Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.

Buongiorno, connazionali!

Šobrīd atrodos Itālijā, kur vieglais, vīna piesātinātais vējiņš ir atnesis man iedvesmu, lai novērtētu Latvijas visslavenākā itāļa jaunāko veikumu popkultūras lauciņā. Viņa un latviešu daiļavas Dženijas Meijas dziesma "Paslēpes" ir otrā spēlētākā dziesma valsts nacionālajā radio stacijā LR2. Pavisam nesen ar karstasinīgu ballīti tika nosvinēta prezentācija dziesmas video klipam, kas arī būs mana pētnieciskā darba objekts. Darba sākumā vēlos izvirzīt hipotēzi: "Itāliešu izcelsmes dziedātāja Roberto Meloni radošās invenstīcijas - būtiska artava Latvijas finansiālās krīzes pārvarēšanā". Starpcitu, "meloni" ir melones pa itāliski.

Klipa sākumā Roberto iemetis savu lielo itāļu makšķeri mazajā latviešu upītē, cerēdams nozvejot kādu gardu sardīnīti. Dzīve kā jau dzīve šajā puiša izsapņotajā scenārijā, protams, ievieš savas korekcijas. Viņam garām, koķeti uzsitot pa dibenu, aizspurdz jautras spulgvaidzītes, bet uz zivtiņām veltītā āķa uzķeras keda. Uzskatu, ka šī keda ir kā simbols likteņa izmestajam āķim - Roberto ir jāseko simpātiskajām meitenēm (balts balodis - miers, kurpe - ceļš u.tml.). Mana kolēģe turpretim domā, ka keda ir atsauce uz laiku, kurā dzīvojam, jo šāda veida apavus iecienījusi viena no aktuālākajām jauniešu šī brīža subkultūrām - hipsteri.

Tikmēr pirātu kuģa mastos jau plīvo karogi, bet uz klāja - kārtējā viegla vējiņa pavadībā dejā griežas sieviešu kleitas. Līdz ar to atklājas, ka Roberto atšķirībā no Artūra Skrastiņa nav profesionāls aktieris, jo nav varējis iziet no tēla, par kuru pārtapa 2008. gadā, kopā ar horeogrāfi un publicisti Aleksandru Kurusovu un dziedātāju Jāni Vaišļu dibinot grupu "Pirates of the Sea". Dženija Meija pofigā dejo pa klāju, kamēr viņas Roberto ar ielauztu sirdi krastā, vicinot rokas, mēģina dot nepārprotamas zīmes, lai kuģis pagaida viņu. Domāju, ka Dženija Meija uz savām krūtīm ir uzņēmusi pāris glāzītes par daudz, jo vienā brīdī vienkārši rāpjas augšā kuģa mastā un ņirdz. Labi, ka Roberto metas ūdenī un peld kuģa virzienā, citādi skaidrs, ka viņa pālī aizsūtītu arī dažas īsziņas par daudz saviem bijušajiem.

Uz kuģa klāja Roberto izpilda īsta pirāta (lasi - zagļa) cienīgu ambrāžu un nosper kuģa kapteiņa prikidu, bet pēc tam kā džentelmenis noceļ Dženiju mastam, lai neatgadās kāda neatgriezeniska nelaime. Šajā brīdī saklausu, ka tā tiešām ir īsta tautu sadraudzības dziesma, jo tiek izpildīta divās valodās - latviešu un pirātu.

Ballīte turpinās, Dženijas kājas jau apvij Roberto auguma vidusdaļu, bet tikmēr kungs, kuru skatītājs, kas apveltīts ar loģisko domāšanu, visdrīzāk noturēs par kuģa kapteini, vannasistabā nodarbojas ar bārdas skūšanu. Tā kā Dženija Meija grib savu mazo meitiņu redzēt kā nākamo Rēziju Kalniņu, vajadzēja atrast lomu arī viņai - nu, piemēram, kādam būtu jāparausta šīs vannasistabas durvis. Šī arī izvērtusies par klipa odziņu. Nojaušot, ka kapteinis nebūs īsti mierā ar savas žaketes un jūrnieka kepkas zādzību, Roberto ar Dženiju pamet kuģi. Te atkal uzskatāmi redzams, ka Roberto nav sava uzdevuma augstumos, jo kapteinim savs kuģis jāpamet pēdējām pat tad, ja tas nav grimstošs.

