beringera viesnīca
brīvu numuriņu nav vau vau
9.5.32 17:55
gadiem ilgi gaidīju, līdz sagaidīju, kad man beidzot ieskaita piķi kontā, kurš nav bloķēts (man kā jau mazajam lembergam ir arī bloķēti konti). tiesa, ieskaitīja pēdējā mirklī, jo rīt braucu uz pāķiem, kur visticamāk nebūtu iespējas bankomātā izņemt naudu, precīzāk - nebūtu pat iespējas uz bankomātu paskatīties. braucot uz pāķiem, protams, ir mazliet jāpadomā par savu veselību, tāpēc nopirku vēl vienu sauļošanās krēmu un šņabi (otro man izrakstīja daktere, pirmo es pati rubīju paņemt).
pāķos ne tikai mērīšu to, kā līst lietus un pa zemi tek ūdens, bet veikšu eksperimentu ar sevi par to, kas notiek, ja ilgstoši netieku pie nekādas rakstiskas informācijas. tas nozīmē, ka man līdzi nebūs neviena interneta un nevienas grāmatas, un dators visticamāk nedarbosies, jo man ir slikts lādētājs. tā kā paredzu, ka tas varētu beigties ar pārspīlētu vēlmi vismaz rakstīt, lai pēc tam uzrakstīto atkal varētu izlasīt, tad bez šņabja un sauļošanās krēma iegādājos arī līniju burtnīcu.
bet pats galvenais - vakar bija svētku diena, jo marlēna izlēma izvākties, jo vieta, kur dzīvojam, nav gana smalka. tā viņa devās pie mūsu darba vadītāja un bija izstāstījusi, cik šāusmīgi mums tur iet. darba vadītajs izsauca mani pie sevis, un sacīja, ka dzirdējis, ka dzīvojam drausmīgos apstākļos, un grib mums palīzēt. no sākuma domāju, ka tas ir kaut kāds prikols. tad sapratu, ka viņš runā nopietni. protams, pateicu, ka mums tur viss ir kārtībā. tad marlēna izvācās. ar to viņa gan nepazūd no manas sviestenes, jo pirmās trīs pāķu dienas pavadīšu kopā ar viņu. un pāķi ir vieta, kur higiēnas frīkiem vispār nevajadzētu rādīties.
5.5.32 19:32
vakar izlīdu no darba (nolēmu, ka ir labi to saukt tieši tā) un biju autā - viss ceļš applūdis. tas izskatījās apmēram šādi (tas nav viss ceļš, bet gan pirmie metri, esmu jau nogājusi distanci no vārtiem līdz vietai, kur fotogrāfēju):
tas nebūtu nekas īpašs, ja šis ceļš būtu applūdis arī iepriekš (līst katru dienu no pulksten četriem pēcpusdienā ar apskaužamu intensitāti). es domāju - pofig, man kājās gumijnieciņi, tāpēc cirtīšu cauri tam ūdenim. mirklī, kad gāju cauri (mirklī, kad uzņemta šī bilde), ūdens uz ietves nebija dziļāks par potīšu dziļumu, nekas neliecināja par to, ka šī ir slikta doma. neilgi pēc tam, kad uzsāku ceļu (pa ūdeni jānoiet apmēram 500 metru), pēkšņi ūdens līmenis pacēlās spēji, spēji par kādiem divdesmit centimetriem vienā rāvienā. šito es nesapratu, jo kaut kāds bērnu cunami tas nevar būt, jo nairobi ir ir gana tālu no okeāna un gana augstu kalnos, arī HES nevar būt sagājis dēlī, jo te taču nekādu lielu upju nav. nolēmu, ka vienīgais, ko šobrīd varu darīt - turēties kājās un nepadoties straumei, kas man veļas pretī. tas man izdevās. tas man izdevās tik labi, ka nolēmu, ka varu ne tikai noturēties kājās, bet arī turpināt ceļu uz priekšu. tā, redz, nebija laba doma, jo, tiklīdz pacēlu labo kāju, straume norāva no tās gumijnieku un aiznesa prom. mirklīti mēģināju to noķert, man pievienojās arī kāds random kenijietis, bet kādā mriklī straume, kurai nevar redzēt cauri, to vienkārši aprija, tā es ierados mājās ar vienu zābaku un slapja līdz vēderam. man mājās prasīja, kas ta man. es teicu: "ai, peļķē iekāpu."
3.5.32 14:36 - drošības pēc
ar lielu prieku prezentēju marlēnas bildi. lieku reizi atgādinu, ka šeit galīgi, nu, galīgi nav tā, ka virsū gāžas insektu kalni.
