Vakar Latvijas mediju telpu pāršalca satraucoša ziņa - bijušais izglītības un zinātnes ministrs, šī brīža ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieks Roberts Ķīlis, plaši pazīstams arī kā cantab3 (tam nav nekādas saistības ar Kantu, izrādās, šis burtu savienojums apzīmē piederību Kembridžas universitātei) braucis pie stūres diezgan pieklājīgā pālī, turklāt bijis pietiekami vīrišķīgs, lai izraisītu avāriju. Redakcijas kolēģi gadījumā, ja nekomentēšu šo traģēdiju, piesolīja nekad neļaut būt pālī, un tā kā tad par avāriju kļūtu mana dzīve, es rīkojos prātīgi un tālredzīgi.

Sākumā - nedaudz paanalizēšu, ko virspusēji informēts Latvijas iedzīvotājs (tieši tāds kā es) zina par Robertu Ķīli. Ieguvis doktora grādu filozofijā, bet nekādus akadēmiskus rakstus starptautiskos žurnālos nav publicējis, tātad papildina Latvijas graujošo statistiku par to augstskolu beidzēju skaitu, kas nestrādā profesijā. Pēc tam aizrāvies ar izglītības sistēmu, kļuvis arī par ministru, plaši pazīstams ar kategoriskām imperatīva reformām, no kurām slavenākā - budžeta vietas tiks likvidētas, visi mācīties gribošie būs spiesti ņemt kredītu. Tie, kuri iedziļinājušies nedaudz vairāk par mani, konceptuāli nav pret šīm reformām kā tādām, bet vairāk gan - to īstenošanas formu - , jo ir tomēr skaidrs, ka cantab3 ir tāds bišku psihs džeks vai, izsakoties politkorekti, pretrunīgi vērtējama personība. Tāds, lūk, mans subjektīvais sabiedrības viedokļa monitorings. Ā, un vēl nesen plašas privātās dzīves antropologu diskusijas izraisīja viņa iespējamās romantiskās attiecības ar bijušo kolēģi - kulta labklājības ministri un publicisti Ilzi Viņķeli. Tā kā nešaubīgi avārija ir diezgan pamatīgi iedragājusi viņa jau tā visai trauslo PR.

Tātad naktī no trešdienas uz ceturtdienu (15. aug., plkst. 1:30) Roberts izraisīja nopietnus miesas bojājumus automašīnai "Volkswagen Bora", kuras stāvoklis šobrīd ir smags, bet stabils. To visu redzējis kāds aculiecinieks, kurš sabiedrībai nav vēlējies atklāt savu vārdu. Viņš (tā var spriest no pieejamās informācijas) arī izsaucis policiju, kas konstatēja, ka pārgalvīgā braucēja asinīs atrodas 1,34 promiles alkohola. Texxxtu vārdā izsaku cerību, ka šis anonīmais aculiecinieks, gaidot policiju, bija Robertu sagūstījis, lai neļautu noziedzniekam aizbēgt no notikuma vietas nesodītam, jo ir diezgan skaidrs, ka karstgalvīgais Roberts diez vai tādā brīdī būtu varējis nosēdēt uz vietas. Likumpārkāpēja paša komentāri par notikušo bija diezgan kolorīti, un es varu tikai izteikt vēl vienu cerību, ka viņš vismaz viedokļa izteikšanas brīdī nesēdēja pie stūres.

