Vakar Latvijas mediju telpu pāršalca satraucoša ziņa - bijušais izglītības un zinātnes ministrs, šī brīža ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieks Roberts Ķīlis, plaši pazīstams arī kā cantab3 (tam nav nekādas saistības ar Kantu, izrādās, šis burtu savienojums apzīmē piederību Kembridžas universitātei) braucis pie stūres diezgan pieklājīgā pālī, turklāt bijis pietiekami vīrišķīgs, lai izraisītu avāriju. Redakcijas kolēģi gadījumā, ja nekomentēšu šo traģēdiju, piesolīja nekad neļaut būt pālī, un tā kā tad par avāriju kļūtu mana dzīve, es rīkojos prātīgi un tālredzīgi.

Sākumā - nedaudz paanalizēšu, ko virspusēji informēts Latvijas iedzīvotājs (tieši tāds kā es) zina par Robertu Ķīli. Ieguvis doktora grādu filozofijā, bet nekādus akadēmiskus rakstus starptautiskos žurnālos nav publicējis, tātad papildina Latvijas graujošo statistiku par to augstskolu beidzēju skaitu, kas nestrādā profesijā. Pēc tam aizrāvies ar izglītības sistēmu, kļuvis arī par ministru, plaši pazīstams ar kategoriskām imperatīva reformām, no kurām slavenākā - budžeta vietas tiks likvidētas, visi mācīties gribošie būs spiesti ņemt kredītu. Tie, kuri iedziļinājušies nedaudz vairāk par mani, konceptuāli nav pret šīm reformām kā tādām, bet vairāk gan - to īstenošanas formu - , jo ir tomēr skaidrs, ka cantab3 ir tāds bišku psihs džeks vai, izsakoties politkorekti, pretrunīgi vērtējama personība. Tāds, lūk, mans subjektīvais sabiedrības viedokļa monitorings. Ā, un vēl nesen plašas privātās dzīves antropologu diskusijas izraisīja viņa iespējamās romantiskās attiecības ar bijušo kolēģi - kulta labklājības ministri un publicisti Ilzi Viņķeli. Tā kā nešaubīgi avārija ir diezgan pamatīgi iedragājusi viņa jau tā visai trauslo PR.

Tātad naktī no trešdienas uz ceturtdienu (15. aug., plkst. 1:30) Roberts izraisīja nopietnus miesas bojājumus automašīnai "Volkswagen Bora", kuras stāvoklis šobrīd ir smags, bet stabils. To visu redzējis kāds aculiecinieks, kurš sabiedrībai nav vēlējies atklāt savu vārdu. Viņš (tā var spriest no pieejamās informācijas) arī izsaucis policiju, kas konstatēja, ka pārgalvīgā braucēja asinīs atrodas 1,34 promiles alkohola. Texxxtu vārdā izsaku cerību, ka šis anonīmais aculiecinieks, gaidot policiju, bija Robertu sagūstījis, lai neļautu noziedzniekam aizbēgt no notikuma vietas nesodītam, jo ir diezgan skaidrs, ka karstgalvīgais Roberts diez vai tādā brīdī būtu varējis nosēdēt uz vietas. Likumpārkāpēja paša komentāri par notikušo bija diezgan kolorīti, un es varu tikai izteikt vēl vienu cerību, ka viņš vismaz viedokļa izteikšanas brīdī nesēdēja pie stūres.

