Tā kā ar Latvijas mūzikas gada lielākā notikuma ielūgumiem netikām pagodinātas, rīkojāmies attapīgi un centāmies uzminēt - kurš no viesiem varētu būt pārāk sasirdzis, lai ierastos izņemt savējos. No diviem reālākajiem variantiem - Ulda Rudaka un Ainara Virgas (viņiem vienkārši jau gadiem ir ļoti novājināta imunitāte) - izvēlējāmies pirmo, bet, kā atklājās vēlāk, arī ar otro būtu iešāvušas nevis sev kājā, bet gan desmitniekā. Bijām ieradušās tik priekšlaicīgi, ka nekas cits neatlika, kā doties uz prestižo pagraba kafejnīcu iedzert un paskaitīt, cik plikpaurainu Jubaltu sanākuši. Pie blakus galdiņa kopā ar saviem pielūdzējiem sēdēja SMS Credit pārstāvis, kurš šajā apbalvošanas ceremonijā kļuvis par tikpat neiztrūkstošu tēlu kā plikais onkulis LMA karnevālā. Šampanietis, ko viņi dzēra, laikam bija uzskatāms tikai par tādu svētku metaforu, jo tika atstāts uz galdiem praktiski neskarts. Vēl stilīgāk ir tikai ierasties afterpārtijā, nicīgi paskatīties uz bezmaksas dzērieniem un pasūtīt savējo - piemēram, kaut kādu tizlu rumkolu vai džinu ar Schweppes.

Apbalvošanu kā jau katru gadu vada Andris Freidenfelds, kurš, ja pieveram acis uz pāris bezgaumīgām epizodēm ar jokiem par seksu un gāzēm vēderā, šoreiz bija īpaši ņirdzīgs. Gods kam gods, paspēja arī palielīties ar vairākām izlasītām klasikas grāmatām un apgūtajām prasmēm braukšanā ar to divu riteņu mašīnīti, kādas it kā parādoties arī 1985. gada filmā "Back to the future". Es diemžēl nezinu, vai tā ir tiesa, jo man zinātniskā fantastika tāpat kā limonāde "Fantastika" totāli besī.

Ceremonija neraksturīgi tiek iesākta ar mūža balvu, kura pieteikumu nominēju par vakara lielāko izgāšanos. Tiešām apbrīnoju cilvēku, kurš rakstīja scenāriju, bet aicināt pasniegt balvu par mūža ieguldījumu divus aktiermākslā ne sevišķi talantīgus jauniešus, kuri cenšas atdarināt mirušos rakstniekus Raini un Aspaziju, ir diezgan high end. Jutos apmēram kā tad, kad Naciķu kongresā pēc vecbiedru godināšanas klausījos kora izpildīto dziesmu "Ar nāvi mēs esam uz tu". Lai jau viņi braukā apkārt un filmē to neizprotamo domasspēka projektu kaut vai visās pasaules valstīs, bet šeit tas vienkārši bija nevietā. Ja jau vietu tēma šā vai tā ir skarta, izmantošu iespēju atklāt, ka man ļoti nepatīk, ja cilvēki nav iemācījušies, ka uz savu vietu zālē jādodas ar seju, nevis mugurpusi pret citiem sēdošajiem. Karoč, šeit šādu cilvēku bija dafigā, reāli sacepos! Vēl man nav izprotams, kāpēc valstī ar apmēram 15 grupām, ir jātaisa balva ar 20 dažādām nominācijām. Ja kāds man paskaidros, ar ko atšķiras, piemēram, alternatīvais un indie albums un kas tos būtiski nodala no poprock nominācijas, es apsolu iemācīties nospēlēt "Nothing else matters" ģitārsolo vai aiziet uz Huskvarn koncertu "Melnajā piektdienā". Ja vajag, arī viņu kreklu nopirkšu!

