Es – EK – vakar apmeklēju lielisko boksa šovu arēnā “Rīga”, un vērtēju to ar 10 no 10.

Tāpat kā daudzi citi klātesošie, arī es boksa šovu apmeklēju pirmoreiz. Tā kā Ivaram Ījabam varētu rasties jautājums, kā tiku iekšā, laikus paskaidrošu – uz pasākumu bija iespējams nopirkt biļetes. Būšu precīza – uz maču mani uzaicināja draugs, kurš šīs biļetes iegādājās par 25 eiro gabalā. Līdz šim biju iemācījusies no galvas visas Rokija filmas, paskatījusies Brieža izraisītos nokautus un to, kā Taisons svētku vakariņās nokoda Holifīlda auss gabaliņu, par ko ansamblis “Instrumenti” sarakstījis dziesmu “Esmu gatavs apēst tevi”. Tātad ne pārāk zināju, kas te vispār notiks, bet baigi šķita, ka jāredz.

Vakara kulminācija bija Maira Brieža cīņa ar Olanervadžu Duradolu, taču tas nebija vienīgais. Pirms tam norisinājās vēl 9 boksa mači starp citiem bokseriem. Mirklī, kad bez redzama iemesla publika sāka vienlaicīgi gavilēt, atklājās, ka liela daļa paralēli telefonā skatās Iļģuciema pamatskolas sporta dienas hokeja maču starp Latviju un Kazahstānu, kurā izdevies izraut grandiozu uzvaru.

Sanākusī publika bija visnotaļ inteliģenta. Tā kā tas bija sporta pasākums, kurš ilga apmēram 6 stundas, būtu tikai normāli, ja daļa skatītāju būtu pipelē pirms Brieža parādīšanās. Taču tā nenotika. Jā, kaut kādi aliņi apkārt figurēja, bet orkus nemanīju. Vēl interesanti bija tas, ka šeit cilvēki bija apguvuši, kā pareizi jāiet garām cilvēkiem cauri rindai – tā darot, jāpagriežas pret rindā sēdošo/stāvošo ar seju, nevis ar dibenu. Kaut arī tas šķiet pašsaprotami, ir novērots, ka tas sagādā problēmas daudziem kultūras pasākumu apmeklētājiem. Šeit tā nebija. Viss kā pie augstmaņiem. Turklāt ļaudis, kas šādi spraucās cauri rindām, arī atvainojās un/vai pateicās garāmlaidējiem. It kā – kāda starpība? Bet tomēr patīkami.

Kamēr norisinājās pirmie 9 mači, zālē bija relatīvi kluss – lielākoties varēja dzirdēt, ko runā apkārt sēdošie. Un nebija kauns klausīties! Normāli cilvēki. Jā, vienreiz mūsu galā izcēlās neliels konflikts par to, kur kuram jāsēž, bet par to apkārtējie nevis uzvilkās, bet gardu muti pasmējās. Protams, patika arī nelielā sieviešu koncentrācija – tualetē rindu nebija vispār!

Domāju, kā tas nākas, ka citos sporta pasākumos pulcējas orki, bet te – ne. Izdomāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pats bokss ir ētikas un manieru paraugstunda. Piemēram, kaut arī pirms mača jāapsaukā partneris un spēles laikā ir vēlams viņu padarīt praktiski beigtu, visam jābeidzas ar dalībnieku draudzīgajiem apkampieniem (nezinu, kas notiek, ja viens no viņiem ir bezsamaņā). Protams, līdzīgi ir citos sportos, taču nekur citur neesmu manījusi, ka tas notiktu tik sirsnīgi. Viens ir pist pa bumbu laukumā, otrs – pretiniekam pa seju. Un es spētu saprast, ja pēc tam negribētos ar viņu kopīgi uzņemt selfiju. Bet tāpēc jau tie bokseri ir augsti attīstītas būtnes ar spīdošu intelektu, nevis orki. Un, domājams, ja skatītājs tādu uzvedību redz, tad vēlas uzvesties līdzīgi. Tāpat kā bokserim pirmais ir cieņa pret pretinieku, nevis kreisais āķis pa zodu, tāpat šiem skatītājiem svarīgāk bija nevis “aliņš vajag”, bet būt normālam. Ja Jums ir kāds cits izskaidrojums, lūdzu, dalieties!

