Beidzot esmu atgriezusies, lai strādātu. Nenoliedzami viena no šīs nedēļas karstākajām tēmām tūlīt aiz tā, kurš ir un kurš nav apsveicis Raimondu Paulu dzimšanas dienā, ir Ellas intervija žurnālā "Santa" un viss, kas sekoja pēc tam. Aiz cieņas pret vairākiem textu lasītājiem, kas vēlējās, lai apskatu tieši šo tēmu, un arī personīgo sirdssāpju dēļ, tas arī ir mans šodienas temats.

Sākšu ar to, ka manī jau vairākus gadus briest arvien lielāka nepatika pret džekiem, kas strādā vīriešu žurnālos, smīn, valkā puķainus kreklus un lakatus, saņem pieklājīgas algas un attiecīgi arī šiem tikko aprakstītajiem ārējiem kritērijiem uzvedas. Varbūt to jau pamanījāt manā attieksmē pret Kasparu Zaviļeiski, un noteikti, ka tur apakšā slēpjas kāds milzīgs iekšējs aizvainojums vai cita veida personīga rakstura problēmas, to nenoliedzu. Jūs iebildīsiet, ka Jurģis Liepnieks taču nestrādā vīriešu žurnālā, taču daži no minētajiem mainīgajiem var arī nebūt uztverami burtiski.

Otra lieta, kas mani tracina, ir tie visi, kas ņirdz par Kombuļu Inesi, Laura Reinika dziesmu "Es skrienu", Ata Slaktera "Nasing špešal" visu savu dzīvi, jo paši neko ņirdzīgu izdomāt nemaz nav spējīgi. Tā nepatika sākusies jau sen, atceros, ka raidījuma "Savādi gan" laikos bija populāri atkārtot: "Ejam pie Jāņa dzert tēju. Pie Jāņa viss ir forši" līdz bezsamaņai, sākot no šo rindu iepīšanas līgo dziesmās jāņu vakarā un beidzot ar to ritmisku skaitīšanu ziemassvētkos pie eglītes. Šī intervija apkopo abus minētos elementus: divi smīnīgie ar stilīgiem uzvalkiem ņirdz par ellu. Tāpēc tā ir mana personīgā sāpe.

EK teica, ka textos noteikti jāpiemin tas, ko viņai teicu pirms pāris dienām, ka tas būtu tāpat kā aiziet pie Kombuļu Ineses un jautāt: "A ko tu par filozofiju domā, hahahahahha?". Nenoliegšu, ka man jau pašai arī patīk par citiem paņirgt, bet dažkārt šī vēlme cieš manas lielās empātijas un godīguma dēļ.

Baigi aizrunājos, bet pateikt kaut ko jaunu par šo interviju ir diezgan grūti, un baidos, ka tā "nulle" komentāros atkal rakstīs, ka "nav interesanti", jo tas jau tāpat visiem skaidrs. Savukārt, palasot komentārus internetā pie apraksta par šo tēmu portālā mango, var, kā jau nojaušams, sastapties ar triju veidu viedokļiem: vieni apgalvo, ka viņiem ar jurģi liepnieku arī nebūtu, par ko runāt, otri apgalvo, ka ella ir "tukšs cilvēciņš", un liepniekam taisnība, bet trešie, protams, saka, ka viņiem neinteresē ne ella, ne liepnieks, kas nenoliedzami raisa vislielāko cieņu un ticību, ņemot vērā, ka šie "trešie" ir portāla mango apmeklētāji.

