Lai arī Textu pamatmērķis ir izkonkurēt Letu, ziņas radot, nevis tās atgremojot, kā to labpatīk darīt vairumam ziņu portālu, mums drusku tomēr patīk arī veltīt savu artavu visādām masu psihozēm, masu neirozēm un masu veģetatīvajām distonijām. Vakar atkal vienu no tādām aizsāka akcija “KONY 2012” (attiecīgais viģiks), un tā kā pat pilngadīgais Džastins Bībers ir paudis savu atbalstu šim uztraukumu pilnajam skandāliņam, arī mēs par to nedrīkstam klusēt.

Tātad: ir tāds Ugandas ziemeļos dzimis kungs vārdā Josifs Konijs (turpmāk textā – nigeru Staļins), kurš, atsaucoties uz Vikipēdiju, ir gorillu grupas līderis un Kunga Pretestības armijas galva. 2005. gadā jau piedalījies Hāgā Starptautiskās krimināltiesas rīkotajā kara noziegumu konkursā “Tu esi pamanīts!”, taču no balvas veiksmīgi izvairījies. Tagad kaut kādu it kā entuziastu apvienība SIA “Neredzamie bērni” ir nolēmuši tomēr nigeru Staļinu 2012. gadā pie tās balvas nogādāt, tāpēc internetos izplata viģiku “Konijs – bērnu zaglis”. Lieta tāda, ka staļinu Nigers darot pāri maziem nēģerēniem, tos ekspluatējot savās armijās. Kamēr baltie vientiesīši spēlē kariņos ar plastmasas ieročiem, tikmēr nigeru Staļins bērniem dodot īstus šaujamos, aiztaupot viņu iztēles pūles. Jā, tas ir noziegums un skandāls, tāpēc ne tikai Bībers, bet arī Klūnijs, Džolija, Teilore Svifta un citi radošās inteliģences pārstāvji ziedo SIA “Neredzamjiem Bērniem” naudiņu, lai justos kā labāki cilvēki. Tā kā pēdējais laiks ir nācis ar daudz jaunām atziņām par radošās inteliģences veselo saprātu, jums būs man jāpiekrīt, ka tas tomēr vēl nav nekāds rādītājs, ja Andželīna par kaut ko “iestājas”. SIA “Neredzamie bērni” ir paziņojuši, ka vēlas darīt nigeru Staļinu populāru, nevis, lai to godinātu, bet gan lai pārējā pasaule arī būtu lietas kursā par notiekošo. Labi, ka ir šis paskaidrojums, es jau grasījos ebay`ā pasūtīt viņa plakātu, ko pielikt pie sienas, un godināt.

Protams, katram meinstrīmam seko kontrakultūra, tāpēc arī Latvijā kaut kāds random pajolis ar gūgles tulkotāja palīdzību ir pārtulkojis kādu tumblr ierakstu (links uz pajoli, links uz pirmavotu), nosaucot to par “īsu rīsērču”. Problēma tāda, ka “Neredzamo bērnu” cēlos mērķus drusku kontradiktē naudas lietas – it kā pērn organizācija no $8.9 miljoniem tikai $2.8 esot iztērējusi tiešiem mērķiem centrālajā Āfrikā, pārējo atstājot algām, transportam, ceļojumiem un filmu uzņemšanai. Viņi ir izlaiduši 11 filmas, visas par nigeru Staļinu (kaut kā ieciklējušies). Ja naudas lietas vēl tā, tad drusku jocīgi it kā šķiet, ka daļa viņu piķa aiziet arī Ugandas valdības armijai. Rekur, piemēram, fotka, kur “Neredzamo bērnu” līderi ar pišķikiem un Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju:



SIA “Neredzamie bērni” aizstāv gan Ugandas valdības, gan Sudānas Tautas atbrīvošas armiju, lai gan arī uz šitiem krīt aizdomu ēnas par laupīšanām, izvarošanām, vardarbībām. Pats Konijs jau kopš 2006. gada gan Ugandā nav aktīvs. Nu, viens ir skaidrs – nigeru Staļins ir nelietis, jā, amerikāņi jau gadiem viņu neveiksmīgi cenšas nomušīt (to apgrūtina gan fakts, ka nigeru Staliņs nav nekāda Vitnija, kas par miesassargu izvēlējusies lempīgo Kevinu Konstneru, bet gan paņēmis baru izveicīgu bērneļu, un kurš gan grib galēt mazus bērnus, pat ja viņi paši būtu gatavi nomušīt jebko ras dva). Kāpēc SIA “Neredzamie bērni” ir uz viņu uzēdušies, man līdz galam nav skaidrs, bet, ja kādam ir, piezvaniet Oditai Krenbergai un uztaisiet, lūdzu, beidzot normālu sižetu.

