Pārgājiens
Mums iedeva vecu orientēšanās karti un teica - ejiet no Kandavas līdz Sabilei. Kilometru starp šīm pilsētām it kā nav daudz, bet gar šoseju negribas iet, un gar upi dažkārt fiziski nav iespējams iet. Tāpēc kādu brīdi gājām pa lauku ceļu. Piecreiz nomaldījāmies, apskatījām Musteni, pelēkas govis un jocīgu tiltu. Tiklāt viss idilliski. Pēkšņi zīme uz ceļa vēstīja, ka priekšā ir privātīpašums, kur dzīvo suns. Nešķēršot šo ceļa posmu nozīmētu iet krietnu gabalu atpakaļ un tad ložņāt caur kārtīgiem brikšņiem, tāpēc izlēmām būt drosmīgi un tomēr turpināt virzību uz priekšu. Kad jau bijām gandrīz tikuši garām mājai un bezmaz uzsākām atvieglotu nopūtu, no muguras sadzirdēju niknus rējienus. Pagriezos un noteicu: "Ak, Dievs". Tas, protams, ir amizanti, kā mēs, nakrištuoni, krīzes situācijās tomēr itin bieži kā pirmo piesaucam Dievu (ja vien nepiesaucam mammīti mīļo). Tas bija visslikākais iespējamais scenārijs. Tur bija milzīgs un nepiesiets kaukāzu aitu suns. J., kuram no suņiem ir daudzkārt vairāk bail (un varbūt tieši tāpēc), noreaģēja adekvātāk un, kāpjoties atpakaļ ar somu uz vēdera, mīļā balsī teica: "Sunīti, viss ir labi, esi mierīgs" vai ko tādu. Pēc kāda brīža no mājas iznāca mazs kvekšķis un abu suņu saimniece, kas neveiksmīgi mēģināja sasaukt savu kaukāzieti. Neizskatījās, ka viņš šo sievieti uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ļoti uzvilcies arī nebija, drīzāk viegli neapmierinats par šo negaidīto traucējumu, un beigās mūs tomēr palaida tālāk neskartus. Sapratu, ka sen nebiju tik šausmīgi nobijusies. Biju jau vispār aizmirsusi, kas ir īstas bailes. Nevis tur no kaut kādas uzstāšanās vai tikšanās, vai kāda cilvēka dusmām, bet gan īstas bailes par savu nabaga dzīvībiņu.

Starp citu, vai kāds no jums netaisās svinēt Jāņus kādā jaukā vietā, kur tieši pietrūkst pāris līgotāju?