xxx
16 Oktobris 2014 @ 11:54
Vai viegli būt zilajam?  
Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.
 
 
xxx
11 Maijs 2014 @ 15:20
Eirovīzijas fināls 2014  
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad mēs - bīstamās mājsaimnieces AK un EK - pieplokam pie televizora ekrāniem, lai novērtētu Eiropas kultūras progresu, stagnāciju, regresu un valstsnāciju. Lai pārāk neietekmētos viena no otras viedokļa, ar skatīšanos nodarbojāmies pilnīgi atšķirīgās vietās - AK iedvesmas valstī ar rītdienu, kur 80% studenti mācās bez maksas, bet EK - Polijas hipsteru galvaspilsētā Lodzā, kuras gēnu laboratorijā regulāri pazūd šķēres.

Eirovīzijas galvenie komentētāji mūs informē: “Šoreiz nepiedalīsies mūsu brāļi - ne mūsu māsa Lietuva, ne mūsu māsa Igaunija.” Dienā, kad māsa ir brālis, fināla nav ne mūsu pašu, ne Kārļa Streipa, bet Valters un Kaža iesaka nebēdāt, jo ieraut ko atspirdzinošu var tik un tā. Tas labi! Kopš Eirovīzijas laikiem abi ir paaugušies, Saskaņa pajukusi un tāpēc vienīgā jēga apvienoties ir, lai parādītu garu degunu Kārlim Streipam. The war is not over, bro.

Tas, ka uz skatuves ar diviem vadītājiem - dāmu un kungu - jau sen ir par konservatīvu, nevienam šeit vairs nav noslēpums. Gan Latvijas Eirovīzijas finālu, gan Zelta mikrofona aptauju 2014 šogad diriģēja veseli četri saspēles vadītāji. Dānijā to ir trīs - enerģiska dāma, hipsteris un, protams, arī gejs.

Agrāk Eirovīzija bija ne tikai dziesmu, bet arī tērpu parāde, taču tagad citi laiki, citi tikumi, un uz skatuves ar skārienjūtīgu grīdu, gigantiskiem ekrāniem un opciju projicēt hologrammas vairs nevienu ar uzvalka pārtapšanu par kleitu nepaņemsi (piedod, Marija).

1.Ukraina - meitene klasiski garā kleitā dzied par pulksteni, kuru nedrīkst turēt ciet, jālaiž, lai tas iet. Bet bet toties viņai fonā ir džeks, kas netiek ārā no vāveres rata. Tas simbolizē šo dzīves skrējienu, ko savās dainās vēl tajās tālajās dienās, kad repu neapdraudēja isidioloģija, apdziedājis arī klasiķis Gustavo. Uz skatuves ir diezgan vējains laiks, brīžiem skaidrojas. Priekšnesums noteikti patīk ikvienam, kas ir uz mēs ar fitnesu, jo tur arī mēdz būt tā - it kā skrien, uz priekšu netiec, bet vismaz ir cerība, ka kļūsti smuks.

2.Baltkrievija - Teo, kam garšo siera kūka. Jes, Lapsa virtuvē var atvieglojumā uzkūkot - vismaz viena kūka finālā ir. Teo dzied tā: “I don’t wanna be your boyfriend.” Viss kārtībā, jo Eiropa nemaz viņu negirb par bojfrendu, šķiramies kā draugi. Uz skatuves kā kārtīgā bojbendā ir pieci keksi, bet sestais - visnesmukākais - nostumts skatuves stūrī. Tas ir Dziedātājs tumsā.

3.Azerbaidžāna - jau otrā valsts, kas izmanto triku, kad viens dzied, bet otrs bez jēgas fonā tirinās. Uzticams triks, jo nekad nenostrādā! Priekšnesums ir izcili līdzsvarots, jo arī dziesma ir garlaicīga.