Neiztrūkstoša ir Kultūras ministres uzruna, kura, kā izklausās, arī iemaldījusies Aminatas dvēselē, jo runāja tik poētiski, ka neko saprast tā arī nevarēja. Pēc tam visiem Latvijas gejiem skapjos par godu Lapčenoks uzdziedāja tumši zilo dziesmu, atklājot, ka vecās paaudzes izpildītājiem ir kāda tiešām laba īpašība - instrumentu solo laikā viņi nedodas pie konkrētā mūziķa skatīties acīs un kratīt galvu vai ko tamlīdzīgu. Netālu sēdošo dziedātāju un modes ikonu Elizabeti Balčus viss notiekošais laikam jau ir līdz bezgalībai nogarlaikojis, tāpēc viņa rūgti iešauj malku no Scottish leader blašķes. Ja kas, pasākuma beigās šī viskija pudelīte operas, baleta un telpu izīrēšanas iestādes labākajās tradīcijās mētāsies zem sola. Tālāk seko divi priekšnesumi, kas līdzīgi kā filozofija rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc grupai PER joprojām vajadzīgs tas otrs džeks un, otrkārt, kas vispār ir Jānis Stībelis? Labi, varbūt kritiķei Daigai Mazvērsītei viņš ir mīļākais dziedātājs, bet reāli - it kā izskatās normāli, dzied arī labi, bet jau 15 gadus nevar ietrāpīt nevienā nišā un ir tik neizteiksmīgs, ka no garlaicības jāsāk dzert kā tādai Elizabetei Balčus.

Ir pienācis laiks, lai Fredis pacitētu kādu klasiķi, tāpēc viņš pārfrāzē februāra "Rīgas laiks" numurā lasīto Majakovska citātu, sakot, ka tad, ja veikalā ir preces, tātad kādam tās ir vajadzīgas. To pašu var attiecināt uz skatuves māksliniekiem - ja uz skatuves ir Antra Stafecka, tātad kādam viņa ir vajadzīga, un tas ir ļoti labi. Pa vienam vai vairākiem mikrofoniem savāc Instrumenti, kuri svēti tic, ka cilvēki Jāņos piecos no rīta klausās viņus, nevis Bermunda divstūra "Ballējam, neguļam!", Jumprava, Karīna Tatārinova un vēl šādas tādas grupiņas - kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem. Labāko koru/vokālā izpildījuma albumu uz sevi paņem Latvian Voices, kas, šķiet, ir pirmā grupa, kura uz skatuves ir pateikusies maketētājam. Vot tā, tas liecina, ka drīz maketētāji būs tikpat stilīgi rokstāri kā pavāri. Atliek vēl uzdziedāt grupai Prāta vētra, kuru dziesmas "Ziemu apēst" lirika izklausās kā tikko no copes atbraukuša Inga Bērziņa radīta, un varam pelnīti doties savās starpbrīža gaitās. Par to, kas notika šajās 30 minūtēs, nestāstīšu neviena paša vārda, tas mūžam būs mans rūpīgi glabātākais noslēpums.

Pasākums izceļas ar to, ka beidzot esam sasnieguši pasaules līmeni un, kamēr slavenības iet uz tualeti, uzpīpēt vai pēc balvas, viņu krēslos līdz atgriešanās brīdim apsēžas speciāli apmācīti vietu sargi. Neviens, sazina kādēļ, negāja sargāt vienīgi publicista un androgīnā modeļa Sanda Vanzoviča krēslu. Arī otrā daļa tiek iesākta ar mūža apgalvojumu, kas tiek pasniegta operdziedātājam Jānim Sproģim, kurš ir veiksmīgi notievējis un izskatās vareni žirgts. Vienīgi runāt varētu nedaudz mazāk, bet es domāju, ka tad, ja man pēkšņi izdotos dabūt kādu mūža ieguldījumu, arī daudz vārītos, jo - nav taču vairs, ko zaudēt. Beidzot vari būt tāds, kāds esi! Lielāko katarsi piedzīvoju, kad balvu saņem mans mīļotais Ainars Virga par roka albumu ar gada nesamudrītāko nosaukumu: "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vot, tādi džeki man patīk - vēja aprautiem vaigiem, vienkārši un saprotami. Te man ātri jāizstāsta, ka es reiz Ainaru Virgu uzaicināju uz pirti Grobiņā, un pret rītu viņš tiešām arī atbrauca, atvedot 15 dažādu šķirņu aliņus, jo neesot zinājis, kādi mums garšo. Vai nav mīļi? Ir! Diemžēl balvu viņa vietā ierodas saņemt Račs, kurš nošauj divus dzintarus zaķus ar vienu šāvienu - pasaka joku, par kuru neviens nesmejas, un atklāj pārsteidzošu robu savās Latvijas mūzikas vēstures zināšanās. Joks bija šāds: "Ainars Virga ir slimnīcā, jo liepājnieki atklājuši, ka viņš 1986. gadā "Dzimto valodu" dziedāja uz fonogrammas". Šo dziesmu taču dziedāja Grodums, kam tad tas nav zināms??? Lai visu vēl vairāk sačakarētu, Račs piebilst, ka savējie jau zina, kāpēc Ainars slimnīcā un cerams, ka drīz atkal atgriezīsies NORMĀLS, principā atklājot visai zālei un Latvijai, kas ir īstais iemesls, kāpēc viņš tur atrodas. Nu nekas, Račam toties sūta ielūgumus uz Grammy un afterpārtijā vienīgajam galdiņš uzklāts un rezervēts.

