Nu čau. Lai arī šīs ziņas vairs nedominē sekotāko sabiedrības censoņu tvītos, tomēr mūsu kolektīvam patīk iedzert, pabremzēt un tikai tad rakstīt, tāpēc neņemiet ļaunā, ka Raudsepgeitai pievēršamies tagad, nevis pirms vairākām nedēļām. It kā skandāliņš gana sāpīgs, jo pastāv risks iemantot vienlaikus antipātijas gan no kategoriskā imperatīva, gan no Lato Lapsas, bet, lai arī valsts prezidents domā citādi, neesam jau Krievijā, tāpēc YOLO.

Man pašai nebija sākotnēji īsti skaidrs par ko vispār brēka, tāpēc atkal vērsos pie Dieva kunga pēc padoma un vaicāju, kādā sakarā Lapsa tik ļoti aprej to Raudsepu? Un Dievs atbildēja ar fabulu, jo taisnu tiesu viņš ir nolēmis runāt tikai pastarajā dienā, kas visticamāk būs Andros, 30. novembrī, bet varbūt arī citā datumā.

“Vopšem, tā. Sen senos laikos notika laikraksta “Diena” privatizācija, kas varbūt nebija pārāk godīga, bet varbūt arī bija – to mēs nezinām. Lapsa domāja, ka nebija, bet Ēlerte, Raudseps, Drafens un Ašeradens (tie ir tādi mitoloģiski zvēriņi - kā grifs un vienradzis) domāja, ka bija. Lapsa par to turēja rūgtumu sirdī vēl ilgi – nu, varbūt arī neturēja, bet vismaz apkārtējiem likās, ka turēja. Kā gadījās, kā ne, ne tikai šis rūgtums sirdī, bet vispār ideoloģiskas nesaskaņas par dzīves jēgu un sevi tajā diez ko nevedināja draudzību starp visiem šiem zvēriņiem. Apkārt klīda runas, ka “Diena” kā Fēnikss no velniem ir atdzimusi “IR” izskatā, kā rezultātā “IR” uzvedās kā tāda karsējmeitene KNAB tā cīņā pret ļaunajiem oligarhiem, bet Kūmiņam tas nebija pa prātam, jo viņš pats piedalījās cīņās ar tādiem karsējmeitenes ļubovņikiem kā DP, KNAB, LB (banka, nevis šņapst) un gan jau vēl visādām abreviatūrām, kas man uz sitiena ir izkritušas no prāta. Un Lapsam vispār, kā jau tas dabā iekārtots, a priori besīja visas svētulīgās zosis, jo viņa leksikonā svētulīgs un liekulīgs attiecās uz vienu un to pašu raksturīpašību. Tomēr nekas nevar būt balts, jo tas nav iespējams, tāpēc #teamIR bija aizdomas, ka Lapsa ir dvēselīti pārdevis melnajam PR. Un tā šīs neskaņas turpinājās mūžīgi mūžos, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minets."

Noklausījusies fabulu, es ķēros vēlreiz pie pietiek.com rakstiem un šoreiz jau, paldies Dievam, labāk sapratu, kāpēc ar tādu aizrautību tiek bārta tā Raudsepa nekonsekvence. Tiem, kas nav tankā (neuztraucieties, tur nav gandrīz neviens), tātad īss rezumējums:

“IR” tiek publicēts LŽA ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa raksts “Nemainīgs kā lata kurss”, kas, pietiekprāt, ir labvēlīgi noskaņots LB prezidentam Ilmāram Rimšēvicam. Kāda vaina? Tāda, ka Raudseps saņēmis druscīt naudu no Latvijas Bankas par visādiem ar žurnālismu nesaistītiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā. Vai tas ir ētikas kodeksa pārkāpums? Viss atkarīgs no tā, cik jums uz videnes atestāta bija ētikā, protams. Videnes atestāts vispār nosaka visu atlikušo dzīvi, ja vēl neesat to pamanījuši, bet tas tā.

