spilgti, radoši, oriģināli

2:49pm: Aizkustinājums
Mani mēdz piemeklēt aizkustinājums pret cilvēkiem pavisam negaidītos brīžos. Piemēram, redzu, kā nogurusi sieviete savā milzīgajā makā ieliek veikala "Drogas" klientu karti. Vai kā vīrietis autobusā savelk ciešāk pār ausīm nonēsātu adītu mici. Reiz es visu piedevu savam draugam, redzot, cik viņš rūpīgi ar knaģīšiem aizspraudis pustukšu kafijas paku. Vēl bija reize, kad visu piedevu, tikai ieraugot viņa vasarraibumaino muguru. Kā tāda Sandra, kurai veikalā palika žēl vecus cilvēkus, jo viņi lika groziņā cidonijas. Sandra prātoja - ja nu viņi tās ir sajaukuši ar citroniem un mājās saskums par to? Varbūt tās pat nebija cidonijas, bet vēl kaut kas cits dzeltens.

11:21am: Erasmus
Feisbuks izmeta septiņus gadus vecu bildi no Erasmus laikiem Itālijā, Mačeratā. Atcerējos, kā sēdējām L. virtuvē un dzērām pusotru eiro dārgu itāļu* vīnu. Vai arī kā ļoti garlaicīgās dienās izklaidējāmies, dodoties uz Ratu muzeju. Foršākais muzejā bija atrakcija, kura norisinājās tā: iekāp ratos, ieliec caurumiņā kartīti ar kādu no Itālijas pilsētām, un rati sāk "braukt", "logā" garām slīdot senām, melnbaltām pilsētas ainavām. Vienreiz aizgājām arī uz teātri, kur rādīja ļoti piemērotu izrādi cilvēkiem ar nabadzīgām valodas zināšanām - uz skatuves nenotika nekāda darbība, aktieri tikai runāja un runāja. Mēs sākām čukstus viena otrai "tulkot" šos dialogus, kas izklausījās pēc apmēram: "Es tev jau tūkstošo reizi jautāju, kur ir mana cepure?" (Mēs to varējām atļauties, jo sēdējām atsevišķā balkonā un nevienu pārāk netraucējām). Atcerējos arī, kā man tik ļoti pietrūka naudas, ka tiešām cerēju to atrast uz ielas. Vairākas reizes pat nopirku loterijas biļeti. (Naudu zemē atradu neilgi pēc atgriešanās no Erasmus - pie baznīcas, kurai blakus sāku dzīvot pēc pieciem gadiem). Tā kā es daudz skatījos zemē, atrast man toties izdevās visu ko citu. Piemēram, šalli un ādas svarcēlāju jostu. Visas šīs lietas es savācu un pēdējā dienā uztaisīju Erasmus muzeja izstādes atklāšanu. Atcerējos arī savu 24. dzimšanas dienu, kad uzliku galvā mākslīgo krūmu, ko atradu uz ielas, un kādas 150 reizes no vietas nodziedāju rindiņu: "Bevila tutta tutta tutta!"

Nebija jau arī tā, ka neko galīgi nemācījāmies. Mēs gājām uz lekcijām par islāma juridiskajām sistēmām (neatceros, kā precīzi sauca šo priekšmetu) - galvenokārt tāpēc, ka pasniedzējs bija aizrautīgs un glīts. Mēs arī apmeklējām lekcijas priekšmetā "Rural tourism", kurā semestra noslēgumā prezentējām grupu darbu par jaunu tūrisma biznesu. Tā bija pastaiga pa Latvijas mežu takām, kuras laikā gids stāsta, kas ir katra sēne un kā tā izmantojama. Atcerējos arī, kā piecas stundas stopējām, lai nokļūtu vēl mazākā pilsētā nekā bija mūsējā un pavadījām tur tikai vienu īsu nakti.


Es aizsūtīju L. to septiņus gadus veco bildi, un viņa atbildēja, ka nezina, vai "grib atcerēties šo atmiņu".


*Man nepatīk teikt "itālieši", un viss.

