Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas

Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni

Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."

Kaut arī nu mums ir iemesls kļūt lepniem, tomēr sāksim ar sasveicināšanos - labdien! 2012.gada nogalē Texxxtu galā banketā bildētais fotoseriāls, pārvarot naidnieku liktus šķēršļus, beidzot ir gatavs. Mums nepatīk krāmēties gar sīkumiem, tāpēc šis ir stāsts par vērtībām, kas skar mūs visus. Bailēs no fanu pūļiem, kas varētu seriāla aktierus vajāt pēc šī darba publicēšanas, 4 no 5 dalībniekiem ir pametuši valsti. Atvainojamies Santai, kas no rīta, ejot tīrīt zobus, zobbirstes vietā atradusi alus pudeles rozīti.

( Mīla un nāve )

LNT uztaisījis kaut kādu kārtējo paģelku, bet šoreiz ļoti mīļu – tik mīļu, cik mīļš būtu vārnas un kovārņa pirmais randiņš uz Origo kāpnītēm rēnā vasaras vakarā. Nu, mīlestības šoviņi televīzijā nav nekas jauns – vēl laikos, kad mūsu izpratni par jūtām attiecībām veidoja seriāla “Glābējzvans” scenāristi, Gundars Āboliņš jau bija novilcis Streiča dāvātās importa džinsenes un uzvilcis alus vēderu, ar kuru tad arī vadīja “Laimes spēli”. Laiks ir gājis, bet tā vien izskatās, ka televīzija tikmēr ir bijusi labā pālītī un tikai tā vārīgi streipuļojusi līdzi. Tiesa, nu jau tā ir pamodusies un paģiraini mums jautā “Precamies!?!” Nosaukums vien liek mums jau noprast, ka šis būs nopietns raidījums – cik nu vispār nopietns var būt jebkas, kam seko trīs interpunkcijas zīmes pēc kārtas.

“Precamies!?!” vadītāja ir Binnija Ārberga, kuru savulaik apprecēja tas vecais āksts no Dailes dramatiskā pulciņa. Paldies dievam, ka Binnija vada tikai šo šovu, jo, ja viņa vadītu šovu “Nešķiramies!?!”, tad gan jau Kažoka ātri vien tviterī šai uzrietu par nekompetenci, bet tviterī jau vesels ar bars ar tādiem idiņiem, kam padod tikai kaut ko tādu - tie uzreiz retweet. Vārdusakot, Binnija ir īstajā vietā. Viņai kā tādas vistas uz lakts piesēž režisore Lote Gediņa un astroloģe ar stāžu Māra Ošuroka. Par abu pēdējo dāmu izgājieniem dzimtsarakstu nodaļās es pārāk daudz nezinu, bet arī ticu, ka tas nav vairs svarīgi, jo ko gan vispār vēl svarīgu būtu iespējams pateikt pēc tā, kad jau ir pateikts, ka kāds tic tam, ka Strēlniekam ar Aunu pisties ir labi, bet par Ūdensvīra saskaņu gultā ar Vēzi var pateikt tikai to pašu, ko Eimija Vainhausa jau pateica par Vaivaru rehabilitācijas centru – “No, no, no.”

Raidījuma struktūra ir vienkārša. Tātad ir tās trīs vistas uz lakts. Tad atnāk viens džeks vārdā Raivis vai Raitis, kas cer atrast savu īsto un vienīgo. Izskatās ļoti mīļš. Armijnieks. Paņēmis līdzi divas bābas, kas ir viņa kolēģu un drugānu mammas. Tas ir jo īpaši mīļi. Tā kā Raivim vai Raitim acis ir kā pogas, mans psiholoģijas bakalaura diploms man saka priekšā, ka viņš ir a) drusku satraucies b) drusku paņēmis ekstazī pirms filmēšanas c) tāds piedzimis. Nevajag pārprast arī – man tiešām šis Raivis vai Raitis patīk un liekas mīļš, jo ir tāds vienkāršs un izskatās labsirdīgs. Tāds, par kuru gribas teikt, ka lādzīgs. Lādzīgs ir jāsaka tad, kad pašam pisties negribētos, bet arī nevēl ļaunu, pat tieši pretēji. Viņš drusku pagruzās par savu līdzšinējo attiecību pieredzi. Kaut kādā reivā iepazinies ar kolēģa sievu, ar kuru kolēģis jau tolaik kārtoja šķiršanās papīrus (morāls, tātad), tad padejojis un tā arī viss sācies. Pieņēmis tās ģetkas bērnus kā savējos, bet tad bijis drusku grūti ar naudu (man arī ir tā ir bijis, tāpēc arī neesmu vēl precējusies), mainījis darbu un šī pateikusi, ka tad jau it’s time to finish. Un tā arī beigās bijis.

Ar galveno varoni tā kā iepazinušies esam. Nu, tur vēl, protams, bija arī viss viņa astroloģiskais portretējums, bet to jau es vairs neatceros un man slinkums skatīties otrreiz, bet nebūs daudz melots, ja uzrakstīšu, ka tas bija apmēram tā: “Tu esi Strēlnieks, var just, ka tev patīk šaut. Tāds karjerists, bet jūtas arī ir.” Tagad pienācis laiks pēc kārtas pa vienai nākt studijā tām trijām mamzelēm, kas tā kā cierē uz to Raivja/Raita sirdi. Es tikai nevaru saprast, kā ir tad, ja, piemēram, tu piesiekies uz tādu šoviņu, esi viena no tām trim vecenēm, bet tad ieraugi to džeku un saproti, ka urods vai ko tādu? Kas tad ir jādara? Speciāli jāiztaisās tādai stulbākai un jācer, ka viņš neizvēlēsies tevi? Varbūt var pēkšņi diskvalificēt sevi un pateikt, ka, teiksim, esi lietojusi dopingu, tāpēc tas nebūtu godīgi pret pārējām? Mani tas tiešām interesē, jo es arī labprāt piedalītos, bet mani baida, ka tas džeks varētu būt Arnis Miltiņš vai kas tāds.

Katrā ziņā neizskatās, ka kādai no dalībniecēm šķistu, ka Raivis/Raitis ir Arņa Miltiņa stipendiāts, tāpēc viņas ir tādas diezgan kareivīgas un noskaņotas uzvarēt. Tas ir labi. Pirmā ir tāda riža beibe kaut kur pirms tricāra, kurai ir mazs bebiks no neveiksmīgām attiecībam. It kā visādi liekas diezgan normāla, nu tāda sakarīga, vienīgi – raksta dzeju un iepazīstas ar cilvēkiem draugos.lv. Es personiski ieteiktu mest pieticību pie malas un reģistrēties Feisbukā. Viņai līdzi ir kaut kāda sirdsdraudzene, kas tikai māj ar galvu un apstiprina vistu uz lakts teikto – ka šī beibe esot tāda stipra un braša. Tik stipra, ka Raivja/Raita muskuļi jau sāk mazliet sarauties. Kaut ko papļāpā (neko pārāk prikolīgu) un tad viņa noskaita pašsacerētu dzejoli. Tas dzejolis, protams, ir stulbs, bet tas nekas, jo izskatās, ka viņai pašai patīk un pārāk nekautrējas to deklamējot.