3.5.32 07:51
es, protams, mēģinu būt iecietīga pret to duru marlēnu, mēģinu atrast viņas jēdzīgās puses, jo galu galā nav jau baigi kruta dzīvot ar cilvēku, kuru nevari ciest, tad vismaz ir jāizliekas, ka vari gan, bet.
liels bija mans prieks par to, ka beidzot marlēnai piemetusies caureja. tas nozīmē, ka nevar vairs flirtēt ar absolūti neienteresētu džeku sporta klubā, jo vienkārši ir jāskrien uz tualeti.
mums diemžēl ir jāguļ vienā istabā. kaut arī istaba ir milzīga, es tik un tā visu dzirdu un visas gaismas jūtu pat ar saviem pirkstgaliem ("pirkstgali" ir kruts vārds, jo tajā ir 5 līdzskaņi pēc kārtas). šonakt marlēna piecēlās, laikam aizgāja uz tualeti, atnāca atpakaļ, apgūlās, bet pēc 5 minūtēm atkal piecēlās, saslēdza visas gaismas un kaut ko tur sāka mīcīties. manā ētikas rokasgrāmatā rakstīts, ka, ja guļ vienā istabā ar vēl kādu cilvēku, tad gaismas drīkst slēgt tikai tad, ja tiešām ir kaut kas svarīgs un neatliekams, piemēram, uz pusēm pārplīsis vēders vai gultā pēkšņi atrasts ezis (ja guļ vienā istabā ar mētru, tad gan pofig, jo viņa tāpat nekā nejūt). kaut arī man besī marlēna, es tomēr nevēlu viņai lēnu un mokošu nāvi, un, ja vajadzētu kaut kādā bēdīgā situācijā palīdzēt, es, protams, to darītu. tā biju jau iedomājusies, ka kaut kas tiešām noticis, tāpēc pagriezos, lai uzzinātu, vai nevajag palīdzēt (piemēram, izsaukt ātro palīdzību, ko viņa pati nevarētu izdarīt, jo tajā mirklī vemtu asinis). pagriezos un redzēju, ka viņa tirina savu insektu tīklu, kurā, kā izrādās, esot ielidojis viens ods un no tā viņai esot jātiek vaļā, jo, redz, mombasā viņai viens ods esot iekodis un ko tādu viņai vairs nevēlas piedzīvot. tajā mirklī es iešāvu sev galvā, esmu mirusi vēl aizvien.
2.5.32 08:31
Ja nekas neizčakarēsies, nākamnedēļ beidzot braukšu uz pāķiem, kur izvilkšu visādas zondes un ierīces un mēnesi dzīvošu ar zemniekiem un mērīšu visu, kas ir kaut drusciņ slapjš. Tas, protams, notiks vietā, kur šobrīd ir ahujennie plūdi.
Vietējais darba vadītājs uzreiz brīdināja, ka visi mani gribēs precēt. Kad viņš sāka lieku reizi skaidrot, ka to tiešām domā nopietni, es iepisu visīti un viņu pārtraucu: „Es zinu.” Izstāstīju viņam jau gatavo stāstu par to, ka esmu precējusies un tas džeks uz krekliņa ir nevis kaut kāds random pajolis, bet gan mans vīrs (Džarviss Kokers), kurš par manis precēšanu manai ģimenei samaksājis 100 govju (tas ir ļoti, ļoti daudz, apmēram 20 reižu vairāk nekā par normālu vietējo meiteni). Darba vadītājs teica, ka tas it kā labi, bet precēt gribēšot tik un tā. „Bet man arī ir viens bērns,” turpināju savu aizsardzības stāstu. „Tikai ne to,” darba vadītājs pacēla rokas pret debesīm un visu viskiju izlēja pa zemi. „Tikai nesaki, ka Tev ir bērns, tas tieši uzkurinās, jo, ja Tev ir bērns, tas nozīmē, ka esi auglīga!” Tā kādu laiku pārrunājām iespējamās taktikas, lai tiktu vaļā vai vismaz sadzīvotu ar potenciālajiem preciniekiem, līdz šo tematu pametām un sākām runāt vienkāršas nejēdzības. Kādā mirklī pieminēju, ka es tak esmu no tiem ziemeļiem un darba vadītājs prasīja, vai esmu no vikingiem. „Nē, es esmu no latviešiem,” ar lepnumu atbildēju. Tad viņš pajautāja, vai latvieši gadījumā nebija tie, kas piesita vikingus. „Tie paši,” es atbildēju un ar bisi iešāvu sienā. Ar šo šāvienu un vikingu piesišanu viss tika atrisināts – izrādās, atliek vien pateikt, ka mēs it kā piesitām vikingus, tad ikviens potenciālais precinieks liks mieru pēc pirmās pavēles. Un, lai ko es arī pateiktu, tā būs pavēle, jo vikingu slepkavas neizmanto lūgumus, jautājumus vai prastus stāstījumus. Tikai pavēles!