4.Islande - dziesma pret aizspriedumiem (“Inside we’re the same!), par kuru gan jau nobalso visi sorosīdi. Dziesma atgādina Blink 182 un The Hives hibrīdu, kā spilgtākais piemērs Latvijā ir sen jau (atšķirībā no Pūces astes) noziedējusī grupa Double Faced Eeals. Lai gan Eirovīzija ir īstā vieta, kur spēlēt pirms desmit gadiem aktuālā mūzikas novirzienā, labāk to darīt garā kleitā un bez “papappapappā” un “lalalalalalā”. Virvirvirvirbumbumbumtrrrrassassā - Bjorkas mazdēliņi aicina cilvēkus nevērtēt pēc izskata. Labāk būtu aicinājuši nevērtēt pēc muzikālā snieguma, kas zina - varbūt kaut kas būtu sanācis. Vismaz dziesma bija jautra, kaut arī narkotiku trūkums organismā ir nenoslēpjams.

5.Norvēģija - Valters un Kaža pie šīs dziesmas esot apraudājušās. Dziedātājs ir tāds šķietami nesavienojamais - raudulīgs metālists. Gan jau zilais. Nē, 100% zilais. Klips varētu būt tāds, kur noskumis vīrietis čāpo pa sniegu, un savā klusajā iekšējās pasaules vētrā pat nepamana, ka dodas tieši pa lāča pēdām, kurš viņu tūdaļ apēdīs, lai mums vairs, Velna dēļ, nebūtu jāklausās šis savārstījums, jo tas nav jautrs.

6.Rumānija - duets, kas jau otro reizi noslaucis valsts naudu, lai atbrauktu uz Eirovīziju. Cerams, ka vismaz nav noslaucis ES struktūrfondu naudu, jo tā pieder mums. Īpašais pārsteigums cilvēkiem ar jūtīgu nervu sistēmu - meitene uzsprāgst, un tad atkal parādās no jauna. Tas simbolizē nemirstību, bet viss ir līdzsvarā, jo fona kalbasņiks simbolizē tūlītēju nāvi. Diemžēl nav skaidrs, ko simbolizē apaļais sintezators, kura spēlēšanu dueta vīrietis pat necenšas īpaši precīzi imitēt, bet tas labi - jāpaliek arī kādam noslēpumam. Dziesmas beigās tiek sasniegts orgasms - meitene tup un spiedz.

7.Armēnija - džeks ar kļičku MP3 izpilda balādi “You are not alone”, kas visticamāk ir atbildes trieciens Instrumentu “Pilnīgi viens”. Bukmeikeri šim armēņu Donam, kurš uz dziesmas beigām galīgi sapsihojas un izsauc uz sevi uguni, prognozē uzvaru. Diemžēl nekas nesanāks, jo uguns simbolizē oligarhu kapusvētkus, bet visu te nosaka oligarhi.

8.Melnkalne - dziesma sākas ar “My heart will go on” plaģiātu, tāpēc nevar saprast, kāpēc viena dāma slido, nevis kuģa galā sūcas. Slidotāja laiku pa laikam nokrīt, bet dziedātājs meitenei nepalīdz piecelties. Cūka. Vai feminists. Bet dziesma nav jautra, un Kaža - ticiet vai nē, pats būdams “Ugunsgrēka” himnas izpildītājs, - to smīkņājot nosauc par piemērotu seriāla “Eņģeļu māja” tituldziesmai. Vispār radies iespaids, ka Melnkalne finālā uzstājas pārāk bieži - tāpat kā Venecuēla uzvar skaistumkonkursos, tāpēc esam principiāli pret šīs valsts uzvaru.

9.Polija - Uwaga! Pienīgas krūtis, tautas tērpi - gluži mūsu Olgas garā. Ta kurwa jest dobra. Meitene ar lielākajām krūtīm mazgā veļu (gluži mūsu Aishas garā), bet ar otrām lielākajām krūtīm - taisa sviestu. Polijā sviesta taisīšana, ja kas, ierindojas erotiskāko nodarbju top3. To mēs zinām, jo pa Daļai Grībauskaitei (veiksmi viņai šodienas vēlēšanās!) tomēr atrodamies Lodzā.

10.Grieķija - džeki repo nesaprotamā valodā, kas beigās izrādās angļu. Pērn Grieķijas mūziķi dziedāja, ka alcohol is free. Acīmredzot, dzīve ir gājusi uz leju. Tomēr puiši, lēkājot pa batutu, cenšas šo tumšo patiesību noslēpt - uz augšu, uz augšu, wiii!

