Kaut arī nu mums ir iemesls kļūt lepniem, tomēr sāksim ar sasveicināšanos - labdien! 2012.gada nogalē Texxxtu galā banketā bildētais fotoseriāls, pārvarot naidnieku liktus šķēršļus, beidzot ir gatavs. Mums nepatīk krāmēties gar sīkumiem, tāpēc šis ir stāsts par vērtībām, kas skar mūs visus. Bailēs no fanu pūļiem, kas varētu seriāla aktierus vajāt pēc šī darba publicēšanas, 4 no 5 dalībniekiem ir pametuši valsti. Atvainojamies Santai, kas no rīta, ejot tīrīt zobus, zobbirstes vietā atradusi alus pudeles rozīti.

( Mīla un nāve )

Uwaga! SIA „Ugunsgrēks” gaisā palaidis jaunu seriālu „Ēnu spēles”, kas ir stāsts par detektīvkantori, kurā spiesti sastrādāties Aleksis no „Ugunsgrēka”, kurš savu sudraboto padlas uzvalciņu nomainījis pret ādeni un moci, un Ilze Ķuzule, kas savulaik uģī spēlēja veceni, ar kuru nav iespējams sastrādāties.

Sērija sākas jautri – kāds puisis nolido no balkona, labi nostādītā balsī kliegdams: „AAAAA!” Šos notikumus vēro kungs, kurš pastaigājas ar savu taksīti. Nav īsti zināms, vai suņa saimnieks ar savu mīluli redzētos notikumus pārrunā ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, jo sāk skanēt seriāla himna, kas vēsta, ka „satiksmies rīt”. Diemžēl tas neattiecas uz puisi, kas pirmīt izvēlās no ballītes.

Aleksim Ilze Ķuzule besī, jo viņa ir vecene, tāpēc tā vietā, lai laicīgi ierastos darbā, viņš sēž krogā ar savu klasesbiedru Marčello un nolemj apjokot Ķuzuli. Marčello ierodas detektīvu kantorī un sāk Ilzei stāstīt, ka sieva viņu krāpj. Pēc labākajām parodiju komēdiju tradīcijām melu laikā viņš ir nostājies blakus fotogrāfijai, kurā viņš ar Aleksi no Ugunsgrēka kapā „Vanagu”, tāpēc ātri vien tiek atkosts. Bet kā viņi to joku gribēja izspēlēt? Beigās Ķuzuli apčakarēt tā, lai viņa pati domātu, ka ir tā Marčello sieva?

Tūliņ pēc tam birojā ierodas vecmutere tam, kas izkrita pa balkonu. Viņa nepiekrīt mentiem, kas saka, ka tas bijis nelaimes gadījums, un lūdz Ķuzuli un Aleksi notikušo izmeklēt, jau pašā sākumā liekot spieķus izmeklētāju darbā un sniedzot nepatiesu liecību par to, ka viņas mazdēls vispār nedzerot. Zinām mēs šitos mazdēlus!

Ķuzule un Aleksis nolemj pa taisno doties uz jauniešu skolu, lai pārrunātu tās nakts notikumus. Precīzāk – to nolemj Aleksis, kurš vispār negrib, lai tā šmara vilktos viņam līdzi. Viss kā jau seriālos – vasara ir pilnā plaukumā, bet nabaga studentiem jāsvīst deju zālē. Šīs šausmas pārtrauc abi detektīvi, kas bez mazākās glūnības pārtrauc nodarbību. Viņi laikam nezina to, ka vērtīgākā detektīva prasme ir glūnēt, bet tie uzreiz: „Dana, nāc uzpratināšanu! Mēs zinām, ka Tu pisies ar nelaiķi!” Uz pratināšanu Dana ierodas ar draudzeni. WTF? Kad viņai teātrī būs jāspēlē Spīdola, viņa uz pišuku ar Lāčplēsi ar līdzi vilks draudzeni?
Beigās tomēr gājiens uz akadēmiju izrādās veiksmīgs, jo detektīvi uzzina, ka Dana ir pisusies ne tikai ar nelaiķi, bet ar visiem kursa čaļiem, turklāt liktenīgajā naktī Dana pisusies ar to garo no kursa. Pirms tam ar nelaiķi pisusies arī Danas draudzene Alise, kas tagad pišas ar Klāvu. Vienīgā, kas tajā varzā nepišas, ir kursa bumbulītis, kas tomēr ir mēģinājusi to garo raustīt aiz krāna, bet viņam tas besījis.