Nākāmā studijā nāk Jurita ar savu mammu. Vistas uz lakts uzreiz metas ķengāt viņas apģērba izvēli, jo Jurita uzvilkusi dzeltenu kleitu ar dziļu dekoltē. Šai brīdī es sašūstu, jo ko tās vistas var piesieties? Kāda starpība? Nu ok, jā, nav baigi gaumīgi moška, ja tur krūtis gāžas laukā, bet kāda starpība, ja viņai pašai tā patīk? Šai brīdī nospriežu, ka, ja tomēr sadūšos un nosūtīšu pieteikumu arī pati, tad gadījumā, ja manu dalību apstiprinās, uz filmēšanos ieradīšos savā mīļākajā prikidā – zeķbiksēs un ļifonā. Esmu panks, blow me. Tā Jurita ir relatīvi sīka – 22 gadi, bet kaut kāda attiecību pieredze jau ir. Vienreiz kaut kādam džekam devusies līdzi uz Skotiju. Tā kā es! Es jau gribu, lai viņa uzvar, bet zinu, ka neuzvarēs, jo man vienmēr iepatīkas tikai tie, kas totāli izgāzīsies. Atkal viņi tur kaut ko ne pārāk interesantu pamuld, ļe ļe ļe, tri rubļe, un Jurita uzdāvina kaut kādu paššūtu galdautu vai ko tādu. Kaut ko mīļu, vārduskot. Tā aiziet, bet vistas turpina viņu noriet un saka Raivim/Raitim: “Ja tu izvēlēsies viņu, tad tu būsi kā Linda Leen - INSANE”.

Pēdējā ienāk kaut kāda tīri smuka meitene, jauniņa, arī jau iegrābusies ar mazu bebīti. Vārdu neatceros, tikai seju un to, ka bija no Tukuma. Vispār neko interesantu nepasaka, saģērbusies arī normāli, karoče visiem jau ir skaidrs – uzvarēs. Tā arī ir. Raivis/Raitis paņem sarkanu rozīti un ieiet istabā, kurā viņa gaida, te ir jāsaprot, ka tas ir skaists laulību sākums. Tad visi, arī zaudētājas, iznāk atpakaļ tajā studijā un sadodas rokās un visi saka paldies, paldies. Binnija saka, ka, ja nu kādam ir iepatikusies kāda no tām beibēm, kuru neizvēlējās, tad var droši atrakstīt. Visi applaudē.

Protams, gan jau nebūs tā, ka neticēsiet, ja teikšu, ka viss šoviņš ir pārbāzts ar sociālu neērtību – to, kad pašam gribas kaunēties, lai arī tu tikai skaties, nevis esi tur filmējies. Bet tas nekas, tas jau ir pat labi. Vismaz mazliet atgriežas ticība dzīvei, ka vēl eksistē tādi cilvēki, kuru domugaitu tu VISPĀR nesaproti. Šādi cilvēki – sākot ar vadītājām un beidzot ar dalībniekiem – šķiet tikai tādi interneta troļļi, kuri patiesībā pēc raidījuma aiziet mājās un viens otram saka: “Ha ha ha, kā mēs viņus!”, bet tad, kad tu kaut kur pakrūtē jūti, ka tā varētu nemaz arī nebūt, tad ātri vien saproti, ka labāk aizvērt vien to Word dokumentu, kurā rakstīji jau savu pieteikumu, to nemaz nesaglabājot. Tiesa, es dzirdēju, ka šo epizodi bija noskatījies arī Fēlikss Baumgartners un tāpēc uzbraucis debesīs un nolēcis lejā. Šī iemesla dēļ es arī iesaku otro epizodi nevienam neskatīties, bet uzrakstīt Ēķim petīciju, lai labāk beidzot nopērk kādu normālu serčiku vai apmaksā ziņu dienestam kādu augstprātīgu augstskolu.

Buongiorno, connazionali!

Šobrīd atrodos Itālijā, kur vieglais, vīna piesātinātais vējiņš ir atnesis man iedvesmu, lai novērtētu Latvijas visslavenākā itāļa jaunāko veikumu popkultūras lauciņā. Viņa un latviešu daiļavas Dženijas Meijas dziesma "Paslēpes" ir otrā spēlētākā dziesma valsts nacionālajā radio stacijā LR2. Pavisam nesen ar karstasinīgu ballīti tika nosvinēta prezentācija dziesmas video klipam, kas arī būs mana pētnieciskā darba objekts. Darba sākumā vēlos izvirzīt hipotēzi: "Itāliešu izcelsmes dziedātāja Roberto Meloni radošās invenstīcijas - būtiska artava Latvijas finansiālās krīzes pārvarēšanā". Starpcitu, "meloni" ir melones pa itāliski.

Klipa sākumā Roberto iemetis savu lielo itāļu makšķeri mazajā latviešu upītē, cerēdams nozvejot kādu gardu sardīnīti. Dzīve kā jau dzīve šajā puiša izsapņotajā scenārijā, protams, ievieš savas korekcijas. Viņam garām, koķeti uzsitot pa dibenu, aizspurdz jautras spulgvaidzītes, bet uz zivtiņām veltītā āķa uzķeras keda. Uzskatu, ka šī keda ir kā simbols likteņa izmestajam āķim - Roberto ir jāseko simpātiskajām meitenēm (balts balodis - miers, kurpe - ceļš u.tml.). Mana kolēģe turpretim domā, ka keda ir atsauce uz laiku, kurā dzīvojam, jo šāda veida apavus iecienījusi viena no aktuālākajām jauniešu šī brīža subkultūrām - hipsteri.

Tikmēr pirātu kuģa mastos jau plīvo karogi, bet uz klāja - kārtējā viegla vējiņa pavadībā dejā griežas sieviešu kleitas. Līdz ar to atklājas, ka Roberto atšķirībā no Artūra Skrastiņa nav profesionāls aktieris, jo nav varējis iziet no tēla, par kuru pārtapa 2008. gadā, kopā ar horeogrāfi un publicisti Aleksandru Kurusovu un dziedātāju Jāni Vaišļu dibinot grupu "Pirates of the Sea". Dženija Meija pofigā dejo pa klāju, kamēr viņas Roberto ar ielauztu sirdi krastā, vicinot rokas, mēģina dot nepārprotamas zīmes, lai kuģis pagaida viņu. Domāju, ka Dženija Meija uz savām krūtīm ir uzņēmusi pāris glāzītes par daudz, jo vienā brīdī vienkārši rāpjas augšā kuģa mastā un ņirdz. Labi, ka Roberto metas ūdenī un peld kuģa virzienā, citādi skaidrs, ka viņa pālī aizsūtītu arī dažas īsziņas par daudz saviem bijušajiem.

Uz kuģa klāja Roberto izpilda īsta pirāta (lasi - zagļa) cienīgu ambrāžu un nosper kuģa kapteiņa prikidu, bet pēc tam kā džentelmenis noceļ Dženiju mastam, lai neatgadās kāda neatgriezeniska nelaime. Šajā brīdī saklausu, ka tā tiešām ir īsta tautu sadraudzības dziesma, jo tiek izpildīta divās valodās - latviešu un pirātu.

Ballīte turpinās, Dženijas kājas jau apvij Roberto auguma vidusdaļu, bet tikmēr kungs, kuru skatītājs, kas apveltīts ar loģisko domāšanu, visdrīzāk noturēs par kuģa kapteini, vannasistabā nodarbojas ar bārdas skūšanu. Tā kā Dženija Meija grib savu mazo meitiņu redzēt kā nākamo Rēziju Kalniņu, vajadzēja atrast lomu arī viņai - nu, piemēram, kādam būtu jāparausta šīs vannasistabas durvis. Šī arī izvērtusies par klipa odziņu. Nojaušot, ka kapteinis nebūs īsti mierā ar savas žaketes un jūrnieka kepkas zādzību, Roberto ar Dženiju pamet kuģi. Te atkal uzskatāmi redzams, ka Roberto nav sava uzdevuma augstumos, jo kapteinim savs kuģis jāpamet pēdējām pat tad, ja tas nav grimstošs.

īstais kapteinis dusmās šauj abiem mīlniekiem ar lielgabalu, bet pēc tam, skūšanās krēma pavadīts, labsajūtā ņirdz, lai gan diemžēl nav trāpījis mērķī. Abi bēg līdz, kā jau Dienvidos, aši piezogas tumsa. Negaidīti abi nokļūst jautrā ballītē, kur sapulcējušies daudz Aleksandras Kurusovas čomu, t.i., profesionālu dejotāju. Izskatās, ka kapteinis joņojot iztukšojis pāris dienišķo blašķu, jo dejotāju pūlī mēreni iestreipuļo. Viņu uzreiz nokoļī Agnese Zeltiņa, kas arī patrāpījusies šajā VIP ballītē, turklāt viņai, kā jau īstenai sievietei, vienmēr kabatā Softis salvetes, ar ko var ne tikai apturēt asiņošanu, bet arī atbrīvot jūras vilka sapūstos vaigus no skūšanās krēma. Nu, vismaz man mamma jau skolā mācīja, ka meitenēm vienmēr līdzi jābūt salvetēm, lai nepieciešamības gadījumā var izlīdzēt džekiem.

Lai gan likās, ka rīts ir tālu vēl, tālu vēl, gaisma ir uzaususi un abi galvenie varoņi dodas meklēt papardes ziedu - Roberto makšķeri. Tās vietā Dženija un Roberto atrod somu, kurā tusējas zelta zivtiņa, un tā vietā, lai ievēlētos trīs vēlēšanās, iemet to latvju upītē. Tiesa, iemest akvārija zivtiņu upē ir tas pats, kas palaist savu persiešu kaķi mežā, cerot, ka viņš tur kopā ar lapsām un vilkiem ies medībās un nodzīvos garu, laimīgu mūžu. Tās arī ilgi gaidītās klipa beigas.

Domāju, ka mana hipotēze par itāļu ērzeļa Roberto lomu Latvijas krīzes pārvarēšanā ir apstiprinājusies. Esmu dzirdējusi baumas, ka vairāki ārzemju uzņēmēji pēc klipa noskatīšanās ir iegādājušies latviešu uzņēmēju akcijas. Visvairāk finansiālo līdzekļu pagaidām ticis novirzīts šai akcijai - http://miljons.com/lv/15332/

P.S. Raksta tapšanā tika pieļauta produktu (vīna Fontana Candida) izlietošana.

"Lūdzu, piedod," teica seriāla Ugunsgrēks varone Solveiga savam nu jau bijušajam vīram Aivaram, kura to nekautrējās atkārtot publiski ne vienu reizi vien. Diemžēl viņu attiecības tas neglāba. Taču nu telekanāls LNT ir nozadzis TV3 aizsākto ideju un uzsācis raidījumu sadarbībā ar Ievas pārvērtībām "Lūdzu, piedod". Raidījumā var piedalīties jebkura vecuma dalībnieks, kuram ir interese lūgt publisku piedošanu. Tādu šoreiz lūgšu arī es, jo esmu nokavējusi sava teksta nodošanas termiņu par aptuveni vienu diennakti, bet par to teksta beigās. Tā kā EK mani nokristīja par šī medija sirsnīgāko veceni, nolēmām, ka tieši es spēšu vislabāk izprast "Lūdzu, piedod" nianses. Piebildīšu, ka EK novēroja arī to, ka es lielā aizkustinājumā skatos raidījumu trīs stundas - tātad tas ir pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā. 

Kad kādā no ziņu portāliem uzzināju, ka latviešu tautu gaida jauns seriāls ar ļoti neparastu nosaukumu, labsajūtā notrīsēju un drīzi pēc tam sāku saņemt fanu aicinājumus publicēt texxxtos pārdomas par nopietnāko pretendentu uz „ugunsgrēka” konkurenta darbu. Internetā izlasīju visas pieejamās publikācijas par „būt mīlētai”, kā arī uzlauzu latvijas televīzijas datubāzi, un nepacietīgi gaidīju svētdienas vakaru. Nav brīnums, ka pirmizrādei izvēlēta tieši svētdiena, jo, ja kaut kādiem nīderlandiešiem un vāciešiem nedēļas septītā diena ir saules diena (attiecīgi zondāh vai zontāg), tad latviešiem jau izsenis tā bijusi svētā diena, kad atkarībā no laika pielūgts kristiešu dievs vai arī zirgu dievs ūsiņš.

Kad uzzināju, ka „būt mīlētai” raidlaiks daļēji pārklāsies ar 20:20-21:00, kas zināms kā nacionālais neaizskaramais laiks, jo tad jāskatās ugunsgrēks, manāmi sapīku, taču ātri vien bēdas liku zem akmeņa it kā būtu ierāvusi malku pasaules labākā ruma – man taču ir lattelecom interaktīvā televīzija, kas ļauj noskatīties ugunsgrēku un pēc tam pārraižu arhīvā meklēt atbildi uz jautājumu, vai būt mīlētai ir par daudz prasīts. Tāpat mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ugunsgrēku noskatīties pēcāk tv3play.lv 3d formātā. Bet, ja viss būtu tik vienkārši, texxxti nepastāvētu un nerakstītu par tematiem, kas satrauc visus latviešus. Šoreiz vīlos lattelecom interaktīvajā televīzijā un vienkārši nevarēju noskatīties ceturtdienas un piektdienas „būt mīlētai”, tāpēc 4. un 5.sērijas notikumi, kas noteikti ir bijuši ļoti aizraujoši, diemžēl nevarēšu aprakstīt.

Seriāla pirmizrāde sastāvēja no pirmās sērijas, kas nemitīgi tika jaukta ar iesaistīto cilvēku komentāriem par filmēšanas gaitu, par tēlu šmotkām un par to, kāds tēls ir patiesībā. Piemēram, daktere Ieva skatītāju informē, ka viņa ir drosmīga sieviete, bet tomēr sieviete. Labi, ka tas uzreiz tiek atklāts, jo citādāk, protams, domātu, ka viņa ir vīrietis, jo drosmīgās sievietes parasti ir vīrieši. Aktieru un citu iesaistītu komentāru ir tik daudzm, ka tie traucē uztvert spraigo seriāla sižetu – ik pēc minūtes ir kāda cilvēka komentārs. Tāpēc, paldies dieviņam, dienu vēlāk sērija tiek parādīta vēlreiz bez tiem tizlajiem komentāriem.

Jau pašā pirmās sērijas sākumā parādās sarežģījums – remonstrādnieki nomet zemē dīvāna stūrīti. Jums arī bija šķitis, ka šis būs seriāls par dakteri, kurai ir parastās latviešu problēmas un gribas tik vien kā būt mīlētai, kas varbūt tomēr ir par daudz prasīts? Nē, seriāls ir par mēbeļu pārbīdīšanu. No sākuma varētu likties, ka divi remontstrādnieki pilda nenozīmīgas bara lomas, bet viņi parādās arī sākuma titros kopā ar Martu no ugunsgrēka, kas nozīmē, ka viņi pēc lēta un stipra vīna izslāpušajam skatītājam vēl rādīs lielas lietas. Bet nu atgriezīšos pie pirmās sērijas un dīvāna nešanas – tas iesprūst durvīs, un to vairs nav iespējams izkustināt, tāpēc nesēji vienkārši bezbēdīgi uzigrā kāmstri, kas rada jautājumu, vai scenārijā norādīts, kuram jāliek paper, kuram scissors, kuram - stoned. Otrajā sērijā viņiem ir jānes skapis, kurš ir tik smags, ka zēni plāno naktī noslēpties un pavērot, vai no skapja kāds neizkāpj, jo citādāk neprasti lielo masu nav iespējams izskaidrot. Un viņu redzētais ir kas satriecošs, jo vēlāk par to viņi vairs nerunā. Trešajā sērijā viņiem jāķeras pie vēl viena dīvāna nešanas. Varētu likties, ka šiem jau amats rokā, bet kur nu, tāpēc sāku domāt, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi – pirms divām sērijām zināja, kā jānes dīvāns, tagad - čuš! Viņi dīvānu neņem aiz abiem galiem, bet gan ķeras klāt vidum, tāpēc nekas nesanāk. Te piesteidzas klāt Mārtiņš Vilsons, kas paceļ vienu dīvāna galu, demonstrēdams, kā tās lietas jādara. Šajā mirklī zēni aiziet prom, jo ir ieradusies visnotaļ seksīgā Marta no ugunsgrēka, tāpēc Mārtiņš Vilsons paliek viens pats, turēdams dīvānu gaisā. Nolikt dīvānu – vai tas ir par daudz prasīts? Droši vien jā, jo arī turpmākās sarunas ar citiem seriāla tēliem viņš pavada, turot dīvānu. Un tā nav labākā situācija, kurā nonākt, jo pat tad, kad Mārtiņš Vilsons kaut kādai vecenei palūdz, lai viņam pakasa zem lāpstiņas, viņa sāk Vilsona muguru kasīt ar lauzni. WTF? Ticamības moments zūd, jo remonstrādnieki nežūpo.

Remonts notiek tāpēc, ka daktere Ieva savās mājās nolēmusi atvērt savu privāto dakterkantori, un uz nepārbīdītām mēbelēm, protams, pacientus neguldīs. Viņa ir sagrābusies kredītus mēbeļu bīdīšanai un, protams, kavē maksājumus. Tas arī ir oficiālais iemesls ļoti biežām Jaundāldera – bankas darbinieka – vizītēm pa Ievas. Kā redzam, Jaundālderim, kas izskatās pēc paveca Valtera Krauzes, piešķirts uzvārds pēc veco laiku modes – paskatās, kāds cilvēks un tad dod uzvārdu. Piemēram, Egils Sprīdītis bija sprīdi garš, Normunds Skauģis ir ļoti skaudīgs cilvēks, Elīna Kolāte visu laiku koļī, bet Odisejs Kostanda mīl kost. Kā noprotam pēc uzvārda, Jaundālderim ir pilli ķeši ar dālderiem, turklāt – ar tiem jaunākajiem. Pēc šīs pašas analoģijas vēlos iedot uzvārdu arī Ievai, jo piekritīsit, ka cienījamu pusmūža sievieti uzrunāt tikai vārdā nav pieklājīgi. Turpmāk tekstā dakteri Ieva saukšu par Šprici. Jaundālderis ierodas reizi dienā, lai aprunātos par nākotnes plāniem un uzdāvinātu Ievai „Prozit” končas, kas liek domāt, ka seriāls filmēts deviņdesmitajos. Kā vienu no situācijas risinājumiem viņš piedāvā iespēju, ka Marta no ugunsgrēka, kam viņš pērk dārgas rotaslietas, šeit varētu nākt strādāt. Šprice par to, protams, apvainojas, bet, manuprāt, tas nav tas sliktākais risinājums. Ja Šprice neko nedarīs, tad viņai māju par nemaksāšanu atņems un par to būtu žēl, jo arī Jaundālderis jau ievērojis, ka „liela māja, skaista māja”. Bet, lūk, Jaundāldera piedāvājums skaitās nepieklājīgs. Taču, kad Mārtiņš Vilsons atzīstas Špricei, ka varētu izjaukt māju pa ķieģelīšiem, neviens neceļ ne ausu, kaut arī tas būtu daudz sliktāk. Viņš mierīgi to māju varētu nahuj uzspridzināt un neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo viņš, redz, nav bagāts, bet īstais ļaunums slēpjas buņģī Jaundālderī. Besī šitie nabagu kulti! Mēs taču labi zinām, ka bagātam būt ir krutāk nekā nabadzīgam.

