xxx ([info]texti) wrote 17. Decembris 2010, 22:41
par atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm
Pagājušās nedēļas beigās pēc nelielas konsultācijas ar EK konstatēju, ka textu autores, kas sevi pozicionējušas kā būtnes, kas kaut kad nākotnē varētu alkoholam teikt "jā" pie altāra mācītāja priekšā, realitātē tā arī nekad nav iztukšojušas nevienu pudeli no textu bāriņa. Situāciju mainīt bija manos spēkos, tāpēc par spīti mokošajai iedvesmai, kas brāzās man virsū vairs ne kā Imanta Ziedoņa "vieglais vējiņš", bet gan jau kā Jāņa Poruka "caurvējš", apzināti nokavēju raksta publicēšanas termiņu. Rezultātā pirmdien sagaidīsim SM ar pudeli Žubrovkas, ko kopīgi iztukšosim, sēžot mikrorajonu poģezdos.

Vakar, savukārt, lasīju par slaveno aktieri Andri Bērziņu, kurš piedzēries un nav bijis spējīgs nospēlēt otro cēlienu izrādē "Marija Stjuarte". Fakts pats par sevi man likās interesants, bet ne nozīmīgs, līdz uzdūros teātra kritiķes Silvijas Radzobes didaktiskajā tonī ieturētajam viedoklim, ka konkrētais aktieris ir neizturams un neko tādu viņa savu 45 gadu ilgajā karjerā nav pieredzējusi. Kāds asprātis komentārā bija kritiķei uzdevis visai retorisku jautājumu, vai tikai pašai kāda recenzija nav "pasprukusi" vīna žvingulī.

Ņemot vērā šo manis vakar piedzīvoto situāciju, uzskatīju par vajadzīgu paskaidrot, ka es visas savas recenzijas rakstu pamatīgā vīna žvingulī. Konkretizējot - izdzeru vienu vīna malku pēc katra uzrakstītā burta. Ar laiku esmu iemanījusies rakstīšanai izmantot abas savas rokas, un paralēli netraucēti malkot dievu dzērienu. Informēju, ka iepriekšējā teikuma uzrakstīšanai bija nepieciešami aptuveni 73 malki.

Beidzot esmu nonākusi līdz pašam galvenajam - savai asinsanalīzei - , kuru šonedēļ nodošu par decembra numura žurnālā Lilit ievietoto rakstu "Mēs esam pērtiķi. Un tas visu izskaidro" (autors - Dmitrijs Ličkovskis, 100.-105.lpp.). Īsumā - autors ir mēģinājis caur sev pieņemamu cilvēka izcelšanās teoriju pamatot sieviešu un vīriešu loģikas un prāta darības atšķirības. Viņaprāt, to izraisījusi bioloģiska neizbēgamība, kuras galvenais cēlonis ir sieviešu gurni.

Raksts ir ievietots sadaļā "vīriešu stūrītis", un tā arī nesaprotu, vai tas ir domāts vīriešiem, kuru rokās nejauši nonācis žurnāls, vai arī beidzot žurnāla lappusēs ļauts izteikties arī vīriešu dzimuma pārstāvim. Drīzāk jau otrais, jo sava raksta ievadā autors (turpmāk - A) nepārprotami uzrunā sievietes, brīdinot, ka tālāk jālasa tikai tām, kuras ir draugos ar veselo saprātu. Man, saprotams, ar veselo saprātu ir sena ģimenes draudzība, tāpēc droši devos tālāk pa šo izziņas ceļu.

Sākumā A piesauc uz divām kājām staigājošo australapiteka veceni Lūsiju, kas ir visu sieviešu radiniece, un pierādījums abu dzimumu sākotnējai vienlīdzībai (gandrīz uzrakstīju - vienaldzībai - , kas arī nebūtu tālu no patiesības). Tiesa, aptuveni tajā pašā vietā, kur Lūsijas mirstīgās atliekas, ir uzieti arī tikpat seni kauli, kas atbilst pašreizējo Austrumāfrikas iedzīvotāju kauliem (tātad - cilvēkiem), bet no šādas pretrunīgas informācijas A ir acīmredzami izvairījies, jo no vēstures ņēmis tikai tos faktus, kas kalpo viņa teorijas pierādīšanai. Lūsija bijusi kruta, jo pati visu savā dzīvē izlēmusi un nav bijusi atkarīga no vīrieša ne fiziski, ne emocionāli (cik nu nabaga Lūsija vispār bija spējīga būt emocionāla).