Vakara gaitā uzstājās vairāki nozīmīgi bokseri. Noteikti jāpiemin Janka – puisis, kura mačs bija viens no pirmajiem un, loģiski, norisinājās relatīvi klusā zālē. Tomēr šo klusumu palaboja 2 viņa draugi, kas visu mača laiku līdz balssaišu nāvei pa visu arēnu kliedza: “Janka! Janka! Janka!” Janka nomahājās diezgan labi un, cik atceros, izcīnīja neizšķirtu ar Krievijas pārstāvi Lady GaGa šortos, bet tas varbūt nav tik būtiski. Jankas atbalstītāji bija atpakaļ tad, kad Janka sen bija citur, bet ringā mahājās citi bokseri. Tā kā bija vairāki mači, kuros nebija neviena latvieša, publika īsti nezināja, ko atbalstīt. Tāpēc vairākkārt, piemēram, krieva un dienvidāfrikāņa mačā puszāle pievienojās Jankas draugiem un sāka skandēt: “Janka, Janka, Janka!” Augsts līmenis. Tā Janka ir kļuvis par Latvijas boksa leģendu. Paldies viņa draugiem, kas šodien gan jau tika izmesti no kora.

Vēl ievērības cienīgs bija mačs starp Ričardu un gruzīnu džeku – abi pārstāvēja Guliveru svara kategoriju. Tajā vairākkārt publika sniedza padomus Ričardam. Piemēram, tika ieteikts slēgt pretinieku ārā, bet anatomijas lielākie speciālisti ieteica skart tieši nieres. Latviešu Goliāts jau bija pamatīgi sadevis bietē gruzīnu Goliātam, un šķiet, arī viņam jau bija zajebala, tāpēc viņš krieviski sāncensi informēja par to, ka varētu vienkārši pēdējoreiz iepist viņam pa galvu, lai tā lieta darīta. Gruzīns zolīdi dabūja bietē un zaudēja. Nekā pārsteidzoša. BET! Jau nākamajā mačā, kas sākās apmēram pēc 5 minūtēm, šis tikko uz nāves gultas gulošais cīkstonis jau bija pārģērbies un noslaucījis asinis, lai pie ringa ņipri atbalstītu citu savas valsts pārstāvi. Atbalsts bija ne tikai mutisks, viņš arī demonstrēja arī dažādus priomus. Viņš pēc tā pisaka varēja pakustēties!!!

Visgarlaicīgākais mačs bija starp Krievijas un Ganas pārstāvjiem. Pats sākums bija daudzsološs, jo abi izskatījās pēc Ivana Drago un Apollo Krīda no Rokija IV – krievs bija nekustīgs, bet ganiņš lēkāja un mēģināja taisīt baigo šovu. Tiesa, līdz tam jau biju iemācījusies, ka ringā šis Drago nenositīs šo Krīdu (tā notika filmā), jo šeit ir tiesneši, kas apstādina cīņu, kad redz, ka viens jau ir pārāk lielās lupatās. To sauc par tehnisko nokautu. Šī iemesla dēļ nav iespējami tie Rokija gājieni ar cīnīšanos pēc tam, kad jau zaudēta redze. Vispār pirmoreiz šajā vakarā novērtēju boksa tiesnešus. Tur tomēr jābūt diezgan jaudīgam džekam, lai, pirmkārt, varētu izdancot līdzi bokseriem, otrkārt, lai pats tajā sīkajā ringā nejauši nedabūtu, treškārt, lai visu arī redzētu. Turklāt ar to visu viņi precīzi noķer mirkli, kad nav par daudz un nav par maz, un spēle jāslēdz, lai kāds neaizietu pa skuju taku.

Šī Drago un Krīda cīņa bija drausmīgi gara un garlaicīga. Katrs raunds 3 minūtes, kopā 10 raundu (var izvēlēties arī citu raundu skaitu atkarībā no bokseru krutuma). Viņi tiešām arī tos 10 nokapāja. Iespējams, tik ilgi izvilka, jo neviens no viņiem nemācēja sist. Ja Rasnača sieva iekāptu ringā, viņa nokautētu abus. Par Artusu Kaimiņu nerunājot. Uzvarētāju izvēlēties bija grūti, jo abi bija zaudētāji.

