Pēc pagājušā ieraksta man kāds komentētājs silti ieteica rakstīt par to, kas man patīk. To arī šoreiz esmu nolēmusi darīt, bet uzreiz jāatzīst, ka tas ir daudzkārt grūtāk, jo, būsim pazīstami, tekstiem patīk drusku paironizēt. Bet ironizēt par tādām tīrām patikas jūtām (tuvāk lasi Imanuela Kanta "Spriestspējas kritikā") ir krietni sarežģītāk.

Šodien apmeklēju izrādi "Deli deja" Mūzikas muzejā Pārdaugavā (režisore Ilze Olingere, aktieri no Jaunā Rīgas teātra). Ilgu laiku man likās, ka iešu uz izrādi "Dali deja", un tā kā Dali ir texxxtu viens no iecienītākajiem māksliniekiem, nolēmu, ka man obligāti būtu par šo apmeklējumu jāatskaitās šeit. Diemžēl Deli ir tikai Indijas galvaspilsēta, un tam nav nekāda sakara ar Dali.

Uz biļetes bija rakstīts, ka izrāde būs par nāvi un mīlestību septiņos rīmeikos. Abas šīs tēmas man ir tikpat tuvas kā ikvienam saprātīgam cilvēkam, jo bez mīlestības dzīvei nav jēgas, bet pat dzīve ar jēgu beidzas ar nāvi. Ar zināmu nāvi gan jau vairākus gadus saskaros ne tikai dziļu pārdomu brīžos vai, piemēram, vakara ziņās, bet arī ikdienā, jo mans draugs man iemācīja ik pa brīdim notēlot savu bojā aiziešanu, lai ļautu izbaudīt saldo sajūtu, kas izplūst caur visu ķermeni, kad kāds nomiršanu ierauga un pēc tam attiecīgi pārdzīvo. Šis pārdzīvojums gan tāpat kā nāve ir tēlots, tāpēc ir vairāk līdzīgs mākslīgajam saldinātājam, nekā cukuram, bet, kamēr nevar nomirt pa īstam, der arī tāds. Šajā sakarā ieteiktu visiem 18. februārī doties uz "Spici", kur varēs redzēt tos īstos mirušu cilvēku ķermeņus, kas aplipuši ar laikam jau īstu, bet tomēr pēc izskata svaigu gaļu.

Izrādē bija pieci aktieri, no kuriem kaut reizi nenomira tikai viens - Sandra Zvīgule - , kas tēloja medmāsu un bija tērpusies čībās ar miroņgalvām un izrādes beigās atbrīvojās no jaciņas, lai atsegtu nevis kailas krūtis, bet krekliņu, kuram uz muguras rakstīts: "kad nomirst, ir ļoti grūti piecelties" (citāts tāpat kā visi turpmākie ir neprecīzs). Uzraksti uz biļetes nemeloja, un izrādē tiešām bija septiņi rīmeiki, kurā katrreiz kāds bija nomiris, un pārējie, kuru attiecības arī katrreiz bija nedaudz citādu apstākļu izkropļotas, sastapās ar šīs nāves sekām.

Izrāde notika pa vidu skatītāju soliem. Mēs, protams, sēdējām pirmajā rindā, jo citādi uz izrādi vispār iet nav jēgas (c) Aleksis Zoldners. Izrādes skatuvisko noformējumu (scenogrāfiju) veidoja tikai daži krēsli, Venden ūdens aparāts un kafijas galdiņš. Vienreiz uz skatuves parādījās arī šmiga. Sākumā likās, ka izrādes darbība notiks kaut kādā vilcienā vai tramvajā, tomēr beigās tā izrādījās slimnīcas uzgaidāmā telpa.

Katra rīmeika beigās sekoja laikmetīgā deja ritmos, kas līdzīgi tiem, ko izdala mūsu sirds jeb mīlestības avots. Vispār jāatzīst, ka man laikmetīgā deja nepatīk. Nu, es to vienkārši nesaprotu, mana vizuālā uztvere ir ļoti neattīstīta, tāpēc man vislabāk no visa patīk literatūra, jo tur ir jāskatās tikai uz burtiem. Tomēr šajā izrādē laikmetīgā deja bija tik mazās devās (aptuveni tādās kā reklāma LTV pēc tam, kad esi saskāries ar reklāmām neatkarīgajās televīzijās), ka man patika.

Pati "Deli deja" ir radusies Indijā. Tā ir tik skaista deja, ka slavenā baleta kritiķe (Guna Zariņa), kas arī ir viena no izrādes varonēm, to nespēj aprakstīt. No visas netīrībās kādā Indijas tirgū, kur karājas dažādu sugu nokauti dzīvnieki un staigā ubagi ar kroplībām un kārpām uz sejas, dzimst skaista deja, kas izsaka visu dzīves esenci. Tas ir kā laimīgs veģetārietis dejotu ar jēlu gaļas gabaliņu mutē (viens no maniem mīļākajiem izrādes citātiem), ko lēni kožļātu, beigās pat norītu, lai, protams, vēlāk atviegloti izvemtu. Kritiķe arī apcer mūžīgās savas profesijas pretrunas, jo uzskata, ka ir nodzīvojusi skaistu, bet svešu dzīvi (lai gan labāk, protams, nodzīvot sliktu, bet savējo), jo visu mūžu analizējusi to, ko pati nemāk darīt. Kad viņai sākumā lūdz aprakstīt šo skaisto deju, viņa sāk ņirgt, jo kā gan var aprakstīt deju? Tas tiešām ir jocīgi, lai gan izrādes beigās šo darbiņu izdara Sandra Zvīgule. Ņirdz līdz brīdim, kad viņai aizrāda, ka to taču viņa dara visu savu dzīvīti.

