Vakar pār Laviju nolija īsts popzvaigžņu lietutiņš, jo teju paralēli bija skatāmi divu pasaules šī brīža aktuālāko mūziķu koncerti - viens Mežparkā, bet otrs LTV7. Tā kā man no redakcijas tika dota pavēle komentēt otro, liku visu savu ekscentrismu pie malas un vienkārši paliku mājās uz dīvāna. Diemžēl pie ledusskapja aizkavējos rindā pēc alus, tāpēc sākumu nokavēju, taču tik un tā redzēju vairāk nekā pietiekami. Tātad tas, ko es redzēju un dzirdēju, bija Džastina Bībera bezmaksas koncerts Oslo, kas papildināts ar fragmentiem no intervijas un dažiem aizkulišu pexxxtiņiem.

Tā kā es bieži slinkoju ar jaunāko ziņu lasīšanu, man ir visai nabadzīgs pasaules ainas redzējums. Varētu pat teikt, ka esmu tāds aktualitāšu bomzis. Par Pussy Riot es arī uzzināju tikai pirms kādas nedēļas no, spriežot pēc skatītāju skaita, tādas pašas aktualitāšu bomzenes Bjorkas. Tomēr atmiņa man ir laba. Atceros, ka par Džastinu Bīberu es pirmoreiz dzirdēju, kad kāds cilvēks, ar kuru tobrīd atrados kopā, smīkņāja par viņa iznākušo biogrāfiju ar mazu puisēnu uz vāka. Domājām, kas gan būs tālāk? Pēc pāris gadiņiem balva par mūža ieguldījumu, bet uz 20 gadu jubileju - sera tituls? Ārprāts! Ak, Dievs! Bļin. Pēc šī gadījuma mūsu ceļi atkal šķīrās - es turpināju fanot par Līviem, bet Džastins - iekarot skolas burtnīcu un citu bērniem domāto aksesuāru vākus. Šķīrās līdz vakardienai.

Koncerta sākumā esot bijis kaut kas par to, ka policija nomīzusi no neprognozēti lielā fanu skaita, tāpēc pat kalusi plānus koncertu atcelt. Labi, ka šāds lēmums netika pieņemts, jo es kā psiholoģijas topmenedžere domāju, ka tas novestu pie daudz bēdīgāka iznākuma. Lielākā daļa meiteņu vienkārši histēriski raudāja tiklīdz Džastins Bībers parādījās uz skatuves. Izskatījās, ka viņas, sastopot savu elku aci pret aci, piedzīvo ko ļoti tuvu reliģiskai atklāsmei. Labi, es arī iepriekš biju redzējusi cilvēkus koncertos raudam, taču šo kolektīvo asaru daudzums man tik un tā bija pārsteigums. Domāju, ka patiesai fanošanai ilgtermiņā patiesībā ir maz sakara ar tās cēloni, vairāk - kā jau teju visam šajā pasaulē - ar galvu. To es saku no pieredzes, jo aptuveni 18 gadu vecuma prikola pēc sāku fanot par Ainaru Virgu, biju ņirdzīgs tīnis, vairījos no aktualitātēm. Un fanoju es vēl apzinīgāk un arī drosmīgāk nekā to varēju atļauties 6. un 7. klasē - gāju uz koncertiem, rakstīju īsziņas, izdomāju stāstus ar viņa dalību u.t.t. (nē, pārgulēt gan nepārgulēju, romantiskākais mirklis bija viņa atvestie 8 dažādu šķirņu aliņi uz pirti Grobiņā). Līdz vienā brīdī sapratu, ka tas ir kļuvis nopietni, sajūtas bija gandrīz identiskas iemīlēšanās simptomu kulminācijas stadijai. Tā kā es saprotu, ka fanot nav nekāds joks, tas ir pa nopietno.

Biju patīkami pārsteigta, ka Džastins vairs tik ļoti neizskatās pēc maza puisēna - man arī 6. klasē labāk patika jau nobriedušais Niks, nevis mazais Ārons Kārters. Dīvainā kārtā pat liekas, ka viņš kļūst tikai simpātiskāks, kas parasti nav raksturīgi bērniem, kuri tik agri kļuvuši par zvaigznēm. Vai arī nav raksturīgi cilvēkiem vispār - tie, kas ir smuki bērnībā, reti kad tādi ir briedumā un otrādi. Nu, piemēram, Makolijs Kalkins no maza piemīlīga puisēna izauga par diezgan atbaidošu džeku. Par Maiklu Džeksonu es vispār nerunāšu. Taču Džastinam - cepuri nost - ļoti pareizi veidota un neticami glīta seja ar piemērotu matu griezumu. Viņa dziesmas es droši vien ne reizi vien iepriekš kaut kur biju dzirdējusi radio, bet klausīšanās brīdī visdrīzāk neasociēju tās ar Džastina Bībera vārdu. R&B nav mans mīļākais mūzikas stiliņš, dodu priekšroku kaut kam grūvīgākam, bet tās dziesmas man likās okei. Nu, normālas dziesmas un normāla balss, nav ne vainas vienvārdsakot. Turklāt viņš ir arī ļoti plastisks un smuki dejo, kas nav mazsvarīgi ne šajā žanrā, ne vispār dzīvē kā tādā. Bet tās noteikti nav lietas, kas izskaidro viņa fenomenu - kaut kur pasaulē ik dienas portālā youtube savus video ieliek puišeļi, kuriem arī Dievs devis visu iepriekšminēto.