Lielākais lohs publikā bija Nils Ušakovs. Cilvēku mutēs jau kūļājas stāsti par to, kā Nilam neļāva runāt un izšvilpa. Bet ir kāds būtisks sīkums. Nils tika prezentēts arī apmēram šova sākumā, šķiet, starp otro un trešo maču. Vakara vadītājs informēja publiku par to, ka ieradies arī Nils, urrā. Publika sāka būjināt un švilpt. Tāpat notika arī ar paziņojumu par Saeimas priekšsēdētājas Ināras Muižnieces publisko ierašanos (tiesa, klusāk). Vai tā ir labi? Es domāju, ka jā. Kāda starpība, ka viņi tur ir ieradušies? Ja būtu ieradies kāds, kas kaut ko nozīmē tieši boksa cienītājiem, tad skaidrs. Gaviles izpelnītos, piemēram, Muhameda Alī vai īstā Rokija Balboa ierašanās. Nav runa par to, ka ļaudīm vienkārši viņi nepatika. Durodola varbūt arī nepatika, bet viņu sagaidīja normāli un Nigērijas himnas laikā visi cienīgi stāvēja, jo tas psihais bokseris galu galā šeit bija tiešām svarīgs viesis.

Ušakovam nevajadzētu noskumt – ir vietas, kur viņa ierašanās arī tiktu celta lielā cieņā. Piemēram, ar pensionāriem pilns 3.autobuss. Labi, varētu palikt pie tā, ka viņš vienkārši nepareizi izvēlējās pasākumu, kurā mēģināt zīmēties. Kam negadās? Bet PĒC TAM, kad publika viņu jau bija vienreiz izšvilpusi, viņš pēc Brieža uzvaras mēģināja līst saulītē vēlreiz. Ko? SMS Credit sponsorē Mairi, bet pat viņi kaut kā pratās lieki nekur nelīst.

Pati cīņa starp Briedi un Durodolu bija fantastiska. Līdz asarām aizkustinoši un satraucoši. Durodola nebija nekāds mīkstais – internetā atrodamā informācija liecināja, ka viņš ir riktīgi psihs un tikt nokautētam ar viņa rokas sitienu nebūtu nekāds kauns. Tomēr nopietnā boksa mačā drīkst piedalīties tikai tad, ja esi pārliecināts, ka vari uzvarēt. Tas tomēr nav sporta veids, kur galvenais ir piedalīties. Pirmajos 3 raundos pat šķita, ka nigērietis ir par 10% pārāks. Tomēr Briedis nepsihoja un, kā 4.raundā sāka pārliecinoši dauzīt pretinieku, tā 9.raundā visu noslēdza tiesnesis, piešķirot Durodolam tehnisko nokautu. Tas nozīmē – ja būtu vēl viens sitiens, mača zaudētājam aizlidotu galva. Es šobrīd mācos poļu valodu. Šim laikam raksturīga pēc idejas gandrīz pareiza, bet tomēr neprecīza vārdu izvēle. Reiz, mēģinot pateikt, ka iztīrīju zobus, pasacīju, ka esmu sakārtojusi zobus. Tas tobrīd izraisīja lielu jautrību, bet vakar redzēju, ko tas nozīmē. Briedis diezgan normāli sakārtoja Durodolas zobus. Jāatzīst, ka pretinieks turējās kā monstrs. Vieglāk būtu nodauzīt Pļavnieku deviņstāveni nekā Durodolu. Boksā ir tā – ja sāk izskatīties, ka kādam pizģec ir, tad viņam beigās arī būs pizģec. Tomēr Briedim vajadzēja vēl kādus 5 raundiņus pakārtot tos zobus.

Tā, publikai maurojot “Mairi! Mairi! Mairi!”, viņš apmēram pusstundas laikā izcīnīja, manuprāt, ļoti grūtu uzvaru. Pēc maniem aprēķiniem, vismaz 800 ļaudīm mača laikā iestājās orgasms. Tas laikam nozīmē, ka paskatīties uz viņu klātienē kļūs dārgāk. Bet tas ir tā vērts. Ir daži sporta veidi, kurus skatīties televīzijā ir daudz labāk. Piemēram, hokejs, jo tur kamera parāda, kur ir ripas. Vai Formula-1, jo televizorā var uzzināt, kā izskatās trase. Taču te klātbūtne, pirmkārt, nav neērta. Ir relatīvi mazs laukums, kur viss notiek, tāpēc visam var izsekot līdzi. Turklāt, esot klātienē, pat lielā troksnī dzirdi katru stipro sitienu un to, kā lido asinis un sviedri. Un tas bija apmēram 50 reižu aizraujošāk nekā biju gaidījusi. Tas ir tā, ka pa ausīm sprāgst adrenalīns reizē ar no Durodola mutes lidojošajiem zobu sargiem. Un par prieku atbalstīt tik gudru bokseri klātienē vispār nerunājot. Tas bija izcils līmenis. Paldies Briedim un komandai. Un Jankam arī, protams.

Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."

Pirms izklāstīt šī vakara notikumus Londonas slavenākajā voljebala laukumā, mans pienākums ir pastāstīt, ko Texxxti jēdz no spēles. Visvairāk jēdz Sandra Mētra, jo viņa reiz iekļuva Latvijas sieviešu voljebala izlasē, bet diemžēl 12.klases beigu ieskaitē sportā, bremzējot pēc atspoles skrējiena, viņa salauza abas rokas. Ar to diemžēl karejera bija cauri. Es pati pludmales voljebalu uzskatu par pasaules skaistāko sporta veidu – tur nav iespējams gūt punktu neskaisti. Izņēmums ir punkta gūšana pretinieka kļūdas dēļ (pretinieks iemet tīklā, pretinieks pārmet pāri līnijai) – tas var būt tā nekā. Ko es? Nu es vienreiz skolas sporta stundā nejauši no visa spēka iespēru Anete Konstei pa vēderu (mācījāmies vienā klasē), bet viņai pat nenoraustījās uzacs. Filips De Rums? Nezinu, mēs tikai dzeram un rakstām Texxxtus.

Pirms kādām divām nedēļām pie manis ciemos bija ieradušies draugi no ārzemēm. Pēkšni attapāmies Murjāņu sporta skolas teritorijā un viens no maniem biedriem gribēja pievienoties jauniešiem, kas tajā mirklī trenējās pludmales voljebalā. Brīdināju, ka viņš varētu totāli izgāzties. Mans biedrs, protams, gribēja zināt, kāpēc es tā domāju. „Vecīt, Latvija ir pludmales voljebala lielvalsts,” es sacīju, nodzēsu cigāru, iepisu visīti, iešņaucu kokaīnu, un pavisam drīz manis teiktais absolūti materializējās dzīvē.

Latviešu puikas PļaviņšŠmēdiņš pusfinālā rambāja divreiz: vienreiz pakāsa brazīļiem, kuri spēlēja kā Ivans Drago filmā „Rokijs 4”, bet otrā spēle bija ar nīderlandiešiem Šuilu un Dumidoru. Un es Jums pasaceišu – tie nīderlandieši īsti riktīgi nav, jo vienreiz olimpiādē jau PļaviņšŠmēdiņš viņus salika. Ko tieši pēc tās spēles viņi nesaprata? Tikpat labi Japāna pēc Hirosimas un Nagasaki atombumbām varēja piezvanīt ASV: „A Jūs jau Tokiju nevarat novākt, ne?” Protams, ka varētu! Tomēr Dumidora un Šuila stūrgalvība nostrādāja – abi dueti satikās cīņā par olimpimpisko bronzas medaļu.

Nedaudz par abiem tandēmiem:
PļaviņšŠmēdiņs: Pļaviņš esot olimpiādes labākais aizsargs un spēlē pret brazīļiem viņš iemācījās bloķēt. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes, kas pēc tiem dažiem blokiem bija apmēram tik pārsteigta, kāda būtu bijusi manējā, ja es basketbola laukumā nobloķētu Šakilu O`Nīlu un pēc tam vēl nostātos špagatā. Pļaviņa partneris Šmēdiņš ir tāds gruzīgs tips – lai arī viņš pareizajā mirklī izdara pareizos prikolus, viņš izskatās nemitīgi sagruzījies.

