Nomest svaru, iemācīties franču valodu, biežāk braukt pa zaķi un vairāk dzert – tās ir klasiskas jaungada apņemšanās, kas visbiežāk neizdodas, jo tā ir klasika. Klasiku sev kapā līdzi paņēma Mocarts, tāpēc mūsdienās tas vienkārši nevar izdoties. Mēs (es un Nils Ušakovs) dzīvojam laikā, kad jauns gads ir jāsāk ar ko modernu, aizraujošu. Par polittehnologu dēvētais laikmeta eksperts Jurģis Liepnieks pirmajā janvārī varbūt vēl gulēja gultā turka pozā, bet otro gada dienu jau uzsāka kā inovatīvs sieviešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” virsaitis. Līdz ar to Jurģa dzīve kļuvusi par sprīdi jestrāka, jo beidzot atlicis laiks kārtīgi izslēpoties ar plikām meitenēm. Neoficiāli avoti vēsta, ka viņš to darījis tik virtuozi, ka brāļi Dukuri uzaicinājuši Liepnieku piedalīties Soču olimpiādē.

Tā Jurģis dziedādams nostrādā pārbaudes laiku, lasītāju skaits pārsniedzis Latvijas iedzīvotāju skaitu, Absolut plēšas ar Ballantines par iespēju reklamēties žurnālā, augšāmceļas tās „Playboy” modeles, kas jau mirušas, Saeimas bufetē var nopirkt zāli. Šo utopiju pārtrauc zibens no skaidrām debesīm – „Dienas mediji”, zem kā tupeles ir arī plejbojs, nolemj neturpināt sadarbību ar galveno redaktoru Jurģi Liepnieku jeb vienkārši atlaiž. Jā – Latvijas žurnālistikas Žanna D`Arka tiek mesta uz sārta. Šāds notikumu pavērsiens Jurģi satriec, un viņš savu sāpi par notikušo izklāsta tviterī, puaro.lv, nozare.lv, tv3, LR un gan jau vēl kaut kur. Emocijas sit tik augstu vilni, ka turpmāk tekstā Jurģi saukšu par Hose Antonio, bet Jūs tikmēr manabalss.lv varat uzrakstīt petīciju par publisku „Playboy” atņemšanu Šķēlem.

Hose Antonio uzreiz ir skaidrs, ka viņa atlaišanu ietekmējis par trim oligarhiem dēvētais Andris Biedriņš Šķēle. Viņam nav Šķēles telefonnumura (var saprast – man arī nav), tāpēc viņš palūdz kādai citai personai paprasīt Šķēlei, kas notiek. Tā Hose Antonio saņem atbildi, ka Šķēle būtu ar mieru saglabāt darba attiecības ar noteikumu, ka Hose Antonio uzraksta atlūgumu bez datuma uz Jurģa Liepnieka vārda, ko Šķēle varētu izmantot mazākā pārkāpuma gadījumā. Hose Antonio par šādu attieksmi ir sašutis un nolemj ar to dalīties tviterī – viņš nofotogrāfē vēstuli, kurā aizkrāsojis ziņas pienesēja vārdu. Diemžēl viņa izvēlētais tonis ir pārāk gaišs, lai spētu noslēpt to, ka tumsas spēku ziņnesis ir par Šķēles kranci dēvētais Mārcis Bendiks. Toties viņa dzīve ir pārāk raiba, lai es noticētu tam, ka Hose Antonio nav pamanījis, ka Bendika e-pastu var saredzēt galīgi labi.

Vēsts Hose Antonio tā satriec, ka viņš nolemj neturēt sveci zem pūra un atklāt patieso iemeslu, kāpēc īsti viņš nepatīk Šķēlem. Nē, tas nav tāpēc, ka pēdējā „Playboy” numurā Andra Šķēles horoskopā būtu norādīts, ka tiks atņemta nauda vai sadots pa muti. Un, protams, protams, protams, tas nekādā veidā nav un nevar būt saistīts ar Liepnieka profesionālo darbību. Tas tikai tāpēc, bērniņ, ka audz - pirms 10 gadiem Hose Antonio izdukurējis Kristiānu, ko vēlāk apprecējis Andris. Vo, tā ir – ja Tu kādu pis, Tu pis arī šī cilvēka nākotni, kas diemžēl ir neparedzama. Tā šķiet, ka tikai pisies, bet nē – īstenībā bojā attiecības ar nākamo Latvijas īpašnieku. Vispār droša seksa komplektā būtu jāiekļauj ne tikai prezervatīvi un cimdi, bet arī lāpsta, ar kuru iedot partnerim pa galvu, lai pēcāk neko neatceras – tas var nosargāt nākotni (līdzīga iedarbība ir alkoholam). Tviterī izskan arī pieņēmums, ka Šķēle savu sievu krāpj, tiesa, tikai ar noteikumu, ja viņam vēl stāv (krāns – red. piez.). Paralēli Hose Antonio retvīto sevis slavinošu vārdu gūzmu, raksta esejas un sniedz intervijas dažādiem medijiem. Ceru, ka šajā visā tracī viņam pietiek laika arī tiem kaušanās treniņiem vai kādai labai filmai.

