spilgti, radoši, oriģināli

Recent Entries

You are viewing the most recent 25 entries.

20th May 2019

8:27pm: Papagaiļi
Vakar J. jautāja, vai man tā papagaiļu sieviete nelikās drusku jukusi, un es atbildēju apstiprinoši, lai gan būtu grūti pastāstīt, kas tieši viņā šķita tik savāds. Ja neskaita, protams, mazā zēna un vīrieša sejas fotogrāfijās pie sienas (sievietei, kura divos teikumos par sevi Airbnb lapā uzsvērusi, ka viņai nav bērnu) un pēkšņās balsis apakšstāvā, lai gan nebija dzirdams, ka kāds būtu ienācis mājā. Protams, tam var būt simtiem pavisam ikdienišķu izskaidrojumu, bet J. bija teorija, ka viņa zēna un vīrieša balsī iemācījusi runāt savus papagaiļus. Iepriekš aizmirsu piebilst, ka māja atradās tieši blakus vai gandrīz iekšā kapsētā, un mēs šo sievieti nejauši satikām arī nākamās dienas pēcpusdienā iepirkšanās centrā pie kafejnīcas, uz kuras sienām bija uzzīmēti papagaiļi pirātu tērpos.

Vēl pie mums jau otro vakaru ciemos atnācis Rudulis - viens no mājas saimnieka kaķiem. Kopā šeit dzīvo četri, bet viens esot tik mežonīgs, ka pat saimnieks viņu esot knapi redzējis. Rudulis visu laiku izskatās apkūrījies un spēj murrāt astoņas stundas no vietas. Tas arī svarīgākais, kas par viņu jāzina.

Šodiena ir īpaša arī ar to, ka pa dienu sildīju ūdeni katlos, lai mazgātos. Es esmu Džungļu Džeina, mans mīļais Alain Delon (starp citu, apsveicu ar Zelta palmas zaru!)

Pa dienu iedomājos, ka būtu jauki, ja saimnieks ienāktu un mums uzdāvinātu pudeli vīna. Pēc pāris stundām viņš tieši tā arī izdarīja. Jākorķē vaļā.

18th May 2019

8:05pm: Rumpi Pumpi vīrs
Šķiet, ka Rumpi Pumpi vīrs ir kļuvis par mūsu trešo ceļojuma dalībnieku. Ja man pirms nedēļas būtu jāmin, kā sauks Līvu jauno dziesmu, Rumpi Pumpi vīrs būtu mans pēdējais minējums pie jebkādiem atbilžu variantiem.

Vakar mēs bijām pirmā Airbnb viesu pieredze kādai sievietei, kas dzīvo pilsētā ar nosaukumu Montauban. Sludinājumā bija teikts, ka viņa ir sieviete, 42 gadi, bez bērniem. Es domāju, kāpēc to ir tik būtiski uzsvērt, bet vēl vairāk mani mulsināja vairākas maza zēna fotogrāfijas viņas mājā. Kad jau gājām gulēt, apakšstāvā bija dzirdamas vīrieša un maza zēna balsis. No rīta mājās neviena nebija. Izņemot, protams, suni, kaķi un divus papagaiļus, no kuriem viens vakar uzlidoja J. uz pleca un beigās tur arī aizmiga. Kad J. beigās viņu tomēr tāpat uz pelca nonesa lejā, saimniece nebija pārsteigta: "Jā, viņam (vai arī viņai) patīk vīrieši." Mūsu istabas naktsskapītī bija vairākas grāmatas par dzīvi ar papagaili, kā arī tumba, kurai ar franču akcentu bija jāsaka "Ok, google", un tad tā sāka atskaņot sliktu itāļu mūziku. Ja gribējās to pārtraukt (un to gribējās gan), bija jāsaka: "Ok, google. Stop."

Šodien mēs devāmies uz laukiem, kur tuvumā nav ne veikala, ne autobusa, tāpēc bija jānopērk viss nepieciešamais trim dienām. Tas it kā, protams, nav nekas traks, es saprotu, bet tomēr ļoti pierod pie sajūtas, ka vienmēr rokasstiepiena attālumā ir "Rimi", "Latiņš" vai sliktākajā gadījumā - "Lulu picas" kurjers. Man jau kopš bērnības ir paticis iztēloties, kā būtu, ja es būtu iesprostota kādā vietā uz ilgāku laiku. Es zinu, bērnībā tas nav nekas neparasts, bet es turpinu tādas situācijas iztēloties joprojām. Piemēram, skatos uz pieturu un domāju, cik ātri es atklātu kaut ko interesantu biļešu pirkšanas aparātā, ja būtu tur piespiedu kārtā iesprostota ilgāku laiku. No šī aspekta raugoties, man sagatavošanās īsajai dzīvei laukos sagādāja lielu prieku.