Daudz lielāks pārsteigums man bija šī intervija, kas tika rādīta paralēli koncertam. Reāli visai nabadzīgam džekam no Kanādas, kas negaidīti sastapies ar šāda mēroga popularitāti, vajadzēja sajukt prātā. Tas būtu tikai loģisks un jau daudzkārt pieredzēts iznākums - neadekvāti izgājieni, narkotikas, ballītes, naudas šķiešana, gadījuma sakari, es nezinu, kas nu tur vēl. Tikmēr Džastins liekas neticami sakarīgs - sak', kādā sakarā vispār 17 gadīgam džekam jautāt viedokli par abortiem, pastāsta, ka bērnībā esot bijis tāds lauķis, ka pusdienās reiz ēdis lāci, neslēpj, ka esot foršs bojfrends, kura labākais triks ir - vienmēr pamanīt, kad meitene bijusi pie friziera. Viņš atklāj, ka uzticas savai komandai un finanšu menedžerim, taču, protams, ik pa laikam veic auditus, lai pārbaudītu, vai visi, pildot savus darba pienākumus, ir uzdevuma augstumos. Neesot kašķīgs, nodarbojas ar labdarību, ir mīļš pret mammu, investē IT projektos, nepišas, ja nav mīlestības... Tas patiešām ir apbrīnojami. Turklāt trenējas boksā, tā kā vajadzības gadījumā var kādam arī mierīgu sirdi iedot pa muti. Sevišķi pārsteidzoša šī veselā saprāta pārbagātība liekas tad, ja pavisam nesen atceļā no rokfestivāla esi lasījis Kurta Kobeina biogrāfiju. Varbūt šajā bipolāro traucējumu un depresiju caurvītajā laikmetā beidzot modē ir nevis narkomāni, bet labie džeki, kuru lielākais trumpis ir veselais saprāts? Skaidrs, ka daudzējādā ziņā viņam arī vienkārši noveicās - ne viss radošais potenciāls, kas sasniedz youtube, tiek pamanīts. Ne visu karjeras sākas vienā laikā ar jaunas sociālās vietnes dzimšanu (šajā gadījumā - Twitter), protot to izmantot maksimāli veiksmīgi.

Izrādās, viņš paspējis arī kā ļaunais tēls nofilmēties CSI, ir labos draugos ar Ašeru un gan jau kaut ko sabīdīs arī ar citiem reperiem, turpinot savu radošo izaugsmi un kļūstot par īstu Džastinu Bīberleiku.

P.S. Ā, vēl es biju dzirdējusi, ka viņam patīk nošļukušas bikses. Man arī. Te var redzēt vienas no: http://justinbieberstory.com/wp-content/uploads/2012/05/Justin-Bieber-super-low-pants.jpg

Jau kādu laiku gribu kļūt par TV šova vadītāju, taču neizturu atlases. Esmu gandrīz pilngadīgs, tomēr ar to ir par maz, un arī šovs „Mazo dziesmas Latvijai” mani izbrāķēja. Tāpēc vakar sadzēries bezalkoholisko sidru pa māju skatījos šova finālu.   

„Mazo dziesmas Latvijā” vienpadsmito reizi piedalījās deviņi bērni vecumā no 7-13gadiem. Ja tā padomā, tā ir ļoti plaša vecuma kategorija, un šādā laika posmā var sadarīt visu ko. Piemēram, aktrise Drū Berimora trīspadsmit gados jau bija tādā talantā, ka ārstējās rehabā, kamēr Rainis savos septiņos vēl nebija sācis rakstīt. Bet okei, dziedāšana ir dziedāšana, un kopumā jau atlasītie bērni izskatījās talantā cienīgi pretinieki.       

Pēc kopdziesmas un Zatlera runas sākās katra dalībnieka priekšnesums. Kā pirmā startēja šova vecākā dalībniece 13gadīgā Kristīne Cielava. Spriežot pēc īsā iepazīšanās ievada, varēja saprast, ka tuvinieki viņu diezgan lolo, ļauj atpūsties, nepildīt mājas darbus un cenšas meiteni visādi izlaist. Kristīne izpildīja latviešu tautasdziesmu, kas bija normāli, bet nekas sarežģīts un atmiņā paliekošs. Žūrijas cilvēks Mārtiņš Brauns gan paslavēja, norādot, ka Kristīne ir atradusi sevi un piebilda, ka viņai vajadzētu paurbt kamermūzikā. Tad žūrija salika deviņniekus.