11.Austrijas transvestīts - iespējams, ka Islandes ķērpju dziesma par to, ka nevajag skatīt vīru pēc cepures, ir bijusi par Austrijas transvestītu, jo bārda - tas ir zajebis, bet dziesma diemžēl ir sūds. Končita Vursta simbolizē mūsdienās aktuālo bipolaritātes kultu, ar kuru pie psihoterapeitiem sirgst 70% labklājīgo rietumnieku. Tāpēc arī beigās tiek viennozīmīgi saprasta. Rise like a penis!

12.Vācija - katrā ballītē nepieciešama dziesma, kuras laikā var aiziet uzpīpēt. Reklāmas pauze ir sākusies!

13.Zviedrija - dziesma par nelaimīgu mīlestību. Kuru tas interesē? Izrādās, pietiekami daudzus. Fuck.

14.Francija - jauns triks - dejošana ar ģitāru. Dvīņi dzied par to, ka ūsas ir tāpēc, lai tās augtu. Nav šaubu - dziesma par ūsām ir veltījums Austrijas pārstāvei. Comme ci comme ca.

15.Krievija - māsiņas dzied uz šūpolēm, lai odi nekož. Lai neapgāztos, viltnieces ir sasējušas kopā savus matus. Abas ir īpašas ar savu fancy patronu - Filipu Kirkorovu - , kurš viņām piesējies ar savu dziesmu, bet diemžēl eiropeiskā publika šo džeku īpaši nezina. Diemžēl viņi zina vienu citu džeku no Krievijas, tāpēc biežāk dzirdētā emocija pūlī saistībā ar Krievijas priekšnesumu tagad un turpmāk būs zems: “ūūūūūūūū”. Valters un Kaža sola vēlāk pastāstīt, kā viņu gadā Filips Kirkorovs gribējis ar abiem nofočēties, bet patiesība par šo notikumu tā arī netiek atklāta. Paliekam gribot.

16.Itālija - galvenais ir zināt, vai dziedātāju ir izdrāzis Berluskoni. Sākumā īsti nevar saprast, bet beigās, kad meitene sāk rāpot, ir skaidrs, ka ne tikai ir izdrāzis, bet drāzīs vēl. Nav īpaši oriģināla, jo savas valsts karogu priekšnesumā pirms dziesmas izveido no bazilika, tomātiem un mocarellas. Varēja vēl uzgāzt to visu uz maizes un izcept picu, tad uzvēdītu nepārprotams Itālijas šarms.

17.Slovēnija - nebijis domas lidojums - dziesmas “Round and round” vizuālais noformējums ir aplis uz skatuves grīdas. Tomēr viņu izglābj blokflautas spēle, jo tā no texxxta autorēm, kura bērnībā negāja uz basketbola treniņiem, tikmēr šo instrumentu strinkšķināja mūzikas skolā.

18.Somija - nepamanījām, laikam aizmirsa atnākt līdz skatuvei.

19.Spānija - “Dancing in the rain”. Uz skatuves it kā līst, bet dziedātāja ne tikai nedejo, bet pat neizkustas no vietas. Krāpšana! Slepkavība! Korupcija! Vismaz viņai ir slapji mati. Valters un Kaža mēģina iestāstīt, ka dziesma ir spēcīga, bet mums gribētos, lai tā ir vēl vairāk grēcīga. Te quero infinito, oh mi corazon!

20.Šveice - otrais, kas svilpo. Pirmā bija grupa “Scorpions”. Dziesma ir tikpat neitrāla kā Šveice, cerams, ka arī bagāta! AK patīk!

21.Ungārija - dziesma par skumjo bērnību. Skaidrs, ka tā ir izgāšanās, jo traģiskā bērnība interesē tikai psihoterapeitus. Pat dabsteps neko neglābj. Tiesa, kaut kas oriģināls - uz skatuves ir klavieres, kuras neviens nespēlē, bet pa tām dejo divi atkritēji. Nav šaubu, ka pēc uzstāšanās dziedātājs kārtējo reizi dabūs rīklē no tēva.

22.Malta - Diezgan pāķīgs country grupas Mumford and Sons plaģiāts, bet tā nav liela bēda, jo viņi dzied: “I am going home.” Problēma atrisināta bez militāras iejaukšanās.