īstais kapteinis dusmās šauj abiem mīlniekiem ar lielgabalu, bet pēc tam, skūšanās krēma pavadīts, labsajūtā ņirdz, lai gan diemžēl nav trāpījis mērķī. Abi bēg līdz, kā jau Dienvidos, aši piezogas tumsa. Negaidīti abi nokļūst jautrā ballītē, kur sapulcējušies daudz Aleksandras Kurusovas čomu, t.i., profesionālu dejotāju. Izskatās, ka kapteinis joņojot iztukšojis pāris dienišķo blašķu, jo dejotāju pūlī mēreni iestreipuļo. Viņu uzreiz nokoļī Agnese Zeltiņa, kas arī patrāpījusies šajā VIP ballītē, turklāt viņai, kā jau īstenai sievietei, vienmēr kabatā Softis salvetes, ar ko var ne tikai apturēt asiņošanu, bet arī atbrīvot jūras vilka sapūstos vaigus no skūšanās krēma. Nu, vismaz man mamma jau skolā mācīja, ka meitenēm vienmēr līdzi jābūt salvetēm, lai nepieciešamības gadījumā var izlīdzēt džekiem.

Lai gan likās, ka rīts ir tālu vēl, tālu vēl, gaisma ir uzaususi un abi galvenie varoņi dodas meklēt papardes ziedu - Roberto makšķeri. Tās vietā Dženija un Roberto atrod somu, kurā tusējas zelta zivtiņa, un tā vietā, lai ievēlētos trīs vēlēšanās, iemet to latvju upītē. Tiesa, iemest akvārija zivtiņu upē ir tas pats, kas palaist savu persiešu kaķi mežā, cerot, ka viņš tur kopā ar lapsām un vilkiem ies medībās un nodzīvos garu, laimīgu mūžu. Tās arī ilgi gaidītās klipa beigas.

Domāju, ka mana hipotēze par itāļu ērzeļa Roberto lomu Latvijas krīzes pārvarēšanā ir apstiprinājusies. Esmu dzirdējusi baumas, ka vairāki ārzemju uzņēmēji pēc klipa noskatīšanās ir iegādājušies latviešu uzņēmēju akcijas. Visvairāk finansiālo līdzekļu pagaidām ticis novirzīts šai akcijai - http://miljons.com/lv/15332/

P.S. Raksta tapšanā tika pieļauta produktu (vīna Fontana Candida) izlietošana.

Pagājušās nedēļas beigās pēc nelielas konsultācijas ar EK konstatēju, ka textu autores, kas sevi pozicionējušas kā būtnes, kas kaut kad nākotnē varētu alkoholam teikt "jā" pie altāra mācītāja priekšā, realitātē tā arī nekad nav iztukšojušas nevienu pudeli no textu bāriņa. Situāciju mainīt bija manos spēkos, tāpēc par spīti mokošajai iedvesmai, kas brāzās man virsū vairs ne kā Imanta Ziedoņa "vieglais vējiņš", bet gan jau kā Jāņa Poruka "caurvējš", apzināti nokavēju raksta publicēšanas termiņu. Rezultātā pirmdien sagaidīsim SM ar pudeli Žubrovkas, ko kopīgi iztukšosim, sēžot mikrorajonu poģezdos.

Vakar, savukārt, lasīju par slaveno aktieri Andri Bērziņu, kurš piedzēries un nav bijis spējīgs nospēlēt otro cēlienu izrādē "Marija Stjuarte". Fakts pats par sevi man likās interesants, bet ne nozīmīgs, līdz uzdūros teātra kritiķes Silvijas Radzobes didaktiskajā tonī ieturētajam viedoklim, ka konkrētais aktieris ir neizturams un neko tādu viņa savu 45 gadu ilgajā karjerā nav pieredzējusi. Kāds asprātis komentārā bija kritiķei uzdevis visai retorisku jautājumu, vai tikai pašai kāda recenzija nav "pasprukusi" vīna žvingulī.

