Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.

Vakar saņēmu vēstuli no kāda LNT žurnālista: „tev vnk ir jāuzraksta texxxts par oditas kreinbergas nekā personīga sižetu.” Pēc nepilnas diennakts gaidīšanas arī manā sliktās valsts internetā izdevās tikt pie kārotā sižeta, kaut gan jaatzīst, ka reakcija tviterī vien bija texxxta vērta, bet tomēr šo tematu atstāšu Latvijas Radio raidījumam „Tviterapskats”.

Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.


Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);

Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.

Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.


Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.

Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.

Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”