Es – EK – vakar apmeklēju lielisko boksa šovu arēnā “Rīga”, un vērtēju to ar 10 no 10.

Tāpat kā daudzi citi klātesošie, arī es boksa šovu apmeklēju pirmoreiz. Tā kā Ivaram Ījabam varētu rasties jautājums, kā tiku iekšā, laikus paskaidrošu – uz pasākumu bija iespējams nopirkt biļetes. Būšu precīza – uz maču mani uzaicināja draugs, kurš šīs biļetes iegādājās par 25 eiro gabalā. Līdz šim biju iemācījusies no galvas visas Rokija filmas, paskatījusies Brieža izraisītos nokautus un to, kā Taisons svētku vakariņās nokoda Holifīlda auss gabaliņu, par ko ansamblis “Instrumenti” sarakstījis dziesmu “Esmu gatavs apēst tevi”. Tātad ne pārāk zināju, kas te vispār notiks, bet baigi šķita, ka jāredz.

Vakara kulminācija bija Maira Brieža cīņa ar Olanervadžu Duradolu, taču tas nebija vienīgais. Pirms tam norisinājās vēl 9 boksa mači starp citiem bokseriem. Mirklī, kad bez redzama iemesla publika sāka vienlaicīgi gavilēt, atklājās, ka liela daļa paralēli telefonā skatās Iļģuciema pamatskolas sporta dienas hokeja maču starp Latviju un Kazahstānu, kurā izdevies izraut grandiozu uzvaru.

Sanākusī publika bija visnotaļ inteliģenta. Tā kā tas bija sporta pasākums, kurš ilga apmēram 6 stundas, būtu tikai normāli, ja daļa skatītāju būtu pipelē pirms Brieža parādīšanās. Taču tā nenotika. Jā, kaut kādi aliņi apkārt figurēja, bet orkus nemanīju. Vēl interesanti bija tas, ka šeit cilvēki bija apguvuši, kā pareizi jāiet garām cilvēkiem cauri rindai – tā darot, jāpagriežas pret rindā sēdošo/stāvošo ar seju, nevis ar dibenu. Kaut arī tas šķiet pašsaprotami, ir novērots, ka tas sagādā problēmas daudziem kultūras pasākumu apmeklētājiem. Šeit tā nebija. Viss kā pie augstmaņiem. Turklāt ļaudis, kas šādi spraucās cauri rindām, arī atvainojās un/vai pateicās garāmlaidējiem. It kā – kāda starpība? Bet tomēr patīkami.

Kamēr norisinājās pirmie 9 mači, zālē bija relatīvi kluss – lielākoties varēja dzirdēt, ko runā apkārt sēdošie. Un nebija kauns klausīties! Normāli cilvēki. Jā, vienreiz mūsu galā izcēlās neliels konflikts par to, kur kuram jāsēž, bet par to apkārtējie nevis uzvilkās, bet gardu muti pasmējās. Protams, patika arī nelielā sieviešu koncentrācija – tualetē rindu nebija vispār!

Domāju, kā tas nākas, ka citos sporta pasākumos pulcējas orki, bet te – ne. Izdomāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pats bokss ir ētikas un manieru paraugstunda. Piemēram, kaut arī pirms mača jāapsaukā partneris un spēles laikā ir vēlams viņu padarīt praktiski beigtu, visam jābeidzas ar dalībnieku draudzīgajiem apkampieniem (nezinu, kas notiek, ja viens no viņiem ir bezsamaņā). Protams, līdzīgi ir citos sportos, taču nekur citur neesmu manījusi, ka tas notiktu tik sirsnīgi. Viens ir pist pa bumbu laukumā, otrs – pretiniekam pa seju. Un es spētu saprast, ja pēc tam negribētos ar viņu kopīgi uzņemt selfiju. Bet tāpēc jau tie bokseri ir augsti attīstītas būtnes ar spīdošu intelektu, nevis orki. Un, domājams, ja skatītājs tādu uzvedību redz, tad vēlas uzvesties līdzīgi. Tāpat kā bokserim pirmais ir cieņa pret pretinieku, nevis kreisais āķis pa zodu, tāpat šiem skatītājiem svarīgāk bija nevis “aliņš vajag”, bet būt normālam. Ja Jums ir kāds cits izskaidrojums, lūdzu, dalieties!

