Šonedēļ vēl līdz šīs dienas pēcpusdienai nebija skaidrs, par ko būtu vērts uzrakstīt, jo Igo raidījumā "Izvēlies un stāsti" ar mūzikas apskatnieku Uldi Rudaku, ko biju izvēlējusies, kā izrādījās, nebija nekā baigi vērtīgā. Vienīgi tas, ka spēle pati par sevi ir neloģiska. Bet vēl neloģiskāki kļūst cilvēki, kas iemīlas, tāpēc pirms kāda laika ar Elīnu nolēmām veidot biedrību, kas ar šo netikumu cīnītos. Biedrībā apvienotos cilvēki, kas uzskata, ka iemīlēšanās, izsverot visus plusus un mīnusus, pa lielam tomēr ir slikta. Un tad šie cilvēki mēģinātu iemīlēšanos iznīdēt no visas valsts un pasaules. Varētu likties, ka tas tāpēc, ka esam baigi vīlušās mīlestībā un neviens džeks mūs negrib, bet tā tomēr gluži arī nevarētu teikt. Drīzāk esam vīlušās sev apkārtējos cilvēkos, kas nodarbojas ar iemīlēšanos.
Pastāstīšu par pēdējo reizi, kad kāds no maniem draugiem vai konkrēti tieši draudzene X iemīlējās. Tas ilgst kādus pāris mēnešus, un, saprotams, tagad viņu vairs praktiski nesatieku, jo viss laiks, kas netiek veltīts naudas pelnīšanai, tiek mīlas objektam (turpmāk - MO), un to es varu varu pieņemt. Tomēr tas, ka ar šo cilvēku vairs praktiski nav iespējams rēķināties, ir nepatīkami. Lūk piemērs - pagājušajā nedēļā sarunājām kopā skatīties seriālu, un ka viņa man atnesīs grāmatu, kas nepieciešama skolas semināram. Tā kā sen draudzeni nebiju satikusi, atliku visas savas lietas, ko varbūt tovakar būtu gribējies darīt, un steidzu mājup. Lieki piebilst, ka draudzene neatnāca, pat par to nepaziņojot. Nolēmu tomēr piezvanīt un apvaicāties, vai kaut kas nav noticis, uz ko viņa atbildēja, ka uzskatījusi, ka es esmu Oskars Balodis. Novārtā viņa pametusi pat savu mīļoto suni, kuram tagad no bēdām pūžņo viena acs. Savukārt MO man vakar twitterī atsūtīja ziņu "no vo mēs te dzeram". Pilnīgi nesakarīgi taču tas viss.
Vēl briesmīgāk ir ar pretējā dzimuma draugiem, kas iemīlas. Tas principā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par draudzības galu, jo mīlestība ar pretējā dzimuma draudzību praktiski nav savienojama. Man tā ir paklīduši (es uzzināju, ka panki saka nevis izšķīrušies, bet paklīduši, es arī jūtos baigā pancene, tāpēc izmantošu šo pašu vārdu, lai apzīmētu gadījumu, kad "ir pārtrūkuši jebkādi sakari) jau divi labākie draugi, par ko, protams, agrāk diezgan ļoti skumu. Man varbūt nesāka pūžņot acis, bet nu reāli sāpēja, ka agrāk kopā smējāmies, dzērām, runājām par nezināmo, bet - še tev - nu tas ir beidzies no manis pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ.
Domāju, ka arī Dace mūs te piekāš, nepērk žubrovku un neraksta, jo joprojām ir saslimusi ar iemīlēšanos. Arī Elīna reiz iemīlējās, un pārstāja dzert un reāli tusēt, kas viņai visu dzīvi tik ļoti ir paticis. Un visbeidzot arī es pati taču paliku diezgan stulba, kad iemīlējos, lai gan pašam tas nav tik ļoti labi konstatējams un ir grūti noteikt stulbuma pakāpi un briesmīgākos simptomus. Piemēru, kā redzat, ir daudz, un domāju, ka arī Jūsu dzīvēs tādu bijuši ne mazums. Tā kā es patiesībā brīnos, ka šāda biedrība vēl nav dibināta, un pasaulē iemīlēšanās joprojām tiek uzskatīta par bez maz visskaistāko, kas var būt.
Man tomēr liekas, ka visskaistākais pasaulē ir draudzība un dzīvot tā, lai nav žēl. Bet visskaistākās ogas pasaulē ir pīlādzim. Es nezinu, varbūt šis vecums vispār ir tāda krīze, kad jāsaprot, ka jādibina ģimene un jādraudzējas nevis ar tiem, kas tev visvairāk patīk, bet ar tiem, kuriem ir līdzīgs dzīves modelis, bet, lai dibinātu ģimeni, diemžēl jāizslimo iemīlēšanās. Lai gan neizslēdzu, ka tagad tiem, kuri man visvairāk patīk, arī ir līdzīgs dzīves modelis, jo visiem vairāk vai mazāk patīk, piemēram, sēdēt bārā.
Varētu jau likties baigi egoistiski, bet domāju, ka gribēt, lai cilvēki ir atbildīgi un apveltīti ar veselo saprātu, ir gluži normāli. Par šo varētu runāt vēl daudz un dikti, bet palieku pie sava, ka šāda biedrība ir nepieciešama, un tā varētu šo pasauli vērst tikai labāku.
Iesaku iestāties visiem, kam ir noriebusies iemīlēšanās un viss, kas ar to saistīts.