Roberts nenoliedza, ka dienas vidū ar draugiem izdzēris "kādu alu". Protams, alus ir viegls alkoholisks dzēriens, kura nepārmērīga malkošana pusdienu laikā sabiedrībā parasti netiek asi kritizēta, tomēr šķiet dīvaini, ka nevienam nerodas jautājums, kāpēc ministra padomnieks dienas vidū var vēsā mierā ar čomiem dzert alu? Ja nu Vjačeslavam tieši tajā laikā pēkšņi vajag kādu svarīgu padomu, un viņš satraukts zvana Robertam: "Klau, cantab3, ir baigie sūdi ar tām mācību burtnīcām," bet tikmēr viņa uzticamais padomnieks, mēģinot pārkliegt vācu šlāgerus, kliedz atpakaļ: "Ko? Labāk nāc pie mums uz 13 krēsliem! Ā, un paņem fotoaparātu!". Diez vai šāds darba stils uzlabos sabiedrības labklājību, un par to viņš pēc tam no Viņķeles var kārtīgi norauties. Turklāt savu atzīšanos Roberts turpina ar komentāru: "Cilvēku var mērīt pēc kaut kāds proves, bet vai tas nozīmē, ka kaut ko viņi atrada es nezinu", netieši norādot, ka viņam, brīvam cilvēkam, šajā pasaulē visi ķīļi vaļā, un nav ko tur daudz mērīt un uzbāzties ar savām provēm.

Lai pilnībā attaisnotu savu rīcību, Cantab3 arī izvirza pieņēmumu, ka pie promilēm vainīgi viņa specifiskie medikamenti. Tādā gadījumā viņam jāpiekauj savs dakteris, kurš, izrakstot zāles, nav norādījis, kāda ir to ietekme, lietojot kopā ar alkoholu un/vai vadot automašīnu. Taču, pat pieņemot, ka viņš pēdējo glāzi alkohola izdzēris dienas vidū (piemēram, plkst. 14:00), dzēris tikai alu un specifiskie medikamenti tiešām kavē alkohola pārstrādāšanos organismā, viņam būtu bijis jāpievar apmēram 4,6 litri grādīgās dziras (varat paPROVĒT paši: http://www.alkohola-tests.lv/). Tas nav tāds pilnīgs nieks pat Andrim Kivičam. Vēl Roberts paskaidroja, ka viņš pirms liktenīgā trieciena bija devies uzpildīt degvielu, jo bākā bija atlikuši vien 16 litri. Jautājums - kur viņš pusdivos naktī vēlējās doties, ja šī galamērķa sasniegšanai nepietika ar 16 litriem (cik man zināms, ar šādu daudzumu vidēji automašīna var aizbraukt līdz Liepājai, Ventspilij vai Daugavpilij). Zinot, ka Roberts izteicis apgalvojumu par savas grāmatas izdošanu ārpus Latvijas, varbūt viņš vienkārši mērķtiecīgi devās nodarboties ar izdevējdarbību?

Noslēgumā - cik atjautīgam ir jābūt cilvēkam, lai viņš pēc ieskriešanu stāvošā mašīnā nakts vidū un konstatētām 1,34 promilēm asinīs mēģinātu novelt vainu uz medikamentiem? Varu tikai izteikt nožēlu, ja piepildīsies kāda avota, kurš nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, sacītais: "Tagad visi domās, ka Kembridžā mācās lohi". Tā kā mūsu dārgā kolēģe EK septembra beigās dosies mācīties uz Ķīli, vismaz ceru, ka neviens nedomās, ka lohs ir viņa vai, nedod Kants, viss Texxxtu kolektīvs. Pati EK notikušo komentēja īsi: "Es, protams, domāju, ka viņš rīkojās pareizi. Tikai žēl, ka bija tik maz iedzēris", tikmēr SM piebalsoja, ka vēlas uzzināt, ar ko Ķīlis kopā dzēris, teikumu beidzot ar "Latvija VAR! Yolo!".

Paldies par uzmanību, šis bija mūsu kolektīva oficiālais viedoklis.

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.

