„I`ve got 2 tickets to Iron Maiden, baby, Come with me Friday, don`t say maybe,” gandrīz šādi mani uzrunāja mans draugs Kārlis, vienīgi Iron Maiden vietā bija smalks pavāru foodporn rauts Burtnieku muižā – vietā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu -, bet piektdienas vietā bija svētdiena. Nepārprotiet – mēs neesam teenage dirtbag un mēs arī nepišamies. Kāpēc tad viņš mani aicināja līdzi? „Mums ir savs dīls,” apjukušajiem ļaudīm skaidroja Kārlis.

Pie Lāčplēša midzeņa mūs sagaidīja ne tikai džeks, kurš ierādīja, kur mums iet, bet arī divi pļēguri, kas ar visu savu plastmaseni nozuda krūmos, kad ieraudzīja mūsu smalkos stāvus. Mums tika izstāstīta teika par to, ka līdz 19.gadsimtam, kad izdomāja brilles, cilvēki slikti redzēja, bet, kad radās brilles, izrādījās, ka dažiem rožas ir reāli pretīgas. Tāpēc gan jau arī tā dzimstība tagad ir dirsā – neviens negrib pist pretīgu purnu.

Šajā tusofkā ēdienus taisīja Mārtiņš Sirmais (ir televizorā), Valters Zirdziņš (strādā pilī) un Kārlis Celms (izskatās pēc samuraja, no visiem man patika vislabāk).

Mūsu galdiņam blakus sēdēja 2 apgleznotas kolonnas: uz vienas bija uzraksts „SMIRD”, uz otras bija uzzīmēts kāškrusts, sātana zvaigzne un zaķis.

Tusofka reāli sākās tad, kad klāt piezvārojās viesmīlis, kurš piedāvāja izvēlēties vīnu. Pēc viņa paskaidrojuma tā arī neko nesapratu, jo viņš nepieminēja pašu svarīgāko – alkohola procentus. „Neviens nav pati pilnība,” nodomāju un palūdzu, lai man nes visu pēc kārtas un lai nekādā gadījumā neiedomājas atkārtot vienu un to pašu dzērienu – no vienveidības man vienkārši paliek slikti.

Tālāk rauta dalībnieki tika informēti par to, ka ēdīsim 18 ēdienu un visas izejvielas vestas no tuvāko 50 km apkaimes. Jāpiebilst, ka beigās mūsu galdiņš nosprieda, ka viss ir vests no tuvākajiem 50 metriem, bet vislabākie ēdieni vienkārši salasīti zem galda.

Mūsu galdiņš nenoliedzami bija jautrākais, jo, kad tika atnests pirmais ēdiens, mēs bijām saplēsuši jau 2 traukus.  18 ēdienu uzskatījumu varēs apskatīt texxxtam pievienotajai vērtējumu tabulai, tāpēc tagad atsāstīšu vien spilgtākos iespaidus.

Kad pie mūsu galdiņa ieradās pavārs, lai pastāstītu par stobrkaula rašanās vēsturi, gribēju zināt, kā tieši pagatavota kaut kāda rozā herņa, ar kuru tas apslacīts. Izrādās, tas ir vecs ēdiens, jo vienu dienu dzērvenes ar citām lezbēm jānotur marlē, lai tur kaut kas iztek. Viena diena? Tātad nav svaigs ēdiens, ja vien tā marle nav turēta ledusskapī. Bet kurš tad tur marli ledusskapī?! Marle jātur uz pušumiem, asinīm! Ēdot zaļu biezpienu ar mandarīnu miziņām, mani biedri nosprieda, ka te iezogas vēdiskā tradīcija. Pilnībā piekrītu – redziet, vēdiskā tradīcija jau ir tāda sevis pārvarēšana, un man totāli bija sevi jāpārvar, lai iztukšotu nākamo ēdienu – spainīti ar sviestu pupiņu ūdeni. Kaut arī citi gurmāni sacīja, ka tas esot bijis kaut kas atsvaidzinošs, mans vakara partneris, kurš līdz šim savas atzīmes bija klaigājis skaļi, šoreiz neko neteica, bet tikai zem galda parādīja divus pirkstus (tas nozīmē atzīmi 2). Sorry, gurmāni, es šitajā neiebraucu, tāpēc sviesta pupiņu ūdeni papildināju ar vīna ūdeni. Protams, var uzskatīt, ka tas kaut kādā ziņā bija atvēsinoši – sviesta pupiņu sviests atgādināja sviedrus, un svīšana jau pazemina ķermeņa temperatūru.

Apmēram šobrīd sākām plānot, ko darīsim pārtraukumā, kas solīts pēc devītā ēdiena. Tā kā noskaidrojām, ka veikals ir 200 metru attālumā, nolēmām doties pēc plastmasenes un pievienoties dzērājiem, ko satikām, čāpojot uz terasi. Bet ne tik strauji – līdz brīvlaikam sastapāmies ar dažiem ahujenna krutiem pārsteigumiem. Piemēram, tās gailenes, kas bija saspraustas uz smilgas, ikvienam kroplim liktu justies skaisti, un par kazas sieru ar zirņu ģimeni nezinu – vai nu es jau biju pietiekoši iešāvusi, lai kaut ko sajauktu, vai nu kāda izslavēta gurmāne un kazas siera ienaidniece to tiešām gardu muti aprija. Šķiet, vissmukākais prikids bija vārītai olai  - tā tika pasniegta sūnās, kas kūpēja, jo bija sasaldētas, un man jau tās sūniņas patīk, jo tur citreiz var atrast sēnes. Es jau dzīros to vērtēt ar 9 ballēm, bet tad iekodos olā un izrādījās, ka tā rozā herņa uz olas dzeltenuma ir mežrozīšu sīrups. Ja uz to sviesta pupu ūdeni jau no sākuma skatījos skeptiski, tad uz šo raudzījos ar cerībām, tāpēc nespēju novaldīties un pēc pagaršošanas citiem biedriem paprasīt, kas tas par sūdu uz tās olas. Patiesības labad piebildīšu, ka citiem šis ēdiens atsauca atmiņā mežrozīšu tēju, ziemassvētkus, piedzeršanos un citas jaukas lietas, bet man vienkārši nepatīk tie saldi prikoli. Andris Kivičs jau kad sacīja: „Neko darīt – viņa jūt to tā.”

