2017
Man joprojām ir grūti domāt par laiku gada nogriežņos, tomēr ar feisbuka palīdzību nolēmu fiksēt, kas notika 2017. gadā. Tie ir lielākoties ārēji iespaidi, ar pārējo vēl neesmu tikusi skaidrībā. Tas galīgi nebija slikts gads, drīzāk trauksmains. Bieži likās, ka daudziem apkārt viss jūk un brūk.

2017. gadu ar Jāni un Sandru iesākām Skotijā, Aberdīnā, vārtoties, tirinoties un neko daudz nedarot.
Bijām uz Londonu skatīties Totenhamas Hotspur spēli. Pavadījām vairākas gaišas dienas pie Tomasa.
Elīna apprecējās ar Andri.
Ar Elizabeti pavadījām divas skaistas dienas Minskā.
Biju Londonas grāmatu tirgū, kur atklājām kampaņu #iamintrovert, un diezgan labi ar Unu iedzērām.
Jānis mēnesi bija prom Francijā.
Bijām Kuldīgā skatīties vimbas ar Jāni, Elīnu un Andri. Visu laiku lijas lietus.
Bijām Āraišu pilī, Līču Laņģu klintīs un kur tikai vēl nē ar Luīzi, Kristīni, Ņikitu un Pogu. Nākamā gada sākumā ar Luīzi un Jāni gribam braukt ceļojumā uz Tukumu - skatīties šo pilsētu mākslinieka acīm.
Biju ar Martu Cepienā.
Ar "High end" turpinājām piedalīties Prāta spēlēs.
Nopirku skrituļslidas.
Daudz čatoju. Sevišķi ar Sandru, Daci un Martu.
Ar Luīzi un Sabīni bijām Valmierā. Atceros, kā ar skritulenēm iebraucām bārā "Tautas harmonijas centrs", kur varēja dabūt vībotņu tēju, ar kuru šī gada Jāņos mani iepazīstināja Agnese.
Pārvācāmies.
Sandra bija ciemos pie mums.
Elizabete arī apprecējās.
Bijām pie Naukšēniem, tur ir Mareka lauki.
Gandrīz neko vairs nerakstīju medijiem.
Sākām skatīties ārzemju seriālus. Precīzāk - noskatījāmies divus.
Biju Frankfurtes grāmatu tirgū.
Ar Jāni bijām Polijā. Redzējām Niku Keivu, kā arī vairākus Jāņa Pāvila II pieminekļus.
Ar Jāni bijām Japānā. Tur bija skaisti. Tagad gribam uz Papua Jaungvineju. Tas ir, Jānis grib, un es saku: "Ok, kāpēc ne."
Ar Jāni uzrakstījām "Zvērīgo mīlu". Piedalījos prozas lasījumos. Uzrakstīju nodaļu Solvitas Āboltiņas vēl neiznākušajai grāmatai. Iesaistījos vēl divos teātra projektos, kas ar publiku satiksies nākamā gada pavasarī. Bet visvairāk šo gadu profesionāli veltīju tam, ko sauc par "Latvian Literature" jeb Londonas biroju.
Kļuvu 30 gadu veca.
Vairāk pievērsos sportam.
Nometu laikam 5 kg. Aleksis laikam nometa vairāk.
Mūsu kaķis kļuva milzīgs, bet mēs viņu turpinām saukt par smallcat.
Brāļa dēls sāka staigāt.
Ar dažiem draugiem satuvinājos, ar dažiem atsvešinājos.
Vairāki mani draugi piedzīvoja nopietnus dzīves satricinājumus, un es ceru, ka viņi tiem izies cauri spēcīgāki un par spīti visam atgūs dzīvotprieku.
Sastrīdējos un atkal izlīgu ar brāli.
Aizgāja omas brālis - mans pēdējais šīs paaudzes asinsradinieks. Dažas dienas pēc tam nomira arī viņa sieva.
Neskatoties uz savstarpējiem emocionāliem uzliesmojumiem, neskatoties uz to, ka man ir jāpieņem tā tējas maisiņu lampa, un neskatoties pat uz to, ka es retāk drīkstu dzert kolu, tik un tā domāju, ka man ir brīnišķīgs draugs.
Neskatoties uz to, cik bieži es mēdzu rūgulīgi atbildēt, cik reti teikt uzslavas un izrādīt pateicību, es priecājos, ka man ir mana ģimene, un sevišķi mamma, kam lūgt atbalstu un pie kuras vienkārši atbraukt pastaigāt ar suni, pavārtīties gultā un no rīta ēst pankūkas ar ievārījumu. Ar pārējo ģimeni atsvešinājāmies, bet ceru, ka tas ir pārejoši.
Centos būt labāks cilvēks, bet nezinu, vai izdevās. Nākamgad noteikti mēģināšu atkal.