Roberts nenoliedza, ka dienas vidū ar draugiem izdzēris "kādu alu". Protams, alus ir viegls alkoholisks dzēriens, kura nepārmērīga malkošana pusdienu laikā sabiedrībā parasti netiek asi kritizēta, tomēr šķiet dīvaini, ka nevienam nerodas jautājums, kāpēc ministra padomnieks dienas vidū var vēsā mierā ar čomiem dzert alu? Ja nu Vjačeslavam tieši tajā laikā pēkšņi vajag kādu svarīgu padomu, un viņš satraukts zvana Robertam: "Klau, cantab3, ir baigie sūdi ar tām mācību burtnīcām," bet tikmēr viņa uzticamais padomnieks, mēģinot pārkliegt vācu šlāgerus, kliedz atpakaļ: "Ko? Labāk nāc pie mums uz 13 krēsliem! Ā, un paņem fotoaparātu!". Diez vai šāds darba stils uzlabos sabiedrības labklājību, un par to viņš pēc tam no Viņķeles var kārtīgi norauties. Turklāt savu atzīšanos Roberts turpina ar komentāru: "Cilvēku var mērīt pēc kaut kāds proves, bet vai tas nozīmē, ka kaut ko viņi atrada es nezinu", netieši norādot, ka viņam, brīvam cilvēkam, šajā pasaulē visi ķīļi vaļā, un nav ko tur daudz mērīt un uzbāzties ar savām provēm.

Lai pilnībā attaisnotu savu rīcību, Cantab3 arī izvirza pieņēmumu, ka pie promilēm vainīgi viņa specifiskie medikamenti. Tādā gadījumā viņam jāpiekauj savs dakteris, kurš, izrakstot zāles, nav norādījis, kāda ir to ietekme, lietojot kopā ar alkoholu un/vai vadot automašīnu. Taču, pat pieņemot, ka viņš pēdējo glāzi alkohola izdzēris dienas vidū (piemēram, plkst. 14:00), dzēris tikai alu un specifiskie medikamenti tiešām kavē alkohola pārstrādāšanos organismā, viņam būtu bijis jāpievar apmēram 4,6 litri grādīgās dziras (varat paPROVĒT paši: http://www.alkohola-tests.lv/). Tas nav tāds pilnīgs nieks pat Andrim Kivičam. Vēl Roberts paskaidroja, ka viņš pirms liktenīgā trieciena bija devies uzpildīt degvielu, jo bākā bija atlikuši vien 16 litri. Jautājums - kur viņš pusdivos naktī vēlējās doties, ja šī galamērķa sasniegšanai nepietika ar 16 litriem (cik man zināms, ar šādu daudzumu vidēji automašīna var aizbraukt līdz Liepājai, Ventspilij vai Daugavpilij). Zinot, ka Roberts izteicis apgalvojumu par savas grāmatas izdošanu ārpus Latvijas, varbūt viņš vienkārši mērķtiecīgi devās nodarboties ar izdevējdarbību?

Noslēgumā - cik atjautīgam ir jābūt cilvēkam, lai viņš pēc ieskriešanu stāvošā mašīnā nakts vidū un konstatētām 1,34 promilēm asinīs mēģinātu novelt vainu uz medikamentiem? Varu tikai izteikt nožēlu, ja piepildīsies kāda avota, kurš nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, sacītais: "Tagad visi domās, ka Kembridžā mācās lohi". Tā kā mūsu dārgā kolēģe EK septembra beigās dosies mācīties uz Ķīli, vismaz ceru, ka neviens nedomās, ka lohs ir viņa vai, nedod Kants, viss Texxxtu kolektīvs. Pati EK notikušo komentēja īsi: "Es, protams, domāju, ka viņš rīkojās pareizi. Tikai žēl, ka bija tik maz iedzēris", tikmēr SM piebalsoja, ka vēlas uzzināt, ar ko Ķīlis kopā dzēris, teikumu beidzot ar "Latvija VAR! Yolo!".

Paldies par uzmanību, šis bija mūsu kolektīva oficiālais viedoklis.

Vakar pār Laviju nolija īsts popzvaigžņu lietutiņš, jo teju paralēli bija skatāmi divu pasaules šī brīža aktuālāko mūziķu koncerti - viens Mežparkā, bet otrs LTV7. Tā kā man no redakcijas tika dota pavēle komentēt otro, liku visu savu ekscentrismu pie malas un vienkārši paliku mājās uz dīvāna. Diemžēl pie ledusskapja aizkavējos rindā pēc alus, tāpēc sākumu nokavēju, taču tik un tā redzēju vairāk nekā pietiekami. Tātad tas, ko es redzēju un dzirdēju, bija Džastina Bībera bezmaksas koncerts Oslo, kas papildināts ar fragmentiem no intervijas un dažiem aizkulišu pexxxtiņiem.