2:22pm: Vāpla
Aizgāju uz tikšanos, ieslēdzu telefonā diktofonu, noliku to pa vidu galdam un relaksēti neko nepierakstīju. Pēc 14 minūtēm un 53 sekundēm attapos, ka esmu ieslēgusi hronometru, kas vienkārši rāmi skaita laiku.

4:16pm: Kola
Vai jums liktos ok, ja mīļotais cilvēks jums aizliegtu (t.i., izturētos atklāti nosodoši un pārmestu) dzert kolu?

3:40pm: Darbs
Pagājušās nedēļas sākumā piezvanīja nepazīstama persona no Latvijas gada aģentūras un lūdza izpalīdzēt ar tekstu sakārtošanu. Bija plkst. 17:00 un tika vaicāts, vai varēšu "līdz vakaram". Teicu, ka tad, ja darbs nav ļoti laikietilpīgs, varu solīt atsūtīt līdz nākamās dienas rītam. Mājās atvēru e-pastu, darba uzdevums bija formulēts ļoti haotiski, samesti pielikumos kaut kādi pdf un jpg faili ar tekstu, klienta vēlamie labojumi šķībi greizi sakopēti e-pastā, puse no tiem attiecās uz dizaineri un tā tālāk. Lielāko laika daļu aizņēma nevis paši labojumi, bet saprast, kas tieši vispār ir vajadzīgs, un pārnest to visu Word formātā vienā dokumentā. Labojumus iezīmēju ar track changes, pieliku arī jautājumus par lietām, kuras līdz galam neizpratu, un no rīta plkst. 9:00 aizsūtīju. Protams, atbildes nebija.

Piektdien pajautāju, vai ir kādi komentāri. Atbildes nebija. Šodien atgādināju vēlreiz, saņēmu atbildi, kurā bija teikts apmēram: "Lūgums iesūtīt labojumus saprotamā formā" un klāt pievienots tas pats mans Word fails, kā arī piebilsts, lai pirms rēķina izrakstīšanas atsūtu CE. Kas ir CE, jūs jautāsiet? Tā, izrādās, esot tāme! Atbildēju, ka nesaprotu, ko nozīmē "pārskatāmā forma", aizsūtīju visu to pašu, apstiprinot track changes un noņemot savus komentārus, kā arī norādīju, ka šī komunikācija ir sagādājusi man vilšanos un īsi paskaidroju kāpēc. Saņēmu atbildi, ka industrijas specifika ir tāda, ka citreiz uzdevums ir jāizloba no ne tik skaidras informācijas nodošanas, kā arī "gadījās citi svarīgāki ugunsgrēki" bla, bla, bla. Es to visu saprotu, tikai teicu, ka industrijā ir svarīgi arī ievērot vismaz minimālu darba ētiku, lai veidotu ilgtermiņa attiecības ar cilvēkiem un saglabātu savu un aģentūras reputāciju. Atpakaļ saņēmu kaut ko par to, ka drāma nevietā, bet uz vairākkārtēju jautājumu, ko nozīmē "pārskatāmā forma", kādā darbs bija / ir jānosūta, tā arī atbildi neguvu.