Taču tad izzuda meži, agrāk tik mīļais un pazīstamais klimats sāka pārvērsties līdz nepazīšanai, bet Lūsijas mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, saskaroties ar sarežģītākas pakāpes situācijām, palika baigie gudrīši, un to galvas auga arvien lielākas un lielākas... (tas varētu būt brīnišķīgs sākums kādai Grimmu pasakai). Likumsakarīgi, ka, lai milzu galvas varētu dabūt iekšā pasaulē, mātēm bija nepieciešami lielāki gurni, kas divkājainai būtnei ķermenī jau tā ir tik nepatīkami sagriezušies, ka ierobežo dzimumatveres izmērus. A vispār uzskata, ka daba ir no sirds izsmējusies par tiem, kam tagad jāstaigā uz divām kājām (putniem, ķenguriem un mums), jo tas nav ne ērti, ne smuki. Lai nu kā - putni dēj olas, ķenguru bērni sasniedz tikai dažus centimetrus, bet nabaga sievietēm jāiet slimnīcā un jāmokas neciešamās sāpēs. A uzskata, ka sievietēm laupītā iespēja dēt olas ir patiešām liels zaudējums, jo būtu tik ērti olu no rīta izmest atkritumos kopā ar olas vaininieku - tukšo šampanieti. Man gan liekas, ka cilvēktiesības darbotos arī zem čaumalas, un mest olu atkritumos būtu tikpat neētiski kā taisīt abortu, kā arī perēt nebūtu tik vienkārši, kā tas ir vistām. Kaut vai tādēļ vien, ka cilvēks būtu vienīgais perējošais zīdītājs.

Lūsijas pēctecēm tātad palika mazāki pleci un izauga lielāki gurni, atņemot tām fizisko konkurētspēju ar vīriešiem. Pamazām sievietes vairāk stāvēja uz vietas un nodevās citiem darba uzdevumiem, ieslēdzot sevi "šaurās ikdienas kategorijās", kamēr vīrietis skrēja pa mežu, auroja un par dzīvi domāja "ar vērienu". Tā kā par cilvēku evolucionēšanu sievietes ir maksājušas vienas pašas. Manuprāt, tagad vīrieši viņām mēģina parādu atdot, izmaksājot krogos kokteiļus un dārgus sierus. A sievieti nodēvē par "staigājošu kompromisu", jo teorētiski gurniem, lai dzemdības tiktu pavisam atvieglotas, vajadzētu sasniegt veselu pusotru metru. Kāpēc tik daudz - nesaprotu. Varbūt manas tālākās iebildes būs banālas un triviālas, bet, cik zinu, cilvēka prāta spējas nav proporcionāli saistītas ar smadzeņu izmēru, un nesaprotu arī, cik mazas tad bija tās Lūsijas un viņas pēcteču galvas, ja tās auga un auga, un izauga tādas milzenes, kā tagad ir mums!

Tālākais jau visiem skaidrs - vīrieši sajuta sieviešu atkarību no viņiem, tāpēc sievietēm vajadzēja izdomāt savus ieročus, lai tiktu pie pārtikas sev un pēcnācējiem, tāpēc viņas radīja programmu "sekss apmaiņā pret pārtiku." Lasot tālāko, tā vien šķiet, ka nabaga A joprojām visas sievietes iedala tikai divās kategorijās - tādās, kuras seksu izniedz savam vīrietim kā balvu, un tādās, kurām tā ir profesija. Vienīgais iemesls, kādēļ sievietēm būtu vajadzīgi mīļākie, ir ģenētiskajā atmiņā iekodētā informācija iegūt pēc iespējas vairāk "pārtikas" avotus.

Galu galā sieviete ir paveikusi neiespējamo un iemantojusi spēju pisties visu laiku, izaudzējusi krūtis, nopirkusi skropstu tušu un izdarījusi vēl milzum daudz evolūcijai svarīgu lietu. Galu galā, lasot šo visu, man liekas, ka vieglāk būtu bijis izdomāt, kā pašām tikt pie pārtikas. Vai tas būtu atrisinājies dabiskā ceļā, jo bez pārtikas mātītes nespētu radīt pēcnācējus vīriešiem, un visi aizietu bojā.

Man diemžēl ir aptrūcies vīns, pietiks tikai vēl dažiem teikumiem, neskatoties uz to, ka rakstā palika vēl daži recenzijā neapskatīti aspekti un pāris nepieminētas nodaļas. Tās es atstāšu mājasdarbam, jo šim vārdam kopš skolas laikiem ir tik labvēlīga pieskaņa, ka izsauc jebkurā tūlītēju smaidu.

Kad ar šito visu informāciju pagājušajā piektdienā dalījos ar DJ, viņa secināja, ka "es tik interesanti stāstu!", tāpēc iesaku izlasīt visiem, kas kādreiz pēc lielas devas alkoholisko dzērienu vēlas tikt novērtēti. Pēc izlasīšanas informāciju var lietot arī vairākkārt.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: