Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.
Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.
Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.
Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.
SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.
Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.
Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?
Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.
Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.
Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.
Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.
Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.
SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC
Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā
Kārie Rīgas KFC tīkotāji
AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā
EK un remdētais izsalkums
Jautrās dāmas un kungi
Atpakaļ pie latvietības un preambulas
Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.
Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.
Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.
SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.
Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.
Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?
Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.
Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.
Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.
Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.
Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.
SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC
Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā
Kārie Rīgas KFC tīkotāji
AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā
EK un remdētais izsalkums
Jautrās dāmas un kungi
Atpakaļ pie latvietības un preambulas
11 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}