Lielo ažiotāžu ap notikumu sacēla ne tik daudz pati intervija kā Jurģa Liepnieka twitter ieraksts, ka nebija nekā daudz, par ko ar Ellu parunāt. Ellu uzreiz metās aizstāvēt Stendzenieks, ironiski nosaucot Jurģi par īstu džentelmeni, kas tālāk izvērtās par vārdu apmaiņu kādu 6 ierakstu garumā. Nenoliegšu, ka Stendzenieks man patīk labāk nekā Liepnieks, un tas nav tāpēc, ka EK māsa strādā TP labā, bet TP apvienojās ar LPP, kuras reklāmists ir Stendža. Pēc tam vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica nosodījumu Jurģim. Piemēram, slavenais rakstnieks Nils Sakss asprātīgi norādīja, ka pirms tevi kāds intervē, pārliecinies, ka tas ir žurnālists nevis prščiks. Nu vot, bet vēl Jurģa sakarā ir ņirdzīgs tas, ka viņa sieva un bērna māte tagad ir attiecībās ar Gain Fast solistu Kasparu Zlindi, kas arī līdz šim savās intervijās nav bijis nekāds spīdeklis, ar kuru kopā viņa laimīga cep sirsniņveida pankūciņas un lēkšo gar jūras krastu. Ar to tikai gribu norādīt, ka laulībā ar Jurģi, iespējams, var izkust smadzenes.

Intervijas gaitā Jurģis atklāj, ka izstudējis gandrīz visas Ellas intervijas pirms tam, un te nu viņi ar ellu bija pilnīgi nevienlīdzīgās pozīcijās, jo viņa vispār nav zinājusi tādu jurģi liepnieku. Domāju, ka lasītājs, iespējams, būtu vairāk ieguvis, ja Jurģis neko nebūtu lasījis pirms tam, un tādā veidā distancējies no visa, kas sabiedrībai līdz šim par ellu bijis zināms. Bet Ellai vajadzētu vairāk laika pavadīt ārpus sava kluba, jo viņas apgalvojums, ka "visi jau zina, kas ir mans draugs" izklausās smieklīgi pret to, ka viņa pati nezina, kas ir liepnieks. Es te runāju tādā pamācošā tonī, jo arī Jurģis tā nekautrējas darīt, norādot savai intervējamajai personai, kā viņai vajadzētu uzvesties intervijās un tamlīdzīgas lietas.

Vēl Jurģis atklāj, ka pats nav sevišķi gudrs vai vismaz attapīgs točna nē, jo, kad Ella saka, ka viņai ir veca dvēsele, prasa: "ko tas nozīmē?", bet tad, kad saka, ka apkārtējo enerģijas un domas ir jūtamas, jo tad, kad iznāk jauns albums vai notiek kāda cita publiska lieta, viņai viss krīt no rokām laukā, prasa: "kā tu to domā?". Kā arī nedomāju, ka viņš ar lielāko daļu no saviem jautājumiem ir virzījis sarunu tā, lai tā būtu mazāk "klamzīga" (viņa paša lietots termins). Citēju jautājumus: "Publiskums kaitēja tavām iepriekšējām attiecībām?", "Bet šādā režīmā mūzikai vieta paliek?", "Varbūt attiecību ilgumam nav nekāda sakara ar naudu?", kā arī brīžiem Jurģi pārņem personības dubultošanās, jo viņš saka: "Nezinājām, ka tas tā darbojas".

Līdz šim nepieminētais Juris Šleiers, šķiet, jūtas pietiekami drošs par sevi, lai uzdotu visu, kas ienāk prātā, sākot no Beigbedera pieminēšanas vispār ārpus sarunas konteksta līdz tā, kas ellai sevī vislabāk patīk dušā. Ejot no pieturas, domāju, ko asprātīgu varētu atbildēt uz šo jautājumu, jo reāli viss izklausās stulbi. Rupjā EK droši vien noteiktu: "Peža", un viss, tas arī laikam būtu visnormālāk.

Tomēr prieks, ka vairākas reizes visi trīs arī "Sirsnīgi smejas", neskatoties uz to, ka Ella vairākkārt pārmet intervētājiem kaujinieciskumu un jūtami nejūtas gluži savā ādā. Iesaku izlasīt ikvienam, kuram mājās jau ir Santa. Jo man, piemēram, nebija, bet, kad to nopirku, uzreiz nožāvos uz muguras. Kopš minētā brīža uzskatu, ka pirkt Santu ir bīstami.

Tas arī viss, man bija vēl, ko teikt, bet, kā jau ierasts, apnika rakstīt, un ticu, ka Jums jau sen apnicis lasīt, un līdz šai rindai ticis tikai retais. Skūpstu!