Šoreiz texxxts aizkavējās, jo pirmssvētku dunā bijām aizmirsušas izdomāt, par ko man to rakstīt. Sākšu ar nelielu ievadu par to, kādi Jūs esat ieguvēji, lasot texxxtus - nav pagaidām tāda medija Latvijā, kas piedāvātu Jums jaunākas ziņas un modi par mums. Skatos, šonedēļ mega portālā tvnet bijušais FHM galvenais redaktors Kaspars Zaviļeiskis (turpmāk - KZ) analizējis vienu no "Ugunsgrēka" sērijām. Vai pirms textiem bijāt kādā no medijiem redzējuši vispār kāda seriāla sērijas analīzi? Kino šobrīd iespējams noskatīties filmu "The Hearbreaker" par džeku, kuru noalgo izjaukt neveiksmīgas attiecības. Vai nesaskatāt paralēles ar "Biedrību pret iemīlēšanos"? Mana oma šonedēļ nokrita uz eskalatora, braucot taisīt manikīru. Vai tam ir kāds sakars ar rakstu par Rimi eskalatoru? Atkal jārunā Māras un Imanta vārdiem - "To mēs nezinām" - , bet ir skaidrs, ka tas viss nevar būt vienkārši nejaušība vai sagadīšanās.

Šīs nedēļas texts būs gandrīz zinātniski pētnieciskā darba līmenī, jo tā tapšanai esmu izmantojusi divus pirmāros avotus ("Ugunsgrēka" sezonas noslēguma sēriju un "Ugunsgrēka" aizkadru filmiņu) un divus sekundāros -(Kaspara Zaviļeiska jau pieminēto rakstu tvnetā, ko Jūs paši tur atradīsiet, ja vien patiesi vēlēsieties, un vācu filozofa Imanuela Kanta "Spriestspējas kritiku").

Tā kā šonedēļ pirmais manu uzmanību piesaistīja KZ raksts "SaUgunsgrēkošana rīta agrumā", sākšu ar to. Kā jau manījāt, nosaukums nav sevišķi izdevies. Nerunājot par to, ka oriģinālajā rakstā ieviesusies gramatikas kļūda, uzrakstot vārdu "izvēle" ar garo "ī". KZ līdzīgi textos pieņemtajai manierei savas analīzes pamatā ietver arī satura izklāstu, kas dažiem (es pamanīju vienu, bet tas, ja ir viens, vienmēr liecina, ka ir vēl viens) komentētājiem nebija iepaticies, jo viņiem skolā par satura izklāstu bija likts divnieks. Domāju, ka vispār ir grūti komentēt kādu epizodi grāmatā vai filmā, neminot, kas tā ir par epizodi. Nerunājot par to, ka jārēķinās ar to lasītāju daļu, kas konkrēto apceres tematu nav redzējuši vai lasījuši, tāpēc uzskatu, ka KZ izmantotais paņēmiens ir vienīgais iespējamais.

Redzams, ka KZ ir ļoti vēlējies būt asprātīgs, iztulkojot seriāla nosaukumu angliski un turpmāk rakstā tā arī to saucot - FireSin. Normāla asprātība, nav ne vainas, un labi saskan ar KZ lēno, pašpārliecināto gaitu un grēcīgo smīnu sejā. Tāpat viņa tēls pieprasa, pats KZ arī tam klausa, un raksts tiek pasniegts ar vieglu ironiju, bet tomēr necenšoties nevienu aizvainot, un liekot noprast, ka sekot līdzi Ugunsgrēkam ir diezgan ņirdzīgi un savā ziņā pat stilīgi. KZ šo savu attieksmi pozicionē jau raksta sākumā, atzīstot, ka seriāls viņu "paķēra!". Tas ir ļoti labi, tā kā esmu atklāta seriāla fane, tikai priecājos par jauniem līdzbiedriem un aģitatoriem.