4:21pm: Kas par ribiņām?
Rīt mājās atgriežas J., tāpēc gribēju pagatavot kādu īpašu ēdienu. Lēmu par labu ribiņām bārbekjū mērcē (un arī siera kūkai, bet tas šajā stāstā nebūs būtiski). Vispār cenšos gaļu neēst, bet man garšo ribiņas, tāpēc devos uz J. daudzināto veikalu "Hereford". Gaļa vitrīnā lielākoties izskatījās nedaudz apšņurkusi, bet tas mani nenobaidīja. Ar ārzemju izcelsmes pārdevēju vēl pārrunājām labāko pagatavošanas veidu un devos sapirkt visu atlikušo plānotajam svētku galdam. Kad mājās atvēru ribiņu iepakojumu, uzvēdīja maitas aromāts. Centos sevi mierināt, ka aromātam piemīt arī interesantas, nemaz ne tik nepatīkamas notis, tāpēc viss noteikti ir pilnīgā kārtībā. Uzliku gaļu vārīties (to man ieteica pārdevējs, wtf, vairs tā nedarīšu), tomēr sirds man mierīga nebija. Rakstīju vēstuli veikalam, kura darbinieki man, gods kam gods, operatīvi atbildēja, ka attaisījuši citus iepakojumus, un gaļa tiešām neesot ēdama. Devos pakaļ naudai, atteicos no piedāvājuma vietā saņemt malto gaļu, bet pārdevējs man teica, lai es "don't get angry", jo "things happen with meat". Man gan neliekas, ka tā būtu tik ikdienišķa parādība - pārdot vecu gaļu. Protams, es arī neklausīju pārdevēja ieteikumam un biju nikna (iekšēji). Devos uz gaļas veikalu pie Radisson, kur bija pieejamas tikai jēra ribas pa 42 eiro kg, un beigās - nebūt ne pirmo reizi mūžā - mani glāba Stokmans. Pārbaucot mājās, konstatēju, ka šeit joprojām jūtams nebūt ne patīkams vecas gaļas aromāts.

Tādu izgāšanos atceros tikai tad, kad darbā biju nolēmusi gatavot krāsnī ceptu ķirbi, bet pilsētā tieši tajā dienā bija ķirbju krīze. Beigās tirgū vienu laimīgi atradu, bet tas izrādījās sapuvis, jo "things happen" arī with pumpkins. Pēc tam vismaz mēnešus divus man J. veikalos mīļi rādīja: "Reku foršs ķirbis!", "O, paskaties, reku pilns ar ķirbjiem!" un "O, kādi te skaisti, mazi ķirboni!"

Jā, es varēju izstāstīt savas pārdomas par Lampu vai kādu foršu sirdsēstu, bet tomēr nolēmu ar jums dalīties tieši šajā ribu stāstā. Uz jautājumu "kāpēc?" man nav atbildes.

8:27pm: Papagaiļi
Vakar J. jautāja, vai man tā papagaiļu sieviete nelikās drusku jukusi, un es atbildēju apstiprinoši, lai gan būtu grūti pastāstīt, kas tieši viņā šķita tik savāds. Ja neskaita, protams, mazā zēna un vīrieša sejas fotogrāfijās pie sienas (sievietei, kura divos teikumos par sevi Airbnb lapā uzsvērusi, ka viņai nav bērnu) un pēkšņās balsis apakšstāvā, lai gan nebija dzirdams, ka kāds būtu ienācis mājā. Protams, tam var būt simtiem pavisam ikdienišķu izskaidrojumu, bet J. bija teorija, ka viņa zēna un vīrieša balsī iemācījusi runāt savus papagaiļus. Iepriekš aizmirsu piebilst, ka māja atradās tieši blakus vai gandrīz iekšā kapsētā, un mēs šo sievieti nejauši satikām arī nākamās dienas pēcpusdienā iepirkšanās centrā pie kafejnīcas, uz kuras sienām bija uzzīmēti papagaiļi pirātu tērpos.

Vēl pie mums jau otro vakaru ciemos atnācis Rudulis - viens no mājas saimnieka kaķiem. Kopā šeit dzīvo četri, bet viens esot tik mežonīgs, ka pat saimnieks viņu esot knapi redzējis. Rudulis visu laiku izskatās apkūrījies un spēj murrāt astoņas stundas no vietas. Tas arī svarīgākais, kas par viņu jāzina.

Šodiena ir īpaša arī ar to, ka pa dienu sildīju ūdeni katlos, lai mazgātos. Es esmu Džungļu Džeina, mans mīļais Alain Delon (starp citu, apsveicu ar Zelta palmas zaru!)

Pa dienu iedomājos, ka būtu jauki, ja saimnieks ienāktu un mums uzdāvinātu pudeli vīna. Pēc pāris stundām viņš tieši tā arī izdarīja. Jākorķē vaļā.