Noklausījušies aizraujošos attiecību peripetiju stāstus, viņi nonāk atpakaļ birojā, kur sērija kulminē – Aleksis nodemonstrē tik jauku vestīti, ka gribas to saukt nevis vienkārši par vestīti, bet gan par transvestīti. Birojā viņi satiek veco jokupēteri Marčello, un viņam ar Ilzi Ķuzuli rodas ķecerīga ideja apvest ap stūri kursa meitenes. Tā Marčello dodas cauri mūžīgās saules pielietajam akadēmijas pagalmam, lai kursa vecenēm piedāvātu filmēties kaut kādā Vācijas filmā, bet pirms tam visām ir jāparāda ne tikai krūtis, bet arī somiņas saturs. Bez mazākajām aizdomām visas to arī izdara.
Kā iepriekš minets, Aleksis galīgi nav glūnīgs, tāpēc viņam liekas tīri OK uzreiz pēc Marčello joka ar viņu mierīgā garā iekapāt visīti un pārrunāt redzēto tajā pašā pagalmiņā: līdzās visām tām veceņu herņām Danas somiņā ir bijis polšs, Alisei bijušas nervu zāles, bet bumbulītim – advokāta vizītkarte. Bet pa to laiku Ķuzule ir soli priekšā saviem kolēģiem un sākusi glūnēt – pēc tam, kad viņa iznesusi cauri Aleksi ar „sagriezu kāju” joku, viņa nodemonstrē savu lokanību, nomazgājot kājas izlietnē un apžāvējot tās pie roku žāvētāja, un dodas uz tupzeni, kur pēc labākajām seriālu tradīcijām arī iebrāžas kāda laba saruna – Ķuzule noklausās, kā neredzama meitene čukstus zvana paziņai, lai uzzinātu kontaktus kādam abortu taisītājam, ar kuru derētu satikties, jo jāatbrīvojas no bērna, kura tēvs ir nosprādzis. Tas ir labi, ka meitene nospriedusi, ka visdrošākā vieta šādām sarunām ir tieši skolas tualete. Es, piemēram, tad, kad gribu izsūdzēt grēkus, dodos uz skolas tualeti un čukstu: „Mīļo dienasgrāmatiņ, yadda yadda yadda.”
Ķuzulei viss skaidrs – bērna tēvs ir tas nelaiķis, un uzreiz tiek izslēgta iespēja, ka ar viņu varētu būt nopisusies kāda, ar ko viņi vēl nav runājuši.
Tā glūniķe un jokupēteri satiekas birojā, lai liktu kopā iegūto informāciju. Tiek nolemts, ka Dana nav stāvoklī, jo viņai somā ir polšs. Te gan viņi piemirst, ka meitene grasās veikt abortu, un tad jau polšs nav liela muiža, tad vienīgā lielā muiža ir „Ugunsgrēka” viesnīca. Izcilais hakeris Mārtiņš Egliens gūglē uzzina, ka Alises nervu zāles ir pret stresu, bet bumbulīša advokāta vizītkarte, protams, nozīmē, ka meitenei ir sūdi, tāpēc jāmeklē palīdzība. Es gan izsaku hipotēzi, ka viņa pišas ar to advokātu, jo visi jau viens ar otru ir nopisušies, kāpēc gan viņa nevarētu?! Piebildīšu, ka sarunas fonā ir grāmata par dzīvokļiem Parīzē – mīlestības galvaspilsētā. Tas simbolizē Alekša un Ķuzules nākotnes mīlu.

Tā viņi atkal ierodas pie nelaiķa kurseņiem, jo it kā gribot zināt vēlreiz, kas īsti noticis. Te iezogas jaunumi – izrādās, negadījums noticis ap četriem no rīta. Sērijas sākumā četros gan ir pilnīgi gaišs, bet tas nekas – seriālos valda mūžīgā vasara, līksmība, gaisma, tā točna varētu būt, BET tas onkulis, kas pastaigājās ar taksi, izskatījās izteikti skaidrā, un tādas lietas, piedodiet, četros no rīta uz ielām nemētājās. Ticamāka ir iespēja, ka Texxxtiem tviterī sāks sekot Jānis Kirmuška. Meli! Sabotāža! Atomkarš!