Loģiskā kārtā pienāca starpbrīdis, bet, tā kā izrādījās, ka tas būs tikai 10 minūšu garš, tikai aizgājām līdz dīķim, kurš bija tik aizaudzis, ka devu tam jaunu vārdu („hujņa” ar uzsvaru uz otro zilbi). Starpbrīdī ar Kārli sapratām, ka mēs te esam vienīgie, kas nav pāris, kā arī atklājām, ka te var uz pāris stundām izīrēt bērnus, lai atbraukušie pāri  izskatītos vēl laimīgāki.

Starpbrīža beigas.

Nākamais cēliens sākās ar jēlu zandartu uz akmens, zibens, asmens, pēc kura rijām cūkas ausi, kas, kā pastāstīja pavārs, esot gatavota 42 stundas – tātad arī vecs ēdiens. Šajā mirklī Latvijas glītākais žurnālists Kārlis Dagilis paziņoja, ka redīss ir latviešu ingvers, jo viņš jau kārtējo reizi bija izjutis vēdisko elementu. Ēdienkartē bija norādīts, ka nākamā paika būs vista, tāpēc gaidījām tā saucamo rawfood – dzīvu vistu un veseri, ar ko to nosist. Pirms vistas gan sagaidījām stāstu par to, ka agrāk karaļiem ir bijuši tādi džeki, kas vakariņu laikā ar dēļiem sit pa karaļa vēderu, lai viņš var apkorķēties un rīt tālāk. Kad sagaidījām vistu, kas, izrādās jau bija beigta, mans vakara partneris sacīja: „Perfekti rieksti!” Kaut arī esmu mazāka, vairāk iedzērusi un bez tiesībām, nospriedu, ka labāk būs, ka mājupceļā pie stūres sēdēšu es. Kamēr pārrunājām mājupceļu, pēkšņi izdzirdējām zāģēšanas troksni. „Moš Lāčplēsis atnācis atpakaļ no baznīcas, ” nodomāju. Izrādās, ne - pēc mirkļa uzradās jēra gabaliņi ar jēlu viduci, kas uzlikti uz sazāģētiem bērziem un apslacīti ar kaut ko brūnu. Tas bija ļoti labi. Un pavārs Ēriks Dreibants, kurš bija pielikts pie mūsu jautrīšu galda, dabūja dubulto porciju. Svolačs. Nu, ne jau dubulto jēru, bet dubulto bērzu. Tik un tā svolačs. Tā kā jau biju apradusi ar to, ka esam smalkā pasākumā, sāku skandalēt par to, ka mana dakšiņa ir pārāk viegla – pasūtīju svina galda piederumus un jaunus zobus.

Te pēkšņi atčoknījāmies, ka esam kaut kādās kāzās, jo fonā kāds klimperēja „Love me tender, bļa”. Rūgts!

Un te kārta vakara lielākajam „zajebis”. Mežacūkas ribiņu saldējums. Izklausās pēc kārtējā Mārtiņa Sirmā „ēdam piepes” murga, un jebkurš karbonādes franču gaumē cienītājs viņam jau sen būtu iemetis pa mūli, bet nopietni – nekas tur nešķebināja. Nebija nekādas mežacūkas un saldējuma disonanses, bija sajūta, ka pirmo saldējumu izdomājis Nif-Nifs, jo, kaut arī viņš izskatījās pēc īstas cūkas, varu derēt, ka viņš tak dzīvoja mežā. Un tāpēc jau viņš uzcēla tik sūdīgu māju – bija jāraksta detalizēta vēstule Mārtiņam Sirmajam par to, kā taisīt cūkas saldējumu.

Pēc tam jau pavāri iebrauca īstajos saldajos, un žēl, ka tie saldumi mani tiešām necepī (nopietni – dienu iepriekš biju ēdusi torti, piekožot  klāt kartupeli). Kad mans vakara partneris paziņoja, ka visi ēdieni sāk izskatīties kā pasakā, piecēlos, iemetu ar veseri pa turpat skraidelējošo vistu, iepisu visīti un teicu: „Viss, točna es pie stūres sēdēšu!”

Visu vakariņu laiku gan es, gan Kārlis vērtēja ēdienus, un šajā MS Excell tabulā apkopotas atzīmes un beidzot uzskatīts tas, ko mēs vispār ēdām.

Kaut arī redzam, ka mana vidējā atzīme ir zemāka nekā otra vērtētāja atzīme, tomēr sacīšu, ka pavāru rauts man ļoti patika, es vienkārši domāju, ka 7 tiešām ir labi, un es ļoti ceru vēl kādreiz nonākt līdzīga kalibra prominenču tusofkā, jo tas zandarts un mežacūkas saldējums man vēl aizvien sapņos rādās.