Vakara gaitā uzstājās vairāki nozīmīgi bokseri. Noteikti jāpiemin Janka – puisis, kura mačs bija viens no pirmajiem un, loģiski, norisinājās relatīvi klusā zālē. Tomēr šo klusumu palaboja 2 viņa draugi, kas visu mača laiku līdz balssaišu nāvei pa visu arēnu kliedza: “Janka! Janka! Janka!” Janka nomahājās diezgan labi un, cik atceros, izcīnīja neizšķirtu ar Krievijas pārstāvi Lady GaGa šortos, bet tas varbūt nav tik būtiski. Jankas atbalstītāji bija atpakaļ tad, kad Janka sen bija citur, bet ringā mahājās citi bokseri. Tā kā bija vairāki mači, kuros nebija neviena latvieša, publika īsti nezināja, ko atbalstīt. Tāpēc vairākkārt, piemēram, krieva un dienvidāfrikāņa mačā puszāle pievienojās Jankas draugiem un sāka skandēt: “Janka, Janka, Janka!” Augsts līmenis. Tā Janka ir kļuvis par Latvijas boksa leģendu. Paldies viņa draugiem, kas šodien gan jau tika izmesti no kora.

Vēl ievērības cienīgs bija mačs starp Ričardu un gruzīnu džeku – abi pārstāvēja Guliveru svara kategoriju. Tajā vairākkārt publika sniedza padomus Ričardam. Piemēram, tika ieteikts slēgt pretinieku ārā, bet anatomijas lielākie speciālisti ieteica skart tieši nieres. Latviešu Goliāts jau bija pamatīgi sadevis bietē gruzīnu Goliātam, un šķiet, arī viņam jau bija zajebala, tāpēc viņš krieviski sāncensi informēja par to, ka varētu vienkārši pēdējoreiz iepist viņam pa galvu, lai tā lieta darīta. Gruzīns zolīdi dabūja bietē un zaudēja. Nekā pārsteidzoša. BET! Jau nākamajā mačā, kas sākās apmēram pēc 5 minūtēm, šis tikko uz nāves gultas gulošais cīkstonis jau bija pārģērbies un noslaucījis asinis, lai pie ringa ņipri atbalstītu citu savas valsts pārstāvi. Atbalsts bija ne tikai mutisks, viņš arī demonstrēja arī dažādus priomus. Viņš pēc tā pisaka varēja pakustēties!!!

Visgarlaicīgākais mačs bija starp Krievijas un Ganas pārstāvjiem. Pats sākums bija daudzsološs, jo abi izskatījās pēc Ivana Drago un Apollo Krīda no Rokija IV – krievs bija nekustīgs, bet ganiņš lēkāja un mēģināja taisīt baigo šovu. Tiesa, līdz tam jau biju iemācījusies, ka ringā šis Drago nenositīs šo Krīdu (tā notika filmā), jo šeit ir tiesneši, kas apstādina cīņu, kad redz, ka viens jau ir pārāk lielās lupatās. To sauc par tehnisko nokautu. Šī iemesla dēļ nav iespējami tie Rokija gājieni ar cīnīšanos pēc tam, kad jau zaudēta redze. Vispār pirmoreiz šajā vakarā novērtēju boksa tiesnešus. Tur tomēr jābūt diezgan jaudīgam džekam, lai, pirmkārt, varētu izdancot līdzi bokseriem, otrkārt, lai pats tajā sīkajā ringā nejauši nedabūtu, treškārt, lai visu arī redzētu. Turklāt ar to visu viņi precīzi noķer mirkli, kad nav par daudz un nav par maz, un spēle jāslēdz, lai kāds neaizietu pa skuju taku.

Šī Drago un Krīda cīņa bija drausmīgi gara un garlaicīga. Katrs raunds 3 minūtes, kopā 10 raundu (var izvēlēties arī citu raundu skaitu atkarībā no bokseru krutuma). Viņi tiešām arī tos 10 nokapāja. Iespējams, tik ilgi izvilka, jo neviens no viņiem nemācēja sist. Ja Rasnača sieva iekāptu ringā, viņa nokautētu abus. Par Artusu Kaimiņu nerunājot. Uzvarētāju izvēlēties bija grūti, jo abi bija zaudētāji.