Pēc trim dienām brauksim uz Barselonu. Ja jums ir ieteikumi, ko tur apskatīt un pieredzēt man, J. un, protams, arī Rumpi Pumpi vīram, lūdzu, dalieties!

11th May 2019

11:48am: Māja
Matīsa un Avotu ielas ēkas pirmajā stāvā ir dzīvoklis, kurā dzīvo, šķiet, kādi divdesmit cilvēki, no kuriem puse ir mazi bērni. Uz dzīvokļa palodzēm regulāri mainās kultūrslānis, ko diezgan brīvi var redzēt no ielas. Es, protams, gandrīz vienmēr palodzes aplūkoju - pamperi, penāļi, kafijas bundžas, kaut kad visam pa vidu parādījās arī kaķis. Citreiz gadās ieskatīties arī paša dzīvokļa notikumos, nekā pārsteidzoša tur nav, liela saspiestība, kurās bamšļi līdz ar zīdaiņiem pamīšus šūpojas iemītnieku rokās. Šodien, ejot garām, pamanīju logā bērna zīmējumu. Tur bija attēlots cilvēks ar nazi rokās, un viņam blakus gulēja asiņojošs līķis. Es zinu, ka bērni zīmē arī visādas šausmu ainas, ne tikai māmiņdienas apsveikumus, bet tik un tā likās diezgan baisi.

25th February 2019

9:31pm: Ūdens
Šodien biju ēst Avotielas jaunajā kafejnīcā Fish&Chips. Pajautāju, vai var dabūt krāna ūdeni. Pagaidām nevarot, neesot pārbaudīta kvalitāte. Teicu, ka Rīgā visur ūdenim kvalitāte ir laba, to var dzert. Piedāvāja man nopirkt, atbildēju, ka negribu, vēlējos tikai noskaidrot krāna ūdens situāciju šajā iestādē. Beigās viesmīlis man iedeva bezmaksas ūdeni no ledusskapja stikla pudelē. Jutos daudzmaz apmierināta.

24th February 2019

2:05pm: Viļņa
Viss, tagad arī es mīlu Viļņu. Tur viss bija skaists, tīrs un svaigs. Ceru atkal aizbraukt agrā vasarā, kad no ziemas miega būs modušās terases.

20th February 2019

12:08pm: Jautājumu nav
Varētu sākt kolekcionēt jautājumus, ko ikdienas laikā saņemu. Pēdējo dienu labākie - vai nezinu no galvas, cik zīmju ir Noras Ikstenas "Mātes pienam", un vai nezinu, kur Rīgā pēc grāmatas atvēršanas vakardien dzer Contra.

13th February 2019

11:22pm: Pildspalvas
JJ mīl un lolo savas pildspalvas*, bet man tās svarīguma hierarhijā ir vēl zem šķiltavām. Citiem vārdiem sakot, es tās paņemot un uzreiz iemetot podā. Šodien izdīcu viņam vienu pildspalvu līdzi uz tikšanos. “Labi, ņem. Bet es šai pildspalvai saku uzredzēšanos, nevis ardievu!” man tika pieteikts.

*Kad pildspalva izrakstās, viņa mīlestība nemazinās.

29th January 2019

7:04pm: Failu formāti
Mans pamatdarbs nemanot ir pāraudzis regulārā dažādu failu formātu saskaņošanā. Šī pie tam solās būt nedēļa ar diviem lielajiem "F", jo ir sakrājusies gūzma failu formātu, kam nodošanas termiņš ir piektdiena, 1. februāris.

27th January 2019

12:47pm: Uzzināju, ka veca drauga dzīvesbiedre esot apmeklējusi Pētera Kļavas un pēc tam Normunda Astras lekcijas, iepazinusies ar Tibetiešu dzīvo un mirušo grāmatu un tagad atrodas... Tvaika ielā. Es domāju, vai par šādiem gadījumiem nav jāziņo kaut kādām drošības iestādēm, vai arī lekciju / nodarbību u.t.t. atstātās sekas uz cilvēka garīgo veselību ir katra individuāla atbildība.