10gadīgais Kristaps Solovjovs dziedāja „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”. Pats Kristaps ar vāro miesas būvi, bālo seju un smalko korista balsi iedzīvināja sevī īstu Cibiņa tēlu, un tas neatstāja vienaldzīgu arī žūriju. Olga Rajecka norādīja, ka puisis viņai īpaši patīk, bet Ance Krauze paziņoja, ka Kristaps jau ir aizsists un ielūgts uz viņas meitas dzimšanas dienu. Tam par godu seko trīs žūrijas desmitnieki.

Šova turpinājumā Alīne Ņikitina pārsteidz visus ar balonu mētāšanu, platām acīm, kustībām un dinamisku popdziesmu, taču, lai arī žūrija slavēja to, cik Alīne ir atraktīva un mainīga, vērtējumā parādās pirmie divi astoņnieki un viens deviņnieks.

Tālāk uz skatuves kāpj Gabors Goldmanis, kurš daudz neliekuļojot paziņo, ka pēc šova pārkāps visus šī brīža aizliegumus balsij un beidzot saēdīsies saldējumu, skatīsies hokeju un nopeldēsies. Tomēr izvēlētā dziesma savā vienkāršībā ir diezgan neforšs baznīcas korālis, kas nekādi neizceļ puiša talantu, un arī žūrija domā līdzīgi, saliekot trīs astoņniekus. Gabors par šādu vērtējumu nav sevišķi priecīgs, saskumst un domīgi novēršas.

Tie, kas lasījuši grāmatas zinās, ka Cibiņa pretstats ir Buņģis jeb Ralfs Līģeris. Viņš dalījās gaišā pārdzīvojumā par Tēva cepuri. Pati cepure gan vairāk izskatījās pēc brāļa cepures, bet dziesma diezgan labi parādīja puiša balsi, un Ralfs no žūrijas saņem vienu desmitnieku un divus deviņniekus.

Mana vakara favorīte bija Agate Albekeite, kas ir iesaukta arī par mazo raganiņu. Viņa bija vienīgā, kas atļāvās dziedāt angļu valodā, un tas viņai sanāca ļoti labi. Priekšnesumā viņa bija iekļāvusi visus vajadzīgos elementus, lai iepatiktos ar pirmo piegājienu - pozitīvisms, dejas, labs dziedājums, šovs ar tērpu maiņu un ķīmijas reakcijām nodrošināja desmitnieku un divus deviņniekus.   

Šova jaunākā dalībniece 7gadīgā Andrija Silva Kukuvasa dziedāja lēnu un mierīgu dziesmu, kas noritēja ksilofona un saksofona pavadījumā. Ksilofons nedaudz neiederējās, taču dziesma bija mīļa un vienkārši. Žūrija: 9;8;8.

Kad ieraudzīju Emīlu Manguli biju pārliecināts, ka viņš ir visvecākais, tomēr viņam ir tikai 11gadi. Viņš ir garš, spēlē basketbolu un ir nobļāvis balsi tā, ka dienās tā varētu aiziet pankrokā. Arī Ance Krauze pieļāva, ka puiša aizsmakums varētu būt no dzeršanas, taču beigās to tomēr nepateica. Jā, starpcitu, visu šova laiku es aktīvi vērtēju dalībnieku mātes un nolēmu, ka skaistākās mātes titulu saņem tieši Emīla māte, jo viņa tik ļoti priecājās par sava dēla sniegumu, ka jāpriecājas bija arī man. Žūrija arī nebija skopa un ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku.

Kārta pienāca šova pēdējai dalībniecei Valērijai Satibaldijevai, viņas panākumi ir rakstīti zvaigznēs, un uzvara gaidīta. Ļoti labs un patīkams dziedājums, kas spriežot pēc milzīgā balsu pārsvara (gandrīz piecreiz lielāks nekā citiem) patika lielākai daļai maksātspējīgo skatītāju. Žūrija ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku, un manis dēļ šovs varēja beigties.

Taču seko mokošs superfināls, kurā cīnās trīs labākie - Emīls, Valērija un Agate. To es nolēmu klausīties, taču vienā brīdī aizmigu. Pamodos, kad uzstājās Lauris Reiniks, kurš pēc „Banjo Lauras” fonogrammas  ļoti priecīgs paziņo, ka esam uzvarējuši hokejā. Šova vadītājam Mārim Grigalim, tas nešķita taktisks gājiens, jo hokejs tomēr ir kas pavisam cits, un tas var arī aizdzīt daļu no skatītājiem, tāpēc Māris nopietni teica, ka šeit nav nekāds hokejs. Jā, vēl interesanti, ka pirms katra priekšnesuma dalībnieki ar apsveikumiem un ziediem sveica māmiņas Mātes dienā, un, lai visi būtu kadrā, bērniem savu runu nācās teikt ar mugurām stāvot pret vecākiem. Tādējādi apsveikumi kļuva par tādiem kā dzejas lasījumiem, tik brīviem un nesamākslotiem.     

Pēc superfināla priekšnesumiem nekas nemainās, un uzvar Valērija. Viņa saņem braucienu uz Disnejlendu. Un vismaz ekrānā izskatās, ka visi ir laimīgi.

Priekā!