Tā kā es bieži slinkoju ar jaunāko ziņu lasīšanu, man ir visai nabadzīgs pasaules ainas redzējums. Varētu pat teikt, ka esmu tāds aktualitāšu bomzis. Par Pussy Riot es arī uzzināju tikai pirms kādas nedēļas no, spriežot pēc skatītāju skaita, tādas pašas aktualitāšu bomzenes Bjorkas. Tomēr atmiņa man ir laba. Atceros, ka par Džastinu Bīberu es pirmoreiz dzirdēju, kad kāds cilvēks, ar kuru tobrīd atrados kopā, smīkņāja par viņa iznākušo biogrāfiju ar mazu puisēnu uz vāka. Domājām, kas gan būs tālāk? Pēc pāris gadiņiem balva par mūža ieguldījumu, bet uz 20 gadu jubileju - sera tituls? Ārprāts! Ak, Dievs! Bļin. Pēc šī gadījuma mūsu ceļi atkal šķīrās - es turpināju fanot par Līviem, bet Džastins - iekarot skolas burtnīcu un citu bērniem domāto aksesuāru vākus. Šķīrās līdz vakardienai.

Koncerta sākumā esot bijis kaut kas par to, ka policija nomīzusi no neprognozēti lielā fanu skaita, tāpēc pat kalusi plānus koncertu atcelt. Labi, ka šāds lēmums netika pieņemts, jo es kā psiholoģijas topmenedžere domāju, ka tas novestu pie daudz bēdīgāka iznākuma. Lielākā daļa meiteņu vienkārši histēriski raudāja tiklīdz Džastins Bībers parādījās uz skatuves. Izskatījās, ka viņas, sastopot savu elku aci pret aci, piedzīvo ko ļoti tuvu reliģiskai atklāsmei. Labi, es arī iepriekš biju redzējusi cilvēkus koncertos raudam, taču šo kolektīvo asaru daudzums man tik un tā bija pārsteigums. Domāju, ka patiesai fanošanai ilgtermiņā patiesībā ir maz sakara ar tās cēloni, vairāk - kā jau teju visam šajā pasaulē - ar galvu. To es saku no pieredzes, jo aptuveni 18 gadu vecuma prikola pēc sāku fanot par Ainaru Virgu, biju ņirdzīgs tīnis, vairījos no aktualitātēm. Un fanoju es vēl apzinīgāk un arī drosmīgāk nekā to varēju atļauties 6. un 7. klasē - gāju uz koncertiem, rakstīju īsziņas, izdomāju stāstus ar viņa dalību u.t.t. (nē, pārgulēt gan nepārgulēju, romantiskākais mirklis bija viņa atvestie 8 dažādu šķirņu aliņi uz pirti Grobiņā). Līdz vienā brīdī sapratu, ka tas ir kļuvis nopietni, sajūtas bija gandrīz identiskas iemīlēšanās simptomu kulminācijas stadijai. Tā kā es saprotu, ka fanot nav nekāds joks, tas ir pa nopietno.

