Jau kādu laiku gribu kļūt par TV šova vadītāju, taču neizturu atlases. Esmu gandrīz pilngadīgs, tomēr ar to ir par maz, un arī šovs „Mazo dziesmas Latvijai” mani izbrāķēja. Tāpēc vakar sadzēries bezalkoholisko sidru pa māju skatījos šova finālu.   

Pēc kopdziesmas un Zatlera runas sākās katra dalībnieka priekšnesums. Kā pirmā startēja šova vecākā dalībniece 13gadīgā Kristīne Cielava. Spriežot pēc īsā iepazīšanās ievada, varēja saprast, ka tuvinieki viņu diezgan lolo, ļauj atpūsties, nepildīt mājas darbus un cenšas meiteni visādi izlaist. Kristīne izpildīja latviešu tautasdziesmu, kas bija normāli, bet nekas sarežģīts un atmiņā paliekošs. Žūrijas cilvēks Mārtiņš Brauns gan paslavēja, norādot, ka Kristīne ir atradusi sevi un piebilda, ka viņai vajadzētu paurbt kamermūzikā. Tad žūrija salika deviņniekus.

10gadīgais Kristaps Solovjovs dziedāja „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”. Pats Kristaps ar vāro miesas būvi, bālo seju un smalko korista balsi iedzīvināja sevī īstu Cibiņa tēlu, un tas neatstāja vienaldzīgu arī žūriju. Olga Rajecka norādīja, ka puisis viņai īpaši patīk, bet Ance Krauze paziņoja, ka Kristaps jau ir aizsists un ielūgts uz viņas meitas dzimšanas dienu. Tam par godu seko trīs žūrijas desmitnieki.

Šova turpinājumā Alīne Ņikitina pārsteidz visus ar balonu mētāšanu, platām acīm, kustībām un dinamisku popdziesmu, taču, lai arī žūrija slavēja to, cik Alīne ir atraktīva un mainīga, vērtējumā parādās pirmie divi astoņnieki un viens deviņnieks.

Tālāk uz skatuves kāpj Gabors Goldmanis, kurš daudz neliekuļojot paziņo, ka pēc šova pārkāps visus šī brīža aizliegumus balsij un beidzot saēdīsies saldējumu, skatīsies hokeju un nopeldēsies. Tomēr izvēlētā dziesma savā vienkāršībā ir diezgan neforšs baznīcas korālis, kas nekādi neizceļ puiša talantu, un arī žūrija domā līdzīgi, saliekot trīs astoņniekus. Gabors par šādu vērtējumu nav sevišķi priecīgs, saskumst un domīgi novēršas.

Tie, kas lasījuši grāmatas zinās, ka Cibiņa pretstats ir Buņģis jeb Ralfs Līģeris. Viņš dalījās gaišā pārdzīvojumā par Tēva cepuri. Pati cepure gan vairāk izskatījās pēc brāļa cepures, bet dziesma diezgan labi parādīja puiša balsi, un Ralfs no žūrijas saņem vienu desmitnieku un divus deviņniekus.

Mana vakara favorīte bija Agate Albekeite, kas ir iesaukta arī par mazo raganiņu. Viņa bija vienīgā, kas atļāvās dziedāt angļu valodā, un tas viņai sanāca ļoti labi. Priekšnesumā viņa bija iekļāvusi visus vajadzīgos elementus, lai iepatiktos ar pirmo piegājienu - pozitīvisms, dejas, labs dziedājums, šovs ar tērpu maiņu un ķīmijas reakcijām nodrošināja desmitnieku un divus deviņniekus.   

Šova jaunākā dalībniece 7gadīgā Andrija Silva Kukuvasa dziedāja lēnu un mierīgu dziesmu, kas noritēja ksilofona un saksofona pavadījumā. Ksilofons nedaudz neiederējās, taču dziesma bija mīļa un vienkārši. Žūrija: 9;8;8.

Kad ieraudzīju Emīlu Manguli biju pārliecināts, ka viņš ir visvecākais, tomēr viņam ir tikai 11gadi. Viņš ir garš, spēlē basketbolu un ir nobļāvis balsi tā, ka dienās tā varētu aiziet pankrokā. Arī Ance Krauze pieļāva, ka puiša aizsmakums varētu būt no dzeršanas, taču beigās to tomēr nepateica. Jā, starpcitu, visu šova laiku es aktīvi vērtēju dalībnieku mātes un nolēmu, ka skaistākās mātes titulu saņem tieši Emīla māte, jo viņa tik ļoti priecājās par sava dēla sniegumu, ka jāpriecājas bija arī man. Žūrija arī nebija skopa un ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku.

Kārta pienāca šova pēdējai dalībniecei Valērijai Satibaldijevai, viņas panākumi ir rakstīti zvaigznēs, un uzvara gaidīta. Ļoti labs un patīkams dziedājums, kas spriežot pēc milzīgā balsu pārsvara (gandrīz piecreiz lielāks nekā citiem) patika lielākai daļai maksātspējīgo skatītāju. Žūrija ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku, un manis dēļ šovs varēja beigties.

Taču seko mokošs superfināls, kurā cīnās trīs labākie - Emīls, Valērija un Agate. To es nolēmu klausīties, taču vienā brīdī aizmigu. Pamodos, kad uzstājās Lauris Reiniks, kurš pēc „Banjo Lauras” fonogrammas  ļoti priecīgs paziņo, ka esam uzvarējuši hokejā. Šova vadītājam Mārim Grigalim, tas nešķita taktisks gājiens, jo hokejs tomēr ir kas pavisam cits, un tas var arī aizdzīt daļu no skatītājiem, tāpēc Māris nopietni teica, ka šeit nav nekāds hokejs. Jā, vēl interesanti, ka pirms katra priekšnesuma dalībnieki ar apsveikumiem un ziediem sveica māmiņas Mātes dienā, un, lai visi būtu kadrā, bērniem savu runu nācās teikt ar mugurām stāvot pret vecākiem. Tādējādi apsveikumi kļuva par tādiem kā dzejas lasījumiem, tik brīviem un nesamākslotiem.     

Pēc superfināla priekšnesumiem nekas nemainās, un uzvar Valērija. Viņa saņem braucienu uz Disnejlendu. Un vismaz ekrānā izskatās, ka visi ir laimīgi.

Priekā!