30.4.32 07:36
Pirms dažām dienām sapnītī redzēju, ka tik ļoti gaidīju le petit Žoelu ierodamies Latvijā, ka viņam par pārsteigumu iestādīju kļavu mežu. Vīrs atzina, ka šāds izgājiens no manas puses būtu tikai loģisks, jo viņš labi atceras, ka ir man teicis, ka viņa mīļākais koks ir kļava. Es gan vēl labāk atceros to, ka viņš ir teicis, ka viņa mīļākais koks ir brokolis.
Vakar Ž atzinās, ka kopš manas aizbraukšanas viņš vairs neesot nekāds noziedzīgs mērkaķis un panks, un viņš kļūstot aizvien stulbāks un stulbāks – piemēram, šonedēļ esot braukājies pa tulpju dārziem, kā arī fotografējies pie tām puķēm. Kas pats šausmīgākais – šo procesu viņš no sirds izbaudījis. Pastāstīju viņam, cik grūti man ir ar Marlēnu. Ž ieteica daudz negruzīties, bet vienkārši fokusēties uz man doto uzdevumu – nofotogrāfēt Marlēnu ar pēc iespējas mazāk drēbēm un bildi nosūtīt viņam, kā arī turēties pa gabalu no frīkiem un potenciāliem izvarotājiem. Es citreiz (parasti) vispār nesaprotu, kā var būt tik kruts džeks.
Šīs dienas man ir svētku dienas, jo Marlēna uz 4 dienām ir aizpisusi uz Mombasu, kas nozīmē, ka šajās dienās īsti netiek papildināta grāmata „Miljons iemeslu, kāpēc Marlēna ir dura”. Pēdējās lappuses ir aizpildītas ar mūsu kopīgo izbraucienu uz Kibwezi, kurā arī džeki, kas satika viņu pirmoreiz, dienas laikā jau bija nojūgušies, un labprātāk izvēlējās vienkārši laist gar ausīm to, ko viņa saka. Pie vakariņu galda Marlēna nejauši atraugājās, un tūliņ pat sāka atvainoties, kā arī skaidrot, kāpēc tā ir sanācis (KO?). Jutos kā Supermario, kurš tikko uzvarējis lielo bosu, kad viņas runai neviens vispār nepievērsa uzmanību. Otra grāmata, ko gribu sarakstīt, ir par Marlēnas paziņojumiem, kas mēdz būt absolūti pašsaprotami, kā arī apstiprina manu hipotēzi par to, ka ģenētiski savā starpā vistuvākie graudaugi ir domugraudi un auzas. Domāju, ka grāmatas nosaukums būs „Naktī ir tumšāks nekā dienā. Atziņas, kas mainīs Tavu dzīvi”, un pirmajā lapā būs viņas bilde un paraksts „Bildes ir labas, jo var izteikt vairāk nekā 100 vārdu”. Bildi paņemšu no viņas pašas, un arī paraksts ir viņas pašas izdomāts un postulēts. Revolūcija, revolūcija, revolūcija, tā ir revolūcija fotomākslā!
29.4.32 16:00
šis attēls ir īpašs ne vien ar to, ka ir no manas pēdējās nakts amsterdamā, bet drīzāk ar to, ka šis, iespējams, ir vienīgais attēls, kurā dario ir atļāvies pasmaidīt.
28.4.32 15:57 - šķēle valda pār keniju
Kādā saimniecībā, kur viesojāmies, saimnieki bija tik priecīgi par mūsu ierašanos, ka beigās nolēma uzdāvināt dāvanu – aiz kājām saķēra aktīvāko vistu un lepni mums pasniedza (vista Kenijas pāķos ir zelta vērtē, ja kas). Nepieņemt šo dāvanu būtu kā iespļaut kenijieša dvēselē, tāpēc vistu paņēmām, visu dienu turējām mašīnā un vakarā, kad ieradāmies viesnīcā, iedevām kalpiem šo vistu, lai no tās uztaisa mums vakariņas. (Gara acīm iztēlojos, kā trīsdesmit procentu lasītāju šajā brīdī nolemj tādus barbarismus vairs nekad nelasīt un ar tādiem barbarismiem vispār vairs nerunāt, un gara acis man rāda ļoti labi.) Vissmalkākie restorāni ir tie, kur var uztaisīt jebko, ko kungs grib. Jums kaut kāds Mārtiņš Sirmais Rītiņš vispār apdomātu iespēju kaut ko taisīt no dziedošas vistas? Ne sūda.