8:05pm: Rumpi Pumpi vīrs
Šķiet, ka Rumpi Pumpi vīrs ir kļuvis par mūsu trešo ceļojuma dalībnieku. Ja man pirms nedēļas būtu jāmin, kā sauks Līvu jauno dziesmu, Rumpi Pumpi vīrs būtu mans pēdējais minējums pie jebkādiem atbilžu variantiem.

Vakar mēs bijām pirmā Airbnb viesu pieredze kādai sievietei, kas dzīvo pilsētā ar nosaukumu Montauban. Sludinājumā bija teikts, ka viņa ir sieviete, 42 gadi, bez bērniem. Es domāju, kāpēc to ir tik būtiski uzsvērt, bet vēl vairāk mani mulsināja vairākas maza zēna fotogrāfijas viņas mājā. Kad jau gājām gulēt, apakšstāvā bija dzirdamas vīrieša un maza zēna balsis. No rīta mājās neviena nebija. Izņemot, protams, suni, kaķi un divus papagaiļus, no kuriem viens vakar uzlidoja J. uz pleca un beigās tur arī aizmiga. Kad J. beigās viņu tomēr tāpat uz pelca nonesa lejā, saimniece nebija pārsteigta: "Jā, viņam (vai arī viņai) patīk vīrieši." Mūsu istabas naktsskapītī bija vairākas grāmatas par dzīvi ar papagaili, kā arī tumba, kurai ar franču akcentu bija jāsaka "Ok, google", un tad tā sāka atskaņot sliktu itāļu mūziku. Ja gribējās to pārtraukt (un to gribējās gan), bija jāsaka: "Ok, google. Stop."

Šodien mēs devāmies uz laukiem, kur tuvumā nav ne veikala, ne autobusa, tāpēc bija jānopērk viss nepieciešamais trim dienām. Tas it kā, protams, nav nekas traks, es saprotu, bet tomēr ļoti pierod pie sajūtas, ka vienmēr rokasstiepiena attālumā ir "Rimi", "Latiņš" vai sliktākajā gadījumā - "Lulu picas" kurjers. Man jau kopš bērnības ir paticis iztēloties, kā būtu, ja es būtu iesprostota kādā vietā uz ilgāku laiku. Es zinu, bērnībā tas nav nekas neparasts, bet es turpinu tādas situācijas iztēloties joprojām. Piemēram, skatos uz pieturu un domāju, cik ātri es atklātu kaut ko interesantu biļešu pirkšanas aparātā, ja būtu tur piespiedu kārtā iesprostota ilgāku laiku. No šī aspekta raugoties, man sagatavošanās īsajai dzīvei laukos sagādāja lielu prieku.

Pēc trim dienām brauksim uz Barselonu. Ja jums ir ieteikumi, ko tur apskatīt un pieredzēt man, J. un, protams, arī Rumpi Pumpi vīram, lūdzu, dalieties!

11:48am: Māja
Matīsa un Avotu ielas ēkas pirmajā stāvā ir dzīvoklis, kurā dzīvo, šķiet, kādi divdesmit cilvēki, no kuriem puse ir mazi bērni. Uz dzīvokļa palodzēm regulāri mainās kultūrslānis, ko diezgan brīvi var redzēt no ielas. Es, protams, gandrīz vienmēr palodzes aplūkoju - pamperi, penāļi, kafijas bundžas, kaut kad visam pa vidu parādījās arī kaķis. Citreiz gadās ieskatīties arī paša dzīvokļa notikumos, nekā pārsteidzoša tur nav, liela saspiestība, kurās bamšļi līdz ar zīdaiņiem pamīšus šūpojas iemītnieku rokās. Šodien, ejot garām, pamanīju logā bērna zīmējumu. Tur bija attēlots cilvēks ar nazi rokās, un viņam blakus gulēja asiņojošs līķis. Es zinu, ka bērni zīmē arī visādas šausmu ainas, ne tikai māmiņdienas apsveikumus, bet tik un tā likās diezgan baisi.