24th January 2019

4:05pm: Apātija
Jau kādu mēnesi mocos ar miegainību, neskaitot retus, epizodiskus dzīvesprieka uzplaiksnījumus. Varbūt tas saistīts ar izslimoto nieru iekaisumu un maziņo mazasinību - vismaz asinsanalīzēs eritrocīti bija zem normas, hemoglobīns un citi rādītāji knapi, knapi normā. Pa dienu paveicu krietni mazāk nekā parasti, bet man šobrīd nav arī nekādu lielu darbu un termiņu, tāpēc tas mani pārāk netraucē. Mēģinu ļauties šai apcerei, pilinu uz mēles D vitamīnu un ceru, ka vēlme dzīvot (šī vārda klasiskajā izpratnē) atgriezīsies.

UPD. Ā, vēl man zem viena plakstiņa jau vairāk nekā nedēļu ir mazs, sarkans bumbulis. Nepaliek ne lielāks, ne mazāks. Kurp man, nez, ir jādodas? Pie acu ārsta vai dermatologa?

21st December 2018

8:38pm: Izvēle
Prasīju M., vai viņa labāk ietu uz randiņu ar Kiviču vai Parādnieku. “Ar Kiviču. Labāk būt piektajai sievai pēc kārtas nekā trešajai vienlaicīgi,” viņa atbildēja.

5th December 2018

9:53pm: Alēns
Domāju, varbūt aiziet pēc viena alēna, bet reizē bija arī liels slinkums. Nolēmu iztēloties, ka esmu to jau izdzērusi. Tagad dziedu Boston "More than a feeling" (zinu no galvas tikai šos trīs vārdus).

19th November 2018

3:05pm: Jaroslavs
Jaroslavs ir ukraiņu rakstnieks, kurš jau simts gadus dzīvo Viļņā. Viņam vienmēr līdzi ir vairākas somas, no kurām viena patiesībā ir lielveikala maiss. Konjakā līdzi iedoto ēdienu Jaroslavs, kā mēs vēlāk izsecinājām, bija aizgājis apēst vilciena tualetē. Viņam līdzi ir digitālais fotoaparāts, ar kuru viņš mēdz filmēt savā priekšā esošus objektus. Piemēram, šķīvi un dakšu restorānā. Vakariņās apsēdāmies tieši aiz viņa muguras, redzēju to pati savām acīm.

Man liekas ļoti aizkustinoši, ka šeit literatūras festivālā kā brīvprātīgie strādā cilvēki pēc 40. Viņi vienkārši grib dažādot savu dzīvi un reizē kādam palīdzēt. Tiesa, Latvijā ir daudz vairāk cilvēku pēc 40, kuru pamatdarbs, raugoties no atalgojuma pozīcijām, reizē ir arī viņu brīvprātīgais darbs.

Pusdienojām Šērburgas skolā. Neko, diezgan ok. Mūs apkārt vadā superīga franču ome, kura arī ir brīvprātīgā. Šodien paspējām labi nomaldīties, jo streiku dēļ cilvēki bija vienā ceļa posmā izveidojuši barikādes ar ugunskuru. Cik sapratu, dzelteno vestu streikā piedalās tie, kuri uzskata, ka agrāk viņi dzīvoja labāk. Interesanti, ka vairākums no viņiem šodien uz ceļa izskatījās knapi sasnieguši pilngadību.

17th November 2018

3:07pm: Konjaka
Frankfurtē mums bija jāpārsēžas lidmašīnā uz Bordo. Starp abiem lidojumiem bija 45 minūtes, un tieši tik nokavējās mūsu pirmā lidmašīna. Bijām spiesti palikt Frankfurtē, bet vismaz mums piešķīra viesnīcas istabu ar vannu un milzīgu gultu, kā arī kuponus ēdienreizēm. Diemžēl abi nokavējām savas uzstāšanās Konjakā, bet tā kā man patīk bezmaksas kuponi un spocīgas viesnīcas, nespēju sajusties pa īstam nelaimīga. Pieņēmu, ka kāds augstāks spēks ir izklausījis manas lūgšanas mistiskā veidā atpelnīt tos vairākus simtus eiro, ko mums nejauši izdevās bezsakarā iztērēt par manu biļeti. Sarēķinot viesnīcas numuriņa un ēdienu izmaksas (plus vēl es vēl iznīcināju vienu alu un Haribo konfekšu paciņu no minimāra), biļete ir atpelnīta. Paldies, likteni!

