Kā jau iepriekš kādā rakstā minēja AK, Textu kolektīvam ir raksturīgi par notikumiem runāt vai nu tad, kad neviens par tiem vēl nezina (par Krājbanku totāli zinājām jau pirms tam, vienkārši SM nesanāca laika), vai arī tad, kad katrs pateicis savu kritisko un vērā ņemamo viedokli Tviterī, personīgajā blogā un žurnālā IR. Lai arī sākumā domāju, ka par to nerakstīšu, šodien sapratu, ka nav neviena iemesla, kāpēc neapskatīt nedēļas nogalē noritējušo Instrumentu koncertu jeb, pārfrāzējot kādas žurnālistes un aktīvas Latvijas pilsones teikto – vakaru, kad latvieši pacēlās virs viduvējībām.

Pirmkārt, uzreiz jāsaka, ka koncertu vēroju no iespējams visdraņķīgākajām vietām visā Arēnā Rīga – no 108 sektora. Tiem, kas nepārzina arēnas sektoru izkārtojumu, tas ir pašā aizmugurē un nedaudz sāņus. Es gan uzskatu, ka mākslinieku enerģētikai vajadzētu nonākt arī līdz otrā balkona garderobei, tomēr pieņemšu, ka zināmas kvalitātes labāk uztveramas, atrodoties tuvāk skatuvei.

Otrkārt, mans viedoklis nebūs nekas oriģināls, jo kaut ko līdzīgu ir jau pateikuši daudzi, proti, pasākumā kaut kas pietrūka. Salīdzinājumam man prātā nāk Prāta Vētras koncerts, ko skatījos paģiraina, neizskatīga, AC DC krekliņā, vienā ložā ar slavenu Latvijas bagātnieku bērniem – tātad, visi pamatnosacījumi šausmīgam piedzīvojumam. Kaut arī ir pagājuši tie gadi, kad pālī ieraugot Renāru Kauperu, sāku raudāt no laimes (šāds precedents vienu reizi ir patiesi noticis, pirms nepilniem 10 gadiem), tomēr jāatzīst, ka šis vieglais pops spēj pavilkt latviešu tautu tā, ka uz mirkli visiem šķiet – ir sākušies dziesmu svētki. Kaut arī vēlies notēlot, ka esi pietiekami indie, lai nezinātu visus Prāta Vētras dziesmas vārdus, tomēr koncertā, kamēr neviens neskatās, droši vien pat Grēviņš dzied līdzi „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”. Vārdu sakot, tas ir tas fīlings, noskaņa, sajūta, ko kolektīvs kopīgi pārdzīvo kāda mākslinieka koncertā pat tad, ja mājās tapešu vietā nav izlīmēti šī mākslinieka plakāti. Un pat tad, ja pats koncerts nemaz nav tik meistarīgi organizēts.

Spriežot pēc rezonanses Tviterī, lielai daļai šāda noskaņa Instrumentu koncertā patiešām ir radusies, lai gan publikā tas novērojams nebija. Tāpat kā žurnālā IR par Liepājas koncertu jau rakstīja kroga īpašnieks, politiķis un labais bandīts Fonteins, arī Rīgā jau pēc pirmās dziesmas daļa apmeklētāju izgāja no zāles, visticamāk, lai sameklētu kaut ko iedzert vai iešņaukt. Jāatzīst, ka lielāko vakara daļu par to domāju arī es (par to pirmo), jo vīna pudele, ko izdzēru pirms šī notikuma, jau bija pārvērtusies galvassāpēs. Koncerta laikā publika pārsvarā stāvēja stālstabiņos un pēc katras dziesmas skaļi nobļāvās „Ūuuu!”. Tas „Ūuu” bija diezgan iespaidīgs, bet tā tomēr arī bija pilna arēna. Pastiprinātu aktivitāti publika izrādīja dziesmas Life Jacket laikā un tad, kad ieskanējās pirmie klavieru akordi dziesmai Esmu gatavs apēst tevi. Pie Zemeslodēm bija novērojama zināma sakustēšanās, tomēr publika laikam vīlās, ka neskan dziesmas griežam-vēnas-pa-vertikāli versija, bet gan tāda kā aranžija. Ko mēs no tā varam secināt? Lielākā daļa Instrumentu fanu zina tikai 3 dziesmas?

Koncertu var nosacīti iedalīt divās daļās – lēnajā un ātrajā. Lēnajā daļā vispār neko nevarēja saprast. Es neesmu skaņu vecis, tomēr šķita, ka kaut kas ar to padarīšanu nav kārtībā. Nevarēja īsti pat saklausīt, ko Šipīts dzied savā patiešām skaistajā (bez ironijas) peģika balsī. Videoinstalācijas, protams, bija bezbožna stilīgas, un es biju priecīga, ka varu tās vērot no sēdus pozīcijas. Manuprāt, visiem stāvvietu biļešu īpašniekiem vajadzēja izdalīt mazus krēsliņus, uz kuriem apsēsties un paskatīties instalācijas. Mūzika šeit palika otrajā plānā.

Otrajā daļā ar lielu joni tika norauts ķitelis, kas atdalīja expandas no pavadošajiem muzikantiem, un sākās ātrās dziesmas. Te jau varēja saprast vairāk, bet joprojām negribējās celties kājās. Nē, viena lieta tomēr bija nesaprotama un, manuprāt, arī diezgan stulba. Tas ka expandas divas reizes kaitināja publiku ar savu „Koncerts ir beidzies, paldies, ka atnācāt” un pēc divām minūtēm atkal nāca ārā ar jaunām dziesmām un nez no kurienes pēkšņi piemērotām videoinstalācijām tieši šiem gabaliem. Es vēl saprotu, ka tā var izdarīt kaut kāds Filips Kirkorovs krievu tautas priekšā, bet viņš tomēr mūzikā ir savus 60 gadus un ir bijis precējies ar Allu Pugačovu. Turklāt, daļa publikas patiešām pēc pirmās reizes arī izgāja ārā. Un tas bija koncerta vidū.

Noslēgumā gribu pateikt, ka šis, protams, bija kvalitatīvs koncerts. Viss pa kruto, krutas drēbes, krutas frizūras, kruti džeki, kruta mūzika. Riktīgi krutas videoinstalācijas. Bet kaut kā nedolbīja, lai gan ikdienā Instrumenti mani diezgan tašķī (tas nozīmē, ka man viņi patīk un gandrīz esmu fans). Varbūt pārāk kruti. A varbūt es esmu tā viduvējība. Nezinu.