23.Dānija - jautra dziesmiņa par klišejisku mīlestību. Kaut arī islandieši mācīja, ka pēc izskata nav jāvertē, Eiropa ievēroja, ka solists ir diezgan nesmuks, lai neteiktu, ka galīgs ķēms.

24.Nīderlande - šeit mūsu viedoklis dalās. EK šķiet tik garlaicīgi, ka viņa sāk skatīties māla podiņu bildes, bet AK līdz ar tautiešiem, kas brīdi vēlāk atdos šai dziesmai maksimumu punktu, ir stāvā starā.

25.San Marīno - saprotams, ka valsts ir maziņa, bet vai tur tiešām nav neviena cita sieviešu apģērba gabala bez garām kleitām? Labi, ka viņi uzstājas konkursa beigās, jo daudzi skatītāji jau ir pālī un nemaz nepamana, ka pie klavierēm sēž Boriss Berezovskis.

26.Lielbritānija - tas interesē tikai Anglijas karalieni. Izpelnās vislielākās ovācijas, jo beidzot dziesmām pienācis gals. Uz skatuves bija gan aziāts, gan nēģeris, tā kā multikulturālisms tai zemē tiešām iet uz urrā.

Vakara vadītāji iemāca, kur var lejuplādēt visas dziesmas, lai tās klausīties vēl un vēl, bet reāli - kurš to gribētu darīt? Kamēr valstis apkopo referendumos iegūtās balsis, ar konfeti lietu tiek sveikts angļu Kārlis Streips, ko vēl nav izkonkurējuši angļu Valters un Kaža. Viņš arī godīgi atzīst: “It’s fun!”. Daudz spiedzošākā sajūsmā ir Francijas pārstāvji, kuriem atnes franču nacionālo ēdienu - vistu karijā franču gaumē - no Žana Pjēra restorāna.

Stāvot uz trepēm, kas simbolizē Eiropas labklājības augšupeju, tiek nodziedāta Bēthovena ziņģe Odiņa priekam, kas, starp citu, ir valdošāš kliķes himna, ja nezinājāt. Vēl tiek parādīts jautrs klipiņš, kur vakara vadītāji uzdzied kaut ko par Ķīnu. Kā atzīst Valters un Kaža, tas ir iemesls, kāpēc ir vērts mācīties angļu valodu. Visiem tiem, kas savulaik neieklausījās oligarha nr. 1 jaungada lūgumā iemācīties angleni un iztīrīt zobus, tas diemžēl izprotams nebija.

Katras valsts referendumu rezultātu paziņotāji mēģina pēc iespējas vairāk pielaizīties dāņiem, izņēmums ir francūži, kas nav klausījuši nedz Andra Šķēles, nedz māsiņu Valtera un Kažas aicinājumam iemācīties angļu valodu. Comme ci, comme ca! Ralfs Eilands uzpeld Latvijas hokeja izlases kreklā, ko redakcija vērtē kā pāķīgu gājienu, bet lietuvieši aicina Končitu noskūties. Ja arī tie nebija lietuvieši, tas nekas, jo mums sirsniņā palikusi Islandes dziesma par to, ka mēs taču visi esam vienādi. Par katriem 12 punktiem Končita Vursta raud aizvien vairāk, līdz asaras ir pārpludinājušas skatuvi un viņa kļūst par otro transpersonu, kas uzvarējusi Eirovīzijā (pirmā bija Dana International 1998.gadā).

Kaut arī šogad nebija tādu jautrību kā klauns ar vienriteni no Moldovas, Rumānijas ādas apenes vai Grieķijas bezmaksas smiga kā pērn, kopumā sajūta pēc konkursa noskatīšanās ir labāka nekā 2013.gadā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz neviens no Texxxtu redakcijas Eirovīziju nav beidzis slimnīcā.

Texxxtu redakcija sirsnīgi sveic Jegoru Jerohomoviču ar Končitas uzvaru, kā arī pateicas Miroslavam Kodim par viņas vizīti Latvijā. Rise like a penis!

 
 
xxx
13 Oktobris 2011 @ 13:18
Par Valda Lūriņa iestudēto izrādi "Tikai tā" Latvijas Nacionālajā teātrī  
Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.

Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.

Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?

Attēlos - Raimonds Pauls un "Dzeguzīte"

Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.

Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.

Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.

Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.

Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.

P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?