Tāpat jau sākumā KZ pavēsta, ka viņš seriālu skatās pirmo reizi, un viņa iespaidi ir tīri subjektīvi, tāpēc domāju, ka autors turpmākajā rakstā varēja iztikt bez visiem "acīmredzot", "izskatās" u.tml. Vēl KZ izklausās diezgan uzjautrināts par to, ka lielākā daļa seriāla personāžu ir "bagātnieki". Bet kā gan citādi - seriāla darbība norisinās glaunā viesnīcā, kurā uz dzīvi var atļauties apmesties tikai bagātnieki. Būtu taču visnotaļ jocīgi, ka glaunā viesnīcā dzīvotu, piemēram, bomži. Pārējo pieminēt nav vērts, uzskatu, ka KZ ir diezgan garlaicīgs cilvēks, kurš dēļ savas nemitīgās dročīšanas par to, cik pats sev liekas kruts, ir ticis strādāt vienā no saviem sapņu darbiem - tvnet. Izejot no šī tēla, arī tapis mana mīļotā seriāla apraksts.

Turpināšu ar seriāla aizkadriem, ko TV3 demonstrēja ceturtdien plkst. 20:25, un tos ievadīšu ar nelielu Kanta citātu: "Tīrais prāts kā prakstiska spēja, t.i., kā spēja noteikt mūsu kauzalitātes brīvo lietojumu ar idejām (tīrajiem prāta jēdzieniem), ne tikai satur morālajā likumā regulatīvu principu mūsu darbībām, bet ar to reizē sniedz arī subjektīvi konstitutīvu principu kāda objekta jēdzienā, ko var domāt tikai prāts un kas atbilstoši šim likumam ar mūsu darbībā pasaulē jāpadara īstens." Ja izlasījāt citātu, domāju, ka nojaušat, par ko runāšu.

Aizkadri kopumā bija diezgan garlaicīgi, tika parādīta seriāla aktieru ikdiena - kā kurš mostas, ko dara pēc tam, kad iet filmēties Ugunsgrēkā. Ikdiena bija diezgan garlaicīga, jo neviens nepiecēlās piedzēries vai neaizgulējās. Man jocīgi likās, ka nevienā no aktieru dzīvēm neparādījās dzīvesbiedrs. Bija bērni, kaķi, hanteles, putra, bet nebija "otrās pusītes", "mīļotā cilvēka", "laulātā drauga" un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo latviešu valodā atrodams tik daudz vārdu, lai to apzīmētu. Tas man lika noprast, ka Ugunsgrēka aktiera dzīve nav savienojama ar attiecībām. Vienīgi Jakovs Rafalsons apgalvoja, ka sieva viņam atstājusi ēdienu, bet tas izskatījās kaut kas tik drausmīgs, ka nevaru iedomāties, kāds ir cilvēks, kurš kaut ko tādu atstājis citam uz plīts. Domāju, ka tas ir izdomāts cilvēks. Otra lieta, kas likās jocīga, bija, ka visi aktieri no rīta cēlās, ēda veselīgas brokastis, skrēja laukā tīrīt mašīnu, cilāja hanteles, mācījās lomas tekstus. Izrādās, visi aktieri ir priekšzīmīgi cilvēki. Vienīgi Mārtiņš Freimanis tika uzrādīts kā "guļava", jo gāja ēst brokastis tad, kad Ilze Vazdika ēda vakariņas, bet domāju, ka iespaidīgāka būtu Mārtiņa pamošanās nevis blakus Pepei, bet dienišķajai balzāma pudelei. Intrigu saglabāja aktieris Andris Bērziņš, jo parādījās tikai kā tēls savas meitas dzīvē, sēžot kafejnīcā "Restorācija". Starpcitu, manuprāt, labs nosakums. Līdzīgi kā Ulda Rudaka grāmatai "Rokupācija." Andris uzreiz kliedza, ka dzerot tēju nevis šmigu, bet Ugunsgrēka skatītājiem taču tas ir vienalga, jo seriāla sēriju nav iespējams "noraut" kā tādu sūda Dailes teātra izrādi.