Prieks skatīties, kā detektīvu viltība sērijas laikā aug ģeometriskā progresijā. Viņi no sākuma saka, ka gribēs vēlreiz noskaidrot, kas īsti noticis traļaļā, a te pēkšņi galdā tiek uzmesti grūtniecības testi: „Nu, uz priekšu! Mīziet virsū!” Kad pie varas nāks DJB, kas ir nosūtīta bezalgas dekrēta atvaļinājumā, mīzt liks uz aifona, kurā būs grūtniecības noteikšanas aplikācija, bet pagaidām seriāls turas pie tradicionālām vērtībām (piemēram, vasara, tualetes sarunas). Bumbulīts saka, ka pohuj – uzmīzīs, kursa mauka Dana saka, ka pohuj – uzmīzīs, vienīgi Alise: „Nē, nemīzīšu! Esmu stāvoklī. No Klāva.” Šķiet, ka tūliņ tajā istabā iebrāzīsies mācītājs, lai laimīgos jaunos vecākus salaulātu, bet Ķuzule liedz šo laimi: „Nē, tas ir nelaiķa bērns! Dzirdēju, kā Tu tualetē bazarēji par abortu.” Klāvs apvainojas, un Alise nospriež, ka ir īstais laiks paprasīt, vai bumbulītis atceras, kā viņas pirmajā kursā spēlējušas „Divas Lotiņas”. Pēc rožas spriežot, neatceras vis. Tā atklājas, ka Alise tomēr esot drusku izgrūdusi nelaiķi no tā balkona, jo viņam bijis pohuj par to, ka viņa stāvoklī.

Atrisināto lietu visi nosvin ar plītēšanu, bet es nopriecājos par seriāla beigu titriem, kas skatītāju informē, ka tēli un notikumi seriālā esot izdomāti. Tas ir labi, jo citādi jau būtu piezvanījusi kādai draudzenei, lai nostučītu, ka viņas vīrs īstenībā pišas ar citu veceni.

Kopumā seriālu vērtēju pozitīvi, jo tajā ir integrēti vairāki "Ugunsgrēka" varoņi un šajā liberālisma laikmetā radošā komanda drosmīgi turējusies pie tādiem kristīgas sabiedrības turētājvaļiem kā vasara, sekss un vardarbība.

Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.

Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.

Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?

Attēlos - Raimonds Pauls un "Dzeguzīte"

Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.

Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.

Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.

Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.

Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.

P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?

Tagad, kad esu atgriezies Latvijā, kur zāle zaļāka un šmiga lētāka, man beidzot ir iespēja uzrakstīt texxxtu par kādu iekšlietu struktūru. Jāatzīst gan, šis texts top zināmā spriedzē: EK patlaban ar aliņu rokās dodas uz randiņu ar manu brāli, savukārt manā dārzā ļaudis sāk posties ballītei. Vēl, protams, jums derētu zināt, ka es beidzot esmu nokavējis savu nosprausto termiņu katra mēneša 20. datumu. Tā kā arī Konste ir nogrēkojusies, būs branga iedzeršana. 

Šoreiz texxxts aizkavējās, jo pirmssvētku dunā bijām aizmirsušas izdomāt, par ko man to rakstīt. Sākšu ar nelielu ievadu par to, kādi Jūs esat ieguvēji, lasot texxxtus - nav pagaidām tāda medija Latvijā, kas piedāvātu Jums jaunākas ziņas un modi par mums. Skatos, šonedēļ mega portālā tvnet bijušais FHM galvenais redaktors Kaspars Zaviļeiskis (turpmāk - KZ) analizējis vienu no "Ugunsgrēka" sērijām. Vai pirms textiem bijāt kādā no medijiem redzējuši vispār kāda seriāla sērijas analīzi? Kino šobrīd iespējams noskatīties filmu "The Hearbreaker" par džeku, kuru noalgo izjaukt neveiksmīgas attiecības. Vai nesaskatāt paralēles ar "Biedrību pret iemīlēšanos"? Mana oma šonedēļ nokrita uz eskalatora, braucot taisīt manikīru. Vai tam ir kāds sakars ar rakstu par Rimi eskalatoru? Atkal jārunā Māras un Imanta vārdiem - "To mēs nezinām" - , bet ir skaidrs, ka tas viss nevar būt vienkārši nejaušība vai sagadīšanās.

Šīs nedēļas texts būs gandrīz zinātniski pētnieciskā darba līmenī, jo tā tapšanai esmu izmantojusi divus pirmāros avotus ("Ugunsgrēka" sezonas noslēguma sēriju un "Ugunsgrēka" aizkadru filmiņu) un divus sekundāros -(Kaspara Zaviļeiska jau pieminēto rakstu tvnetā, ko Jūs paši tur atradīsiet, ja vien patiesi vēlēsieties, un vācu filozofa Imanuela Kanta "Spriestspējas kritiku").