Lielākais lohs publikā bija Nils Ušakovs. Cilvēku mutēs jau kūļājas stāsti par to, kā Nilam neļāva runāt un izšvilpa. Bet ir kāds būtisks sīkums. Nils tika prezentēts arī apmēram šova sākumā, šķiet, starp otro un trešo maču. Vakara vadītājs informēja publiku par to, ka ieradies arī Nils, urrā. Publika sāka būjināt un švilpt. Tāpat notika arī ar paziņojumu par Saeimas priekšsēdētājas Ināras Muižnieces publisko ierašanos (tiesa, klusāk). Vai tā ir labi? Es domāju, ka jā. Kāda starpība, ka viņi tur ir ieradušies? Ja būtu ieradies kāds, kas kaut ko nozīmē tieši boksa cienītājiem, tad skaidrs. Gaviles izpelnītos, piemēram, Muhameda Alī vai īstā Rokija Balboa ierašanās. Nav runa par to, ka ļaudīm vienkārši viņi nepatika. Durodola varbūt arī nepatika, bet viņu sagaidīja normāli un Nigērijas himnas laikā visi cienīgi stāvēja, jo tas psihais bokseris galu galā šeit bija tiešām svarīgs viesis.

Ušakovam nevajadzētu noskumt – ir vietas, kur viņa ierašanās arī tiktu celta lielā cieņā. Piemēram, ar pensionāriem pilns 3.autobuss. Labi, varētu palikt pie tā, ka viņš vienkārši nepareizi izvēlējās pasākumu, kurā mēģināt zīmēties. Kam negadās? Bet PĒC TAM, kad publika viņu jau bija vienreiz izšvilpusi, viņš pēc Brieža uzvaras mēģināja līst saulītē vēlreiz. Ko? SMS Credit sponsorē Mairi, bet pat viņi kaut kā pratās lieki nekur nelīst.

Pati cīņa starp Briedi un Durodolu bija fantastiska. Līdz asarām aizkustinoši un satraucoši. Durodola nebija nekāds mīkstais – internetā atrodamā informācija liecināja, ka viņš ir riktīgi psihs un tikt nokautētam ar viņa rokas sitienu nebūtu nekāds kauns. Tomēr nopietnā boksa mačā drīkst piedalīties tikai tad, ja esi pārliecināts, ka vari uzvarēt. Tas tomēr nav sporta veids, kur galvenais ir piedalīties. Pirmajos 3 raundos pat šķita, ka nigērietis ir par 10% pārāks. Tomēr Briedis nepsihoja un, kā 4.raundā sāka pārliecinoši dauzīt pretinieku, tā 9.raundā visu noslēdza tiesnesis, piešķirot Durodolam tehnisko nokautu. Tas nozīmē – ja būtu vēl viens sitiens, mača zaudētājam aizlidotu galva. Es šobrīd mācos poļu valodu. Šim laikam raksturīga pēc idejas gandrīz pareiza, bet tomēr neprecīza vārdu izvēle. Reiz, mēģinot pateikt, ka iztīrīju zobus, pasacīju, ka esmu sakārtojusi zobus. Tas tobrīd izraisīja lielu jautrību, bet vakar redzēju, ko tas nozīmē. Briedis diezgan normāli sakārtoja Durodolas zobus. Jāatzīst, ka pretinieks turējās kā monstrs. Vieglāk būtu nodauzīt Pļavnieku deviņstāveni nekā Durodolu. Boksā ir tā – ja sāk izskatīties, ka kādam pizģec ir, tad viņam beigās arī būs pizģec. Tomēr Briedim vajadzēja vēl kādus 5 raundiņus pakārtot tos zobus.

Tā, publikai maurojot “Mairi! Mairi! Mairi!”, viņš apmēram pusstundas laikā izcīnīja, manuprāt, ļoti grūtu uzvaru. Pēc maniem aprēķiniem, vismaz 800 ļaudīm mača laikā iestājās orgasms. Tas laikam nozīmē, ka paskatīties uz viņu klātienē kļūs dārgāk. Bet tas ir tā vērts. Ir daži sporta veidi, kurus skatīties televīzijā ir daudz labāk. Piemēram, hokejs, jo tur kamera parāda, kur ir ripas. Vai Formula-1, jo televizorā var uzzināt, kā izskatās trase. Taču te klātbūtne, pirmkārt, nav neērta. Ir relatīvi mazs laukums, kur viss notiek, tāpēc visam var izsekot līdzi. Turklāt, esot klātienē, pat lielā troksnī dzirdi katru stipro sitienu un to, kā lido asinis un sviedri. Un tas bija apmēram 50 reižu aizraujošāk nekā biju gaidījusi. Tas ir tā, ka pa ausīm sprāgst adrenalīns reizē ar no Durodola mutes lidojošajiem zobu sargiem. Un par prieku atbalstīt tik gudru bokseri klātienē vispār nerunājot. Tas bija izcils līmenis. Paldies Briedim un komandai. Un Jankam arī, protams.