Godīgā prese jūk prātā un zvana visiem pēc kārtas. Gorbunova saka, ka nekomentēs, Kotam arī trīs nulles, Šķēle tikai mīl šo valsti un teic, ka Liepnieks dzīvo pagātnē (ir vecmodīgs), vienīgi nenoskaidrotas nozīmes Gavars saka, ka Jurģim bijušas problēmas ar uzvedību – viņš „iestājies par marihuānu”. A kas? Labi, ka nav iestājies „Vienotībā”.
Tikmēr sākušās spekulācijas par to, kurš tagad ieņems „Playboy” galvenā redaktora vietu. Nav šaubu – tas ir svarīgākais medijs Latvijā, ja virsaišu maiņa Eiropā radījusi tādu rezonansi. Ja līdz šim bijām plānojuši, ka Uzvaras pieminekļa vietā vajadzētu būvēt Texxxtu biroju ar 63 bāriem, tad tagad pat varētu atļaut tur izveidot to Raudu mūri, kurā kāda vietiņa būtu arī Liepnieka epopejai. Pie šī pieminekļa kādu dienu satiktos Šķēle, Lembergs un Dukuri, lai nospriestu, ka izmērs nav izšķirošs, un ietu izdemolēt Zatlera dzīvokli.

Pagājušās nedēļas nogalē (6. maijā) kanālā PBK bija redzama pirmā bilingvālā raidījuma Спорная teritorija sērija. Pastāstīšu, kā tas viss sākās. Tā kā šoreiz esmu nevis zem, bet gan virs grādiem, lūdzu, būt iecietīgiem. Centīšos izvairīties no tā, lai šis texts būtu pārāk bilingvāls.

Jurģis kādā paģirainā svētdienas rītā pamodās pie Mamikina. Abi atcerējās, kā iepriekšējā dienā bija izmalkojuši vismaz sešas pudeles vīna, nedaudz laba konjka un arī kādu šluku ungāru šņabja, pēc kura rakstījuši uz baloniem gaišus vēlējumus un no balkona laiduši debesīs. Brīdi vēlāk Mamikins pielavījās pie sava portatīvā datora, lai nodarbotos ar to, kas tik poētiski paģirainā rītā ir visproduktīvāk, - skatītos visādus youtube video. Uzlicis šito - http://www.youtube.com/watch?v=IRP3LGSY3Pk -, Mamikins, sagāžot daļu pudeļu, kas joprojām rotāja galdu, iesaucās: "Эй, Юргис, мы также могли бы tak!" Jurģis līksmi skatījās un, būdams uz viena viļņa ar savu topošo kolēģi, atbildēja: "Nu, jā, jā, kāpēc nē?", bet pēc tam uzvilka savu karastista treniņtērpu, apsēja melno jostu ap galvu kā 2pac un norepoja "PBK - Zoļik 2, нам будеt Спорная teritorija, да!".