Visbeidzot - noslēguma sērija. Savu milzīgo sajūsmu par Leona redzi jau paudu, retvītojot "LEONS REDZ!!!!". Leons tiešām redz, bet bija ļoti bēdīgs, ka viņu uz slimnīcu nepavadīja Marta 2, bet gan krustmāte Ilze Vazdika. Runājot par šo mīlestību, šodien izdomāju, kā atšķiras simpātijas no īstām jūtām. Proti, simpātijām iztrūkst ilgu. Tu esi priecīgs šo cilvēku satiekot, tevi glaimo viņa uzmanība utt, bet, mājās pārnākot, tu līdz asarām neilgojies pēc viņa klātbūtnes. Īstās jūtās ilgas ir diezgan postošs elements, ir nepieciešama reāla konkrētā cilvēka klātbūtne. Tā kā Marta 2 ļoti gaidīja Leonu no slimnīcas, domāju, ka viņai ir īstas jūtas pret viņu, kuras nedrīkst atklāt, lai nesāpinātu Leonu. Nesāpinātu, jo Martai 2, kā noskaidrojies, sekojot seriālam, ir postošs vēzis (viņai krita ārā mati, kas gan notiek no apstarošanas, ko marta 2 nedara, bet seriālos vienmēr tādas neprecizitātes ir vajadzīgas), no kura viņu nespēj glābt pat Leona mīla.

Vēl pēdējā sērija tika veidota kā ļoti pozitīva, jo atklājās, ka Zanei Daudziņai jeb Helēnai būs bērns nevis iestājies klimakss, tāpēc visi seriāla "bagātnieki"-radinieki nesa viņai milzīgas mīkstās mantas, sacenšoties spēlē "kuram milzīgāka manta, tas vairāk mīl".

Uldis Dumpis jeb Aivars bija apvainojies uz savu sievu Solveigu, jo tā nebija viņam izstāstījusi, ka līdz nāvei nocirta savu vīru gluži kā eglīti Ziemassvētkos. Viņas "piedod, Aivar" man atkal atsauca atmiņā Elīnas etīdes ar manu kaķi, kas tika veidotas, iespaidojoties no seriāla, tāpēc baigi priecājos.

Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi arī tvnetā publicēto interviju ar Leonu un Zentu, kā arī redzējusi Martini reklāmu, kurā Leons vairs nav akls, bet kā lohs atnāk uz veceņu ballīti bez Martini. Bet man vienkārši apnika rakstīt, kā arī konstatēju, ka man reāli patīk divdabja teicieni un divdabji. Nezinu, kā bez tiem prastu izteikties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesaku izlasīt/noskatīties visiem. Bez izņēmuma.

Visupirms sākšu ar to, ka sestdien ar DJ dzēsām savus līdzšinējos parādus, tāpēc drošu sirdi varam krāt jaunos. Šonedēļ mūsu pētnīcisko darbu ir virzījuši kolēģi no meitas uzņēmuma teksti. JS ieteica materiālu mūsu DJ, jo abus saista un izklaidē filozofijas vēsture, turklāt abi ir politiski kreisi noskaņoti (moderni komjaunieši, atļaušos teikt); EK jau ir uzrakstījusi recenziju par tēmu, ko viņai aiz krūštura aizlika KO - kas kopīgs viņiem, jautāsiet? Abi ir diezgan awesome, bet principā tā arī ir vienīgā kopīgā rakstura iezīme. Tūliņ Jums piedāvāšu savu analīzi tam, ko man izlasīt piedāvāja KE. Kas kopīgs ir mums? Ilgi domāju par šo. Dzimums - pēc pārdomām es atzinu šo par vērā ņemamāko līdzību. Lūdzu, nedomājiet, ka koķētēju ar sarkasmu - nebūt! Dzimums visos mentāles līmeņos ar visām no tā emocionāli izrietošajām sekām. Tas nav maz. Tas ir daudz. Un neaizmirsīsim mūsu šīs nedēļas disciplināru Ešu aka maita - paldies arī viņam.

