Šovakar latviešu hokejisti centās ierādīt vācu hokejistiem, kuros tīklos vēži ziemo, jo cerības tikt ceturtdaļfinālā, par spīti trim spožiem zaudējumiem pret Kanādu, Čehiju un Zviedriju, tomēr pakāsuši vēl nebijām. It kā viss rādās mums pozītīvā gaismā – Vācija šo to tomēr jau ir pakāsusi 8. maijā, vai pakāsīs arī šodien? Esmu iegādājusies turku zirnīšus, ko paniski ripināt mutē spēles saspringtākajos brīžos, iekārtojusies pie rakstāmgalda un gatava kuru katru mirkli sarosīties tuvāk ekrānam. Esmu arī apsaitējusi ceļgalus ar elastīgo saiti, lai nesatraumētu tos, lecot prieka deju par iesistu golu Brandenburgas vārtos. Vārdusakot, manis pēc tā spēle var sākties!

Protams, viss neiet tik gludi kā cerēts, un tv3play mani nolēmis uzmest šādā svarīgā brīdī. Sāku jau mazliet trakot, bet mani glābj tāda uzticama saite kā draculastream.eu. Beidzot pieslēdzos, urrā! Nu jau līdz pirmā perioda beigām atlikušas 10 minūtes, bet rezultāts – 0:0, tātad neko svarīgu nokavējusi neesmu. Ātri vien atskārstu, ka skatīties spēli ar komentāriem vācu valodā ir toll, aber langveilig, tāpēc nomainu tos pret angļu komentāriem. No šī brīža sākot, es rakstīšu amerikāņu latvietes akcentā.

Var just, ka uz Čehiju devies neviens vien Impro autobuss, jo visa halle auro “Latvijāā hujomajooo uzvarāā”, par ko, protams, neizsakāms prieks. Šie auri arī atmaksājas, jo vācu spēlētājs Hēgers (nejaukt ar Heidegers) sāk tipināt (trippin) un par to, gods kam gods, tiek noraidīts. Vārds pa vārdam, joks pa jokam un Dārzens, dabūjis labu piespēli no Daugavens, šauj pa vārtiem, bet te pēkšņi kaut kas nebijis – Latvija realizē vairākumu! Latvija spēlē spēka spēli! Latvija – lielvalsts! Latvija var! 1:0! URRĀ! Pāris minūtes vēlāk arī Benedikts Kols sāk palaist rokas un tad tās turēt pārāk tuvu pie latviešu spēlētājiem, par ko tiek noraidīts. Tomēr nesapriecāmies par ātru – zibens divreiz vienā vietā nesper, tāpēc otrs vairākums paliek neizmantots. Pirmais periods ir cauri, 1:0.

Otrais periods tikko tikai kā sācies, bet Mikelis Redlicks trāpa! 2:0! Ja tā turpināsies, mani ceļgali bez fastumgēla šovakar neiztiks. Paga, ko? Tomēr vārtus nekrietnais tiesnesis neieskaita. Sašutušie latviešu spēlētāji tomēr nepaguruši turpina pīties pa vāciešu kājām, un es jau atkal tā kā sarosos, kad ever dangerous Daugavens met, bet sarosos velti – vārstsargs noķer. Miks Indresis (ar plato e) dažas minūtes pēcāk atkal atkārto Daugavens triku – likt publikai sarosīties, un tad tikpat ātri arī atrosīties, jo nekas uz tablo nemainās. Latvijai atkal tiek spēka spēle, tomēr, kā jau minēju iepriekš – nav ko bērt cūkām pērles pie sasistas siles garu degunu, tā kā arī šis vairākums paliek neizmantots. Nepaiet ne piecas minūtes un Latvijai atkal vairākums – noraidīts Kols, šoreiz par spēles vilcināšu. Par spīti mazākumam, vācu spēlētāji mūsu laukuma pusē sākuši uzvesties vēl dominējošāk nekā Greja kungs Anasteižas fantāzijās, tāpēc arī Latvijas piektais vairākums tu-tū. Otrais periods tā arī beidzas – nekā, rezultāts joprojām 1:0.