Sestdienas rītā es nezināju, ko darīt, tāpēc iesēdos pēc citramona dvakojošā 2.autobusā un devos uz partijas “Saskaņa” kongresu. Ar laiku autobusā valdošo citramona aromātu novērsa urīna tanīni, kas pavīdēja, kad vairāki kungi iesēdās transporta līdzeklī, lai ieturētu sestdienas branču. Viņu ēdienkartē dominēja kokteilis “Džons”. Kāds cits vīrietis jau bija absolvējis branču un ieņēmis aizmugurējos autobusa sēdekļus, lai baudītu naktsmieru.

Kaut arī kongresā bija vairāk nekā 650 delegātu, partija visiem spēkiem centās saglabāt intīmu atmosfēru. Piemēram, gaitenī pie “Ziemeļblāzmas” aktu zāles bija ierubīts sarkans intīmais apgaismojums. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Dolgopolova kungs bija ņēmis piemēru no Grēviņa 2009.gadā un iekštelpās staigāja saulenēs. Negaidīju, ka intīmo atmosfēru varētu paspilgtināt Latvijas himna, bet, tā kā to izpildīja Samanta Tīna, tas bija neizbēgami. Īstenībā lieliska izvēle! Esot bijis arī paredzēts koncerts, bet tas Parīzes teroraktu dēļ atcelts.

Sapulci vadīja Nils Ušakovs un samiegojies Jānis Urbanovičs, kas savu sagurumu mēģināja slēpt aiz ziedu krāvuma, kas rotāja troni.

Kongresu apmeklēja vesela kaudze ārzemju sociķu, jo Saskaņa sākusi pīties ar PES – tā ir tāda Eiropas sociķu apvienība. Un tad viens pēc otra tribīnē kāpa viesi no Rumānijas, Vācijas un terepere, lai norunātu pilnīgi vienādas runas. Sevišķu atbalstu izpelnījās lietuviešu sociķis, kas uzsāka runu latviski, tamdēļ ik pēc katra teikuma “Ziemeļblāzmas” aktu zāli piedārdināja kvēlas ovācijas. Runa bija ieturēta riņķveida stilistikā – sākās latviski, turpinājās angliski, tad daži teikumi krieviski, tad atpakaļ pie angļu valodas un visubeidzot atvadu vārdi tika sacīti latviski. Piemēram sekoja arī citi – runas nemitīgi peldēja starp latviešu un krievu valodu.

Ja šodien medijiem nebūtu, ko darīt, portālos rotātos virsraksti “Ušakovs asi nosoda valdības darbu”, bet tā nenotika, kaut arī Nils no visas sirds centās nosodīt. Piemēram, norādīja, ka visi tie Krivades “bļaģ” vijeboni notikuši tāpēc, lai novērstu sabiedrības uzmanību no svarīgākām lietām. To gan es vairāk uztvēru kā atzīšanos, kāpēc Nils pats tik aktīvi iesaistījies dzejas epopejā.

Protams, Nils nepakautrējās palielīties par lieliskajiem panākumiem Rīgas domē, kas esot sasniegti, saglabājot finansiālo stabilitāti. Te jāpaskaidro, ka optimistiskākie cilvēku stāvokli, kad finanses ir stabilā dirsā, sauc par finansiālo stabilitāti. Liels prieks tiek pausts par lielisko sadarbību ar Andri Ameriku – kopīgi sasniegts ultradaudz. Es sevišķi gribētu uzteikt veiksmīgo cīņu ar korupciju – to lieliskais tandēms ir iznīcinājis ar atombumbas spēku.

Par kongresu nevar runāt, nepieminot ēdienu – Maslova piramīdas pamatu. Pērn partija nebija uzlikusi neko. Šīs nedēļas vidū saņēmu e-pastu no Igora, kas plašākai sabiedrībai pazīstams kā Partybomzis. Viņš mani informēja, ka uz Saskaņas kongresu neieradīsies. Kaut arī šķita dīvaini, ka viņš mani par to informē, tomēr tam nepievērsu baigo uzmanību. Šodien sapratu – viņš pravietiski mani mēģināja pasargāt no vilšanās. Partija nebija uzlikusi pilnīgi nekādu paiku. Tāpat tas bija arī pērn, bet tad vismaz vaļā bija kafejnīca, kur kaut ko var nopirkt. Šoreiz arī tā bija ciet. Nopietni? Jā, nopietni!

