spilgti, radoši, oriģināli

5:05pm: Kaķis
Sākām savu kaķi vakaros laist lejā - pastaigāt pa biroju, kamēr tur neviena nav. Jā, mums uz un no dzīvokļa ir jāiet cauri birojam. Kādu laiku šis birojs bija kaķa disnejlenda, bet nu arī tur ir kļuvis par mazu. Viņš ir nolēmis, ka vēlas iet tusēt uz ielas, un izrāda to dažādos veidos. Pārsvarā neciešami kliedzot un mēģinot atskrāpēt vaļā durvis vai logus. Mums ir aizdomas, ka ar laiku mēs varētu sajukt prātā, tāpēc apsveram dot viņam to, ko viņš vēlas - laist ārā. Man, protams, liekas, ka jau pirmajā dienā viņš paskries zem mašīnas, un vieglāku visu nepadara arī fakts, ka sētnieces kaķis nesen saindējās ar kaut ko pagalmā atrastu un jau vismaz mēnesi vairs nav redzēts. Ko jūs iesakāt? Kaķim ir divi gadi, un viņš nekad uz ielas nav dzīvojis.

2:45pm: Lapeņu kolonija
Aizvakar biju dzejas lasījumā Lapeņu kolonijā Skanstes ielas rajonā. Kad jautājām, kā tika nolemts šeit rīkot pasākumu, saņēmām atbildi: "Tur pamestā mājā dzīvoja viens bezpajumtnieks, kurš kādā dienā pamodās no tā, ka viņa mājai rauj nost jumtu." Un viss, ar to stāsts beidzās. Sabrukusi māja, gruvešu kaudzes, ugunskurs no turpat atrastajiem dēļu gabaliem, desas un Absolut šņabis no kakliņa* (jo glāžu tur nebija). Visa centrā sēž klasiķis Uldis Bērziņš, un notiekošo filmē Ilona Brūvere. Vakar klasiķi atkal satikām Akka Laa autoru pusdienās / balvas pasniegšanā. "Redz, vakar tikāmies Lapeņu kolonijā, šodien jau restorānā Bibliotēka nr. 1," es teicu. "Vienmēr jau nevar tā kā vakar," skumji atbildēja Uldis Bērziņš.

Kad sāka pasniegt balvas, viens no galdiņiem izlikās to nemanām - sarunājās un ēda, skaļi džinkstinot dakšas un nažus. Ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka galvenais trokšņa avots pie šī galdiņa ir neviens cits kā maestro Raimonds Pauls.

*Es personīgi šņabi nedzēru.

7:09pm: Idille
Man ne pārāk patīk iet veikalos, kuros ir ļoti aktīvi un pārspīlēti laipni un/vai tādā nepatīkamā veidā familiāri pārdevēji. Viens no tiem ir, piemēram, Barona centra "Idille". Bet šodien parastā aktīvā džeka vietā bija kaut kāds garmatains hipijs, kurš pienāca man klāt un teica: "Jūs kaut ko meklējat? Vispār preces mums ir izkārtotas augšējos plauktos, apakšējos plauktos ir noliktava." Nu, labi, ok, atvainojos, nebiju sapratusi, kur beidzas augšējie plaukti un kur sākas noliktava. Kad maksāju par pirkumu, viņš izrādīja acīmredzamu neapmierinātību par to, ka manai kartei nestrādā bezkontakta norēķini, un pēc tam piebilda (mana karte ir drusku! ielocījusies): "Jums jau tā karte arī ir salocījusies gandrīz 45 grādu leņķī." Labi, tagad gribu atpakaļ to aktīvo džeku, kurš saka "divi eiriķi".

1:12pm: Vaļi
Arī vaļiem ir bail - liela vilšanās.

1:50am: Žurnālisti
Es uzskatu, ka izcila žurnālista mērķis nav paspīdēt ar elegantiem, asprātīgiem un āķīgiem jautājumiem. Viņa mērķis ir dabūt no intervējamā labas atbildes. Dažkārt tas izdodas ar pavisam vienkāršiem, nepretencioziem jautājumiem. Nav ko dročīt pašam par savu kūlumu. Latvijas žurnālistikā šo prasmi neizdodas bieži novērot.

12:07am: JJ saruna ar sevi pie plaukta: “Duna ir visresnākā grāmata vēsturiskajā sērijā. To var noliegt, bet es nevienam to neieteiktu. Jo to var redzēt.”