Tā kā šonedēļ pirmais manu uzmanību piesaistīja KZ raksts "SaUgunsgrēkošana rīta agrumā", sākšu ar to. Kā jau manījāt, nosaukums nav sevišķi izdevies. Nerunājot par to, ka oriģinālajā rakstā ieviesusies gramatikas kļūda, uzrakstot vārdu "izvēle" ar garo "ī". KZ līdzīgi textos pieņemtajai manierei savas analīzes pamatā ietver arī satura izklāstu, kas dažiem (es pamanīju vienu, bet tas, ja ir viens, vienmēr liecina, ka ir vēl viens) komentētājiem nebija iepaticies, jo viņiem skolā par satura izklāstu bija likts divnieks. Domāju, ka vispār ir grūti komentēt kādu epizodi grāmatā vai filmā, neminot, kas tā ir par epizodi. Nerunājot par to, ka jārēķinās ar to lasītāju daļu, kas konkrēto apceres tematu nav redzējuši vai lasījuši, tāpēc uzskatu, ka KZ izmantotais paņēmiens ir vienīgais iespējamais.

Redzams, ka KZ ir ļoti vēlējies būt asprātīgs, iztulkojot seriāla nosaukumu angliski un turpmāk rakstā tā arī to saucot - FireSin. Normāla asprātība, nav ne vainas, un labi saskan ar KZ lēno, pašpārliecināto gaitu un grēcīgo smīnu sejā. Tāpat viņa tēls pieprasa, pats KZ arī tam klausa, un raksts tiek pasniegts ar vieglu ironiju, bet tomēr necenšoties nevienu aizvainot, un liekot noprast, ka sekot līdzi Ugunsgrēkam ir diezgan ņirdzīgi un savā ziņā pat stilīgi. KZ šo savu attieksmi pozicionē jau raksta sākumā, atzīstot, ka seriāls viņu "paķēra!". Tas ir ļoti labi, tā kā esmu atklāta seriāla fane, tikai priecājos par jauniem līdzbiedriem un aģitatoriem.

Tāpat jau sākumā KZ pavēsta, ka viņš seriālu skatās pirmo reizi, un viņa iespaidi ir tīri subjektīvi, tāpēc domāju, ka autors turpmākajā rakstā varēja iztikt bez visiem "acīmredzot", "izskatās" u.tml. Vēl KZ izklausās diezgan uzjautrināts par to, ka lielākā daļa seriāla personāžu ir "bagātnieki". Bet kā gan citādi - seriāla darbība norisinās glaunā viesnīcā, kurā uz dzīvi var atļauties apmesties tikai bagātnieki. Būtu taču visnotaļ jocīgi, ka glaunā viesnīcā dzīvotu, piemēram, bomži. Pārējo pieminēt nav vērts, uzskatu, ka KZ ir diezgan garlaicīgs cilvēks, kurš dēļ savas nemitīgās dročīšanas par to, cik pats sev liekas kruts, ir ticis strādāt vienā no saviem sapņu darbiem - tvnet. Izejot no šī tēla, arī tapis mana mīļotā seriāla apraksts.

Turpināšu ar seriāla aizkadriem, ko TV3 demonstrēja ceturtdien plkst. 20:25, un tos ievadīšu ar nelielu Kanta citātu: "Tīrais prāts kā prakstiska spēja, t.i., kā spēja noteikt mūsu kauzalitātes brīvo lietojumu ar idejām (tīrajiem prāta jēdzieniem), ne tikai satur morālajā likumā regulatīvu principu mūsu darbībām, bet ar to reizē sniedz arī subjektīvi konstitutīvu principu kāda objekta jēdzienā, ko var domāt tikai prāts un kas atbilstoši šim likumam ar mūsu darbībā pasaulē jāpadara īstens." Ja izlasījāt citātu, domāju, ka nojaušat, par ko runāšu.

