Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.

Raivis Dzintars strikes again! (Raivis Dzintars streiko atkal – angļu val.) Vakar vienā no maniem mīļākajiem blogiem – www.visulatvijai.lv – tika publicēts video atskats uz kādu jauniešu nometni Grundzālē. It kā sākumā varētu padomāt, ka moška tā ir tā sorosīdu nometne mazajiem žurnālistiem, bet tā kā jau pirmajās video atskata sekundēs ieraugām guļbūvi, top skaidrs, ka Latvijā tikai vienam džekam pa īstam patīk koks un Jaunsudrabiņa estētika – Raivim Dzintarsam. Līdz ar to arī top skaidrs, ka šī nometne ir paredzēta Nacionālās apvienības jauniešiem, nevis kaut kādiem Zīgerista banāniem.

Video atskats ir ļoti māksliniecisks – fonā skanot kādai “Iļgu” dziesmai, jaunieši sastājušies kā sālsstabi bezizteiksmju sejām padod viens otram pa pagalei ar tādu nopietnību, it kā pagales vietā būtu kāda importa šmigas pudele. Katra pagalīte nonāk pie jau vecākiem vīriem kamuflāžas biksēs, kas tās krāmē čupā. Es nesaprotu, kur tolks, stāvot kaut kādā apmēram atklātā pļavā, vilkt tās kamuflāžas bikses. Tikpat labi es varētu uzvilkt kamuflāžas apenes, baltos palagos apgulties blakus Berluskoni un cerēt, ka viņš mani nepamanīs. Lai vai kā, tās pagales beidzot ir sakrautas un var sākt dedzināt. Viģiks turpina ieturēt savu stilu – nu jau ir pienākusi nakts un visi draudzīgi sasēduši apkārt ugunsgrēkam. Tas džeks, kuru nevar pamanīt, jo viņam ir kamuflāžas bikses, sāk ar grābekli grābt nost uguni, lai īstā jautrība drīz varētu sākties. Video aprakstā minēts, ka sešus metrus garais karsto ogļu ceļš ir psiholoģisks pārbaudījums. Tā arī ir – lai iegūtu psiholoģijas bakalaura diplomu, ir nevis jāuzraksta diplomdarbs, bet gan jāpieliek plauksta pie ieslēgta gludekļa. Kad augstākās izglītības diplomi iegūti, jaunieši spēlē aklās vistiņas, kāpj baseinā, uzspēlē volejbolu, velk virvi, lec pāri udžiņam, piepumpējas – nu karoče, dara tās visas latviešu lietiņas. Video atskata nobeigumā kaut kādi jaunieši ir cieši saguluši zemē, kamēr citi viņiem staigā pāri. Par šo uzdevumu diplomu nedod, tas vienkārši dresē tās maņas, kas atbild par kāpšanu pāri līķiem. Fināla kulminācijā tiek varonīgi saukts “Cīņai sveiks!” un tā arī sešas minūtes ir pagājušas kā nebijušas.

Lakoniskajā aprakstā varam izlasīt, ka noskaņa nometnē bijusi kā ģimenē – visi ir brāļi un māsas (izņemot krievi). Tiesa, nebūt nav tā, ka šie jaunieši tikai koncentrējušies uz materiālo pasauli un fizisko izturību pret šķēršļiem (krieviem). Viņi arī sarakstījuši uz lapām visus savus dzīves mērķus un pēcāk meditējuši, lai tie piepildītos. Svarīgi uzsvērt, ka meditācijas brīdī fonā skanējusi īpaša meditatīva mūzika. Šos spirituālos knifiņus varu ieteikt arī jums – ja gribat justies jautri, uzlieciet jautru mūziku; ja vēlaties būt bēdīgi, tad bēdājieties bēdīgas mūzikas pavadībā. Tas reāli palīdz!

Tviterī jau pazibējušas aizdomas, ka tā bradāšana pa karstām oglēm (nē, tā tiešām nav metafora) patiesībā bijusi tikai iesildīšanās Lady Gaga koncertam. Tam es neticu. Kaut gan varbūt tomēr arī ticu, jo Lady Gaga taču nav krieviete vispārībā, viņa ir amerikāniete un amerikāņiem besī krievi a priori. Jā, tā droši vien bija iesildīšanās.