4:58pm: Atvieglojums
Āāāāā, es pabeidzu abas "lugas". Reizē. Tas ir, šodien saņēmu apstiprinājumu, ka der gan vienas, gan otras gala aina. Nezinu, ko iesākt! Āāā. Iešu ārā! Nopirkšu grāmatu. Vai džemperi. Vai alutiņu. Nopirkšu visu, ko gribēšu.

7:48pm: Mēmes
Ir tādi cilvēki. Viņi izdara kaut ko losīgu, sastrīdas vai aizvaino otru, bet nemūžam neatvainojas. Pēc laika viņi vienkārši atsūta asprātīgu mēmi. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Ja atbildēsi ar kādu joku vai neko daudz neiespringsi un pretī iemetīsi tikai "haha", "lol" vai ":D" (gaumes jautājums), ir noticis izlīgums.

10:34am: Cirks
Rodas iespaids, ka visi vēlas aizbraukt uz Londonas grāmatu tirgu un stendā izrādīt kādu no saviem talantiem. Muktupāvels spēlēs senlatviešu mūzikas instrumentus, fonds Viegli dziedās Ziedoni un sitīs tamburīnu, bet LRS biedri centīsies pārkliegt viens otru un mūziku, lasot savu darbu fragmentus. Gan jau atbrauks arī suitu sievas, kāds adīs dūraiņus, cits lies medus sveces un ieziedīs apmeklētājus ar Baldones dūņām.

1:03pm: Mednieks
Mūsu kaķa medību stratēģija brīvā dabā būtu šāda: apgulties uz muguras un rādīt pasaulei savu mīksto vēderu. Garām ietu pele vai burunduks un domātu: "Ooo, cik mīksta midziņa, šeit es varētu iemitināties ar visu ģimeni", un tad viņš caps! ar nagu saķertu medījumu. Slēgtas vides apstākļos peles vai burunduka vietā ir Jāņa roka.

3:31pm: Apņēmība
Esot Izraēlā, atcerējos stāstu no bērnības. Man bija kādi desmit gadi. Nākot no veikala, uz ielas pamanīju ļoti lēni braucošu auto. Neatceros, tas bija traktors, ceļa remonta transports vai vēl kas cits. "Ārprāts, šis auto brauc tik lēni, ka to varētu apdzīt pat ar riteni!" es nodomāju. Aizskrēju mājās pēc riteņa, aizminos līdz tam lēni braucošajam auto un apdzinu viņu.

4:40pm: Izraēla
Sēžu, silts, skatos uz palmām. Domāju - vai var būt vēl labāk? Bet var. Pie lielveikala dala bezmaksas alus kuponus.

10:19am: Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā
Pēc paziņu un draugu iedrošinošiem komentāriem gāju ar lielām ekspektācijām tieši pret scenāriju. Daudz rasistisku joku. Aizspriedumi pret 19 gadus vecām meitenēm - tās obligāti ir pilnīgas duras. Ierēcam par punduri. Tas viss vēl ok. Miris džeks atstāj kretīnam kolēģim emocionālu vēstuli, pēc kuras izlasīšanas viņš uzreiz kļūst labs. Policists piekauj un izmet cilvēku pa logu, bet nesaņem par to sodu, kas visiem liekas pieņemami. Nu, labi, tā ir komēdija. Bet kas bija tas varonis, kurš ieradās, acīmredzot zinot diezgan daudz par pilsētiņas notikumiem, taču pēc tam izrādījās nevainīgs un ar pamatnoziegumu nesaistīts? Ko nozīmēja mājieni par to, ka viņš slepkavības brīdī atradās dienestā kādā smilšainā vietā? Vai viņš neatstāja pārāk daudz jautājumu?

1:41pm: Sauciens no virtuves
"Anuta, mīļā! Nāc uz lamāšanu."

1:35pm: Likums
Reizēm mēdz teikt: "Kā mani kaitina... X lieta. To vajadzētu aizliegt ar likumu!" Ko, jūsuprāt, vajadzētu aizliegt ar likumu?

11:47pm: Nameja gredzens
Es laikam jūku prāta, bet man patika Nameja gredzens.

10:32pm: Ļeņins
Biju uz Ļeņina eglīti. Domāju, ka starp režisoriem Mārcis Lācis un Uldis Tīrons var likt praktiski vienādības zīmi.