Atguvušies pēc radošās svētdienas, nākamajā nedēļā abi ieradās studijā. Jurģis bija pieteicis Mamikinam, lai paņem līdzi kaut ko tādu, ar ko varētu smuki to telpu izrotāt. Mamikinam jau nav divreiz jāsaka, viņš ieradās ar kasti, no kuras lepni sāka celt laukā caurspīdīgas jautājuma un izsaukuma zīmes, kā arī dažus dzijas kamoliņus, sakot: "Sakārsim pie griestiem šitos!" Jurģis tikmēr mērenā šokā atbildēja: "Kas tu, stulbs esi, mēs taču te neesam nekādā Ziemassvētku klasesvakarā, pirms kura jāizgriež no papīra sniegpārsliņas. Es gribēju kaut ko tādu askētisku, tādu, kas būtu tik spēcīgs kā mana dūre, bet reizē tik augstvērtīgs kā smalkākais mana pagraba vīns!" Mamikins, labi pazīstot savu untumaino draugu, bija nepiekāpīgs: "Davai, pie darba, nekā cita man nav, pēc stundas raidījums." Savu neapmierinātību Jurģis izrādīja, piekarot dažas no teikuma beigu pieturzīmēm tā, lai tās draudīgi šūpotos priekšā Mamikina sejai.

Neskatoties uz daudznozīmīgo sarkano zigzaga līniju pāri galdam (raidījumā sauktam arī par dzirnakmeni) starp abiem, raidījuma laikā strīdi starp Mamikinu un Jurģi krietni noplok, neķidās taču savas problēmas publiski. Visus, kas grib mēģināt raidījumu skatīties (tas ir pieejams ziņu kanālā youtube) un pietiekami labi nezina kādu no valodām, uzreiz brīdinu, ka tas ir baigais acu mežģis. No otras puses - labs treniņš, lai apgūtu kādu no svešvalodām. Ja ir tāda vēlēšanās.

Saruna tiek iesākta par Saeimas spīkeres, izslavētas hokeja fanes Solvitas Āboltiņas runu par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienai, kas norisinājās 4. maijā. Mamikins saka, ka Āboltiņa runas laikā bijusi ļoti nelaimīga, tāpēc viņš šo runu patiesi izbaudījis, jo, kā izrādās, arī krieva mīļākais ēdiens laikam ir otrs latvietis. Jurģis vairāk koncentrējies uz filozofijas fakultātē iekalto loģikas mācību, vērtējot, kā viens predikāts atsaucas uz citu. Viņš ar Solvitas intelektu nav apmierināts, jo spīkere tikai bārstījusi visādas frāžainības (nu, no sērijas - kad cilvēki ir mazi, piecu gadu atšķirība starp viņiem ir lielāka, nekā tad, kad viņi izaug lieli), kas normāli cilvēkam saprotams jau 6. klasē, un jau 9. klasē ir garlaicīgi. Tā nu abi kādu laiku turpina kopīgi ņirgt par Solvitu un to, cik viņa stulba. Tiesa, Mamikinam, kā jau pieredzējušākam žurnālistam būšana kadrā izdodas salīdzinoši daudz profesionālāk, nekā visu mūžu kā pelēkai ēnai slīdošajam un tikai raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas" uzplaukušajam sapumpumpurotajam zaram Jurģim. Lai tomēr kaut kā iegūtu vismaz daļu auditorijas savā pusē, Jurģis izspēlē joku, ko sagatavojis jau mājās, vērojot National Geographic - nosauc Solču par cūkdelfīnu. Tā kā kaut kāda valodas barjera starp abiem tomēr pastāv, Mamikins apvainojumu pārprot un saprot, ka dirsā ir, jo Jurģis apvainojis Saeimas spīkeri, nodēvējot viņu par... jūrascūciņu!

Lai vismaz atturētu Jurģi no tālākiem apvainojumiem, Mamikins ātri maina tēmu un sāk runāt kaut ko par ieiešanu eirozonā. Abi joprojām atgādina divu citu reperu priekšnesumu - http://www.youtube.com/watch?v=TGbrFmPBV0Y -(jāsāk skatīties apmēram no 2:30), kur it scenārijs ir uzrakstīts, un viss saskaņots, tomēr tāda patiesa sarunas saikne starp abiem nav jūtama. Varbūt labāk būtu izdevies, ja Jurģis un Mamikins pamestu studiju un līdzīgi Gustavo ar Kastu diskutētu krogā, pie bāra letes, cik esmu novērojusi, tur daudz biežāk pienāk tādi brīži, kad viedokļi sāk nesaskanēt un skatītājiem kļūst interesanti. Turklāt, skatoties uz Mamikinu, kam pāri sejai visu laiku šūpojas Jurģa piekārtās jautājuma zīmes, jūtos kā viens no tiem suņiem ar garajiem matiem uz pieres, kuram ir skats uz pasauli, bet tas varētu būt labāks. Nu jā, kas tad ar to eirozonu? Abi ir vienisprātis, ka sabiedrībai netiek pietiekami skaidrots, kāpēc tas būtu labi, bet vienkārši apriori pieņemts: "Stāsimies un viss!".