Špricei nevedas ne biznesā, ne ģimenes dzīvē, jo viņa ne tikai nav pamanījusi, ka vecākajai meitai (17) jau pusgadu ir štuceris, bet arī laulības dzīve ir uz izjukšanas robežas. Svarīgi atzīmēt, ka dakterei ir divas paralēlās laulības dzīves – ar reālo vīru Gunti, kas ir arī jaunākās meitas (14) fāterīts, un ar mirušo vīru, kas ir vecākās meitas tēvs. Kā jau var noprast, mirušais vīrs ir miris, nav starp dzīvajiem, ir aizgājis bojā. Kādas tad ir viņu attiecības? Šprice dzīvo savu dzīvi un laiku pa laikam pie viņas atnāk mironis, kuru neviens cits neredz, un runā kaut kādu pravietiski sviestu. Vēl ļaunāk – kad Ieva runā ar dzīviem cilvēkiem, rēgs jaucas pa vidu. Zināt, cik pretīgi, kad Tu runā pa telefonu un kāds petuhs blakus kladzina, lai pasaka to un šito? Ar to mirušo vīru ir tieši tāpat. Stulbākais, ka viņu nevar nosist, jo viņš jau skaitās beigts.

Daudz normālāks tēls ir Artis Robežnieks – Ievas Šprices tagadējais vīrs, kurš grib iet prom. Viņš vēl nav redzēts, kad kaut kāda vecene, kas visu laiku trinās apkārt un runā pilnīgi sviestu bez kādas jēgas, paziņojusi, ka Robežnieks no rīta aizbraucis ar lielu somu un pie stūres sēdējusi zivs ar lielām acīm un cepuri kā Čapajevam. Tā kā man ir grūti iztēloties gan zivi ar cepurei, gan to, kā zivs ar savām spurām varētu novaldīt autostūri, tad pieņemu, ka tas ir bijis tāds prikolīgs salīdzinājums un pie stūres patiesībā sēdējusi kaut kāda Robežnieka zaika. Atceros, ka agrāk Artis Robežnieks skaitījās baigais smukulītis, bet tagad viņš atgādina ķirbi, tāpēc ieteiktu dakterei Ievai pārāk nebēdāt, ka Artis jeb Guntis grib iet no viņas prom. Kad Špricei jau zajebala, viņa dara, kā P.Koelju licis – sasienas rokās kopā ar meitām un ievēlas, lai dzīvai vīrs atgriežas. Ko viņam bija darīt? Protams, bija jāatgriežas, lai ne tikai Ievai atzītos, ka viņam ir bijušas citas sievietes, bet arī lai pierādītu, ka būs citas sievietes – ieraudzījis bagātā Jaundāldera ļubovņicu Martu, sāk gar to trīties kā kaķis gar badriāņiem un skaidrs, ka gribēs šo drostaliņu buņģim nocelt. Ieva, protams, ir bēdīga par to, ka dzīvai vīrs viņu krāpj, bet pati slepus satiekas ar savu beigto vīru. Tas nav vēl sliktāk? Nē, protams, daktere vēl pasēž pie galda un paraud, vērojot sevi spogulī.

Nākamajā dienā pēc pirmizrādes Lauris Reiniks bija sacījis, ka viņam patikusi Agneses Zeltiņas atveidotā bloņģinka, bet es nemaz īsti neatceros, ko vēl bez nagu lakošanas viņa dara, bet varēja noprast, ka viņa ir sorosīde.

Esmu redzējusi trīs sērijas un domāju, ka nākamajās sērijās Robežnieks mēģinās nokoļīt Martu no Ugunsgrēka, par ko apavainosies Jaundālderis, Šprice turpinās tikties ar savu mironi un pats galvenais – džeki pārbīdīs skapi, kurā sakrautas Latvijas Padomju enciklopēdijas. Bet nu – paskatīšos de facto, kurā stāsta par kaut kādu Krišjāni Peteni. Vai tas ir par daudz prasīts?

Šonedēļ vēl līdz šīs dienas pēcpusdienai nebija skaidrs, par ko būtu vērts uzrakstīt, jo Igo raidījumā "Izvēlies un stāsti" ar mūzikas apskatnieku Uldi Rudaku, ko biju izvēlējusies, kā izrādījās, nebija nekā baigi vērtīgā. Vienīgi tas, ka spēle pati par sevi ir neloģiska. Bet vēl neloģiskāki kļūst cilvēki, kas iemīlas, tāpēc pirms kāda laika ar Elīnu nolēmām veidot biedrību, kas ar šo netikumu cīnītos. Biedrībā apvienotos cilvēki, kas uzskata, ka iemīlēšanās, izsverot visus plusus un mīnusus, pa lielam tomēr ir slikta. Un tad šie cilvēki mēģinātu iemīlēšanos iznīdēt no visas valsts un pasaules. Varētu likties, ka tas tāpēc, ka esam baigi vīlušās mīlestībā un neviens džeks mūs negrib, bet tā tomēr gluži arī nevarētu teikt. Drīzāk esam vīlušās sev apkārtējos cilvēkos, kas nodarbojas ar iemīlēšanos.
Pastāstīšu par pēdējo reizi, kad kāds no maniem draugiem vai konkrēti tieši draudzene X iemīlējās. Tas ilgst kādus pāris mēnešus, un, saprotams, tagad viņu vairs praktiski nesatieku, jo viss laiks, kas netiek veltīts naudas pelnīšanai, tiek mīlas objektam (turpmāk - MO), un to es varu varu pieņemt. Tomēr tas, ka ar šo cilvēku vairs praktiski nav iespējams rēķināties, ir nepatīkami. Lūk piemērs - pagājušajā nedēļā sarunājām kopā skatīties seriālu, un ka viņa man atnesīs grāmatu, kas nepieciešama skolas semināram. Tā kā sen draudzeni nebiju satikusi, atliku visas savas lietas, ko varbūt tovakar būtu gribējies darīt, un steidzu mājup. Lieki piebilst, ka draudzene neatnāca, pat par to nepaziņojot. Nolēmu tomēr piezvanīt un apvaicāties, vai kaut kas nav noticis, uz ko viņa atbildēja, ka uzskatījusi, ka es esmu Oskars Balodis. Novārtā viņa pametusi pat savu mīļoto suni, kuram tagad no bēdām pūžņo viena acs. Savukārt MO man vakar twitterī atsūtīja ziņu "no vo mēs te dzeram". Pilnīgi nesakarīgi taču tas viss.
Vēl briesmīgāk ir ar pretējā dzimuma draugiem, kas iemīlas. Tas principā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par draudzības galu, jo mīlestība ar pretējā dzimuma draudzību praktiski nav savienojama. Man tā ir paklīduši (es uzzināju, ka panki saka nevis izšķīrušies, bet paklīduši, es arī jūtos baigā pancene, tāpēc izmantošu šo pašu vārdu, lai apzīmētu gadījumu, kad "ir pārtrūkuši jebkādi sakari) jau divi labākie draugi, par ko, protams, agrāk diezgan ļoti skumu. Man varbūt nesāka pūžņot acis, bet nu reāli sāpēja, ka agrāk kopā smējāmies, dzērām, runājām par nezināmo, bet - še tev - nu tas ir beidzies no manis pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ.
Domāju, ka arī Dace mūs te piekāš, nepērk žubrovku un neraksta, jo joprojām ir saslimusi ar iemīlēšanos. Arī Elīna reiz iemīlējās, un pārstāja dzert un reāli tusēt, kas viņai visu dzīvi tik ļoti ir paticis. Un visbeidzot arī es pati taču paliku diezgan stulba, kad iemīlējos, lai gan pašam tas nav tik ļoti labi konstatējams un ir grūti noteikt stulbuma pakāpi un briesmīgākos simptomus. Piemēru, kā redzat, ir daudz, un domāju, ka arī Jūsu dzīvēs tādu bijuši ne mazums. Tā kā es patiesībā brīnos, ka šāda biedrība vēl nav dibināta, un pasaulē iemīlēšanās joprojām tiek uzskatīta par bez maz visskaistāko, kas var būt.
Man tomēr liekas, ka visskaistākais pasaulē ir draudzība un dzīvot tā, lai nav žēl. Bet visskaistākās ogas pasaulē ir pīlādzim. Es nezinu, varbūt šis vecums vispār ir tāda krīze, kad jāsaprot, ka jādibina ģimene un jādraudzējas nevis ar tiem, kas tev visvairāk patīk, bet ar tiem, kuriem ir līdzīgs dzīves modelis, bet, lai dibinātu ģimeni, diemžēl jāizslimo iemīlēšanās. Lai gan neizslēdzu, ka tagad tiem, kuri man visvairāk patīk, arī ir līdzīgs dzīves modelis, jo visiem vairāk vai mazāk patīk, piemēram, sēdēt bārā.
Varētu jau likties baigi egoistiski, bet domāju, ka gribēt, lai cilvēki ir atbildīgi un apveltīti ar veselo saprātu, ir gluži normāli. Par šo varētu runāt vēl daudz un dikti, bet palieku pie sava, ka šāda biedrība ir nepieciešama, un tā varētu šo pasauli vērst tikai labāku.
Iesaku iestāties visiem, kam ir noriebusies iemīlēšanās un viss, kas ar to saistīts.

