Augusts
Ierosinātās dzemdības bija visnotaļ sirreālas - viss notika (šādam dzemdību veidam un pirmajām dzemdībām) ļoti strauji. Pirmsdzemdību istabā mierīgi skatījāmies Olimpiskās spēles līdz pēkšņi jau bija jādodas uz dzemdību zāli un vēl pēc mirkļa jau sākās izstumšanas fāze. Tā bija dzemdību vissirreālākā daļa, jo starp kontrakcijām ar vecmāti sarunājāmies par Latvijas Kultūras akadēmiju (jā, lol, bet nu tas tādēļ, ka nosaukums tagad redzams laukā pa logu) un grāmatām, ko viņai uzdāvinājusi meita. Lai gan abās tikšanās reizēs man vecmāte (paldies milzīgs Ebecei par ieteikumu) likās jauka un sakarīga, es nebiju gaidījusi, cik labi ar viņu jutīšos pašā procesā. Viņa ne tikai atrada pareizos vārdus un pieeju, bet arī vienkārši izstaroja tik milzīgu gaišumu ap sevi, ka, par viņu iedomājoties, mani joprojām pārņem siltums.

Vispār nespēju noticēt, ka viss pagāja tik viegli. Man likās - ja ir viegla grūtniecība, tad noteikti dzemdības tādas nebūs. Ja dzemdības bija vieglas, tad noteikti pēcdzemdību periodā kaut kas noies greizi, un tā tālāk. Ļoti izbaudu šo laiku, bet reizē tramīgi skatos apkārt - kad tad arī man beidzot būs jāpaklūp? Reizēm jau neizbēgami pārņem izmisums un aizkaitinājums, bet bērniņš ir vesels un visnotaļ mierīgs, ir augusts, vakaros mēs ejam staigāt pa parkiem un atgriežamies pagalmiņā, kurā nākamgad pavadīsim kopā vēl daudz skaistu vasaras vakaru ar draugiem un mūsu superīgajiem kaimiņiem (un arī draugiem vai tagad jau bezmaz ģimenes locekļiem). Var jau būt, ka var arī nepaklupt. Katrā ziņā, pieņemu visu ar lielu pateicību.