Ja kāds vēl nav sapratis manu sašutumu par nepienācīgu cienastu šādos pasākumos, tad paskaidrošu. Pirmkārt, kā atzina arī Lielais Nils, daudzi cēlušies četros no rīta, lai atbrauktu no visādiem Ciblas novadiem. Ir normāli cilvēkus pēc gara ceļa sagaidīt ar kaut nelielu cienastu un kafiju, un tēju. Otrkārt, tad, kad viens cilvēks nolemj satikt sen neredzētu paziņu, ir normāli, ja viņi dodas kopīgi paēst vai piepist mūli. Kaut kas vienmēr ir uz galda. Tā cilvēki dara. Vēl piebildīšu, ka tieši slāviskākās sabiedrībās vēlme paēdināt ciemiņu līdz ūkai parasti pat ir spēcīgāka nekā tīrā baltiešu ģimenē. Vai cienasta neesamība kaut ko baigi praktiski maina? Sevišķi ne, gan jau neviens gastrītu no tā nenoraus, vienīgi tas ir tāds stulbs žests. Tas ir līdzīgi kā pa pastu saņemt beigtu žurku – it kā pohuj, jo tā žurka neko nevar nodarīt. Bet kaut kā stulbi tomēr.

Cienasts nav tik svarīgs gadījumos, ja sen neredzētie paziņas satiekas pa ģēlu un viņiem ir kopīgs darbs, kas jāizdara. Diemžēl arī tā šeit nebija. Kongresā it kā pat bija jāpārvēl partijas valde un priekšnieks. Parasti valdi partijās vēl apmēram šādi: ir, teiksim, 15 kandidātu, bet valdē ir 10 vietu, slēgtā balsojumā delegāti uzraksta, kuri 10 kandidāti viņiem patīk vislabāk, un 10 vispatīkamākie iekļūst valdē. Visbiežāk tas nozīmē, ka valdē paliek daži vecajie, bet klāt nāk arī kāds jaunais. Saskaņai ir citādi: tiek uzreiz piedāvāti 10 valdes locekļi, un atklātās vēlēšanās, paceļot mandātu, ir jānobalso par vai pret. Laikam jau, ja partijas statūtos rakstīts, ka viņi valdi vēl šādi, tad tā drīkst darīt. Vienīgi šāda izvēle daudz ko pasaka par pašu partiju un demokrātiju tajā.

Tātad visi balsojumi šajā kongresā bija tāds joks, ka nebija pat jēgas skaitīt, cik balso pret, cik balso par, cik Šrēdingera kaķēna labākajās tradīcijās balso par un pret vienlaicīgi un cik cilvēku mandātu izmanto sejas vēdināšanai.

Ēdiena nav, balsojumi ir butaforiski. Ko vēl var darīt kongresā? Vēl var teikt runas. Šo iespēju izmantoja ne tikai Lielais Nils un Miegainais Urbanovičs, bet arī tāds eksotisks tēls kā Pēteris Krīgers. Kas nākamais? Egīla Baldzēna atgriešanās? Debašu dalībnieki man atgādināja grupu Counting Crows – it kā dzirdēts nosaukums, bet, ja tā padomā, nezini, kas tie tādi ir. Jānis Urabnovičs novēroja, ka visās uzrunās partijas biedri rāda simbolus. Labi, ka es šos simbolus neredzēju.

Vienīgā saturīgā uzruna bija sociologam Arnim Kaktiņam, jo viņš runāja par skaitļiem un ģēlu. Runai tiešām nebija ne vainas, taču kaut kā likās, ka šī varbūt nav auditorija, kas varētu saprast tādu terminus kā “statistiskās kļūdas koridors”.