9:31pm: Ūdens
Šodien biju ēst Avotielas jaunajā kafejnīcā Fish&Chips. Pajautāju, vai var dabūt krāna ūdeni. Pagaidām nevarot, neesot pārbaudīta kvalitāte. Teicu, ka Rīgā visur ūdenim kvalitāte ir laba, to var dzert. Piedāvāja man nopirkt, atbildēju, ka negribu, vēlējos tikai noskaidrot krāna ūdens situāciju šajā iestādē. Beigās viesmīlis man iedeva bezmaksas ūdeni no ledusskapja stikla pudelē. Jutos daudzmaz apmierināta.

2:05pm: Viļņa
Viss, tagad arī es mīlu Viļņu. Tur viss bija skaists, tīrs un svaigs. Ceru atkal aizbraukt agrā vasarā, kad no ziemas miega būs modušās terases.

12:08pm: Jautājumu nav
Varētu sākt kolekcionēt jautājumus, ko ikdienas laikā saņemu. Pēdējo dienu labākie - vai nezinu no galvas, cik zīmju ir Noras Ikstenas "Mātes pienam", un vai nezinu, kur Rīgā pēc grāmatas atvēršanas vakardien dzer Contra.

11:22pm: Pildspalvas
JJ mīl un lolo savas pildspalvas*, bet man tās svarīguma hierarhijā ir vēl zem šķiltavām. Citiem vārdiem sakot, es tās paņemot un uzreiz iemetot podā. Šodien izdīcu viņam vienu pildspalvu līdzi uz tikšanos. “Labi, ņem. Bet es šai pildspalvai saku uzredzēšanos, nevis ardievu!” man tika pieteikts.

*Kad pildspalva izrakstās, viņa mīlestība nemazinās.

7:04pm: Failu formāti
Mans pamatdarbs nemanot ir pāraudzis regulārā dažādu failu formātu saskaņošanā. Šī pie tam solās būt nedēļa ar diviem lielajiem "F", jo ir sakrājusies gūzma failu formātu, kam nodošanas termiņš ir piektdiena, 1. februāris.

12:47pm: Uzzināju, ka veca drauga dzīvesbiedre esot apmeklējusi Pētera Kļavas un pēc tam Normunda Astras lekcijas, iepazinusies ar Tibetiešu dzīvo un mirušo grāmatu un tagad atrodas... Tvaika ielā. Es domāju, vai par šādiem gadījumiem nav jāziņo kaut kādām drošības iestādēm, vai arī lekciju / nodarbību u.t.t. atstātās sekas uz cilvēka garīgo veselību ir katra individuāla atbildība.

4:05pm: Apātija
Jau kādu mēnesi mocos ar miegainību, neskaitot retus, epizodiskus dzīvesprieka uzplaiksnījumus. Varbūt tas saistīts ar izslimoto nieru iekaisumu un maziņo mazasinību - vismaz asinsanalīzēs eritrocīti bija zem normas, hemoglobīns un citi rādītāji knapi, knapi normā. Pa dienu paveicu krietni mazāk nekā parasti, bet man šobrīd nav arī nekādu lielu darbu un termiņu, tāpēc tas mani pārāk netraucē. Mēģinu ļauties šai apcerei, pilinu uz mēles D vitamīnu un ceru, ka vēlme dzīvot (šī vārda klasiskajā izpratnē) atgriezīsies.

UPD. Ā, vēl man zem viena plakstiņa jau vairāk nekā nedēļu ir mazs, sarkans bumbulis. Nepaliek ne lielāks, ne mazāks. Kurp man, nez, ir jādodas? Pie acu ārsta vai dermatologa?

8:38pm: Izvēle
Prasīju M., vai viņa labāk ietu uz randiņu ar Kiviču vai Parādnieku. “Ar Kiviču. Labāk būt piektajai sievai pēc kārtas nekā trešajai vienlaicīgi,” viņa atbildēja.

9:53pm: Alēns
Domāju, varbūt aiziet pēc viena alēna, bet reizē bija arī liels slinkums. Nolēmu iztēloties, ka esmu to jau izdzērusi. Tagad dziedu Boston "More than a feeling" (zinu no galvas tikai šos trīs vārdus).