Ļoti lakoniskajā apollo.lv rakstiņā "Linda Leen un Jaunups vairs neesot kopā" neko daudz vairāk par to, kas jau minēts virsrakstā, jūs neuzzinasiet, tamdēļ es jums pastāstīšu mazliet vairāk par mīlestības ilgtspējīgu attīstību un tās neiespējamību attiecīgajā gadījumā. Skaidrības labad, uzreiz piebildīšu, ka esmu gana neitrāla persona attiecīgās lietas izskatīšanā un tomēr šie cilvēki man nav sveši - esam ēduši pie viena galda un pārmijuši elementāras pieklājības frāzes. Uz ielas ar Edgaru sveicinātos. Varbūt (neesmu tik pārliecināta, bet tomēr) ar Lindu arī.

Šī publicētā ziņa patiesībā mani ļoti iepriecināja (satvariski, nevis saturiski), jo tā gana diskrēti paziņo situācijas izmaiņas, gluži kā tāds lādzīgs draugs, kas pavēsta par pāri, kas izšķīries, nevis tāpēc, lai trītu mēles, bet lai zinātu, ka turpmāk vienas dāvanas vietā uz tematiskiem svētkiem ir jāmeklē divas. Arī es centīšos saglabāt šo atturību, nelienot attiecīgo cilvēku dzīvēs tik dziļi, lai manis rakstīto varētu interpretēt kā informācijas pornogrāfiju, bet gan šo problēmu, ja notikušo kāds vēlas tā saukt, izmantot kā trafaretu, lai verbālā ceļā uzzīmētu mīlestības ēterisko dabu. Teikšu uzreiz, lai nav lieku pārpratumu pēcāk - es neesmu no tiem cilvēkiem, kas visu reducē līdz fizioloģijai un mīlestību traktē kā ovulācijas vijebonus vai kā garantijas talonu pastāvīgam pišukam ar sev visērtāko cilvēku. Es esmu no vecā kaluma skolas, kas tic, ka īsta mīlestība gaida (sekss negaida, mīlestība gan, tāpēc arī nepropogandēju celibātu, jo kāpēc gan nepakavēt sev laiku, kamēr gaidi zajebusu). Gaida tāpat kā heroīns, ja esat kādreiz ņēmuši. Var jau nelietot, bet tevi pacietīgi gaida. Šim jūs varat nepiekrist, uz priekšu, es tikai vēlējos to pateikt uzreiz, lai mani idejiski ienaidnieki šajā vietā arī aizvērtu savu browseri un tālāk nelasītu.

Cilvēki, cik mani šaurie apziņas horizonti spēj atklāt, dalās divos tipāžos - tie, kas domā, ka ir jādara viss iespējamais, jākāpj sev pāri un jāatdod pēdējie spēki, lai tikai noturētu par patiesību to, ko paši esam pieņēmuši, un tie, kas domā, ka, kad tad tā svecītes liesmiņa dziest, tad arī viņa dziest, un neba nu apzināti to aizšķīlām, neba nu tagad arī paši apzināti pūtīsim elpu uz dzirkstelēm, cerībā, ka aizdegsies atkal. Nejēdzīgi, ja iemīlējušies šādi antitipi. Taisnība visticamāk nav nevienam, bet paga, es pārāk izklausos pēc Mišela Fuko un drāžu teoriju, tāpēc labāk atgriezīšos pie iesākuma vēlreiz.

Mīlestības ilgtspējīga attīstība. Šķietams process, kas pieprasa pēc definīcijas tālmērķīgu shēmošanu un negausīgu ieguldīšanu. Cik tas ir pareizi - es nezinu. Man šķiet, ka mīlestība nav mērķis, kas jāsasniedz, tas ir process, kas notiek. Likumsakarīgi, ka process mēdz transformēties vai vienkārši izbeigties, pārāk daudzi ārēji spēki iedarbojas uz mūsu apziņu. Reiz 1995. gada izdevuma pornožurnālā "Sexer" es izlasīju, ka mīlestība ir tad, kad tu saproti, ka skūpsti savu labāko draugu. Ja pieņemam šo domu, redzam, ka visa pamatā ir draudzība, nevis kaisle vai citas erotiska rakstura emocijas. Kas ir draudzība? Draudzība ir sapratne starp diviem cilvēkiem. Kas nodrošina sapratni? Cieņa, varbūt kopīgas intereses, mērķi? Kopīgas vērtības. Un pieņemot šo domu, atliek secināt, ka pietiek ar sīkumu, pavisam nebūtisku detaļu, lai redzētu, ka no tā vien ir iespējams paredzēt katra pāra likteni, ja tas ietu savu gaitu bez vardarbīgas cenšanās glābt brūkošo.