Tad nu abi izvelk ārā kaut kādu Drošības policijas ziņojumu, ka Daugavpils centrs ir bīstams Latvijai, jo caur to Krievija īsteno savas intereses Latvijā. Tad nu beidzot izceļas neliels strīdiņš, jo Mamikins, protams, norāda, ka ASV te īsteno daudz plašākas intereses - piemēram, sūta savu vēstnieci praidā, lai propogandētu kļūšanu par pediņiem un latviešu tauta izmirtu vēl straujāk nekā tas notiek pašlaik. Jurģim laikam tomēr mazliet besī, ka Mamikins uzreiz maina tēmu un sāk kaut ko braukt virsū par ASV, tāpēc saka: "Pietiek.com, atgriežamies pie jautājuma par krieviem!" Mamikinam tur nav daudz, ko teikt - arī Latvijas Universitātē ir tāds centrs, nevajag uzreiz piepisties Daugavpilij u.t.t. Beigta balle. Studijā ierodas viesis - Lato Lapsas kungs.

Jurģis sākumā ir nedaudz apjucis, jo savā gurmāna pārliecībā bija uzskatījis, ka raidījuma viešņa būs Kūkotavas Lapsa no seriāla "Lapsa virtuvē", bet - lai nu būtu arī Lato. Visi pieklājības pēc pārmij dažus vārdus par Lato grāmatu "Cita virtuve" (ņemot vērā šo nosaukumu, nav brīnums, ka Liepnieks kaut ko pāprata), kas tiks izdota arī krievu valodā, un turpina ņirgt par Drošības policiju. Lato gan izskatās tā it kā tieši pirms raidījuma būtu nomēģinājis Jurģa no Amsterdamas atvesto suvenīru, bet ko gan tur var pārmest - nenomēģināt būtu tikpat nepieklājīgi kā dzimšanas dienas dāvanu neizsaiņotu ielikt krāmu plauktā. Visi galu galā nolemj, ka Drošības policijas ziņojumus tāpat kā Solčas runas raksta 2. kursa studentiņi, kuri jēdz tikpat daudz kā jebkurš, kas izlasījis trīs avīzes, un raidījums ar to arī palēnām iet uz galu. Piebildīšu vien, ka interesanti, ka raidījuma viesis ir tik pieklājīgs, ka ar katru no vadītājiem runā viņa dzimtajā valodā. Taču beigās tik un tā visi pēkšņi sāk runāt krieviski, ar ko neapmierināts ir vienīgi Mamikins, kurš norāda, ka vismaz Jurģim jārunā dzimtajā valodā. Latvieši šajā ziņā laikam ir visai empātiski jau kopš bērnības - mamma teica, ka, tiklīdz manā bērnudārza grupiņā parādījušies trīs krievu bērni, visi esam palēnām sākuši pāriet uz sazināšanos krievu valodā. Beidzies tas viss ar to, ka esmu mammai sākusi jautāt, piemēram, "Kur ir mana jupka?".

Kā tad galu galā pietrūka? Konflikta! Izskatījās, ka abi kungi līdzīgi kā savā kopīgajā paģiru rītā vienkārši paņirdz par visu, un nekā vairāk. Tā kā tās sarkanās līnijas vietā uz galda varēja drīzāk uzvilkt sirsniņu vai kādu citu tikpat jauku simboliņu. Pārējo es nupat aizmirsu, atliek tik vien kā novēlēt Jurģim veiksmi 19. maija cīņas mačā pret texxxtu ilggadīgo lasītāju Edgaru Raginski!