3:05pm: Jaroslavs
Jaroslavs ir ukraiņu rakstnieks, kurš jau simts gadus dzīvo Viļņā. Viņam vienmēr līdzi ir vairākas somas, no kurām viena patiesībā ir lielveikala maiss. Konjakā līdzi iedoto ēdienu Jaroslavs, kā mēs vēlāk izsecinājām, bija aizgājis apēst vilciena tualetē. Viņam līdzi ir digitālais fotoaparāts, ar kuru viņš mēdz filmēt savā priekšā esošus objektus. Piemēram, šķīvi un dakšu restorānā. Vakariņās apsēdāmies tieši aiz viņa muguras, redzēju to pati savām acīm.

Man liekas ļoti aizkustinoši, ka šeit literatūras festivālā kā brīvprātīgie strādā cilvēki pēc 40. Viņi vienkārši grib dažādot savu dzīvi un reizē kādam palīdzēt. Tiesa, Latvijā ir daudz vairāk cilvēku pēc 40, kuru pamatdarbs, raugoties no atalgojuma pozīcijām, reizē ir arī viņu brīvprātīgais darbs.

Pusdienojām Šērburgas skolā. Neko, diezgan ok. Mūs apkārt vadā superīga franču ome, kura arī ir brīvprātīgā. Šodien paspējām labi nomaldīties, jo streiku dēļ cilvēki bija vienā ceļa posmā izveidojuši barikādes ar ugunskuru. Cik sapratu, dzelteno vestu streikā piedalās tie, kuri uzskata, ka agrāk viņi dzīvoja labāk. Interesanti, ka vairākums no viņiem šodien uz ceļa izskatījās knapi sasnieguši pilngadību.

3:07pm: Konjaka
Frankfurtē mums bija jāpārsēžas lidmašīnā uz Bordo. Starp abiem lidojumiem bija 45 minūtes, un tieši tik nokavējās mūsu pirmā lidmašīna. Bijām spiesti palikt Frankfurtē, bet vismaz mums piešķīra viesnīcas istabu ar vannu un milzīgu gultu, kā arī kuponus ēdienreizēm. Diemžēl abi nokavējām savas uzstāšanās Konjakā, bet tā kā man patīk bezmaksas kuponi un spocīgas viesnīcas, nespēju sajusties pa īstam nelaimīga. Pieņēmu, ka kāds augstāks spēks ir izklausījis manas lūgšanas mistiskā veidā atpelnīt tos vairākus simtus eiro, ko mums nejauši izdevās bezsakarā iztērēt par manu biļeti. Sarēķinot viesnīcas numuriņa un ēdienu izmaksas (plus vēl es vēl iznīcināju vienu alu un Haribo konfekšu paciņu no minimāra), biļete ir atpelnīta. Paldies, likteni!

Konjakā - mazā Francijas pilsētā, kurā notiek literatūras festivāls - mūs sagaidīja jauki piedzīvojumi. Sākumā redzējām, kā policija arestē 1,20m garu vīru, kurš brauca ar motorolleri alkohola reibumā. Pirms tam bijām manījuši viņu bārā, malkojot alu. Vēlāk mums, kafejnīcā dzerot vīnu, piesēdās blakus kāda visnotaļ smalka kundze, kas lūdza aizdot 3 eiro. Es zinu, ka no šī ieraksta jau tāpat var būt radies iespaids, ka esmu liela sīkstule (lai gan tā galīgi nav), tomēr es viņai naudu neiedevu. Pēc tam sieviete palūdza cigareti, kuru viņa veikli ielika mutē otrādi un aizsmēķēja filtru. Viņa lūdza (drīzāk gan jāsaka - pieprasīja) vēl vienu cigareti, bet to es vairs nedevu (jo, atgādināšu, esmu principiāla, nevis sīkstule). Tad šī sieviete pagrāba no pelnu trauka benčiku un eleganti izsmēķēja to. Ejot mājās, mēs uzdūrāmies kautiņam pie diskokluba "Le Vip". Tajā piedalījās aptuveni 50 cilvēku, kuri kopā radīja tādu troksni, it kā pilsētiņā pēkšņi būtu sācies futbola čempionāts, un mēs atrastos stadiona fanu tribīnēs. Policija šoreiz kavējās ierasties, laikam bija aizņemta ar mazo vīru un viņa promilēm. Konjaku aiz apjukuma tā arī nenogaršojām, bet jauno božolē un Lionas desu gan.