DumidorsŠuils: Šuils ir tik vecs, ka neviens to nevar nepamanīt. Sporta žurnālists Kārlis Dagilis mača laikā tvitera lietotājus informēja: „Tas onkulis oranžajā krekliņā taču ir ar sirmiem matiem!”. Mazliet vēlāk tvitera lietotājs (runā, ka sorosīds) @agnerts informēja darbaļaudis par to, ka vajadzētu sist pa to sirmo onkuli, jo viņam jau esot aizdusa. Es kādā mirklī pamanīju ko jauku – Šuils pasmaidīja (spēles sākumā), uz izrādījās, ka viņam tomēr ir zobi. Diemžēl šo prieku aptumšo fakts, ka pamanīju arī ko negodīgu – izrādās Šuils nav trenējies kopā ar Dumidoru, jo Šuils ir reāli bāls večuks. Un tāds nevar būt, ja pludmalē rambā voljebalu. Jautājums – kur un ar ko trenējies Šuils? Es pat teiktu, ka Šuils ir otrs bālākais olimpietis tūliņ pat aiz Saeimas deputāta Viktora Ščerbatiha. Vēl jāpiebilst, ka Nīderlandes duets ir vienīgais, kurš nevalkāja saulenes. Kāpēc? Jo Nīderlandē nekad nespīd saule.

Bet nu – pie spēles.
PļaviņaŠmēdiņā spēles stils kaut kādā klasiskā voljebala mācību grāmatā visticamāk būtu ievietots nodaļā „Disasters” („dizentērija” pa latviski), jo viņu spēles moto daudz neatšķiras no Texxxtu dzīves jēgas – „Ka tik kāds prikols!”. Viņi vienmēr taisa kaut kādas mērkaķu māņkustības un izliekas, ka neko nezina un mājasdarbu nav izpildījuši. Piemēram, pirmajā setā, kad PļaviņšŠmēdiņš gūst desmito punktu, komentētāji mūs informē par to, ka ar desmito punktu ir iepļaukāts Šuils. Domāju, ka voljabala mācību grāmatās šāds punktu gūšanas veids vispār nav pieminēts.

Apmēram šajā mirklī esmu jau vieglā infarktā, tāpēc atslodzei tiek parādīts kaut kāds Londonas skats no voljebala laukuma. Man šoks – sporta žurnālists un policists Tālis Eipurs kādā savā radio reportāžā apgalvoja, ka no laukuma varot redzēt pipeli, bet NEKĀ TĀDA TUR NEBIJA!!

Pie pirmā seta 14:12 izdzirdu, ka tribīnēs sākās „Latvija! Latvija!” mauras, kā arī pamanu, ka tie Nīderlandes līdzjutēji vispār nedzer. Kaut arī tas ir pirmais sets, ko PļaviņšŠmēdiņš pakāsīs, redzot ko tādu, bronzas medaļu ieguvēji ir skaidri.

Kad es spēlēju voljebalu, es regulāri servēju tīklā. Bet es tiešām nesaprotu, kā tas var vairāk nekā vienu reizi gadīties it kā profesionālam spēlētājam. Dumidors un Šuils tīklā iemet dahuja reižu. Varēja gan piemēru ņemt no manis un vienkārši iemest.

Pie divdesmitā punkta ir pirmā nīderlandiešu mačbumba, PļaviņšŠmēdiņš nenoņemas. Vārdu „noņemties” biju dzirdējusi no viena komentētāja mutes vairākkārt iepriekšējās spēlēs. Ilgu laiku nezināju, kas tas ir. Izrādās, ka viens no LTV komentētājiem Leons Timmermanis arī nezināja, ko ar to domā viņa kolēģis, bet komentētājs Jānis Celmiņš, kurš kādā spēlē no priekiem sevi nosauca par Jāni Šmēdiņu, tomēr zināja paskaidrot, ka noņemties ir gūt punktu pēc pretinieku serves. Tātad pretinieks servē, a PļaviņšŠmēdiņs - dankš – iegāž bumbu pretinieku smiltīs ar tādu ātrumu, ka bumbas kāzas fotogrāfēs fotoradars.

