Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.
„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.
Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.
Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?
Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.
Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.
Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.
Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.
Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.
P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?
„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.
Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.
Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?
Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.
Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.
Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.
Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.
Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.
P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?
4 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}