Vai es gadījumā Saskaņas biedrus nevērtēju par zemu? Nē. Vienā mirklī tika paziņots, ka ārzemju viesiem nu jāiet uz citu zāli runāt par savām lietām, bet Latvijas delegātiem jāpaliek, lai turpinātu iesākto. Tad visi cēlās, lai atstātu zāli. Gan Ušakovs, gan Urbanovičs vairākas reizes dažādās valodās mēģināja klātesošajiem delegātiem paskaidrot, ka zāle jāpamet tikai ārzemju viesiem, bet viņi palika nesaprasti. Ja viņi nespēja apgūt atšķirību starp “palikt” un “nepalikt”, esmu droša, ka līdz izpratnei par statistiskās kļūdas koridoru viņiem vēl garš ceļš ejams.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sadabūt visus atpakaļ zālē tika izteikti draudi: kongress tūliņ par turpināšoties ar mandātu komisijas ziņojumu, un cerams, ka tas visiem liks izjust kaunu un atgriezties zālē. Tas mani ieintriģēja ne pa jokam. Kas būs tā apkaunojošā informācija, kas visus atsēdinās? Vai tiks atklāts, kurš delegāts piekakājis bikses? Varbūt atklātībā parādīsies partijas zoofilu saraksts? Pats par sevi tas nebūtu nekas sensacionāls, vienīgi jocīgi, ka par to ziņotu mandātu komisija. Tomēr manas gaidas netika piepildītas – mandātu komisija nāca klajā ar negaidītu atziņu, ka kongress ir lemtspējīgs. Brīnumainā kārtā tas delegātos tiešām radīja tādu kauna sajūta, ka tūliņ pat visi bija atpakaļ savās vietās kā tādi nevainīgi skolas puikas.

Kad man apnika klausīties runas, nolēmu aiziet paskatīties, ko dara tie ārzemju viesi. Biju domājusi, ka viņi sēž kafenē un pārrunā sociķu lietas. Tas, ka kaut kam būs jābūt bufetē, bija skaidrs, jo pirmīt tur gozējās lieli bulku maisi. Devos meklēt ārzemju viesus. Ieskatījos tualetē – tur viņu nebija. Toties tur satiku meiteni, kas kongresa sākumā mani laipni sveicināja un uzdāvināja kladīti. Viņa norādīja uz noslēpumainām durvīm un sacīja, lai droši eju iekšā. Tā bija galvu reibinoša pieredze. Pavēru durvis un nonācu Nārnijā. Tur lielas zāles vidū bija novietots galds, pie kura sēdēja kādi 15-20 purni. Neuzkrītoši ieiet zālē nebija iespējams, jo neviena cita tur nebija, tāpēc uzkrītoši iegāzos zālē, lai apsēstos maliņā un noklausītos, kā kungi un dāmas pārrunā Šengenas zonas galu. Atmosfēra bija spocīga, ko sevišķi paspilgtināja atbalss. Borisa Cilēviča (vēl viens Counting Crows džeks) runas laikā tā sāka mest tādas cilpas, ka vairs neko nevarēja saprast.

Vispār Saskaņai baigi nepaveicās. Protams, šajā sestdienā neviens medijs baigi nemetās uz šo kongresu, jo bija nozīmīgākas lietas, ko darīt. Bija ieradušies mazāk latviešu mediju nekā pagājušajā nedēļā liberasta Pūces 80 cilvēku kongresā. Par krievu medijiem gan nezināšu teikt, jo viņus vienkārši pēc purna nepazīstu. Tāpēc var uzskatīt, ka Texxxtu reportāža ir izcili ekskluzīva. Tāpat kā “Ziemeļblāzmas” kafejnīca, kuras durvis kongresa beigās, kad cerēju nopirkt kafiju, rotāja uzraksts “Slēgts pasākums”. Tā arī nesapratu, kas piedalījās slēgtajā pasākumā, ja sapulce tika pat saīsināta, lai visi varētu steigt nolikt ziedus pie Francijas vēstniecības.



EK un tukšums. Foto - Ģirts Zvirbulis

Labvakar!

Reti kurš no mums ne reizi nav kritis par upuri līdzcilvēku nekompetencei vai pat klajai ļaunprātībai; reti kurš no mums ne reizi nav jutis vilinājumu izpaust savu sāpi ar rakstniecības līdzekļiem; un – kas galvenais – brīdī, kad emocijas dominē pār interpunkcijas lietojumu, reti kurš no mums spēj tikt uztverts nopietni. Visu šo un vēl vairāk mums piegādā brīnišķīgais portāls www.sudzibas.lv, uz kuru šovakar vēlos vērst jūsu uzmanību. Kā jau nosaukums vēstī, portāls paredzēts kā platforma visiem tiem cilvēkiem, kas izjutuši netaisnību un nespēj par to klusēt. Lai arī katru publicēto sāpi ir iespējams komentēt, ļaudis ar to pārlieku neaizraujas. No tā varam secināt, ka portāla galvenā misija ir ļaut vokalizēt personiskos pārdzīvojumus, nevis ielaisties diskusijās. Kā jau bilingvālā valstī pieklājas, sūdzības ir atradomas ne tikai vecajā prūšu, bet arī krievu valodā. Lai palīdzētu jums gūt priekšstatu par to, kas ļaudīm mūsdienu Latvijā sāp, atļaušos izcelt un analizēt, manuprāt, oriģinālākās no portālā publicētajām sūdzībām.