5:26pm: Atvērtais ielūgums
Mums piedāvāja taisīt izstādi X valsts muzejā. Es pajautāju, kāds ir viņu komunikācijas plāns, t.i., kā viņi taisās dabūt cilvēkus uz atklāšanu, kuru viņi paši obligāti gribēja. Vairākkārt šis jautājums tika ignorēts, līdz šodien beidzot saņēmu atbildi. Būšot atvērtais ielūgums. Jebkurš var nākt.

2:27pm: Pieaugšana
Pieaugšanas motīvs latviešu literatūrā un kino ir sācis izkonkurēt izsūtīšanu.

9:29am: Lūpenes
Man vajag uzdāvināt draudzenei krutu lūpeni. Kur cilvēki tādas pērk? Internets vairs nav opcija, nepaspēs atnākt.

4:55pm: Ak, klienti
Koncepts: "mērīties ar krāniņiem", taču bez jokiem zem jostasvietas.

10:03am: Pārgājiens
Mums iedeva vecu orientēšanās karti un teica - ejiet no Kandavas līdz Sabilei. Kilometru starp šīm pilsētām it kā nav daudz, bet gar šoseju negribas iet, un gar upi dažkārt fiziski nav iespējams iet. Tāpēc kādu brīdi gājām pa lauku ceļu. Piecreiz nomaldījāmies, apskatījām Musteni, pelēkas govis un jocīgu tiltu. Tiklāt viss idilliski. Pēkšņi zīme uz ceļa vēstīja, ka priekšā ir privātīpašums, kur dzīvo suns. Nešķēršot šo ceļa posmu nozīmētu iet krietnu gabalu atpakaļ un tad ložņāt caur kārtīgiem brikšņiem, tāpēc izlēmām būt drosmīgi un tomēr turpināt virzību uz priekšu. Kad jau bijām gandrīz tikuši garām mājai un bezmaz uzsākām atvieglotu nopūtu, no muguras sadzirdēju niknus rējienus. Pagriezos un noteicu: "Ak, Dievs". Tas, protams, ir amizanti, kā mēs, nakrištuoni, krīzes situācijās tomēr itin bieži kā pirmo piesaucam Dievu (ja vien nepiesaucam mammīti mīļo). Tas bija visslikākais iespējamais scenārijs. Tur bija milzīgs un nepiesiets kaukāzu aitu suns. J., kuram no suņiem ir daudzkārt vairāk bail (un varbūt tieši tāpēc), noreaģēja adekvātāk un, kāpjoties atpakaļ ar somu uz vēdera, mīļā balsī teica: "Sunīti, viss ir labi, esi mierīgs" vai ko tādu. Pēc kāda brīža no mājas iznāca mazs kvekšķis un abu suņu saimniece, kas neveiksmīgi mēģināja sasaukt savu kaukāzieti. Neizskatījās, ka viņš šo sievieti uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ļoti uzvilcies arī nebija, drīzāk viegli neapmierinats par šo negaidīto traucējumu, un beigās mūs tomēr palaida tālāk neskartus. Sapratu, ka sen nebiju tik šausmīgi nobijusies. Biju jau vispār aizmirsusi, kas ir īstas bailes. Nevis tur no kaut kādas uzstāšanās vai tikšanās, vai kāda cilvēka dusmām, bet gan īstas bailes par savu nabaga dzīvībiņu.

Starp citu, vai kāds no jums netaisās svinēt Jāņus kādā jaukā vietā, kur tieši pietrūkst pāris līgotāju?