Konjakā - mazā Francijas pilsētā, kurā notiek literatūras festivāls - mūs sagaidīja jauki piedzīvojumi. Sākumā redzējām, kā policija arestē 1,20m garu vīru, kurš brauca ar motorolleri alkohola reibumā. Pirms tam bijām manījuši viņu bārā, malkojot alu. Vēlāk mums, kafejnīcā dzerot vīnu, piesēdās blakus kāda visnotaļ smalka kundze, kas lūdza aizdot 3 eiro. Es zinu, ka no šī ieraksta jau tāpat var būt radies iespaids, ka esmu liela sīkstule (lai gan tā galīgi nav), tomēr es viņai naudu neiedevu. Pēc tam sieviete palūdza cigareti, kuru viņa veikli ielika mutē otrādi un aizsmēķēja filtru. Viņa lūdza (drīzāk gan jāsaka - pieprasīja) vēl vienu cigareti, bet to es vairs nedevu (jo, atgādināšu, esmu principiāla, nevis sīkstule). Tad šī sieviete pagrāba no pelnu trauka benčiku un eleganti izsmēķēja to. Ejot mājās, mēs uzdūrāmies kautiņam pie diskokluba "Le Vip". Tajā piedalījās aptuveni 50 cilvēku, kuri kopā radīja tādu troksni, it kā pilsētiņā pēkšņi būtu sācies futbola čempionāts, un mēs atrastos stadiona fanu tribīnēs. Policija šoreiz kavējās ierasties, laikam bija aizņemta ar mazo vīru un viņa promilēm. Konjaku aiz apjukuma tā arī nenogaršojām, bet jauno božolē un Lionas desu gan.

31st October 2018

5:26pm: Atvērtais ielūgums
Mums piedāvāja taisīt izstādi X valsts muzejā. Es pajautāju, kāds ir viņu komunikācijas plāns, t.i., kā viņi taisās dabūt cilvēkus uz atklāšanu, kuru viņi paši obligāti gribēja. Vairākkārt šis jautājums tika ignorēts, līdz šodien beidzot saņēmu atbildi. Būšot atvērtais ielūgums. Jebkurš var nākt.

22nd August 2018

2:27pm: Pieaugšana
Pieaugšanas motīvs latviešu literatūrā un kino ir sācis izkonkurēt izsūtīšanu.

17th July 2018

9:29am: Lūpenes
Man vajag uzdāvināt draudzenei krutu lūpeni. Kur cilvēki tādas pērk? Internets vairs nav opcija, nepaspēs atnākt.

10th July 2018

4:55pm: Ak, klienti
Koncepts: "mērīties ar krāniņiem", taču bez jokiem zem jostasvietas.

22nd June 2018

10:03am: Pārgājiens
Mums iedeva vecu orientēšanās karti un teica - ejiet no Kandavas līdz Sabilei. Kilometru starp šīm pilsētām it kā nav daudz, bet gar šoseju negribas iet, un gar upi dažkārt fiziski nav iespējams iet. Tāpēc kādu brīdi gājām pa lauku ceļu. Piecreiz nomaldījāmies, apskatījām Musteni, pelēkas govis un jocīgu tiltu. Tiklāt viss idilliski. Pēkšņi zīme uz ceļa vēstīja, ka priekšā ir privātīpašums, kur dzīvo suns. Nešķēršot šo ceļa posmu nozīmētu iet krietnu gabalu atpakaļ un tad ložņāt caur kārtīgiem brikšņiem, tāpēc izlēmām būt drosmīgi un tomēr turpināt virzību uz priekšu. Kad jau bijām gandrīz tikuši garām mājai un bezmaz uzsākām atvieglotu nopūtu, no muguras sadzirdēju niknus rējienus. Pagriezos un noteicu: "Ak, Dievs". Tas, protams, ir amizanti, kā mēs, nakrištuoni, krīzes situācijās tomēr itin bieži kā pirmo piesaucam Dievu (ja vien nepiesaucam mammīti mīļo). Tas bija visslikākais iespējamais scenārijs. Tur bija milzīgs un nepiesiets kaukāzu aitu suns. J., kuram no suņiem ir daudzkārt vairāk bail (un varbūt tieši tāpēc), noreaģēja adekvātāk un, kāpjoties atpakaļ ar somu uz vēdera, mīļā balsī teica: "Sunīti, viss ir labi, esi mierīgs" vai ko tādu. Pēc kāda brīža no mājas iznāca mazs kvekšķis un abu suņu saimniece, kas neveiksmīgi mēģināja sasaukt savu kaukāzieti. Neizskatījās, ka viņš šo sievieti uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ļoti uzvilcies arī nebija, drīzāk viegli neapmierinats par šo negaidīto traucējumu, un beigās mūs tomēr palaida tālāk neskartus. Sapratu, ka sen nebiju tik šausmīgi nobijusies. Biju jau vispār aizmirsusi, kas ir īstas bailes. Nevis tur no kaut kādas uzstāšanās vai tikšanās, vai kāda cilvēka dusmām, bet gan īstas bailes par savu nabaga dzīvībiņu.