Vai nebūsiet ievērojuši, ka pēdējo mēnešu laikā dzeltenās zemūdenes krusttēvs Jurģis Liepnieks uzsācis propagandu, kuru gan publiski, gan tikai klusiņām savā sirdī atbalsta teju visi lielākie sabiedrības kalpi. Protams, vārdu savienojums „dzeltenā zemūdene” nav nekādi saistīts ar „dzelteno presi”, jo tās krustvecāki jau ir Santa Anča un Juris Millers, tāpēc Jurģa brīvā laika mājas lapas „Puaro.lv” smalko aprindu sadaļu pie dzīvības tur tikai ziņas par „O’kartes akadēmiju”. Jurģis vēlas pilnībā mainīt sabiedrības apziņu un jēdzienam „dzeltens” piešķirt pavisam citu nozīmi. Proti, visiem ir jāapzinās, ka šajā gadījumā mēs nerunājam par to, vai Zatlers Saeimas kambaros salaiž ar Kukuli, bet par marihuānu, zaļo, zālīti, kanabiss, anašu, kaņepi, zaļo prieka dūmu, gandžu (ko Tilde katru reizi apzinīgi labo uz „kandža”), un varbūt nedaudz arī par citām narkotikām. Tas saistīts arī ar Bītlu dziesmu „Yellow Submarine”, kuru Makartnijs un Lenons, visticamāk, sarakstīja vienā gandžas tripā. Līdzīgā tripā Jurģis izveidoja arī savu mājas lapu ( - Nil, iedomājies prikolu - uztaisam mājas lapu "sekss, narkotikas un politika!" - Labais, davai!). Kaut arī Jurģis saka, ka pats šobrīd nelieto alkoholu (iemesli nav zināmi), nesmēķē un nelieto narkotikas, tomēr mums labi zināms, ka 2010.gada Jāņos Jurģis „sapīpējās vienkārši līks”. Kā arī viņš kādu nedēļu bijis Holandē, kur „visu to laiku pīpējuši, cik vien varējuši." Tātad, visticamāk, polittehnologam patiktu kaut vai tikai apziņa, ka kādas saspringtas darba dienas vakarā varētu rimčikā nopirkt vienu kāsi, ko uzkurīt dīvānā, skatoties „100.pantu”, un ieņirgt par raidījuma vadītāja pačku.

Attēlā - Jurģis Liepnieks

Pēdējais cilvēks, kura viedokli par gandžas legalizēšanu Jurģis ielicis savā mājas lapā, ir žurnālists Pauls Timrots, ko pat nepieredzējuši autovadītāji atpazīst kā auto ziņu raidījuma „Zebra” vadītāju. Tomēr var noprast, ka Pauls zāļuku īpaši nepīpē un pat nezin, kas ir „dzeltenā zemūdene” – „Man nav ne jausmas, kas tā par zemūdeni, nojaušu, ka kaut kas saistība ar Puaro.lv, bet novēlēt varu vienu - dzīvojiet brīvi!” Jāpiebilst, ka Pauls šobrīd Dailes teātrī iestudē savu izrādi. Ceru, ka tur spēlēs arī Latvijas filozofs un analītiķis, kā arī aktieris Haralds Burkovskis.

Pirms tam runājis ir atjaunotās Latvijas lielākais rupeklis - žurnālists Kārlis Streips. Kārlis ir daudz pārliecinātāks savos uzskatos, un būtu tīri priecīgs, ja to legalizētu, tomēr jautājumā, vai pats mēdz apsisties, neatzīstas. „Pats par savu marihuānas lietošanu vai nelietošanu es neko neteikšu, jo tas tomēr ir ārkārtīgi privātas dabas jautājums." Maukas. Nezinu, kas tur tik ļoti privāts, manuprāt, publiski pateikt, ka tu esi gejs un tusē „Purvā”, ir daudz privātāk.

Izteicies ir arī žurnālists (vai jau neesat ievērojuši tendenci, ka uzrunāti tiek tikai žurnālisti?) Juris Kaža, kurš ne tikai studiju gados kurījis gandžu, bet arī šad tad lieto alkoholu: „Alu vai viskiju, vakarā, piemēram, lasot grāmatas, vai darot kaut ko citu iPadā.” (Ceru, ka drīz iepazīsimies – alu nedzeru, bet man ir Ipad, nereāli krutākā fīča!!!)

Puaro.lv ir arī raksts, kurā uzskaitītas Latvijā zināmās personas, kas kādreiz uztinuši pa džointiņam. Labi, Jaunalksnei grūti gājis ar uztīšanu, bet sazvanījās ar bračku un kāša problēmu atrisināja. Kā tad diez viņai citādi būtu radusies atklāsme Jūrmalgeitas sakarā:

Volbrugs: Paga, viena lieta ir, ja, tev vēl divdesmit, desmit plus desmit
Ančāns: Jā
Volbrugs: Tas arī ir svarīgi. Un tur vēl daudz kas..
Ančāns: Es tagad pie stūres, piebraucu un tagad es..
Volbrugs: Jā, jā, okei. Tiecies ar viņu, viss būs kārtībā.
Ančāns: Es piebraucu, es pēc 5 minūtēm esmu pie...
Volbrugs: Labi, ok, ok.

