Jaroslavs
Jaroslavs ir ukraiņu rakstnieks, kurš jau simts gadus dzīvo Viļņā. Viņam vienmēr līdzi ir vairākas somas, no kurām viena patiesībā ir lielveikala maiss. Konjakā līdzi iedoto ēdienu Jaroslavs, kā mēs vēlāk izsecinājām, bija aizgājis apēst vilciena tualetē. Viņam līdzi ir digitālais fotoaparāts, ar kuru viņš mēdz filmēt savā priekšā esošus objektus. Piemēram, šķīvi un dakšu restorānā. Vakariņās apsēdāmies tieši aiz viņa muguras, redzēju to pati savām acīm.

Man liekas ļoti aizkustinoši, ka šeit literatūras festivālā kā brīvprātīgie strādā cilvēki pēc 40. Viņi vienkārši grib dažādot savu dzīvi un reizē kādam palīdzēt. Tiesa, Latvijā ir daudz vairāk cilvēku pēc 40, kuru pamatdarbs, raugoties no atalgojuma pozīcijām, reizē ir arī viņu brīvprātīgais darbs.

Pusdienojām Šērburgas skolā. Neko, diezgan ok. Mūs apkārt vadā superīga franču ome, kura arī ir brīvprātīgā. Šodien paspējām labi nomaldīties, jo streiku dēļ cilvēki bija vienā ceļa posmā izveidojuši barikādes ar ugunskuru. Cik sapratu, dzelteno vestu streikā piedalās tie, kuri uzskata, ka agrāk viņi dzīvoja labāk. Interesanti, ka vairākums no viņiem šodien uz ceļa izskatījās knapi sasnieguši pilngadību.