Ņemot vērā šo manis vakar piedzīvoto situāciju, uzskatīju par vajadzīgu paskaidrot, ka es visas savas recenzijas rakstu pamatīgā vīna žvingulī. Konkretizējot - izdzeru vienu vīna malku pēc katra uzrakstītā burta. Ar laiku esmu iemanījusies rakstīšanai izmantot abas savas rokas, un paralēli netraucēti malkot dievu dzērienu. Informēju, ka iepriekšējā teikuma uzrakstīšanai bija nepieciešami aptuveni 73 malki.

Beidzot esmu nonākusi līdz pašam galvenajam - savai asinsanalīzei - , kuru šonedēļ nodošu par decembra numura žurnālā Lilit ievietoto rakstu "Mēs esam pērtiķi. Un tas visu izskaidro" (autors - Dmitrijs Ličkovskis, 100.-105.lpp.). Īsumā - autors ir mēģinājis caur sev pieņemamu cilvēka izcelšanās teoriju pamatot sieviešu un vīriešu loģikas un prāta darības atšķirības. Viņaprāt, to izraisījusi bioloģiska neizbēgamība, kuras galvenais cēlonis ir sieviešu gurni.

Raksts ir ievietots sadaļā "vīriešu stūrītis", un tā arī nesaprotu, vai tas ir domāts vīriešiem, kuru rokās nejauši nonācis žurnāls, vai arī beidzot žurnāla lappusēs ļauts izteikties arī vīriešu dzimuma pārstāvim. Drīzāk jau otrais, jo sava raksta ievadā autors (turpmāk - A) nepārprotami uzrunā sievietes, brīdinot, ka tālāk jālasa tikai tām, kuras ir draugos ar veselo saprātu. Man, saprotams, ar veselo saprātu ir sena ģimenes draudzība, tāpēc droši devos tālāk pa šo izziņas ceļu.

Sākumā A piesauc uz divām kājām staigājošo australapiteka veceni Lūsiju, kas ir visu sieviešu radiniece, un pierādījums abu dzimumu sākotnējai vienlīdzībai (gandrīz uzrakstīju - vienaldzībai - , kas arī nebūtu tālu no patiesības). Tiesa, aptuveni tajā pašā vietā, kur Lūsijas mirstīgās atliekas, ir uzieti arī tikpat seni kauli, kas atbilst pašreizējo Austrumāfrikas iedzīvotāju kauliem (tātad - cilvēkiem), bet no šādas pretrunīgas informācijas A ir acīmredzami izvairījies, jo no vēstures ņēmis tikai tos faktus, kas kalpo viņa teorijas pierādīšanai. Lūsija bijusi kruta, jo pati visu savā dzīvē izlēmusi un nav bijusi atkarīga no vīrieša ne fiziski, ne emocionāli (cik nu nabaga Lūsija vispār bija spējīga būt emocionāla).

Taču tad izzuda meži, agrāk tik mīļais un pazīstamais klimats sāka pārvērsties līdz nepazīšanai, bet Lūsijas mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, saskaroties ar sarežģītākas pakāpes situācijām, palika baigie gudrīši, un to galvas auga arvien lielākas un lielākas... (tas varētu būt brīnišķīgs sākums kādai Grimmu pasakai). Likumsakarīgi, ka, lai milzu galvas varētu dabūt iekšā pasaulē, mātēm bija nepieciešami lielāki gurni, kas divkājainai būtnei ķermenī jau tā ir tik nepatīkami sagriezušies, ka ierobežo dzimumatveres izmērus. A vispār uzskata, ka daba ir no sirds izsmējusies par tiem, kam tagad jāstaigā uz divām kājām (putniem, ķenguriem un mums), jo tas nav ne ērti, ne smuki. Lai nu kā - putni dēj olas, ķenguru bērni sasniedz tikai dažus centimetrus, bet nabaga sievietēm jāiet slimnīcā un jāmokas neciešamās sāpēs. A uzskata, ka sievietēm laupītā iespēja dēt olas ir patiešām liels zaudējums, jo būtu tik ērti olu no rīta izmest atkritumos kopā ar olas vaininieku - tukšo šampanieti. Man gan liekas, ka cilvēktiesības darbotos arī zem čaumalas, un mest olu atkritumos būtu tikpat neētiski kā taisīt abortu, kā arī perēt nebūtu tik vienkārši, kā tas ir vistām. Kaut vai tādēļ vien, ka cilvēks būtu vienīgais perējošais zīdītājs.