Ja kādam radies jautājums, vai arī Textu redaktores mēdz papriecāties ar zaļīgo, atbildēsim tāpat kā visi pārējie slavenie un politkorektie: „Tikai Amsterdamā.”

Beidzot esmu atgriezusies, lai strādātu. Nenoliedzami viena no šīs nedēļas karstākajām tēmām tūlīt aiz tā, kurš ir un kurš nav apsveicis Raimondu Paulu dzimšanas dienā, ir Ellas intervija žurnālā "Santa" un viss, kas sekoja pēc tam. Aiz cieņas pret vairākiem textu lasītājiem, kas vēlējās, lai apskatu tieši šo tēmu, un arī personīgo sirdssāpju dēļ, tas arī ir mans šodienas temats.

Sākšu ar to, ka manī jau vairākus gadus briest arvien lielāka nepatika pret džekiem, kas strādā vīriešu žurnālos, smīn, valkā puķainus kreklus un lakatus, saņem pieklājīgas algas un attiecīgi arī šiem tikko aprakstītajiem ārējiem kritērijiem uzvedas. Varbūt to jau pamanījāt manā attieksmē pret Kasparu Zaviļeiski, un noteikti, ka tur apakšā slēpjas kāds milzīgs iekšējs aizvainojums vai cita veida personīga rakstura problēmas, to nenoliedzu. Jūs iebildīsiet, ka Jurģis Liepnieks taču nestrādā vīriešu žurnālā, taču daži no minētajiem mainīgajiem var arī nebūt uztverami burtiski.

Otra lieta, kas mani tracina, ir tie visi, kas ņirdz par Kombuļu Inesi, Laura Reinika dziesmu "Es skrienu", Ata Slaktera "Nasing špešal" visu savu dzīvi, jo paši neko ņirdzīgu izdomāt nemaz nav spējīgi. Tā nepatika sākusies jau sen, atceros, ka raidījuma "Savādi gan" laikos bija populāri atkārtot: "Ejam pie Jāņa dzert tēju. Pie Jāņa viss ir forši" līdz bezsamaņai, sākot no šo rindu iepīšanas līgo dziesmās jāņu vakarā un beidzot ar to ritmisku skaitīšanu ziemassvētkos pie eglītes. Šī intervija apkopo abus minētos elementus: divi smīnīgie ar stilīgiem uzvalkiem ņirdz par ellu. Tāpēc tā ir mana personīgā sāpe.

EK teica, ka textos noteikti jāpiemin tas, ko viņai teicu pirms pāris dienām, ka tas būtu tāpat kā aiziet pie Kombuļu Ineses un jautāt: "A ko tu par filozofiju domā, hahahahahha?". Nenoliegšu, ka man jau pašai arī patīk par citiem paņirgt, bet dažkārt šī vēlme cieš manas lielās empātijas un godīguma dēļ.

Baigi aizrunājos, bet pateikt kaut ko jaunu par šo interviju ir diezgan grūti, un baidos, ka tā "nulle" komentāros atkal rakstīs, ka "nav interesanti", jo tas jau tāpat visiem skaidrs. Savukārt, palasot komentārus internetā pie apraksta par šo tēmu portālā mango, var, kā jau nojaušams, sastapties ar triju veidu viedokļiem: vieni apgalvo, ka viņiem ar jurģi liepnieku arī nebūtu, par ko runāt, otri apgalvo, ka ella ir "tukšs cilvēciņš", un liepniekam taisnība, bet trešie, protams, saka, ka viņiem neinteresē ne ella, ne liepnieks, kas nenoliedzami raisa vislielāko cieņu un ticību, ņemot vērā, ka šie "trešie" ir portāla mango apmeklētāji.