Otrā seta sākumā komentētāji PļaviņamŠmēdiņam iesaka vairs neservēt pa sirmgalvi Šuilu, bet gan izmēģināt Dumidoru. Tas gan ir muļķīgs ietiekums, jo viņš tomēr ir tas Harija Potera burvis.
Sets knapi sācies, bet Pļaviņš jau iet diskutēt ar tiesnesi. Domāju, ka tiensesim izlidos pāris zobi, bet komentētāji informē, ka šī saruna esot profilakses pēc. Pirmo setu PļaviņšŠmēdiņš pakāš, un arī otrais sākais drūmi, bet, kad nīderlandieši ir vadībā ar 8:3, es pāris reizes uzsaucu, ka vajag noņemties, un mēs attopamies pie 8:8 un nīderlandiešu bažīgajām rožām.
Otrā seta vidū ir mans mīļākais moments spēlē, kad Šmēdiņš ir nolēmis necelties un divas bumbas pēc kārtas vēsā mierā paņem, atrodoties guļus stāvoklī, nemaz netaisoties celties un kurījot cigāru. Neilgi pēc tam sirmgalvis Šuils Pļaviņam ar bumbu iehujārī pa muti, bet ar to nav gana, lai apturētu latviešus.
Pie rezultāta 15:13 komentētāji informē skatītāju, ka Jānis esot aizvēris ciet durvis nīderlandiešiem. Vo, to es saprotu – džeks voljebala laukumā atrod durvis. Ko tik tie latvieši neizdomā!
Pie 20:19 ir pirmā mačbumba, kuru Šmēdiņš veiksmīgi iepiš pretinieku smiltīs, kurās iekrīt arī divi Šuila zobi. Mopsis, kas ar mani skatās spēli, no priekiem sāk riet un mēģina apgāzt manu aliņu.

Trešo setu nīderlandieši sāk ar neiespējamo – atkal iepiš servi tīklā. Spēle atkal ir drausmi līdzīga, man ir bijuši jau 4 infarkti, bet cilvēki tribīnēs tikai vēsā mierā filmē sevi. Bet, kad PļaviņšŠmēdiņš ielūkojas tviterī un sāk ņemt vērā tur redzētos ieteikumus mest pa to sirmo ar aizdusu, viss iet uz augšu. Komentētāji neskaitāmas reizes uzsver, ka šī būs pēdējā Šuila olimpiskā spēle, un šķiet, ka tā ir beigusies jau trešā seta vidū, kad Dumidors savu kolēģi pilnībā sāk ignorēt un sāk spēlēt viens pats.
Pirmā izšķirošā seta mačbumba ir pie rezultāta 14:10, un holandieši tomēr spēj noņemties. Tas nozīmē, ka serves tiesības ir holandiešiem, ko Dumidors veiksmīgi izmanto, kārtējo reizi izdarot neiespējamo – iepišot bumbu tīklā. Tā ar 17. numuru izliktie PļaviņšŠmēdiņš jau otro reizi olimpiādes laikā aptin ap pirkstu ar 5.numuru izlikto Dumidoru un Šuili.

No priekiem uz voljebala laukuma saskrien karsējmeitenes, kas tāpat tūliņ ies prom, bet, kā informē komentētāji, bronzas medaļas, vot, tās neviens neatņems. Vēlreiz urrā pasaules skaistākā sporta veida prikolistiem!

Vakar, 4. maijā, kāds sabiedrība populārs sporta žurnālists savā privātajā tvitera profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka sievietes iedala trīs kategorijās – mammas, maukas un Texti. Domāju, ka mūsu vienīgais puisis redkolēģijā Filips par šo priecāsies tikpat ļoti, cik kolektīva meitenes, jo viņš tomēr iepērkas Āgenskalna geju humpalās un pilnmēness dienās lūdz citiem sevi saukt par Martu. Šī jaukā komplimenta dēļ nolēmām veltīt Textu Latvijas sporta aktualitātēm, taču, lai nesanāk tā kā Satori, kur Martai Krivadei visi bombī par nekompetenci dejas mākslā, jo viņa reiz kādā disenē Vilnim Vējam iedevusi kurvīti, uzreiz atzīšos savās attiecībās ar sportu:

1. No astoņu līdz divpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā nodarbojos ar mākslas vingrošanu (pratu gan špagatu, gan ritentiņu, gan atliekties tiltiņā no stāvus pozīcijas)
2. No divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā apmeklēju peldbaseinu (vislabāk peldu kraulā, vissliktāk - tauriņstilā)
3. No piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumam divreiz nedēļā spēlēju volejbolu. Būtiskus panākumus neuzrādīju, taču pareizi pārservēt pāri tīklam joprojām māku arī līganā pālī.
4. Nekad mūžā neesmu spēlējusi hokeju, taču 14 gadu vecumā Jelgavas slidotavā uz ledus izmežģīju elkoni, jo mēģināju traucēt spēlēt hokeju klases zēniem, sperot ar slidu beztolkā pa šaibu.
5. 2006. gadā, kad PČ notika Rīgā, apmeklēju 4 spēles klātienē. Esmu klātienē redzējusi arī neskaitāmas (t.i. es tiešām nevaru saskaitīt pat aptuvenu skaitu) KHL spēles laika posmā no 2009. līdz 2010. gadam.
6. Vārdusakot, man nav vispār nekāda sakara ar hokeju, un par šo Textu man neviens nemaksā, tāpēc ar tālāk rakstīto varat darīt tieši to pašu, ko ar Bībeli – ņemt par pilnu vai arī neņemt.