12:15pm: Feikums
Vakar ar Sandru runājām par cilvēkiem, kuriem piemīt acīmredzams feikums (viltojums, kaut kas viltots - tulk. no angļu val.). Šie cilvēki pat citos aspektos ne obligāti ir cits citam līdzīgi, bet feikums viņos izpaužas teju identiski. Sandra teica, ka nesaprot, kas tas ir, kā to definēt, tāpēc es viņai, lielai kritiķei un analītiķei, devu uzdevumu - sarakstīt traktātu par feikumu.

Kamēr viņa to vēl nav izdarījusi, piedāvāšu savu versiju. Domāju, ka tie ir cilvēki, uz kuru feisbuka sienas labi izskatītos šāds ieraksts: "Aizejiet uz izstādi par Prustu. Tā ir brīnišķīga. Tā prast notvert tagadnes sajūtu."

Protams, mana piedāvātā definīcija ir nepilnīga. Var gadīties, ka ir tieši otrādi - to rakstījis vispatiesākais cilvēks uz zemeslodes. Tas ir jāprot nošķirt. Vairāk lasiet Sandras traktātā.

1:54pm: 2017
Man joprojām ir grūti domāt par laiku gada nogriežņos, tomēr ar feisbuka palīdzību nolēmu fiksēt, kas notika 2017. gadā. Tie ir lielākoties ārēji iespaidi, ar pārējo vēl neesmu tikusi skaidrībā. Tas galīgi nebija slikts gads, drīzāk trauksmains. Bieži likās, ka daudziem apkārt viss jūk un brūk.

2017. gadu ar Jāni un Sandru iesākām Skotijā, Aberdīnā, vārtoties, tirinoties un neko daudz nedarot.
Bijām uz Londonu skatīties Totenhamas Hotspur spēli. Pavadījām vairākas gaišas dienas pie Tomasa.
Elīna apprecējās ar Andri.
Ar Elizabeti pavadījām divas skaistas dienas Minskā.
Biju Londonas grāmatu tirgū, kur atklājām kampaņu #iamintrovert, un diezgan labi ar Unu iedzērām.
Jānis mēnesi bija prom Francijā.
Bijām Kuldīgā skatīties vimbas ar Jāni, Elīnu un Andri. Visu laiku lijas lietus.
Bijām Āraišu pilī, Līču Laņģu klintīs un kur tikai vēl nē ar Luīzi, Kristīni, Ņikitu un Pogu. Nākamā gada sākumā ar Luīzi un Jāni gribam braukt ceļojumā uz Tukumu - skatīties šo pilsētu mākslinieka acīm.
Biju ar Martu Cepienā.
Ar "High end" turpinājām piedalīties Prāta spēlēs.
Nopirku skrituļslidas.
Daudz čatoju. Sevišķi ar Sandru, Daci un Martu.
Ar Luīzi un Sabīni bijām Valmierā. Atceros, kā ar skritulenēm iebraucām bārā "Tautas harmonijas centrs", kur varēja dabūt vībotņu tēju, ar kuru šī gada Jāņos mani iepazīstināja Agnese.
Pārvācāmies.
Sandra bija ciemos pie mums.
Elizabete arī apprecējās.
Bijām pie Naukšēniem, tur ir Mareka lauki.
Gandrīz neko vairs nerakstīju medijiem.
Sākām skatīties ārzemju seriālus. Precīzāk - noskatījāmies divus.
Biju Frankfurtes grāmatu tirgū.
Ar Jāni bijām Polijā. Redzējām Niku Keivu, kā arī vairākus Jāņa Pāvila II pieminekļus.
Ar Jāni bijām Japānā. Tur bija skaisti. Tagad gribam uz Papua Jaungvineju. Tas ir, Jānis grib, un es saku: "Ok, kāpēc ne."
Ar Jāni uzrakstījām "Zvērīgo mīlu". Piedalījos prozas lasījumos. Uzrakstīju nodaļu Solvitas Āboltiņas vēl neiznākušajai grāmatai. Iesaistījos vēl divos teātra projektos, kas ar publiku satiksies nākamā gada pavasarī. Bet visvairāk šo gadu profesionāli veltīju tam, ko sauc par "Latvian Literature" jeb Londonas biroju.
Kļuvu 30 gadu veca.
Vairāk pievērsos sportam.
Nometu laikam 5 kg. Aleksis laikam nometa vairāk.
Mūsu kaķis kļuva milzīgs, bet mēs viņu turpinām saukt par smallcat.
Brāļa dēls sāka staigāt.
Ar dažiem draugiem satuvinājos, ar dažiem atsvešinājos.
Vairāki mani draugi piedzīvoja nopietnus dzīves satricinājumus, un es ceru, ka viņi tiem izies cauri spēcīgāki un par spīti visam atgūs dzīvotprieku.
Sastrīdējos un atkal izlīgu ar brāli.
Aizgāja omas brālis - mans pēdējais šīs paaudzes asinsradinieks. Dažas dienas pēc tam nomira arī viņa sieva.
Neskatoties uz savstarpējiem emocionāliem uzliesmojumiem, neskatoties uz to, ka man ir jāpieņem tā tējas maisiņu lampa, un neskatoties pat uz to, ka es retāk drīkstu dzert kolu, tik un tā domāju, ka man ir brīnišķīgs draugs.
Neskatoties uz to, cik bieži es mēdzu rūgulīgi atbildēt, cik reti teikt uzslavas un izrādīt pateicību, es priecājos, ka man ir mana ģimene, un sevišķi mamma, kam lūgt atbalstu un pie kuras vienkārši atbraukt pastaigāt ar suni, pavārtīties gultā un no rīta ēst pankūkas ar ievārījumu. Ar pārējo ģimeni atsvešinājāmies, bet ceru, ka tas ir pārejoši.
Centos būt labāks cilvēks, bet nezinu, vai izdevās. Nākamgad noteikti mēģināšu atkal.

