laukā no tā konteksta, kurā esmu lasījusi to, ko jau esmu lasījusi, un dzīvojusi jau tajā laikā, kuru pats autors nekad nepiedzīvoja.

Lai arī konkrēti jums no tā ne silts, ne auksts, es tomēr gribu piefiksēt, ka man patika “Dublinieši”, taču nejūtu sevī grūti apkarojamu vēlmi tagad ātri, ātri izlasīt arī visu pārējo, ko Džoiss ir sarakstījis. Anotācija uz mana izdevuma aizmugurējā vāka vēstī, ka Džeimss Džoiss ir viens no tiem retajiem vīriem, kas nav publicējis neko citu, kā tikai māsterpīsus. To es cienu un apskaužu, bet tad atkal – es tā arī nekad “Dubliniešu” laikā nesajutu to, ka mani personīgi būtu apgrābstījuši ģēnija pirksti, kas liktu tvīkt no sajūsmas un baudas. Ar to, protams, es nesaku, ka tā obligāti ir viņa vaina, nevis manējā. Tā visticamāk ir manējā vaina, un tas man ļoti patīk un mierina. Agrāk man skauda uz visiem tiem zubriem, kas bija paspējuši visu izlasīt pirms manis, visu noskatīties pirms manis un visu arī noklausīties pirms manis, bet tagad vairs neskauž, jo kāda starpība. Labāk izlasīt to tad, kad tas pie tevis arī atnāk un tu novērtē un priecājies, nevis izlasīt tad, kad esi stulbs lohs, kurš neko nerubī vai arī rubī, bet ne tik ļoti, cik varētu rubīt kaut kad vēlāk.

Iesākot šo textu, sevī loloju klusas ambīcijas pārdefinēt grāmatu recenziju būtību, bet, esot pie šī texta beigām, saprotu, ka labāk izvēlētos likt grāmatu recenzijām bankrotēt. Nē, nopietni – kam tas ir izdevīgi? Labāk lasiet daiļliteratūru, nevis viedokļus. Uz pēdējiem jūs esat spējīgi arī paši, bet ne visi no mums ir spējīgi uz to pirmo. Čauzī!