Apdeits
Nesen ar miligramiem pasērfojām pa savas cibas pirmsākumiem (manā gadījumā tas bija vēl ar citu jūzerneimu). Interesanti vērot, kā nostabilizējas personība un kas konkrētos posmos ir bijis svarīgi - kad runāt aforismos (gandrīz visu laiku), kad būt abstrakti ironiskai un kad atkal brīvai meža pancenei. Uz šīs nostalģiski saldsērīgās nots nolēmu kaut ko beidzot ierakstīt, lai arī, galu galā, džims un citi mani neizmet no frendiem.
Pagājušais gads bija visnotaļ apātisks - nekas tāds īsti nenotika. Lielākoties darīju tikai pašu nepieciešamāko, nebija daudz jaunu piedāvājumu vai pašai savu ideju, nekādu lielu ambīciju vai pavērsienu privātajā dzīvē. Vienkārši slīdēju dzīvei cauri bez īpaša prieka, bet ne arī ar lielām ciešanām. Iespējams, ka tagad to var uztvert kā tādu gatavošanos un nobriešanu šim gadam.
Pagājušā gada izskaņā - 3. decembrī - izgāju savu pirmo dzīves tehnisko apskati (man ir vecs volkswagen passat, ja nu kas) un pēc tam ieraudzīju pozitīvas ziņas grūtniecības testā. Drīz vien arī sāku just konstanti sliktu dūšu, laukā visu laiku bija tumšs, man lielākoties pilnīgi neko negribējās un mocīja finansiāli un citi praktiska rakstura uztraukumi. Otrais trimestris nāca ar augšāmcelšanos, strauji uzlabojoties fiziskajai un arī emocionālajai pašsajūtai. Pazuda fatalitātes filtrs pār visu un atnāca kaut kāda paļāvība, ka viss nokārtosies. Šobrīd ir lērums dažādu praktisku lietu, ar ko jātiek galā, jo plānojam arī pārvākšanos un vēl šomēnes vienu lielāku (simboliskā nozīmē, heh) ceļojumu, un tad vēl visa bērnam nepieciešamā inventāra vākšana, e-pasti ar grāmatvedi un tā tālāk. Aizvadu arī savu ilgāko periodu pilnīgi skaidrā kopš droši vien pusaudžu gadu vecuma. Saprotu, ka šis ir noticis savā ziņā piespiedu kārtā, līdz ar to secinājumi nav objektīvi, tomēr, izrādās, dzīve nemaz pārāk nemainās. Vienīgi ir brīži, kad tiešām gribētos kaut uz mirkli drusku distancēties no realitātes un nav kā - atliek skrollēt vai skatīties "slavenības bez filtra", bet no tā labāk nepaliek. Un, jā, pavasara saulīte dikti aicinoši sauc pie terašu bērziem tecināt pirmo baltvīnu.
Ir tikai divas lietas, kas mani nomāc. Viena ir tā, ka es netieku uz priekšu ar vienu lielāka formāta darbu, kas man būtu drīzumā jānodod. Ne man tas darbs ir nepatīkams, ne kāda cita vaina viņam, vienkārši kaut kāds bloks. Jūtos kā studente, kas nevar saņemties bakalauram, un ar katru dienu arvien vairāk tuvojos brīdim, kad man nekas cits neatliks kā ieslēgt kaut kādu turbo režīmu un rakstīt pa naktīm.
Otra lieta ir tā, ka man ir uzbrukuši laika uztveres traucējumi, kas mani epizodiski vajā no bērnības. Pat gūglējot par šo lietu internetā, nevaru atrast sev domubiedrus. Cilvēki dalās divās grupās. Ir tādi, kas nevar izturēt, ka ir jāiekļaujas kaut kādās laika struktūrās, jābūt kaut kur laikā, jāpaspēj lietas, nevar pārdzīvot, ka brīvā laika ir tik maz vai samierināties ar savu novecošanu. Un tad ir dažādi filozofiski raksti un diskusijas, kas izrāda apbrīnu laikam kā matērijai. Es šo savu traucējumu sakarā uz laiku raugos kā otrie, kā uz matēriju, taču ne ar apbrīnu, bet gan ar to aizkaitinājumu, kas raksturīga pirmajai grupai. Nevaru izturēt pagātnes, tagadnes un nākotnes konceptu, tas liekas tik dīvaini, absurdi, bezjēdzīgi - caurām dienām sērfot starp šiem trim stāvokļiem, kaut kur starp tagadni, atmiņām un plānošanu. Bet es reizē nevaru piedāvāt labāku alternatīvu, pat ja man kāds teiktu - ok, dzīvosim, kā tu gribi.
Sāku un beidzu ar sērforšanu. Tās, starp citu, ir vienas no manām ilgām - būt sērferei spilgti rozā šortos, veselīgu ādu un ar drusku jau bezgaumīgi krāsainu dēli.