Raivis Dzintars strikes again! (Raivis Dzintars streiko atkal – angļu val.) Vakar vienā no maniem mīļākajiem blogiem – www.visulatvijai.lv – tika publicēts video atskats uz kādu jauniešu nometni Grundzālē. It kā sākumā varētu padomāt, ka moška tā ir tā sorosīdu nometne mazajiem žurnālistiem, bet tā kā jau pirmajās video atskata sekundēs ieraugām guļbūvi, top skaidrs, ka Latvijā tikai vienam džekam pa īstam patīk koks un Jaunsudrabiņa estētika – Raivim Dzintarsam. Līdz ar to arī top skaidrs, ka šī nometne ir paredzēta Nacionālās apvienības jauniešiem, nevis kaut kādiem Zīgerista banāniem.

Video atskats ir ļoti māksliniecisks – fonā skanot kādai “Iļgu” dziesmai, jaunieši sastājušies kā sālsstabi bezizteiksmju sejām padod viens otram pa pagalei ar tādu nopietnību, it kā pagales vietā būtu kāda importa šmigas pudele. Katra pagalīte nonāk pie jau vecākiem vīriem kamuflāžas biksēs, kas tās krāmē čupā. Es nesaprotu, kur tolks, stāvot kaut kādā apmēram atklātā pļavā, vilkt tās kamuflāžas bikses. Tikpat labi es varētu uzvilkt kamuflāžas apenes, baltos palagos apgulties blakus Berluskoni un cerēt, ka viņš mani nepamanīs. Lai vai kā, tās pagales beidzot ir sakrautas un var sākt dedzināt. Viģiks turpina ieturēt savu stilu – nu jau ir pienākusi nakts un visi draudzīgi sasēduši apkārt ugunsgrēkam. Tas džeks, kuru nevar pamanīt, jo viņam ir kamuflāžas bikses, sāk ar grābekli grābt nost uguni, lai īstā jautrība drīz varētu sākties. Video aprakstā minēts, ka sešus metrus garais karsto ogļu ceļš ir psiholoģisks pārbaudījums. Tā arī ir – lai iegūtu psiholoģijas bakalaura diplomu, ir nevis jāuzraksta diplomdarbs, bet gan jāpieliek plauksta pie ieslēgta gludekļa. Kad augstākās izglītības diplomi iegūti, jaunieši spēlē aklās vistiņas, kāpj baseinā, uzspēlē volejbolu, velk virvi, lec pāri udžiņam, piepumpējas – nu karoče, dara tās visas latviešu lietiņas. Video atskata nobeigumā kaut kādi jaunieši ir cieši saguluši zemē, kamēr citi viņiem staigā pāri. Par šo uzdevumu diplomu nedod, tas vienkārši dresē tās maņas, kas atbild par kāpšanu pāri līķiem. Fināla kulminācijā tiek varonīgi saukts “Cīņai sveiks!” un tā arī sešas minūtes ir pagājušas kā nebijušas.

Lakoniskajā aprakstā varam izlasīt, ka noskaņa nometnē bijusi kā ģimenē – visi ir brāļi un māsas (izņemot krievi). Tiesa, nebūt nav tā, ka šie jaunieši tikai koncentrējušies uz materiālo pasauli un fizisko izturību pret šķēršļiem (krieviem). Viņi arī sarakstījuši uz lapām visus savus dzīves mērķus un pēcāk meditējuši, lai tie piepildītos. Svarīgi uzsvērt, ka meditācijas brīdī fonā skanējusi īpaša meditatīva mūzika. Šos spirituālos knifiņus varu ieteikt arī jums – ja gribat justies jautri, uzlieciet jautru mūziku; ja vēlaties būt bēdīgi, tad bēdājieties bēdīgas mūzikas pavadībā. Tas reāli palīdz!

Tviterī jau pazibējušas aizdomas, ka tā bradāšana pa karstām oglēm (nē, tā tiešām nav metafora) patiesībā bijusi tikai iesildīšanās Lady Gaga koncertam. Tam es neticu. Kaut gan varbūt tomēr arī ticu, jo Lady Gaga taču nav krieviete vispārībā, viņa ir amerikāniete un amerikāņiem besī krievi a priori. Jā, tā droši vien bija iesildīšanās.