Atklāti runājot, es patiesībā neesmu vispār necik naidīgi noskaņota pret Nacionālo apvienību. Tas ir tāpat kā ar, es nezinu, grupu Mona de Boring, piemēram. Man ļoti patīk, ka tāda mūzika eksistē, lai arī es to nekad pati mājās neklausīšos pirms miedziņa. Nu, man patīk tās radikālās padlas, ko es tur varu darīt? Turklāt radikāli jau tas ir tikai kaut kādā mūsu mērogā. Uz pasaules kartes latvieši taču vispār ir kaut kādi Tolkīna elfi, kas dzīvo savā pasaulītē, īsti negrib nevienu traucēt un negrib arī, lai pašus kāds traucē. Ne mums vajag kaut ko baigi iekarot, neko. Ka tikai būtu tas zemes pleķītis pie Raivja Dzintara jūras, kur uzcelt to guļbūvi, uzmaukt ķirbi uz skapja un meningītu ārstēt ar ceļmallapu, viss. Pat tā iešana pāri karstām oglēm – phe, hipiji kaut kādi. Ziniet, kādus pārbaudījumus ir jāiztur, lai kļūtu par SAS (britu armijas speciālo gaisa spēku) darbinieku? Protams, ka nezināt, bet tāpēc jau arī jūs lasāt Textus, jo es tūliņ pastāstīšu:

Kroč, ir tā. SAS izvēlas kaut kādus 200 potenciālos džekus, ko rekrutēt. Ne jau šādus tādus, protams, bet tikai no tiem, kas jau ir Apvienotās Karalistes armijā. Atlase notiek piecas nedēļas. Ierodoties norises vietā, pirmais uzdevums džekiem ir izturēt personīgo fitnesa testu (kaut ko paskriet, pietupties) un kaujas fitnesa testu (izkauties). Tad viņi maršē pāri kalnainiem laukiem, katru dienu palielienot noieto distanci. Kulminācijā viņiem ir jānoiet 64 kilometri ar pilno ekipējumu mugurā 20 stundu laikā. Tad, kad viņi ir nokāpuši pa tiem kalniem lejā, viņiem uzreiz ir jānoskrien četras jūdzes 30 minūtēs un jānopeld divas jūdzes 90 minūtēs. Pēc kalnu fāzes seko džungļu fāze, kas notiek Brunejā vai Malaizijā. Tur viņiem pamāca navigāciju un džungļu izdzīvošanas likumus un viņu gala pārbaudījums šajā fāzē ir nedēļu ilga bēgšana un izvairīšanās. Nedēļu ilga, nevis sešus metrus ilga. Tur viņi ir sadalīti patruļās un aprīkoti ar izdzīvošanas minimumu, saģērbti Otrā Pasaules kara uniformās (nopietni) un piekodināti doties uz galamērķi līdz ar pirmo gaismiņu. Pats pēdējais tests ir 36 stundu gara pratināšana, kurā, kā jau noprotat, ir jāprot pretoties un neko neizmuldēt. Tā kā visādi profesionāli otmorozoki dzīvo pasaulē, kāpēc pie mums lai nedzīvotu? Turklāt šī ir Lielbritānija. Kā teiktu grupas “Židrūns Riot” basists Ulvis: “Normāla valsts. Spēcīga.”

Nu labi, armija var patikt, var nepatikt, bet vienu es zinu – viens no galvenajiem pārbaudījumiem tam, lai uzņemtu Latvijas armijā, ir tāds, ka pārbauda, vai tev nav plakanā pēda. Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc jāstaigā pa karstām oglēm? To mēs nezinām (c) Olga Dreķe. Vienīgais, par ko joprojām es nevaru drusku pārdzīvot, ir kultūra, protams. Es varu derēt, ka, ja mana mīļā Demakova, nevis Žaneta būtu no NA, tad tie jaunieši būtu drasējuši pa B52 šotiņiem, nevis kaut kādām Ziedoņa pagalēm. Nu, a starpība kāda? Gandrīz nekāda, tikai B52 gadījumā tās plakanās pēdas būtu izārstētas ar glamūru.