Lielo ažiotāžu ap notikumu sacēla ne tik daudz pati intervija kā Jurģa Liepnieka twitter ieraksts, ka nebija nekā daudz, par ko ar Ellu parunāt. Ellu uzreiz metās aizstāvēt Stendzenieks, ironiski nosaucot Jurģi par īstu džentelmeni, kas tālāk izvērtās par vārdu apmaiņu kādu 6 ierakstu garumā. Nenoliegšu, ka Stendzenieks man patīk labāk nekā Liepnieks, un tas nav tāpēc, ka EK māsa strādā TP labā, bet TP apvienojās ar LPP, kuras reklāmists ir Stendža. Pēc tam vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica nosodījumu Jurģim. Piemēram, slavenais rakstnieks Nils Sakss asprātīgi norādīja, ka pirms tevi kāds intervē, pārliecinies, ka tas ir žurnālists nevis prščiks. Nu vot, bet vēl Jurģa sakarā ir ņirdzīgs tas, ka viņa sieva un bērna māte tagad ir attiecībās ar Gain Fast solistu Kasparu Zlindi, kas arī līdz šim savās intervijās nav bijis nekāds spīdeklis, ar kuru kopā viņa laimīga cep sirsniņveida pankūciņas un lēkšo gar jūras krastu. Ar to tikai gribu norādīt, ka laulībā ar Jurģi, iespējams, var izkust smadzenes.

Intervijas gaitā Jurģis atklāj, ka izstudējis gandrīz visas Ellas intervijas pirms tam, un te nu viņi ar ellu bija pilnīgi nevienlīdzīgās pozīcijās, jo viņa vispār nav zinājusi tādu jurģi liepnieku. Domāju, ka lasītājs, iespējams, būtu vairāk ieguvis, ja Jurģis neko nebūtu lasījis pirms tam, un tādā veidā distancējies no visa, kas sabiedrībai līdz šim par ellu bijis zināms. Bet Ellai vajadzētu vairāk laika pavadīt ārpus sava kluba, jo viņas apgalvojums, ka "visi jau zina, kas ir mans draugs" izklausās smieklīgi pret to, ka viņa pati nezina, kas ir liepnieks. Es te runāju tādā pamācošā tonī, jo arī Jurģis tā nekautrējas darīt, norādot savai intervējamajai personai, kā viņai vajadzētu uzvesties intervijās un tamlīdzīgas lietas.

Vēl Jurģis atklāj, ka pats nav sevišķi gudrs vai vismaz attapīgs točna nē, jo, kad Ella saka, ka viņai ir veca dvēsele, prasa: "ko tas nozīmē?", bet tad, kad saka, ka apkārtējo enerģijas un domas ir jūtamas, jo tad, kad iznāk jauns albums vai notiek kāda cita publiska lieta, viņai viss krīt no rokām laukā, prasa: "kā tu to domā?". Kā arī nedomāju, ka viņš ar lielāko daļu no saviem jautājumiem ir virzījis sarunu tā, lai tā būtu mazāk "klamzīga" (viņa paša lietots termins). Citēju jautājumus: "Publiskums kaitēja tavām iepriekšējām attiecībām?", "Bet šādā režīmā mūzikai vieta paliek?", "Varbūt attiecību ilgumam nav nekāda sakara ar naudu?", kā arī brīžiem Jurģi pārņem personības dubultošanās, jo viņš saka: "Nezinājām, ka tas tā darbojas".

Līdz šim nepieminētais Juris Šleiers, šķiet, jūtas pietiekami drošs par sevi, lai uzdotu visu, kas ienāk prātā, sākot no Beigbedera pieminēšanas vispār ārpus sarunas konteksta līdz tā, kas ellai sevī vislabāk patīk dušā. Ejot no pieturas, domāju, ko asprātīgu varētu atbildēt uz šo jautājumu, jo reāli viss izklausās stulbi. Rupjā EK droši vien noteiktu: "Peža", un viss, tas arī laikam būtu visnormālāk.

Tomēr prieks, ka vairākas reizes visi trīs arī "Sirsnīgi smejas", neskatoties uz to, ka Ella vairākkārt pārmet intervētājiem kaujinieciskumu un jūtami nejūtas gluži savā ādā. Iesaku izlasīt ikvienam, kuram mājās jau ir Santa. Jo man, piemēram, nebija, bet, kad to nopirku, uzreiz nožāvos uz muguras. Kopš minētā brīža uzskatu, ka pirkt Santu ir bīstami.

Tas arī viss, man bija vēl, ko teikt, bet, kā jau ierasts, apnika rakstīt, un ticu, ka Jums jau sen apnicis lasīt, un līdz šai rindai ticis tikai retais. Skūpstu!