Balvu par labāko hip hopa un deju mūzikas albumu pasniedz 1990. gadu prikolīgākais zvaigznīšu brīdis Roberts Gobziņš, kurš Fredim ar saindētu konfekšu papīrīti iešauj kājā. Nominācijā uzvar grupa Bermundu divstūris, kas raida nopietnas pārdomas par žūrijas kompetenci un attiecībām ar apreibinošajām vielām. Līdzīgas sajūtas piemeklē, uzzinot, ka labāko dziesmu "Tev piedzims bērns" ir sarakstījis Dons. Vispār, runājot par tik delikātām lietām, pareizi būtu dāmu uzrunāt uz "jūs" - t.i., piemēram, "Jums piedzims bērns, kundze". Uzdzied arī Rača jubilejas koris, kurā Fominam vienīgajam neskan, jo nav kārtīgi ieliecies ceļos, toties Račam atkal tamburīns beidzot neskan fonogrammā, kā arī ar popūriju uzstājas Star FM koris. Ar popūrijiem vispār ir tā, ka tie vienmēr būs modē, tāpat kā tas, ka džeki pārģēbjas par meitenēm, būs ņirdzīgi mūžīgi mūžos - tieši tikpat ilgi, cik latus pret eiro varēs samainīt Latvijas Bankā.

Par otru neveiksmīgāko epizodi pašpasludinu Freda rīta raidījuma partneres ierašanos, kas ar savu bezgaumību atsvaidzināja citādi rimto un pieklājīgi garlaicīgo pasākumu. Bija tie muļķīgie joki par seksu, kuri diemžēl vairāk piestāv pusaudžiem, nekā visnotaļ inteliģentiem pusmūža vīriešiem. Protams, ierodas arī SMS Credit džeks, kurš šo gadu laikā uzrunas teikšanā ir krietni progresējas un nu jau nekautrējas Fredim teikt "Ej mājās!", tomēr pie "kad" nelietošanas "ka" vietā diemžēl puisim joprojām jāpiestrādā. Par vakara revolucionāru kļūst Edgars Šubrovskis, kurš vēlas, lai vakara gaitā dzirdētās mūzikas retrospekciju uzspēlē LR2 ēterā, daži panki sajūsmā sit kājas un gavilē, demonstrējot, ka mums, bļē, besī tā komerciālā mūzika, bet to taču varēja pateikt arī elegantāk. Tā kā alternatīvajā mūzikā balvu nesaņem mūsu kolēģis FD, noklausāmies vēl EK mīļāko grupu Carnival Youth un jožam uz afterpārtiju Kaļķu vārtos.

Ierodoties atklājam, ka esam tikušas dezinformētas, un pasākumā, kā gaidīts, neatrodas atrodas pāris kulta kritiķi un Kailijas Minogas interviju magnāti. Ja mēs tā pavisam godīgi, esam ieradušās pašas pirmās. Aiz kauna ātrā tempā malkojam vienu bezmaksas dzērienu pēc otra līdz saņemamies arī aizklīst līdz uzkodu galdam. Kaļķu vārtu pavārs pirmīt uz skatuves izzīmējies par velti, jo pārsvarā jākož visādos veikalu plauktos pieejamos produktos - siera sniega bumbās un kotletēs tomātu mērcē. Vismaz dzērienu ir pietiekami, tik pietiekami, ka naski nodzeram visu paplāti, ko vēlīgi atnesis kāds no pasākuma laureātiem, un no afterpārtija un desmaižu ēšanas Dārzciemā vēl tagad nevaram tā īsti atčohnīties. Šķiet, ka vainīgi varētu būt tie sēņu salāti.

Tikai tā, tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.