Aizkadri kopumā bija diezgan garlaicīgi, tika parādīta seriāla aktieru ikdiena - kā kurš mostas, ko dara pēc tam, kad iet filmēties Ugunsgrēkā. Ikdiena bija diezgan garlaicīga, jo neviens nepiecēlās piedzēries vai neaizgulējās. Man jocīgi likās, ka nevienā no aktieru dzīvēm neparādījās dzīvesbiedrs. Bija bērni, kaķi, hanteles, putra, bet nebija "otrās pusītes", "mīļotā cilvēka", "laulātā drauga" un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo latviešu valodā atrodams tik daudz vārdu, lai to apzīmētu. Tas man lika noprast, ka Ugunsgrēka aktiera dzīve nav savienojama ar attiecībām. Vienīgi Jakovs Rafalsons apgalvoja, ka sieva viņam atstājusi ēdienu, bet tas izskatījās kaut kas tik drausmīgs, ka nevaru iedomāties, kāds ir cilvēks, kurš kaut ko tādu atstājis citam uz plīts. Domāju, ka tas ir izdomāts cilvēks. Otra lieta, kas likās jocīga, bija, ka visi aktieri no rīta cēlās, ēda veselīgas brokastis, skrēja laukā tīrīt mašīnu, cilāja hanteles, mācījās lomas tekstus. Izrādās, visi aktieri ir priekšzīmīgi cilvēki. Vienīgi Mārtiņš Freimanis tika uzrādīts kā "guļava", jo gāja ēst brokastis tad, kad Ilze Vazdika ēda vakariņas, bet domāju, ka iespaidīgāka būtu Mārtiņa pamošanās nevis blakus Pepei, bet dienišķajai balzāma pudelei. Intrigu saglabāja aktieris Andris Bērziņš, jo parādījās tikai kā tēls savas meitas dzīvē, sēžot kafejnīcā "Restorācija". Starpcitu, manuprāt, labs nosakums. Līdzīgi kā Ulda Rudaka grāmatai "Rokupācija." Andris uzreiz kliedza, ka dzerot tēju nevis šmigu, bet Ugunsgrēka skatītājiem taču tas ir vienalga, jo seriāla sēriju nav iespējams "noraut" kā tādu sūda Dailes teātra izrādi.

Visbeidzot - noslēguma sērija. Savu milzīgo sajūsmu par Leona redzi jau paudu, retvītojot "LEONS REDZ!!!!". Leons tiešām redz, bet bija ļoti bēdīgs, ka viņu uz slimnīcu nepavadīja Marta 2, bet gan krustmāte Ilze Vazdika. Runājot par šo mīlestību, šodien izdomāju, kā atšķiras simpātijas no īstām jūtām. Proti, simpātijām iztrūkst ilgu. Tu esi priecīgs šo cilvēku satiekot, tevi glaimo viņa uzmanība utt, bet, mājās pārnākot, tu līdz asarām neilgojies pēc viņa klātbūtnes. Īstās jūtās ilgas ir diezgan postošs elements, ir nepieciešama reāla konkrētā cilvēka klātbūtne. Tā kā Marta 2 ļoti gaidīja Leonu no slimnīcas, domāju, ka viņai ir īstas jūtas pret viņu, kuras nedrīkst atklāt, lai nesāpinātu Leonu. Nesāpinātu, jo Martai 2, kā noskaidrojies, sekojot seriālam, ir postošs vēzis (viņai krita ārā mati, kas gan notiek no apstarošanas, ko marta 2 nedara, bet seriālos vienmēr tādas neprecizitātes ir vajadzīgas), no kura viņu nespēj glābt pat Leona mīla.

Vēl pēdējā sērija tika veidota kā ļoti pozitīva, jo atklājās, ka Zanei Daudziņai jeb Helēnai būs bērns nevis iestājies klimakss, tāpēc visi seriāla "bagātnieki"-radinieki nesa viņai milzīgas mīkstās mantas, sacenšoties spēlē "kuram milzīgāka manta, tas vairāk mīl".

Uldis Dumpis jeb Aivars bija apvainojies uz savu sievu Solveigu, jo tā nebija viņam izstāstījusi, ka līdz nāvei nocirta savu vīru gluži kā eglīti Ziemassvētkos. Viņas "piedod, Aivar" man atkal atsauca atmiņā Elīnas etīdes ar manu kaķi, kas tika veidotas, iespaidojoties no seriāla, tāpēc baigi priecājos.

Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi arī tvnetā publicēto interviju ar Leonu un Zentu, kā arī redzējusi Martini reklāmu, kurā Leons vairs nav akls, bet kā lohs atnāk uz veceņu ballīti bez Martini. Bet man vienkārši apnika rakstīt, kā arī konstatēju, ka man reāli patīk divdabja teicieni un divdabji. Nezinu, kā bez tiem prastu izteikties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesaku izlasīt/noskatīties visiem. Bez izņēmuma.