Biju patīkami pārsteigta, ka Džastins vairs tik ļoti neizskatās pēc maza puisēna - man arī 6. klasē labāk patika jau nobriedušais Niks, nevis mazais Ārons Kārters. Dīvainā kārtā pat liekas, ka viņš kļūst tikai simpātiskāks, kas parasti nav raksturīgi bērniem, kuri tik agri kļuvuši par zvaigznēm. Vai arī nav raksturīgi cilvēkiem vispār - tie, kas ir smuki bērnībā, reti kad tādi ir briedumā un otrādi. Nu, piemēram, Makolijs Kalkins no maza piemīlīga puisēna izauga par diezgan atbaidošu džeku. Par Maiklu Džeksonu es vispār nerunāšu. Taču Džastinam - cepuri nost - ļoti pareizi veidota un neticami glīta seja ar piemērotu matu griezumu. Viņa dziesmas es droši vien ne reizi vien iepriekš kaut kur biju dzirdējusi radio, bet klausīšanās brīdī visdrīzāk neasociēju tās ar Džastina Bībera vārdu. R&B nav mans mīļākais mūzikas stiliņš, dodu priekšroku kaut kam grūvīgākam, bet tās dziesmas man likās okei. Nu, normālas dziesmas un normāla balss, nav ne vainas vienvārdsakot. Turklāt viņš ir arī ļoti plastisks un smuki dejo, kas nav mazsvarīgi ne šajā žanrā, ne vispār dzīvē kā tādā. Bet tās noteikti nav lietas, kas izskaidro viņa fenomenu - kaut kur pasaulē ik dienas portālā youtube savus video ieliek puišeļi, kuriem arī Dievs devis visu iepriekšminēto.

Daudz lielāks pārsteigums man bija šī intervija, kas tika rādīta paralēli koncertam. Reāli visai nabadzīgam džekam no Kanādas, kas negaidīti sastapies ar šāda mēroga popularitāti, vajadzēja sajukt prātā. Tas būtu tikai loģisks un jau daudzkārt pieredzēts iznākums - neadekvāti izgājieni, narkotikas, ballītes, naudas šķiešana, gadījuma sakari, es nezinu, kas nu tur vēl. Tikmēr Džastins liekas neticami sakarīgs - sak', kādā sakarā vispār 17 gadīgam džekam jautāt viedokli par abortiem, pastāsta, ka bērnībā esot bijis tāds lauķis, ka pusdienās reiz ēdis lāci, neslēpj, ka esot foršs bojfrends, kura labākais triks ir - vienmēr pamanīt, kad meitene bijusi pie friziera. Viņš atklāj, ka uzticas savai komandai un finanšu menedžerim, taču, protams, ik pa laikam veic auditus, lai pārbaudītu, vai visi, pildot savus darba pienākumus, ir uzdevuma augstumos. Neesot kašķīgs, nodarbojas ar labdarību, ir mīļš pret mammu, investē IT projektos, nepišas, ja nav mīlestības... Tas patiešām ir apbrīnojami. Turklāt trenējas boksā, tā kā vajadzības gadījumā var kādam arī mierīgu sirdi iedot pa muti. Sevišķi pārsteidzoša šī veselā saprāta pārbagātība liekas tad, ja pavisam nesen atceļā no rokfestivāla esi lasījis Kurta Kobeina biogrāfiju. Varbūt šajā bipolāro traucējumu un depresiju caurvītajā laikmetā beidzot modē ir nevis narkomāni, bet labie džeki, kuru lielākais trumpis ir veselais saprāts? Skaidrs, ka daudzējādā ziņā viņam arī vienkārši noveicās - ne viss radošais potenciāls, kas sasniedz youtube, tiek pamanīts. Ne visu karjeras sākas vienā laikā ar jaunas sociālās vietnes dzimšanu (šajā gadījumā - Twitter), protot to izmantot maksimāli veiksmīgi.

Izrādās, viņš paspējis arī kā ļaunais tēls nofilmēties CSI, ir labos draugos ar Ašeru un gan jau kaut ko sabīdīs arī ar citiem reperiem, turpinot savu radošo izaugsmi un kļūstot par īstu Džastinu Bīberleiku.

P.S. Ā, vēl es biju dzirdējusi, ka viņam patīk nošļukušas bikses. Man arī. Te var redzēt vienas no: http://justinbieberstory.com/wp-content/uploads/2012/05/Justin-Bieber-super-low-pants.jpg