Esmu jau iepriekš minējusi, ka savu gudrību kaldinu darbiņā, ar ko pelnu maizīti, nevis sašņaucoties akadēmiskus šablonus. Strādāju par dīdžeju, daudz jau nenopelnu, bet dzīvot var. Lindas mīļākā dziesma ir Prince gabals "Purple rain". Edgara mīļākā grupa ilgu laiku ir bijusi Nirvana. Saprotiet uz ko tēmēju? Not gonna happen, jo vismaz man nav padomā neviena Nirvanas dziesma, kas veidotu labu mash-up`u kopā ar "Purple rain". Un kas tad ir draudzība, šis fundamentālais mīlestības pamats? Tā ir saskaņa, tieši tā, jā, tas ir labs mash-up's. Protams, es nenoliedzu, ka tie uzcītīgie cilvēki varētu vilkt savas attiecības pat tad, ja kāds no viņiem klausītos Lykke Li, bet otrs - Puddle Of Mud. Tomēr es, vecā kaluma skolas audzēknis, saku, ka mīlestība nav cilvēka roku darbs, tā nav cīņa ar vējdzirnavām, kurā tev jācenšas par katru cenu saglabāt to, ko esi pats izdomājis. Mīlestība notiek, nevis ir. Un, ja tā ir mīlestība, tad divi satikušies cilvēki ātri vien spētu citu dziesmu dziedāt, bet, jo gribētos, nevis jo vajadzētu. Man nekad nav padevies būt skaidrā skaidrai izteiksmē, bet es ceru, ka jūs apmēram uztveriet. Lai nodzītu jūs no ceļa, pateikšu, ka mirklīgā mīlestība ir vienīgā mūžīgā mīlestība. Ilgtspējīgas attīstības mīlestība ir attiecības, kurās divus cilvēkos vieno miljons dažādu mīlestību. Labi, šis noteikti nav labākais mans rakstu darbs, jo man arvien trūkst sistemātikas, taču nobeigumā gribu Lindai un Edgaram veltīt rindiņas no vienas Television Personalities dziesmas:

i've got scars
you've got scars
at least we've got something

Un tā arī beigās bija. Es nevienam neiesaku lasīt. Es novēlu noklausīties Daniel Johnston sacerēto dziesmu "True love will find you in the end", lai kur arī tās beigas nebūtu.

šonedēļ ne tikai nolamāju sandru mētru un daci jaunupi, kā arī no darba atlaidu mūsu līdzšinējo disciplināru, bet arī pati sev uzdevu uzrakstīt savas pārdomas par mango.lv publicēto rakstu "Japānis apprecējies ar milzu spilvenu" (http://www.mango.lv/zinas/divainibas/pasaule/japanis-apprecejies-ar-milzu-spilvenu.m?id=30494515). Tas ievietots portāla sadaļā "Dīvainības" līdzās tādiem darbiem kā "Vāciešiem atļauj ražot alu Fucking Hell", "Piedzimis pasaulē neglītākais skudrulācis", "Ukrainu terorizē briesmonis čupkabra", "Slavenais cilvēks-koks sācis smaržot" un citiem, kas tā vien velk uz redzesloka paplašināšanu, jo šeit aprakstītas lietas, par kurām agrāk pat neesmu dzirdējusi.
piemēram, iepriekš nebiju dzirdējusi, ka cilvēki var precēt lietas, bet 28 gadus vecais japānietis to izdarījis, pirms tam piemeklējot kleitu savam spilvenam, kā arī ar grūtībām atradis mācītāju, kurš būtu ar mieru novadīt laulību ceremoniju. tā kā, ejot uzrestorānu, šis kungs mīļotajam spilvenam pasūta atsevišķu vietu un arī ēdienu, tad mani nemāc ne mazākās šaubas par to, ka kāzu naktī viss būs arī pišuks. izrādās, šī nav pirmā reize, kad kāds cilvēks jūt tik spēcīgu emocionālo un seksuālo piesaisti kādai lietai, ka grib ar to precēties. mazliet pašiverējot, uzgāju faktus par to, ka kāda sieviete gribējusi precēt karuseli, bet ne reizi vien gadījies, ka dažādas vecenes grib mīt gredzenus ar eifeļa torni vai berlīnes sienu.
mani patīkami pārsteidza tas, ka starp raksta komentāriem no sērijas "stulbie ķīnieši" un "kā viņi drāzīsies?" bija redzami arī laba vēlējumi jaunajam pārim un atzīts prieks par to, ka cilvēks atradis savu otru pussyti. ja man būtu jāizvēlas, kurus komentārus gribētu rakstīt es, tur parādītos vēl kāds laba vēlējums, jo es tomēr saprotu japāni. daudz vairāk nekā cilvēkus, kas apprecas ar kaut ko 3 mēnešus pēc iepazīšanās. kāpēc? iepazīšanās periodā cilvēkiem ir tendence otru apkārt ar izdomātām īpašībām, kuras ik pēc mirkļa ir jāsviež nost, jo otra cilvēka uzvedība ar laiku pierāda, ka varbūt piekārtās "skaists, gudrs, iecietīgs" birkas ir pilnīgi ne pa tēmu. un ne tikai "skaists, gudrs, iecietīgs", bet arī tādas piezemētas iedomas kā "nedusmojas par niekiem" vai ari "kakā podā, nevis uz grīdas". bet katrs pats vien ir vainīgs, ka iedomājies, ka tikko iepazītais cilvēks ir skaists, gudrs, iejūtīgs, nedusmojas par niekiem un kakā podā, nevis uz grīdas. katrs pats vainīgs un katram pašam tad ir tāds wtf, ieraugot, ka iecerētais kakā uz grīdas un vēl Tevi salamā par to, ka esi ienācis istabā ar zābakiem. tāpēc izvēlēties par savu mūža draugu spilvenu ir loģiski un saprotami, jo spilvens nekad nebūs spējīgs pierādīt, ka tam nepiemīt kaut kādas iedomātas īpašības. jā, protams, pastāv iespēja, ka, kā jau ar ļubovņikiem gadās, būs zajebis, zajebis, bet te pēkšņi zajebala, bet tas jau ir cits stāsts. te vietā būtu kārtējais epiktēta citāts (epiktēts ir mans otrs mīļākais rakstnieks tūliņ pat aiz kukuškina): "ja Tu gribi, lai dzīvē te viss sekmējas, tad ļauj, lai cilvēki no malas tevi tur par muļķi un vientiesi; un nedod pamatu domāt, ka Tu kaut ko zini." nedodiet iemesleu domāt, ka esat lasījuši šo rakstu, nedomājiet iemeslu domāt, ka zināt, kas ir birkas.

kam iesaku izlasīt? visiem, kas grib apprecēt kādu lietu.

