Papagaiļi
Vakar J. jautāja, vai man tā papagaiļu sieviete nelikās drusku jukusi, un es atbildēju apstiprinoši, lai gan būtu grūti pastāstīt, kas tieši viņā šķita tik savāds. Ja neskaita, protams, mazā zēna un vīrieša sejas fotogrāfijās pie sienas (sievietei, kura divos teikumos par sevi Airbnb lapā uzsvērusi, ka viņai nav bērnu) un pēkšņās balsis apakšstāvā, lai gan nebija dzirdams, ka kāds būtu ienācis mājā. Protams, tam var būt simtiem pavisam ikdienišķu izskaidrojumu, bet J. bija teorija, ka viņa zēna un vīrieša balsī iemācījusi runāt savus papagaiļus. Iepriekš aizmirsu piebilst, ka māja atradās tieši blakus vai gandrīz iekšā kapsētā, un mēs šo sievieti nejauši satikām arī nākamās dienas pēcpusdienā iepirkšanās centrā pie kafejnīcas, uz kuras sienām bija uzzīmēti papagaiļi pirātu tērpos.

Vēl pie mums jau otro vakaru ciemos atnācis Rudulis - viens no mājas saimnieka kaķiem. Kopā šeit dzīvo četri, bet viens esot tik mežonīgs, ka pat saimnieks viņu esot knapi redzējis. Rudulis visu laiku izskatās apkūrījies un spēj murrāt astoņas stundas no vietas. Tas arī svarīgākais, kas par viņu jāzina.

Šodiena ir īpaša arī ar to, ka pa dienu sildīju ūdeni katlos, lai mazgātos. Es esmu Džungļu Džeina, mans mīļais Alain Delon (starp citu, apsveicu ar Zelta palmas zaru!)

Pa dienu iedomājos, ka būtu jauki, ja saimnieks ienāktu un mums uzdāvinātu pudeli vīna. Pēc pāris stundām viņš tieši tā arī izdarīja. Jākorķē vaļā.