Nu, Konijs ar savu Kunga Pretestības armiju ir patrakojis ne tikai Ugandā, bet arī Kongo Demokrātiskajā republikā, Centrālāfrikas republikā, Sudānā. Tiesa, viss šis ir jau aizsācies 1986. gadā, kad viņš iesācis laupīt un likt par sevi karot nu jau kopskaitā apmēram 66 štukām bērnu. Lai arī armija joprojām ir it kā aktīva, drusku grūti saprast, kāpēc tieši tagad (nu labi, jau kopš 2004. gada) SIA “Neredzamie bērni” ir uzēdušies uz to nigeru Staļinu. Teiksim, amerikāņi varētu uzēsties Ugandai naftas dēļ, kaut arī paši to it kā jau ir paspējuši noliegt un paziņojuši, ka cik tur tie miljardi barelu, ko uzgāja 5-6 gadus atpakaļ, viņus pārāk nepiš. Tiesa, kāds vairs nigeru Staļinam ar to sakars?

Nē, tomēr nebūs nekāda visu izskaidrojoša secinājuma. Es nezinu, kas tur notiek, un būtu ļoti laimīgs cilvēks, ja citi beigtu pietēlot, ka zina. Vispār ar novēlošanos ļoti, ļoti vēlos apsveikt savu vārda māšeli Sandru Veinbergu (links uz vājprātu) sieviešdienā! :* Tā kā nevaru nogādāt puķes, vienkārši uzrakstīšu, ko uzgāju, gūglējot “laba psihene Zviedrijā”:

http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_hospitals_in_Sweden

Jau kādu laiku gribu kļūt par TV šova vadītāju, taču neizturu atlases. Esmu gandrīz pilngadīgs, tomēr ar to ir par maz, un arī šovs „Mazo dziesmas Latvijai” mani izbrāķēja. Tāpēc vakar sadzēries bezalkoholisko sidru pa māju skatījos šova finālu.   

„Mazo dziesmas Latvijā” vienpadsmito reizi piedalījās deviņi bērni vecumā no 7-13gadiem. Ja tā padomā, tā ir ļoti plaša vecuma kategorija, un šādā laika posmā var sadarīt visu ko. Piemēram, aktrise Drū Berimora trīspadsmit gados jau bija tādā talantā, ka ārstējās rehabā, kamēr Rainis savos septiņos vēl nebija sācis rakstīt. Bet okei, dziedāšana ir dziedāšana, un kopumā jau atlasītie bērni izskatījās talantā cienīgi pretinieki.       

Pēc kopdziesmas un Zatlera runas sākās katra dalībnieka priekšnesums. Kā pirmā startēja šova vecākā dalībniece 13gadīgā Kristīne Cielava. Spriežot pēc īsā iepazīšanās ievada, varēja saprast, ka tuvinieki viņu diezgan lolo, ļauj atpūsties, nepildīt mājas darbus un cenšas meiteni visādi izlaist. Kristīne izpildīja latviešu tautasdziesmu, kas bija normāli, bet nekas sarežģīts un atmiņā paliekošs. Žūrijas cilvēks Mārtiņš Brauns gan paslavēja, norādot, ka Kristīne ir atradusi sevi un piebilda, ka viņai vajadzētu paurbt kamermūzikā. Tad žūrija salika deviņniekus.

10gadīgais Kristaps Solovjovs dziedāja „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”. Pats Kristaps ar vāro miesas būvi, bālo seju un smalko korista balsi iedzīvināja sevī īstu Cibiņa tēlu, un tas neatstāja vienaldzīgu arī žūriju. Olga Rajecka norādīja, ka puisis viņai īpaši patīk, bet Ance Krauze paziņoja, ka Kristaps jau ir aizsists un ielūgts uz viņas meitas dzimšanas dienu. Tam par godu seko trīs žūrijas desmitnieki.

Šova turpinājumā Alīne Ņikitina pārsteidz visus ar balonu mētāšanu, platām acīm, kustībām un dinamisku popdziesmu, taču, lai arī žūrija slavēja to, cik Alīne ir atraktīva un mainīga, vērtējumā parādās pirmie divi astoņnieki un viens deviņnieks.