Tātad Karlīna man piegādāja neliela izmēra padomju gados izdotu grāmatiņu ar nosaukumu "Ābece nepilngadīgajiem", ko sastādījuši Adele Aļeksejeva un Anatolijs Streļannijs. Rozā krāsas līmpapīrītis kalpoja par norādi ceļam uz nodaļas "Mietpilsonība" pirmo lappusi. Nodaļa sākas ar pavisam lakonisku skaidrojumu tam, ko īsti nozīmē vārds 'mietpilsonība' - morāla īpašība, kas vispārīgi raksturo tādu dzīves un domāšanas veidu, kura ideālus ierobežo šauri personiskas intereses. Tai piemīt gļēvulība un pielāgošanās politikas jomā, liekulīga morāle, vulgāra gaume.

Principā ontodidaktikas paraugstunda bija šī nodaļa. Mazliet mulsināja pirmās personas rakstītāja forma, jo man nebija īsti skaidrs, kas runā - Adele vai Anatolijs. Bieži tiek lietotas atsauces uz kādu Gorkiju, bet manas šauri lokalizētās zināšanas kā vienīgo referenci šim vārdam spēj atrast tikai krievu ansambli Gorky Park, tāpēc īpaši nepretojos asociācijām ar šīs grupas solistu. Labi vismaz, ka esmu nojūdzies hipsters, kas lasa dzeju, jo tālākā tekstā citētais Čehova vārds man nebija svešs. Nocitēšu arī es - tātad Čehovs ir grūtsirdīgi teicis: "Nolikuši priekšistabā japāņu putnubiedēkli, iesprauduši kaktā ķīniešu lietussargu, uzkāruši kāpņu margām tepiķi un domā, ka tas ir mākslinieciski." Respektīvi, es mēģinu līgani pārslīdēt no ievada pie lietas, bet sentenču piruetēs es esmu tikpat clumzy kā Čārlzs Montgomerijs Bērnss no multiplikācijas filmas "Simsoni".

Ļoti triviālā veidā tiek runāts par to, ka principā nekas neko nenozīmē - tas, ka tu kolekcionē Baha fūgas nepadara tevi par indie, un tas, ka tu lasi krimiķus, uzreiz nepadara cilvēku par mietpilsoni. Uzvars tiek nemitīgi likts uz to, ka nozīmi esošajam piešķir nevis tas, ko tu dari, bet tas, kāpēc tu to dari. Tiek kritizēta akla pakļaušanās dogmām un vispārpieņemtiem standartiem, tiek noniecināta tieksme savu dzīvi pakārtot ērtībai. Ja godīgi, tas pēdējais mani mazliet izsita no līdzsvara. Ļoti daudzi taču neapzināti ir pieņēmuši par galveno mērķi dzīvē iekārtoties tā, lai varētu justies droši par savu nākotni, mierīgi baudīt kultūru un nodoties laicīgiem priekiem. Daudziem ir svarīgs skats no malas un sevis pozicionēšana sociumos, kas ir izpelnījušies autoritāti indivīda acīs. Izsita no līdzsvara tamdēļ, ka ir jau, protams, saprātīgi teikt, ka galvenais ir domāt pašam, sekot saviem mērķiem un nemitīgi dauzīt savus bauslību galdiņus, taču ko iesākt tad, kad mērķi nav izkristalizējušies? Tiek runāts arī par kādu mītisku 'patieso interesi par citiem', kas nepiemīt mietpilsonim, jo mietpilsonis ir aprobežots un vadāms robotiņš ar aizmiglotu skatu, kam nerūp nekas vairāk par personisku labklājību. Kas ir faking interese par citiem? Kurā brīdī to var uzmodelēt un kurā brīdī to var marķēt kā patiesu? Un kā vispār ir iespējams salīdzināt intereses intensitāti? Es kļūdījos. Trīsreiz! Es negribēju lietot atkal trīs retoriskas figūras pēc kārtas, atvainojiet manu pre-teen emocionalitāti, tas nepiedien wannabe akadēmiskam rokrakstam.