Ļoti priecē, ka ir lietas, kas nemainās – piemēram, vienmēr klātesošs Škodas automobīlis un Blur dziesmas “Song 2” atskaņoša starplaikos. Vūūhūū! Lai prieks būtu vēl lielāks, draudzene man, neko neprasot un nesakot, pienes glāzi ar aukstu prosecco, kas ir brīnišķīgs turku zirnīšu papildinājums – to katrs gurmāns (nejaukt ar ģermāns) zina! Trešais periods manis pēc var sākties. Šķiet, ka arī Latvijas izlase pārtraukumā drusku iešāvusi prosecco, jo trešais periods sākas ar tādu patīkamu bravūru no mūsu spēlētāju puses. Bravūra tiek novērtēta arī no tiesnešu puses, un – kas tad te – Vācijai pirmais vairākums spēlē! Turklāt Sprukts noraidīts uz simttūkstoš minūtēm, nevis tikai divām. Diez ko gan neuztraucos, jo mazākums, līdzās kārkliem un biezpiena sieriņam Kārums, ir katram latvietim šūpulī ielikts. Arī tad, kad Vācija realizē vairākumu, es turpinu neuztraukties, jo blakus kārkliem, Kārumam, mazākumam, šūpulī ir ielikta arī rezignēta attieksme pret notiekošo. Uzreiz noraujam arī nākamo mazākumu, jo pārāk daudz spēlētāju uz ledus, bet – kā jau minēju – zīle rokā nav mednis kokā, tāpēc arī Vācija, protams, otro vairākumu neīsteno. Īsajā reklāmas pauzītē ledushallē skan grupas Aqua superhīts “Barbie Girl”. Tik laba mūzika, ka kļūst arvien grūtāk nesākt trīties. Pēdējās desmit minūtēs, liekas, esam tā kā drusku atguvušies, taču Daugavens drošsirdība mums gandrīz izmaksā vēl vienu zaudētu golu. Cik labi tomēr, ka gandrīz neskaitās! Nu jau pēdējā piecminūte. Sotnieks tik dusmīgs, ka apgāž Masaļska vārtus. URRĀ! KAUTIŅŠ! Tiesa, tas ilgst apmēram četras sekundes, jo neviens negrib riskēt ar noraidījuma noraušanu. Mēģinu atcerēties, kas bija galvenais – uzvarēt vai piedalīties, taču manu apceri pārtrauc Plahtes kontroversiālais šaviens pa Masaļska vārtiem, kas aptur spēli, jo tiesnešiem jāiet skatīties atkārtojuma viģiki. Jap, ieskaitīts. 1:2. Sajūta gan vairāk līdzinās, ka 1:21. Divas minūtes līdz spēles beigām. Magical stuff from team Germany, kā saka Amerikā, jo spēle tā arī beidzas, un ar to arī būtībā beidzas cerības par ceturtdaļfinālu.

Šī diena vēsturē ir iegājusi ne tikai ar Vācijas nedienām 2. Pasaules kara izskaņā, bet arī ar Šona Konerija debiju Džeimsa Bonda lomā filmā “Dr. No”. Redz, otrs fakts tomēr izrādījās būtiskāks. Vispār jāsaka, ka hokejs - tas ir jaunais futbols! Kā nekad nav īsti gājis vienā, tā arī otrā pasācis neiet. Bet ko nu skumsim piektdienas vakarā? Kā latviešu paruna māca – labāk iesim to rūgtumu noskalot.