Atklāti runājot, es patiesībā neesmu vispār necik naidīgi noskaņota pret Nacionālo apvienību. Tas ir tāpat kā ar, es nezinu, grupu Mona de Boring, piemēram. Man ļoti patīk, ka tāda mūzika eksistē, lai arī es to nekad pati mājās neklausīšos pirms miedziņa. Nu, man patīk tās radikālās padlas, ko es tur varu darīt? Turklāt radikāli jau tas ir tikai kaut kādā mūsu mērogā. Uz pasaules kartes latvieši taču vispār ir kaut kādi Tolkīna elfi, kas dzīvo savā pasaulītē, īsti negrib nevienu traucēt un negrib arī, lai pašus kāds traucē. Ne mums vajag kaut ko baigi iekarot, neko. Ka tikai būtu tas zemes pleķītis pie Raivja Dzintara jūras, kur uzcelt to guļbūvi, uzmaukt ķirbi uz skapja un meningītu ārstēt ar ceļmallapu, viss. Pat tā iešana pāri karstām oglēm – phe, hipiji kaut kādi. Ziniet, kādus pārbaudījumus ir jāiztur, lai kļūtu par SAS (britu armijas speciālo gaisa spēku) darbinieku? Protams, ka nezināt, bet tāpēc jau arī jūs lasāt Textus, jo es tūliņ pastāstīšu:

Kroč, ir tā. SAS izvēlas kaut kādus 200 potenciālos džekus, ko rekrutēt. Ne jau šādus tādus, protams, bet tikai no tiem, kas jau ir Apvienotās Karalistes armijā. Atlase notiek piecas nedēļas. Ierodoties norises vietā, pirmais uzdevums džekiem ir izturēt personīgo fitnesa testu (kaut ko paskriet, pietupties) un kaujas fitnesa testu (izkauties). Tad viņi maršē pāri kalnainiem laukiem, katru dienu palielienot noieto distanci. Kulminācijā viņiem ir jānoiet 64 kilometri ar pilno ekipējumu mugurā 20 stundu laikā. Tad, kad viņi ir nokāpuši pa tiem kalniem lejā, viņiem uzreiz ir jānoskrien četras jūdzes 30 minūtēs un jānopeld divas jūdzes 90 minūtēs. Pēc kalnu fāzes seko džungļu fāze, kas notiek Brunejā vai Malaizijā. Tur viņiem pamāca navigāciju un džungļu izdzīvošanas likumus un viņu gala pārbaudījums šajā fāzē ir nedēļu ilga bēgšana un izvairīšanās. Nedēļu ilga, nevis sešus metrus ilga. Tur viņi ir sadalīti patruļās un aprīkoti ar izdzīvošanas minimumu, saģērbti Otrā Pasaules kara uniformās (nopietni) un piekodināti doties uz galamērķi līdz ar pirmo gaismiņu. Pats pēdējais tests ir 36 stundu gara pratināšana, kurā, kā jau noprotat, ir jāprot pretoties un neko neizmuldēt. Tā kā visādi profesionāli otmorozoki dzīvo pasaulē, kāpēc pie mums lai nedzīvotu? Turklāt šī ir Lielbritānija. Kā teiktu grupas “Židrūns Riot” basists Ulvis: “Normāla valsts. Spēcīga.”

Nu labi, armija var patikt, var nepatikt, bet vienu es zinu – viens no galvenajiem pārbaudījumiem tam, lai uzņemtu Latvijas armijā, ir tāds, ka pārbauda, vai tev nav plakanā pēda. Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc jāstaigā pa karstām oglēm? To mēs nezinām (c) Olga Dreķe. Vienīgais, par ko joprojām es nevaru drusku pārdzīvot, ir kultūra, protams. Es varu derēt, ka, ja mana mīļā Demakova, nevis Žaneta būtu no NA, tad tie jaunieši būtu drasējuši pa B52 šotiņiem, nevis kaut kādām Ziedoņa pagalēm. Nu, a starpība kāda? Gandrīz nekāda, tikai B52 gadījumā tās plakanās pēdas būtu izārstētas ar glamūru.