Labāk pastāstīšu, ka sestdien mēs ar EK kopīgi lasījām Spriestspējas Kritiku. Aplauzāmies kā celkas pēc divām izlasīt rindkopām. Jums varbūt liksies, ka esam divpirkstpierītes basketbolistes (mietpilsoniski aizspriedumu, starp citu), taču to, ko Kannts bija uzrakstījis vairākās rindiņās, izmantojot bezkaunīgi daudz smart-ass terminoloģiju, mēs, nezaudējot ideju absolūti necik, spējām pateikt daudz lakoniskāk. Pirmā rindkopa bija par gaumi, kur viņš stāsta, ka nav nepieciešams balstīt savu patiku uz citu patiku statistikām empātija huj ambivalnece un kaut kādi tamlīdzīgi vārdi pilnīgi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un viena otrai iekliedzām sejā - THOU SHALT THINK FOR YOURSELVES! Tālāk viņš rakstīja par divu labu lietu savienojumu vienā transcendence huj dialektika un vēl tādi vārdi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un iekliedzām viena otrai sejā - VIŅŠ RUNĀ PAR MASH-UPIEM! Nolikām grāmatu nost. Kamdēļ to izstāstīju?

Jo arī šajā nodaļā bija runāts par to, ka nemietpilsonis don't judge book by it's cover. Tur bija teikts, ka kaut kādā klasē futbolisti beigās bija izrādījušies gudrāki par saksessful meitenēm, jo viņi necentās atcerēties lietas, viņi domāji paši. Mēs ar EK, piemēram, zināmu laiku savas dzīves pavadām kaldinot diskžokeja amatus un pavei - arī bez akadēmiski strukturizētas morāles filozofijas vēstures apguves esam sapratuši tās lietas, ko savulaik saprata Kannts. Viņš runāja savādāk, bet par to pašu. Visi vienmēr runā par vienu un to pašu. Visas grāmatas ir sarakstījis viens cilvēks, arī šo ierakstu ir rakstījis tas pats cilvēks, diemžēl šis autors ir anonīms.

Katrā ziņā noapaļojoties uz pārmaiņas pēc saturīgu noslēgumu es vēlējos pateikt, ka ir lietas, ko nav iespējams salīdzināt. Prāta spējas ir viena no tām. Ja attiecīga prāta ārējās izpausmes šķiet nepieņemamas, tad nepieņemiet tās, taču paturiet sev atkāpšanās ceļu, neesiet kategoriski, jo galu galā visticamāk jūs neesat gudrāks par nevienu, gluži tāpat kā neviens nav gudrāks par jums. Skan baigi poētiski, bet piemiedziet acis uz manu infantilo izteiksmi un apdomājiet, lūdzu, to. Ja šo domu pieņem par pastāvīgu, daudz vieglāk kļūst saprast, cik cilvēks kā mehānisms tomēr ir ģeniāls savā noteiktajā paredzamībā. Gandrīz aizmirsu - http://www.youtube.com/watch?v=ZYhZVqODYsI (tas ir video, kurā skan Šostakoviča džass) (bet ja jums patīk, nedomājiet, ka tāpēc obligāti esat brīvi domājošs un jūtošs cilvēks. pirmkārt neesat tāpēc, ka brīvā griba ir utopisks termins, apmēram tikpat utopisks kā Kristaps Ozoliņš pālī vai Daniels <3 no Vīnes skaidrā. otrkārt - tāpēc, ka moška esat mietpilsonis, kas Šostakoviču pieņēmis par savu simpātiju balstoties uz Latvijas Nacionālās Operas cheesy repertuāru, gh, un nemaz neesat iedomājušies, ka klasiskā mūzika nav kategoriāli determinēts intelekta stūrakmens) (skaņdarbs ir īss, neuztraucieties)