Jesss, pusnaktij jau ir pāri, tātad varu rakstīt. Gribu dalīties ar to, kā šodien izteicās ex-kolēģis Mārtiņš Vaivars no tekstiem – “Ja es nezinātu, ka jums tā dzeršana ir satīra, tad es domātu, ka tas ir debīli.” Es tomēr ceru, ka arī ar visu satīru tas ir debīli, jo, galu galā, par ko tad mēs te īsti cīnāmies? Mazliet pārfrāzējot daiļrunas meistari Aneti Konsti, teikšu tā: Mums ir ambivalenta attieksme pret lietām. Un reti kurš patīk. Tāpēc arī viss ir debīli, arī mēs esam debīlas, paskatieties, lūdzu, spogulī, cik tas viss ir debīli.

Kā jau vēstījām, šonedēļ apskatām cienītāju iesūtītos materiālus. Es uz sevi ņēmu Sintijas Vecvagares piegādāto, ārkārtīgi debīlo ziņu no portāla mango.lv - "Rianna nav sista jau gandrīz gadu".

Lai arī nav dotas norādes, kas attiecīgo ziņu ir sastādījis, atļaušos domāt, ka šim cilvēkam tomēr ir visai smalki nostādīts tembrs uz sarkasma notīm. Piekritīsiet taču, ka raksta nosaukums sevī nes zināmu daļu sašutuma: tas ir kā - Rianna nav sista JAU gandrīz gadu? Tamlīdzīgu attieksmi parasti ir iespējams novērot mazliet cita rakstura ziņās, piemēram - Rīgas ielu braucamās daļas nav tīrītas jau gandrīz trīs mēnešus. Pēdējā piemērā sašutuma klātbūtne šķiet pamatota, jo ir skaidrs, ka pa netīrītām ielām transportam ir grūti pārvietoties, tas var raisīt dažādas ķibeles, pat avārijas. Kamdēļ kāds varētu būt ieinteresēts Riannas fizionomijas pabojāšanā? Ar to būtu jāsāk mans absolūti bezjēdzīgais pētījums.

Pieņemu, ka Jūs pārāk nepārsteigs, ka rokas iepriekš palaidis bija neviens cits kā Riannas mīļotais vīrietis, r&b dziedātājs Kriss Brauns (jā, es arī par tādu dzirdu pirmoreiz). Pērn pirms Grammy balvas pasniegšanas (gramafona butaforija, ko pasniedz labiem mūziķiem) Brauns sitis Riannas galvu pret mašīnas logu un tad vairākas reizes vienkārši sitis un kodis. Rianna, protams, iesūdzējusi viņu tiesā, viņš vainu atzinis, tagad izcieš sodu, kura viens no punktiem ir piecus gadus netuvoties Riannai. Smells fishy, ja runājam familiāri. Slāvu tautas mēdz apgalvot, ka, ja pa īstam mīl, tad sit, tāpēc tiesas spriedums izklausās ārkārtīgi skumjš abām pusēm. Rianna piecus gadus nesatiks, iespējams, vienīgo vīrieti, kas viņu patiešām mīl. Un grib izdauzīt ārā no viņas visu stulbumu, lai varētu mīlēt vēl vairāk. Vismaz skaidri redzams, ka viņam viņa nav pohuj, jo, ja būtu pohuj, tad kā saulīte vienkārši notītu stariņus pie pirmās izdevības. Protams, mani izteikumi ir pārgalvīgi, es nezinu apstākļus, es nezinu detaļas. Katrā ziņā Aiens Brauns ļoti strikti seko tiesas norādēm un uzvedas paklausīgi. Riannas viedoklis šajā rakstiņā īsti nav apskatīts, bet man vienmēr ir interesējis, ko tiesa dara tad, ja pats apsūdzētājs vēršas pie apsūdzētā? Pārāk jau nepārsteigtu tāda veida rīcība, jo meitenes taču vispār ir ārkārtīgi paredzamas būtnes. Tev atliek meiteni pazemot un viņa būtībā ir tava - tā ir, nestrīdieties. Tāpēc vismaz es pārāk nebrīnītos, ja Rianna pati kādā vientulīgā naktī uzsistu kādu sentimentālu esemesku Braunam. Ko tiesa dara tad? Te ir kāds tiesnesis? Es ļoti vēlētos zināt. Un vai šajā gadījumā Brauns nevarētu iesūdzēt tiesā Riannu par apzinātu provokāciju?

Daudziem jau nepatiks, bet es vienmēr esmu bijusi par to, ka sievietēm sist drīkst. Sit par stulbumu, nevis par dzimumu. Protams, savā ziņā tas parāda vīrieša nespēju atrisināt lietas diplomātiskākā ceļā, parāda to, ka viņš sievieti nespēj noturēt atmosfērā, kurā viņa nejustu vēlmi vīrieti izvest no pacietības, jā, jā, jā, tas daudz ko parāda par vīrieti ne pārāk pozitīvā gaismā, un tomēr. Es arī esmu savureiz atrāvusies pa seju, bet nesūdzos, jo vismaz turpmāk zināšu, ka reizēm savu viedokli drīkst paturēt pie sevis, īpaši gadījumos, kad tev neviens nav lūdzis to izteikt. Es negribu neko pārmest ne Riannai, ne arī viņas džekam, jo - kā jau teicu - es nezinu detaļas, bet šādos gadījumos epizodiska rakstura sīkumiem nereti ir galvenās lomas. Varbūt raksta autors ir bijis informētāks par mani, tāpēc ne velti ielicis viltīgo vārdiņu 'jau' nosaukumā. Varbūt Rianna tiešām mīl brūķēt muti mazdrusciņ par daudz, varbūt viņa par daudz spiež uz savu stervisko faktoru (katrai meitenei ir tāds sterviskais gēns, ko pie zināmiem apstākļiem ir iespējams apzināti akumulēt), varbūt tikai tas, ka viņa teorētiski ir fiziski vājāka, nepadara viņu par vienīgo cietušo. Ļoti abstraksts raksts katrā ziņā, pārāk daudzi jautājumi paliek neatbildēti un iespējas - atvērtas.

Teikšu to, ko esmu teikusi jau iepriekš - nekas nav viennozīmīgs. Un viena pagale nedeg. Nav dūmu bez sekām. Man ir ambivalenta attieksme pret lietām. Un reti kurš patīk. Paldies Sintijai, mums biežāk vajag tāda rakstura darbus - neviennozīmīgus un neatbildamus. Ja mēs spējam sniegt atbildes, tātad mums ir, ko teikt. Ja ir, ko teikt, tātad nav nepieciešams domāt. Kad nav, ko teikt, tad ir jāsāk domāt. Novēlu visiem biežāk domāt. Un domāt, nevis domāt, ka domājat. Tiekamies nākamnedēļ.