[Nolēmu saglabāt sūdzību autentisko rakstību vairāku iemeslu dēļ: ja kādam ierūsējusi roka latviešu valodas pareizrakstībā, šie tekstiņi var tikt izmantoti kā pateicīgs materiāls kļūdu labošanas uzdeviem. Otrkārt, laba literatūra nebūt nenozīmē labu gramatiku – dažkārt tieši žargons un impulsīva klaviatūras dauzīšana vislabāk spēj artikulēt emocionālu pārdzīvojumu smalkās nianses.]

Lamu vardi
Briesmìgi,man ,kà pircèjam,kas ieiet veikalà iepirkties,jàklausàs Trìstavìgi (lamu) vàrdi,starp agentu un veikala vadìbu. Màlpils ielà 2a atrodas veikals Tabakas Nams,kura iepèrkos biezi,tacu,ko tàdu nàcàs dzirdèt 1.reizi. Agents kàrtoja saldejuma vitrìnu,kad pienàca Sieviete,tà sauktà vadìtàja,ja tà vispàr var teikt,vàrdà Oksana. Sàka aizràdìt vìrietim(agentam), lai neaiztiek saldèjuma vitrìnu,uz ko vìrietis atbildeja,tas esot vina darbs,sakàrtot sava produkta vitrinu. Sieviete sàka trakot un loti paaugstinata toni runàt. Agents turpinaja savu darbu,tacu vadìtaja,neskatoties uz to,ka veikalà bijàm kadi 4 pirceji,sàka lamàties necenzètiem vàrdiem,protams krievu valoda,neatkàrtosu vàrdus,jo man tà nav pienemama leksika.Tacu vai tàds cilvèks var stràdàt vadosà amatà pirms nav iemàcijies runat kùlturali? Manuprat tàdam cilvèkam jààrste nervu sistèma!!!

Varam nojaust, ka rakstītājs par notikušo ir bijis tik aizvainots, ka nespējis nociesties līdz mājām, tāpēc sūdzību steidzies rakstīt no sava viedtālruņa. Būtībā piekrītu sūdzībai un uzskatu, ka vadošos amatos strādājošiem nebūtu vēlams darba laikā lietot trīsstāvīgus (lamu) vārdus. Par to, vai Oksanai būtu nepieciešams ārstēt nervu sistēmu, neko daudz nemācēšu teikt. It kā jau apsveicami, ka mūsdienās arvien vairāk cilvēki ir informēti par mentālo veselību un nekautrējas par to runāt – tas ļauj domāt, ka mazinās par garīgām saslimšanām valdošā stigma, tomēr konkrētajā sūdzībā jūtams mazliet nicīgs tonis. Lai kā arī nebūtu, cerams, ka Oksana sūdzību ir izlasījusi un vairs nelamājas.

Krāpšana
Iesaku,jums nopirkt Grāvendāles "Jubilejas dūmdesu" pa lēto! 2 gabali,par 1.95 eur,un būsiet laimīgi,pēdiņās!!! Nenormāli sāļa,nitrātsāls noteikti pievienots,konservanti,par 3 vairāk,nekā tika izlasīts vitrīnā,un iedod ar citu etiķeti virsū!!! Ejiet pie blondās pārdevējas,un pa lēto nopērciet, "DESU-INDI",būsiet tik labi paēduši,ka nekad vairs ēst vispār negribēsiet!!!

Šī sūdzība, manuprāt, ir ironijas augstākā pilotāža. Neuzmanīgāks lasītājs varētu nepamanīt mākslinieciskā izteiksmes līdzekļa rafinēto lietojumu, tāpēc brīdinu – “Jubilejas dūmdesas” ēšana var izrādīties letāla. Lai arī pati pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar vegānisku dzīvesveidu, neliegšos, ka šī sūdzība ir vainojama pie tā, ka man šobrīd ārkārtīgi gribētos noprovēt kādu “DESAS-INDES” šķēlīti. Arī no nitrātsāls šķipsniņas neatteiktos.