Starp citu, vai kāds no jums netaisās svinēt Jāņus kādā jaukā vietā, kur tieši pietrūkst pāris līgotāju?

13th May 2018

5:05pm: Kaķis
Sākām savu kaķi vakaros laist lejā - pastaigāt pa biroju, kamēr tur neviena nav. Jā, mums uz un no dzīvokļa ir jāiet cauri birojam. Kādu laiku šis birojs bija kaķa disnejlenda, bet nu arī tur ir kļuvis par mazu. Viņš ir nolēmis, ka vēlas iet tusēt uz ielas, un izrāda to dažādos veidos. Pārsvarā neciešami kliedzot un mēģinot atskrāpēt vaļā durvis vai logus. Mums ir aizdomas, ka ar laiku mēs varētu sajukt prātā, tāpēc apsveram dot viņam to, ko viņš vēlas - laist ārā. Man, protams, liekas, ka jau pirmajā dienā viņš paskries zem mašīnas, un vieglāku visu nepadara arī fakts, ka sētnieces kaķis nesen saindējās ar kaut ko pagalmā atrastu un jau vismaz mēnesi vairs nav redzēts. Ko jūs iesakāt? Kaķim ir divi gadi, un viņš nekad uz ielas nav dzīvojis.

24th April 2018

2:45pm: Lapeņu kolonija
Aizvakar biju dzejas lasījumā Lapeņu kolonijā Skanstes ielas rajonā. Kad jautājām, kā tika nolemts šeit rīkot pasākumu, saņēmām atbildi: "Tur pamestā mājā dzīvoja viens bezpajumtnieks, kurš kādā dienā pamodās no tā, ka viņa mājai rauj nost jumtu." Un viss, ar to stāsts beidzās. Sabrukusi māja, gruvešu kaudzes, ugunskurs no turpat atrastajiem dēļu gabaliem, desas un Absolut šņabis no kakliņa* (jo glāžu tur nebija). Visa centrā sēž klasiķis Uldis Bērziņš, un notiekošo filmē Ilona Brūvere. Vakar klasiķi atkal satikām Akka Laa autoru pusdienās / balvas pasniegšanā. "Redz, vakar tikāmies Lapeņu kolonijā, šodien jau restorānā Bibliotēka nr. 1," es teicu. "Vienmēr jau nevar tā kā vakar," skumji atbildēja Uldis Bērziņš.

Kad sāka pasniegt balvas, viens no galdiņiem izlikās to nemanām - sarunājās un ēda, skaļi džinkstinot dakšas un nažus. Ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka galvenais trokšņa avots pie šī galdiņa ir neviens cits kā maestro Raimonds Pauls.

*Es personīgi šņabi nedzēru.

18th April 2018

7:09pm: Idille
Man ne pārāk patīk iet veikalos, kuros ir ļoti aktīvi un pārspīlēti laipni un/vai tādā nepatīkamā veidā familiāri pārdevēji. Viens no tiem ir, piemēram, Barona centra "Idille". Bet šodien parastā aktīvā džeka vietā bija kaut kāds garmatains hipijs, kurš pienāca man klāt un teica: "Jūs kaut ko meklējat? Vispār preces mums ir izkārtotas augšējos plauktos, apakšējos plauktos ir noliktava." Nu, labi, ok, atvainojos, nebiju sapratusi, kur beidzas augšējie plaukti un kur sākas noliktava. Kad maksāju par pirkumu, viņš izrādīja acīmredzamu neapmierinātību par to, ka manai kartei nestrādā bezkontakta norēķini, un pēc tam piebilda (mana karte ir drusku! ielocījusies): "Jums jau tā karte arī ir salocījusies gandrīz 45 grādu leņķī." Labi, tagad gribu atpakaļ to aktīvo džeku, kurš saka "divi eiriķi".

5th April 2018

1:12pm: Vaļi
Arī vaļiem ir bail - liela vilšanās.

4th April 2018

1:50am: Žurnālisti
Es uzskatu, ka izcila žurnālista mērķis nav paspīdēt ar elegantiem, asprātīgiem un āķīgiem jautājumiem. Viņa mērķis ir dabūt no intervējamā labas atbildes. Dažkārt tas izdodas ar pavisam vienkāršiem, nepretencioziem jautājumiem. Nav ko dročīt pašam par savu kūlumu. Latvijas žurnālistikā šo prasmi neizdodas bieži novērot.

27th March 2018

12:07am: JJ saruna ar sevi pie plaukta: “Duna ir visresnākā grāmata vēsturiskajā sērijā. To var noliegt, bet es nevienam to neieteiktu. Jo to var redzēt.”
Powered by Sviesta Ciba