3:21pm: Cepures
Mamma palūdza nopirkt četras rūķu cepures.

1:31pm: Baseins un suņi
Ļoti patika Norda jaunā filma. Sevišķi tāpēc, ka nogali biju pavadījusi, peldoties baseinā un tusējot ar vilku suni.

6:35pm: Novembris
Novembri, novembri, kāpēc tu esi pret mums tik bargs?

5:25pm: Caur ērkšķiem uz
Nogalē beidzot paskatījos jauno raidījumu "Caur ērkšķiem uz...". Visvairāk mani pārsteidza, ka starp atkarību māktām un citādi dzīves nelutinātām sievietēm tur ir arī lauciniece Inese. "Mani sita vecāki", "es padsmit gadus lietoju narkotikas", "es gadā divus mēnešus esmu skaidrā" un "es nekad neesmu bijusi Rīgā". Tās tiešām ir līdzvērtīgas problēmas. Otra lieta bija raidījuma vadītājs. Labi, baigais vecis, pats uzveicis savu atkarību, tas viss skaidrs. Bet tad tur parādījās, piemēram, šāds dialogs (citēts neprecīzi):

Vadītājs: "Tu vakar man pateici tikai labdien un uzredzēšanos. Normāli parunājām?"

Sintija: "Jā, man negribējās kā visām tur pie tevis līst un taisīt šovu, es tā nejutos."

Vadītājs: "Skaidrs. Tu esi aktrise un manipulatore."

Paga, ko? Cilvēks atklāj, ka ir introverts, bet tu viņu par to bar un vēl nosauc par manipulatoru? Es domāju, ka "Latvian Literature" un kampaņas #iamintrovert veidotājiem (tostarp arī man) bija publiski jāiestājas par Sintiju. Bet šovs laikam jau beidzies.

11:57am: Bīstamāks par datoru
Vakar dusmās uzsitu pa aizvērtu datoru un vēlāk atklāju, ka no šī trieciena tam jau otrreiz viņa nemaz ne tik garajā dzīvē ir saplaisājis ekrāns. Viss, ko vēlos, pārkāpjot trešās dekādes slieksni, ir kļūt par harmoniskāku, iecietīgāku cilvēku. Neplaisāt pēc katra trieciena.

5:53pm: Big in Japan
Japāna ir diezgan intensīva. Šodien no rīta redzējām lielo Budu un barojām briežus, kas klīda ap templi, pēc tam dzērām kafiju kopā ar 14 pūcēm, bet vakarā apmeklējām porno kino teātri un japāņu karaokes ūķi. Turklāt bijām mājās pirms pusnakts un paspējām izmazgāt veļu. Ā, vēl nopirkām automātā meiteņu apenes. Tās izrādījās tīras.