Tālāk uz skatuves kāpj Gabors Goldmanis, kurš daudz neliekuļojot paziņo, ka pēc šova pārkāps visus šī brīža aizliegumus balsij un beidzot saēdīsies saldējumu, skatīsies hokeju un nopeldēsies. Tomēr izvēlētā dziesma savā vienkāršībā ir diezgan neforšs baznīcas korālis, kas nekādi neizceļ puiša talantu, un arī žūrija domā līdzīgi, saliekot trīs astoņniekus. Gabors par šādu vērtējumu nav sevišķi priecīgs, saskumst un domīgi novēršas.

Tie, kas lasījuši grāmatas zinās, ka Cibiņa pretstats ir Buņģis jeb Ralfs Līģeris. Viņš dalījās gaišā pārdzīvojumā par Tēva cepuri. Pati cepure gan vairāk izskatījās pēc brāļa cepures, bet dziesma diezgan labi parādīja puiša balsi, un Ralfs no žūrijas saņem vienu desmitnieku un divus deviņniekus.

Mana vakara favorīte bija Agate Albekeite, kas ir iesaukta arī par mazo raganiņu. Viņa bija vienīgā, kas atļāvās dziedāt angļu valodā, un tas viņai sanāca ļoti labi. Priekšnesumā viņa bija iekļāvusi visus vajadzīgos elementus, lai iepatiktos ar pirmo piegājienu - pozitīvisms, dejas, labs dziedājums, šovs ar tērpu maiņu un ķīmijas reakcijām nodrošināja desmitnieku un divus deviņniekus.   

Šova jaunākā dalībniece 7gadīgā Andrija Silva Kukuvasa dziedāja lēnu un mierīgu dziesmu, kas noritēja ksilofona un saksofona pavadījumā. Ksilofons nedaudz neiederējās, taču dziesma bija mīļa un vienkārši. Žūrija: 9;8;8.

Kad ieraudzīju Emīlu Manguli biju pārliecināts, ka viņš ir visvecākais, tomēr viņam ir tikai 11gadi. Viņš ir garš, spēlē basketbolu un ir nobļāvis balsi tā, ka dienās tā varētu aiziet pankrokā. Arī Ance Krauze pieļāva, ka puiša aizsmakums varētu būt no dzeršanas, taču beigās to tomēr nepateica. Jā, starpcitu, visu šova laiku es aktīvi vērtēju dalībnieku mātes un nolēmu, ka skaistākās mātes titulu saņem tieši Emīla māte, jo viņa tik ļoti priecājās par sava dēla sniegumu, ka jāpriecājas bija arī man. Žūrija arī nebija skopa un ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku.

Kārta pienāca šova pēdējai dalībniecei Valērijai Satibaldijevai, viņas panākumi ir rakstīti zvaigznēs, un uzvara gaidīta. Ļoti labs un patīkams dziedājums, kas spriežot pēc milzīgā balsu pārsvara (gandrīz piecreiz lielāks nekā citiem) patika lielākai daļai maksātspējīgo skatītāju. Žūrija ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku, un manis dēļ šovs varēja beigties.

Taču seko mokošs superfināls, kurā cīnās trīs labākie - Emīls, Valērija un Agate. To es nolēmu klausīties, taču vienā brīdī aizmigu. Pamodos, kad uzstājās Lauris Reiniks, kurš pēc „Banjo Lauras” fonogrammas  ļoti priecīgs paziņo, ka esam uzvarējuši hokejā. Šova vadītājam Mārim Grigalim, tas nešķita taktisks gājiens, jo hokejs tomēr ir kas pavisam cits, un tas var arī aizdzīt daļu no skatītājiem, tāpēc Māris nopietni teica, ka šeit nav nekāds hokejs. Jā, vēl interesanti, ka pirms katra priekšnesuma dalībnieki ar apsveikumiem un ziediem sveica māmiņas Mātes dienā, un, lai visi būtu kadrā, bērniem savu runu nācās teikt ar mugurām stāvot pret vecākiem. Tādējādi apsveikumi kļuva par tādiem kā dzejas lasījumiem, tik brīviem un nesamākslotiem.     

Pēc superfināla priekšnesumiem nekas nemainās, un uzvar Valērija. Viņa saņem braucienu uz Disnejlendu. Un vismaz ekrānā izskatās, ka visi ir laimīgi.

Priekā!