Šodien Latvijas izlase stājās pretī Krievijas hokejistiem, ar šo spēli atklājot sev 2012. PČ hokejā, kas norisinās Zviedrijā un Somijā. Biju dzirdējusi baumas, ka spēlē piedalīsies arī Aleksandra Kerča dēls, un tas lika man nedaudz pietvīkt, jo tomēr redzēt izlasē spēlējošu Aleksandra Kerča dēlu ir tāpat, kā redzēt Ridža Forestera meitu, kas sasniegusi pilngadību un jau pišas. Spēli skatījos caur YouTube.com, kur to šogad oficiāli translē ar komentāriem angļu valodā un bez reklāmām. Tiesa, skatīties spēli bez Anatolija Kreipāna ir teju tas pats, kas dzert Mojito bez piparmētru lapiņām. Nepiefiksēju komentētāja vārdu, taču ātri vien tapa skaidrs, ka angļu valoda nebūt nav viņa dzimtā valoda. Tas man patika, jo diez vai pēc pirmā ieraidītā gola kāds augstprātīgs amerikānis būtu entuziastiski klaigājis: “Latvia, Russia – one to NOTHING”. Spēle sākās visnotaļ cerīgi, jo Miķelis Rēdlihs tiek pie pirmā noraidījuma spēlē. Kā jau uzsvēru, spēli skatos angļu valodā un redzu, ka Miķelis tiek noraidīts par “tripping”. Diemžēl ar angļu valodu es patiešām esmu, nevis uz tu, bet uz ļudi tam, tāpēc tveru pēc Google Translate. Angļu vārds ‘trip’ latviski nozīmē tipināt, tāpēc spriežu, ka Miķelis noraidīts par tipināšanu. Ļoti pareizi – tipina nevainīgas celkas, nevis īsti veči uz ledus. Kaut kādā 12ajā čemta spēles minūtē Latviju vadībā izved 22 gadus vecais Miks Indrašis. Visi priecājamies, arī tie trīs cilvēki, kas ieradušies spēli skatīt klātienē – katrā ziņā tribīnes izskatās pretīgi tukšas. Tieši pirms pirmā perioda beigām kāds lempis viņā galā izrauj kabeli un tiešraide aptrūkstas, tāpēc paniski meklējam alternatīvu. Atrodam to kādā šaubīgā zviedru lapā ar zviedriski runājošiem komentētajiem. Ak dievs, tā nu gan ir viena pretīga valoda, tāpēc liels jo tas prieks, kad jūtube tomēr atgriež translāciju.

Otrā perioda sākumā sāku just vieglas trīsas pavēderē, jo šķiet, ka esmu iemīlējusies tajā komentētājā ar hujovo angļu valodu. Krievijas izlase spēlē mazākumā, komentētājs paziņo, ka Latvijai “between the pipes” (starp trubām – latv. val.) joprojām Edgars Masaļskis, kurš dotā brīdī atvairījis 25 no 25 pretinieku metieniem. Diemžēl šī statistika ātri vien izmainās uz depresīvo pusi – kamēr Indrišis šoreiz noraidīts par tipināšanu, Iļja Ņikuļins realizē vairākumu, panākot neizšķirtu. Pēc nepilnām trim minūtēm arī Jevgēņijs Malkins atrod ceļu uz vārtiem un nu jau kāšam. Otrais periods beidzas ar sliktu pēcgaršu. Vispirms jau tāpēc, ka esmu saēdusies kaut kādu čili picu. Otrkārt tāpēc, ka, lai arī kā to negribētos atzīt, spēle kļūst arvien garlaicīgāka un grūtāk skatāma. Ticu gan, ka tā ir mana personīga problēma, jo nevaru to racionāli argumentēt, taču visus savus pierakstus esmu pieķēpājusi ar vārdiem ‘nekas nenotiek’ dažādos fontos.