Vakar, 4. maijā, kāds sabiedrība populārs sporta žurnālists savā privātajā tvitera profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka sievietes iedala trīs kategorijās – mammas, maukas un Texti. Domāju, ka mūsu vienīgais puisis redkolēģijā Filips par šo priecāsies tikpat ļoti, cik kolektīva meitenes, jo viņš tomēr iepērkas Āgenskalna geju humpalās un pilnmēness dienās lūdz citiem sevi saukt par Martu. Šī jaukā komplimenta dēļ nolēmām veltīt Textu Latvijas sporta aktualitātēm, taču, lai nesanāk tā kā Satori, kur Martai Krivadei visi bombī par nekompetenci dejas mākslā, jo viņa reiz kādā disenē Vilnim Vējam iedevusi kurvīti, uzreiz atzīšos savās attiecībās ar sportu:

1. No astoņu līdz divpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā nodarbojos ar mākslas vingrošanu (pratu gan špagatu, gan ritentiņu, gan atliekties tiltiņā no stāvus pozīcijas)
2. No divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā apmeklēju peldbaseinu (vislabāk peldu kraulā, vissliktāk - tauriņstilā)
3. No piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumam divreiz nedēļā spēlēju volejbolu. Būtiskus panākumus neuzrādīju, taču pareizi pārservēt pāri tīklam joprojām māku arī līganā pālī.
4. Nekad mūžā neesmu spēlējusi hokeju, taču 14 gadu vecumā Jelgavas slidotavā uz ledus izmežģīju elkoni, jo mēģināju traucēt spēlēt hokeju klases zēniem, sperot ar slidu beztolkā pa šaibu.
5. 2006. gadā, kad PČ notika Rīgā, apmeklēju 4 spēles klātienē. Esmu klātienē redzējusi arī neskaitāmas (t.i. es tiešām nevaru saskaitīt pat aptuvenu skaitu) KHL spēles laika posmā no 2009. līdz 2010. gadam.
6. Vārdusakot, man nav vispār nekāda sakara ar hokeju, un par šo Textu man neviens nemaksā, tāpēc ar tālāk rakstīto varat darīt tieši to pašu, ko ar Bībeli – ņemt par pilnu vai arī neņemt.

Šodien Latvijas izlase stājās pretī Krievijas hokejistiem, ar šo spēli atklājot sev 2012. PČ hokejā, kas norisinās Zviedrijā un Somijā. Biju dzirdējusi baumas, ka spēlē piedalīsies arī Aleksandra Kerča dēls, un tas lika man nedaudz pietvīkt, jo tomēr redzēt izlasē spēlējošu Aleksandra Kerča dēlu ir tāpat, kā redzēt Ridža Forestera meitu, kas sasniegusi pilngadību un jau pišas. Spēli skatījos caur YouTube.com, kur to šogad oficiāli translē ar komentāriem angļu valodā un bez reklāmām. Tiesa, skatīties spēli bez Anatolija Kreipāna ir teju tas pats, kas dzert Mojito bez piparmētru lapiņām. Nepiefiksēju komentētāja vārdu, taču ātri vien tapa skaidrs, ka angļu valoda nebūt nav viņa dzimtā valoda. Tas man patika, jo diez vai pēc pirmā ieraidītā gola kāds augstprātīgs amerikānis būtu entuziastiski klaigājis: “Latvia, Russia – one to NOTHING”. Spēle sākās visnotaļ cerīgi, jo Miķelis Rēdlihs tiek pie pirmā noraidījuma spēlē. Kā jau uzsvēru, spēli skatos angļu valodā un redzu, ka Miķelis tiek noraidīts par “tripping”. Diemžēl ar angļu valodu es patiešām esmu, nevis uz tu, bet uz ļudi tam, tāpēc tveru pēc Google Translate. Angļu vārds ‘trip’ latviski nozīmē tipināt, tāpēc spriežu, ka Miķelis noraidīts par tipināšanu. Ļoti pareizi – tipina nevainīgas celkas, nevis īsti veči uz ledus. Kaut kādā 12ajā čemta spēles minūtē Latviju vadībā izved 22 gadus vecais Miks Indrašis. Visi priecājamies, arī tie trīs cilvēki, kas ieradušies spēli skatīt klātienē – katrā ziņā tribīnes izskatās pretīgi tukšas. Tieši pirms pirmā perioda beigām kāds lempis viņā galā izrauj kabeli un tiešraide aptrūkstas, tāpēc paniski meklējam alternatīvu. Atrodam to kādā šaubīgā zviedru lapā ar zviedriski runājošiem komentētajiem. Ak dievs, tā nu gan ir viena pretīga valoda, tāpēc liels jo tas prieks, kad jūtube tomēr atgriež translāciju.