Lūsijas pēctecēm tātad palika mazāki pleci un izauga lielāki gurni, atņemot tām fizisko konkurētspēju ar vīriešiem. Pamazām sievietes vairāk stāvēja uz vietas un nodevās citiem darba uzdevumiem, ieslēdzot sevi "šaurās ikdienas kategorijās", kamēr vīrietis skrēja pa mežu, auroja un par dzīvi domāja "ar vērienu". Tā kā par cilvēku evolucionēšanu sievietes ir maksājušas vienas pašas. Manuprāt, tagad vīrieši viņām mēģina parādu atdot, izmaksājot krogos kokteiļus un dārgus sierus. A sievieti nodēvē par "staigājošu kompromisu", jo teorētiski gurniem, lai dzemdības tiktu pavisam atvieglotas, vajadzētu sasniegt veselu pusotru metru. Kāpēc tik daudz - nesaprotu. Varbūt manas tālākās iebildes būs banālas un triviālas, bet, cik zinu, cilvēka prāta spējas nav proporcionāli saistītas ar smadzeņu izmēru, un nesaprotu arī, cik mazas tad bija tās Lūsijas un viņas pēcteču galvas, ja tās auga un auga, un izauga tādas milzenes, kā tagad ir mums!

Tālākais jau visiem skaidrs - vīrieši sajuta sieviešu atkarību no viņiem, tāpēc sievietēm vajadzēja izdomāt savus ieročus, lai tiktu pie pārtikas sev un pēcnācējiem, tāpēc viņas radīja programmu "sekss apmaiņā pret pārtiku." Lasot tālāko, tā vien šķiet, ka nabaga A joprojām visas sievietes iedala tikai divās kategorijās - tādās, kuras seksu izniedz savam vīrietim kā balvu, un tādās, kurām tā ir profesija. Vienīgais iemesls, kādēļ sievietēm būtu vajadzīgi mīļākie, ir ģenētiskajā atmiņā iekodētā informācija iegūt pēc iespējas vairāk "pārtikas" avotus.

Galu galā sieviete ir paveikusi neiespējamo un iemantojusi spēju pisties visu laiku, izaudzējusi krūtis, nopirkusi skropstu tušu un izdarījusi vēl milzum daudz evolūcijai svarīgu lietu. Galu galā, lasot šo visu, man liekas, ka vieglāk būtu bijis izdomāt, kā pašām tikt pie pārtikas. Vai tas būtu atrisinājies dabiskā ceļā, jo bez pārtikas mātītes nespētu radīt pēcnācējus vīriešiem, un visi aizietu bojā.

Man diemžēl ir aptrūcies vīns, pietiks tikai vēl dažiem teikumiem, neskatoties uz to, ka rakstā palika vēl daži recenzijā neapskatīti aspekti un pāris nepieminētas nodaļas. Tās es atstāšu mājasdarbam, jo šim vārdam kopš skolas laikiem ir tik labvēlīga pieskaņa, ka izsauc jebkurā tūlītēju smaidu.

Kad ar šito visu informāciju pagājušajā piektdienā dalījos ar DJ, viņa secināja, ka "es tik interesanti stāstu!", tāpēc iesaku izlasīt visiem, kas kādreiz pēc lielas devas alkoholisko dzērienu vēlas tikt novērtēti. Pēc izlasīšanas informāciju var lietot arī vairākkārt.