Trešo periodu sākam vairākumā, taču tas jau pohuj, jo mums asinīs ir tas, ka nemākam uzvesties kā lielvalsts. Labāk jūtamies mazākumā un vēlams – arī okupēti savā teritorijā. Tad izdalās adrenalīns un kļūstam veikli un asprātīgi, taču ja kas misējas, neviens jau neko baigi nevar pārmest, jo mēs taču esam mazāk un vispār. Un diemžēl turpina misēties. Brīdī, kad jau kāšam ar 1:4, šķiet, ka cerību vairs nav un tāpēc atceramies vecos, labos laikos, kad Beļavskis pirms desmit gadiem spēlē pret Baltkrieviju tā samočīja, atspēlējāmies uz 6:3, prikiņiķe. Mazliet cerības dveš Daugaviņš nē, bet Cipulis, kad rezultāts top 2:4, taču ātri vien šīs liegās cerības sairst, jo Kuzņecovs iemočī pēdējos – t.i. piektos - Krievijas valstvienības vārtus, un spēle tā arī beidzas.

Vispār jau sena paruna vēsta, ka ir tā – vai nu Latvija vinnē Krieviju, vai arī tiesnesis, urods, krāpies. Par lielu izbrīnu šai spēlē tomēr tiesnesis bija apbrīnojami neuzkrītošs. Protams, arī man sirsniņā ir drusku cemme, jo kuram gan negribējās atkal visu to nācijas histēriju par uzvaru sporta mačā, taču pārāk arī neraudu, jo rīt jau tāpat šis zaudējums, gluži tāpat kā visi iepriekšējie, būs aizmirsies un varēsim visu savu uzmanību veltīt spēlei pret Vāciju. Ceru, ka indiānis (es gan pēc skata teiktu, ka tatarka) Teds Nolans ļaus mūsu puikām šovakar labi izgulēties un kārtīgi paēst, varbūt drusku kaut ko palasīt, lai rīt jau ar jaunu sparu dotos pretī uzvarām. Un ceru, ka Krievijas izlases treneris Vladimirs Putins savukārt savus zēnus aizvedīs līdz medaļām šogad, jo tomēr priecīgāk ir pakāst čempioniem, nevis puskoka lēcējiem. Vēlreiz urrā.

ir pagājusi tieši viena nedēļa kopš mana texxxta nodošanas termiņa beigām, bet nebīstieties ne mirkli - soda šmiga jau ir izdzerta. ilgi mocījos ar savu iepriekšējo tematu - de facto sižetu, kurā valodas policists kursītis, kurš man reiz ir pasniedzis kafiju gultā, pieķer menteni, kas nerubī latviešu valodu un to, ka baltkrievija nav dzimums. šajā nedēļas nogalē notika masu mediju sporta spēles, un texxxti ir nopietns medijs, tāpēc vismaz es uzksatīju par svarīgu texxxtus pārstāvēt šajā svarīgajā tusofkā. ceļā uz spēlēm savam pudelesbrālim (tātad radiniekam) tomam bricim pastāstīju par grūto situāciju, kurā esmu nonākusi, un viņš paskatījās gps kartē un teica: "kas - Tu daune esi? raksti taču par spēlēm!" skola rokā, mednis cockā! jau iepriekš jāatvainojas, ka spēļu apskats būs saraustīts un izteikti objektīvs, jo aprakstīšu to, ko redzēju un atceros. vispirms par to, kas īsti ir medijs. kā kāds petuhs pālī sestdienas rītā paziņoja - tas ir tad, kad ir "režisors, redaktors un es". mediju sporta spēles ir tāda tusofka, kur jau 17.gadu satiekas latvijas krutākie mediji, un citreiz tur ir tā, ka džeki, kam elkoņi aug no ausīm, dod pa muti. man šķita, ka kaut kur pa pālim miegā arī dzirdēju, kā kāds gribēja kauties šogad, un vēroju arī to, kā 10 sekundes savā starpā kāvās divi latvijas radio žurnālisti. ik gadu sporta svētkos piedalās ap 40 000 žurnālistu, un viņu galvenais mērķis ir nomest svaru, tātad - dzert un sportot. no neoficiāliem, bet ļoti drošiem avotiem zināms, ka šīs nedēļas nogales laikā nomestas 3 tonnas, bet te jāatceras par masas nezūdamības likumu - ja kaut ko nomet, tas kaut kam uzkrīt.