VISC Bojā dzīvi 12. klases beidzējiem
Pabeidzu 12. klasi ar matemātikas eksāmena kopvērtējumu 20%, kas laikam pēc atzīmes sanāk mazāk par 4.. Augstskolās kur gribu tikt ir tikai budžeta vietas, savādāk nepieņem, ņem tikai ja atzīme ir vismaz 4, vai arī tie punkti ir vairāk katrā daļā. Kas tas par debīlismu, ka CENTRALIZĒTO EKSĀMENU var rakstīt 1[ VIENU] reizi gadā ? Tad jau man ir jāgaida 1 gads lai uzrakstītu sekmīgu matemātikas eksāmenu, un tikai tad varētu mācīties kādām no 3 skolām ?!... :DDD latwānija... tāpat kā padomju laikos vel te ir, un tikai ja gribu pārrakstīt, man ir jāraksta iesniegums, vel kā padomju neattīstītos laikos, caur pastu vai arī jānes uz vietas jāiedod, un tikai tad kaut kāda MISTISKĀ "KOMISIJA" izlems manā vietā vai es varēšu vai nevarēšu parrakstīt CE eksāmenus.. Tad sanāk, ka dēļ nesekmīgā eksāmena LV vairs nevaru palikt, jo te nav vairāk man citu iespēju turpināt mācīties, ja ir tikai 3 skolas, kurās mani saistā izvēlētā tēma, un visās vajadzīga matemātikas Centralizētā Eksāmena atzīme uz 4..

Lūk, te arī atbilde visām migrācijas problēmām! Vispār jauki, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nebaidās klusēt par savām raizēm. Vēl jauki arī tas, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nav aizmirsuši, ka Latwānija reiz bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā un cik smagi tas ir bijis. Man personīgi arī nepatīk, ka Centralizētos Eksāmenus eksāmenus nav iespējams kārtot katru dienu, ideālā variantā – pat vairākas reizes vienā dienā.

Izsēdināja mani no transporta
Mani šodien izsēdināja no 15. trolejbusa un uzlika sodu, jo es braucu ar meitas e-talonu. Kāda viņiem ir daļa ar ko braucu? Kā viņi tā drīkst darīt? Es tak biju nopīkājusi etalonu. Tādu pazemojumu sen nebiju piedzīvojusi. šito kaunu. Un pasažieri uz mani rādīja pirkstiem. Kontrole mani tā piesmēja un pazemoja

Rīgas Satiksme jau labu laiku nav diez ko augstā godā starp rīdziniekiem, ko gana bieži var manīt ar šajā portālā, bet šī sūdzība atklāj jau daudz eksistenciālākus līmeņus pastāvošajās problēmās – KĀDA STARPĪBA AR KO NOPĪKĀT, JA REIZ IR JAU NOPĪKĀTS?

Neatklāj ziņas par mēra Ušakova stāvokli
Kad mēris Ušakovs saļima maratonā (visu cieņu par centību), tad medijos parādījās ziņa, kas tika kultīvēta nedēļām ilgi - viena un tā pati- ka "viņam cietušas aknas un nieres un citi orgāni". Bat kādi citi orgāni??? Kapēc to noklusē??? Varbūt, ka krāns viņam pacietis? Neko tautai neviens nesaka- visu sagroza un noklusē

Viens ir sūdzēties par to, ka tevi appisis kāds pārdēvējs, kāds kontrolieris publiski pazemojis vai Čili Picā nav atnesta mērcīte. Tomēr sūdzēties par cenzūru Latvijā, tas ir jau daudz nopietnāks līmenis. Sūdzību portālā ir atsevišķa sadaļa sūdzībām par valsts pārvaldi un politiku. Man acīs sariešas laimes asaras no tā, ka cilvēkiem nav vienalga. No tā, ka kādam var izbesīt tik ļoti, ka plašsaziņas līdzekļos tiek noklusēts, kuri tieši orgāni ir cietuši galvaspilsetas mēram, ka jāraksta publiska sūdzība. Tas ļauj ticēt, ka cilvēki nav pārņemti tikai ar sevi un savu mazisko ikdienu; tas ļauj ticēt, ka cilvēkiem INTERESĒ UN RŪP. Arī viss tas, ko ziņās tev nestāsta.

Es varētu turpināt vēl un vēl, tomēr še metīšu mieru un ļaušu jums pašiem ielūkoties sūdzību lapā un atklāt vēl daudz citu brīnišķīgu sūdzību, par ko ir uzdrošinājušies runāt mūsu laikabiedri: http://www.sudzibas.lv/.