Kaut kad vienā mirklī es novērsos no izrādes un sāku pētīt teātra apmeklētāju apavus, ko tik bieži nevar teātra apmeklējuma laikā darīt, jo neviens apavs neatrodas pretī skatītājam. Šoreiz visi apavi skatītāju rindās man pretī spilgti izgaismojās, un bija iespējams ieraudzīt vissīkāko netīrumu, ko pat vērīga acs var nepamanīt, kamēr zābaki noslēpušies zem darba galda vai ātri skrien garām uz ielas. Sev par nelaimi nācās konstatēt, ka mani apavi izskatījās visbēdīgāk, jo to mākslīgā āda vairākās vietās bija nelāgi atlupusi, tāpēc es novērsos, un atkal pievērsos izrādei. Lai gan pētīt var ne tikai apavus, bet arī citu apmeklētāju sejas, kā arī apskatīt tos, kas visskaļāk smejas. Tur gandrīz norisinās tāda kā paralēlā izrāde.

Izrādē bija maz darbības un daudz dialogu, kurus atsvaidzināja manis jau pieminētie laikmetīgās dejas paņēmieni. Kaut kad biju uz Gundegas Repšes lugu "Nacionālajā teātrī (kaut kas par velniem), un tur bija tik daudz dialogu, un tik maz darbības, ka kļuva jau garlaicīgi. Teātrī un kino vajag, redz, reāli atrisināt darbībā, tā nav nekāda proza, kur var spiest uz formu un ļaut sižetam kaut kā lēni kūļāties uz priekšu pašam saviem spēkiem. Jāatzīst, ka arī darbība var būt garlaicīga, jo pagājušajā nedēļā biju uz "Krāsainajām pasakām" Valmieras drāmas teātrī, kas točna vismaz man lika vairākas reizes iegrimt ar izrādi pilnīgi nesaistītās pārdomās (un pat ieskatīties telefonā, vai nav pienākusi kāda īsene. Zinu, ka Dace Rukšāne mani par to sabārtu (viņa reiz ietvītoja, ka tas ir briesmīgi), bet es jau sākumā konstatēju, ka viņas skatītāju rindās nav). Bet šajā izrādē dialogi neapgrūtināja, un vismaz man ļoti patika paņēmiens, kurā skatītājs uzzina atkal jaunus faktus par it kā tiem pašiem vēžiem, kuri nu točna ir citās kulītēs (ar to es domāju maisiņus). Kāda tante gan pameta izrādi, sakot: "Par visu bija - par nāvi, par gaļu... Tikai cik var vienu un to pašu?" Nāve un gaļa tiešām ir neiedomājami tuvas viena otrai, jo pēc katras nāves paliek pāri gaļa, bet katras gaļas cēlonis ir nāve.

Izrāde man mācīja, ka nav jālamājas, ko arī vairs nedarīšu pat tekstos, jo lamājas tikai iesācēji. Bet es gribu būt profesionāle, tāpēc man jānovērš jebkādas aizdomas no tā, ka es varētu būt iesācēja. Vēl jāpiemin, ka izrādē bija labs humors. Laba aktierspēle gan spēj arī kaut kādus sūdu jokus pārvērst labā humorā un otrādi. Jau minētajās "Krāsainajās pasakās" man humors nepatika, citi tur bija līdz asarām izsmējušies, tualetē rindā dāmas stāvēja kā pandas no skropstu tušas reklāmas, kuras to, ka ir pandas, uzzina pēdējās. Man laikam tas Viestura Meikšāna stils vispār nav diezko tuvs, un vispār es tagad izklausos tā it kā mana kultūras dzīve būtu tik pat bagāta kā Deivida Duhovnija seksuālā dzīve, bet reāli laikam tā arī ir. Man patīk kultūra! Šodien pat izdomāju, ka pirmajā vietā man ir literatūra, bet otrajā teātris. Pēdējā vietā ir glezniecība un fotogrāfija, jo man ir garīgi atpalikusi vizuālā uztvere.

Vēl atcerējos, ka Sandra Zvīgule vienā mirklī runāja par to, kā pēkšņi sapratusi, ka var nomirt un arī nomirs. Nu, it kā to jau visi zina tāpat, bet tomēr līdz kādam dzīves brīdim tu dzīvo tā it kā tas uz tevi neattiektos. Mani arī nesen piemeklēja šāda atklāsme, un domāju līdzīgi kā izrādes varone sakrāt naudu Indijai, lai kaut kā ar šīm sajūtām iemācītos tik galā nevis pastarpināti no grāmatām, bet pa tiešo no skolotāja.

Tad vēl izrādē teica, ka visu laiku ir jādejo, un ikviens ikdienā dejo savu sirdspukstu ritmā. Nesen izlasīju arī Murakami "Dejo Dejo Dejo", un tāpēc vispār domāju, ka dzīve mani aicina uz deju. Tāpēc tagad atbrīvošu savus pirkstus no taustiņiem, un ļaušos savam dzīves aicinājumam!