Otrā perioda sākumā sāku just vieglas trīsas pavēderē, jo šķiet, ka esmu iemīlējusies tajā komentētājā ar hujovo angļu valodu. Krievijas izlase spēlē mazākumā, komentētājs paziņo, ka Latvijai “between the pipes” (starp trubām – latv. val.) joprojām Edgars Masaļskis, kurš dotā brīdī atvairījis 25 no 25 pretinieku metieniem. Diemžēl šī statistika ātri vien izmainās uz depresīvo pusi – kamēr Indrišis šoreiz noraidīts par tipināšanu, Iļja Ņikuļins realizē vairākumu, panākot neizšķirtu. Pēc nepilnām trim minūtēm arī Jevgēņijs Malkins atrod ceļu uz vārtiem un nu jau kāšam. Otrais periods beidzas ar sliktu pēcgaršu. Vispirms jau tāpēc, ka esmu saēdusies kaut kādu čili picu. Otrkārt tāpēc, ka, lai arī kā to negribētos atzīt, spēle kļūst arvien garlaicīgāka un grūtāk skatāma. Ticu gan, ka tā ir mana personīga problēma, jo nevaru to racionāli argumentēt, taču visus savus pierakstus esmu pieķēpājusi ar vārdiem ‘nekas nenotiek’ dažādos fontos.

Trešo periodu sākam vairākumā, taču tas jau pohuj, jo mums asinīs ir tas, ka nemākam uzvesties kā lielvalsts. Labāk jūtamies mazākumā un vēlams – arī okupēti savā teritorijā. Tad izdalās adrenalīns un kļūstam veikli un asprātīgi, taču ja kas misējas, neviens jau neko baigi nevar pārmest, jo mēs taču esam mazāk un vispār. Un diemžēl turpina misēties. Brīdī, kad jau kāšam ar 1:4, šķiet, ka cerību vairs nav un tāpēc atceramies vecos, labos laikos, kad Beļavskis pirms desmit gadiem spēlē pret Baltkrieviju tā samočīja, atspēlējāmies uz 6:3, prikiņiķe. Mazliet cerības dveš Daugaviņš nē, bet Cipulis, kad rezultāts top 2:4, taču ātri vien šīs liegās cerības sairst, jo Kuzņecovs iemočī pēdējos – t.i. piektos - Krievijas valstvienības vārtus, un spēle tā arī beidzas.

Vispār jau sena paruna vēsta, ka ir tā – vai nu Latvija vinnē Krieviju, vai arī tiesnesis, urods, krāpies. Par lielu izbrīnu šai spēlē tomēr tiesnesis bija apbrīnojami neuzkrītošs. Protams, arī man sirsniņā ir drusku cemme, jo kuram gan negribējās atkal visu to nācijas histēriju par uzvaru sporta mačā, taču pārāk arī neraudu, jo rīt jau tāpat šis zaudējums, gluži tāpat kā visi iepriekšējie, būs aizmirsies un varēsim visu savu uzmanību veltīt spēlei pret Vāciju. Ceru, ka indiānis (es gan pēc skata teiktu, ka tatarka) Teds Nolans ļaus mūsu puikām šovakar labi izgulēties un kārtīgi paēst, varbūt drusku kaut ko palasīt, lai rīt jau ar jaunu sparu dotos pretī uzvarām. Un ceru, ka Krievijas izlases treneris Vladimirs Putins savukārt savus zēnus aizvedīs līdz medaļām šogad, jo tomēr priecīgāk ir pakāst čempioniem, nevis puskoka lēcējiem. Vēlreiz urrā.