Par to, vai pats raksts ir vai nav bijis angažēts, spriest nav jēgas, jo nav jau nekādu objektīvu parametru, pēc kuriem nomērīt satura korektumu, un ja kāds domā citādi, tad izsaku līdzjūtību. Tā kā te pirmīt mums komentāros jau pārmeta tikai tādu ņirgāšanos un problēmu nerisināšanu, tad, pirmkārt, paldies, ka esat gatavi uzticēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu sīkām vecenēm, kas tā vietā, lai centīgi studētu autoritatīvā režīma vadību ekonomikas fakultātē, labāk izvēlas centīgi tolerēt alkoholu un mīlēt dzeju. Otrkārt, OK, mēs ierosinām aktualizēt Kantu un ētikas parametrus protokolētā veidā pievienot Krimināllikumam. Tas taču būtu tikai normāli, ja, teiksim, desmitajai nodaļai “Noziegumi pret valsti”, sekotu vienpadsmitā nodaļa “Noziegumi pret morāli”. Šai nodaļā būtu arī pa punktiem (iesaku pieaicināt Godmani, lai būtu droši, ka viss tiešām ir pa punktiem) atrunāts tas, cik ētiski ir būt žurnālistam, kas naudu saņem dažādos veidos, bet reizēm nākas uzrakstīt arī kādu rakstu par kādu no naudas devējiem. Bez Godmaņa vēl vajadzētu pieaicināt arī Kirovu Lipmanu, jo viņš ir kaķīts balts, neraugoties uz to, ka tas nav iespējams, kā arī Andri Šķēli, jo maybe he’s born with it, maybe it’s Maybelline, bet abos gadījumos viņš tomēr ir atstājis labu iespaidu attiecībā uz likumu darbināšanu. Un priekš kam mums likumus, kas nedarbotos? Tas būtu absurds. Protams, drīkst pieaicināt arī Textu kolektīvu par 12 zvērinātajiem, kas atbildētu par taisnību morāles likumu izstrādē, taču pastāv risks, ka mēs ticamāk uzvestos kā 12 krēsli, nevis zvērinātie, jo empīrisku novērojamu rezultātā esam secinājuši, ka mūsu mīļākais vīns, galda vīns, tā tiek saukts tieši šī iemesla dēļ – tā patērēšanas rezultātā jāattopas tur, kur piedien būt tikai krēsliem, t.i. zem galda.

Nodaļā “Noziegumi pret morāli” nāktos ieviest arī apakšnodaļu “Kā nepieļaut tipiskas loģikas kļūdas”. Tā kā šeit būtu jātulko no latīņu valodas visādi ad populum utt, ierosinu pieaicināt komponistu Imantu Kalniņu, jo viņš vienkārši ir labs tulks. Kādēļ kas tāds ir vajadzīgs? Tādēļ, lai mēs varētu izvērtēt visādus pārmetumus, kas raidīti Raudsepa, gan arī Lapsas virzienā. Teiksim, mana mīļākā filozofe Anda Burve-Rozīte savā tviterī arī uzrakstīja vienu fabulu par mūsu valsti un kanalizācijas žurkām PVD inspektora ādā, ko kāds trakulis varētu neprātā attiecināt uz Lapsu. It kā klasisks piemērs ad hominem, bet tomēr vajag tāmi, vajag atrunāt, jo nav jau nekāda vaina uzbrukt oponentam, nevis tā argumentam, ja, teiksim, ir skaidri zināms, ka oponents ir patoloģisks melis. Šī nodaļa būtībā būtu paredzēta tikai tam, lai varētu izmest musorā visus tos argumentus, kas nekvalificējas kā loģiski, un nemaisās pa kājām, izskatot noziegumus pret morāli.

Kā jau minēju iepriekš, bez normatīvas ētikas grūti viennozīmīgi spriest par attiecīgo gadījumu, lai arī no aizlietām actiņām pārkāpumu tomēr tur var saredzēt. Tiesa, kurš pieaudzis cilvēks gan kaut reizi nav pārkāpis ētikas kodeksu? Īstā māksla jau ir prast ticami atvainoties un nepieļaut kļūdu atkārtojumu turpmākā dzīvē, ja nodarījums nav raisījis tik lielu kaitējumu, ka noziedzīgā nodarījuma veicēju nāktos momentā izolēt no sabiedrības un no morāles apcirkšņiem arī. Šai sakarā palīgā var izsaukt runci Leopoldu, lai tas tēvišķi ieteiktu gan Raudsepam, gan Lapsam turpmāk dzīvot družna. Un vēl šai sakarā var izsaukt arī veselo saprātu, lai visiem pārējiem ieteiktu būt veselīgi skeptiski noskaņotiem pret jebkuru rakstu darbu. Gan pret tiem, kas publicēti “IR”, gan portālā “pietiek.com”, gan arī šeit pat, Textos. Mīlu, bučas.

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.