Kad biju aizvadījusi apmēram divas stundas kopā ar duru Marlēnu, sapratu, ka tas mani nogalina un nepadara stiprāku, tāpēc paziņoju, ka man, šķiet, pienācis laiks pievienoties Česteram un viņa augšņu zondēm, jo tas, ko viņš dara, ir daudz tuvāk tam, ko grasos darīt es. Visi piekrita un atlikušo laiku pavadīju, mīcoties gar augsni. Mīļākais mirklis, šķiet, bija tad, kad Česters nejauši ar zondi saplēsa lapseņu pūzni, par ko pūžņa rezidentes, protams, nebija pārāk priecīgas, tāpēc uzvilka botas un sāka skriet mums pakaļ. Lieki piebilst, ka visapkārt bija čakšņi, tāpēc mēs īsti nekur paskriet nevarējām, kaut arī centāmies. Kad bijām centušies apmēram piecas sekundes, Česters kā kaut kādā Rembo IV piezemējās, ar vienu rokas kustību nogāza arī mani un lika necelties. Tā visas lapsenes kā tādas duras aizbrauca mums garām, un viena paprasīja, vai gadījumā nezinām, kur palika tie divi lohi, kas ar zondi izšķaidīja viņu māju. Teicām, ka nezinām, bet, ja ieraudzīsim, ar celi iedauzīsim purnu uz iekšu. „Ok,” teica lapsene, iešņauca kokaīnu, iedeva mums pieci un aizlidoja.
Kad Česters saprata, ka varam būt labi draugi, viņš, cik vien smalkjūtīgi spēdams, apvaicājās, vai jau no sākuma zināju, ka man uz šejieni būs jābrauc kopā ar Marlēnu. Atbildēju patiesību – zināju, bet nekad to neesmu izvēlējusies. Viņš teica: „Ā.”
Vēlāk, kad Marlēna bija pabeigusi savus darbus (t.i. – četrdesmito reizi nomazgājusi rokas ar savām stulbajām mitrajām salvetēm), viņa prasīja Česteram, vai gadījumā viņam nav nepieciešama palīdzība. Šis zēns laipni atbildēja, ka palīdzību nevajagot un pats tikšot galā, tad pagriezās pret mani un prasīja: „Klau, varēsi man atkal palīdzēt?” Tas nozīmē, ka kopā bija pavadīta viena diena, un džekiem tā dura jau bija zajebala, es ticu, ka viņi mani uzskata par visspējīgāko cilvēku visumā, ja reiz spēju ar viņu dzīvot kopā. Viņiem arī likās ļoti interesanti tas, ka nečīkstu par aukstu ūdeni dušā vai kaut kādiem elektrības pārrāvumiem, tāpēc viņi painteresējās, kāpēc tā, kāpēc man pofig. Šis jautājums mani tā samulsināja (galvenokārt tāpēc, ka to uzdod divi džeki, kas paši dzimuši kaut kādās apdauzītās nabadzībās Āfrikas pāķos), ka atbildi meklēju joprojām, jo nevarētu īsti teikt, ka esmu pieradusi pie neērtībām, jo tā jau nemaz nav, man vienkārši liekas pašsaprotami, ka kaut kādā Kibwezi nebūs Reval Hotel Latvia viesnīcas, bet „pašsaprotami” jau nav nekāda atbilde uz jautājumu „kāpēc?”.
Kad atbraucu atpakaļ uz Nairobi, ar rokām izmazgāju savu darba kreklu, kurš agrāk bija bijis balts, bet nu bija ieguvis košu Andra Šķēles krāsu, jo Kenijas augsne ir tajā koši oranžajā krāsā. Izmazgāju tā, ka atkal palika balts. Un, ja es varēju izmazgāt to, tad mierīgi varētu arī atmazgāt naudu un netīras sirdsapziņas padarīt par tīrām. Šķēle, Tu zini, kā mani sakontaktēt!
28.4.32 15:49
Līdz šim bijām dzīvojuši Apvienoto Nāciju burbulī, kas ir visdrošākā vieta Nairobi un visdārgākā vieta Austrumāfrikā. Te ir tik droši, ka, ja es, ejot uz veikalu, pa ceļam izbērtu zeltu, nākot atpakaļ, tas vel aizvien tur stāvētu. Kaut arī visādos drausmīgāko piepilsētu sarakstos ir Nairobi nomales, protams, Apvienoto Nāciju burbulī to nevar just, un vispār tur nigeru ir mazāk nekā vīra dzīvoklī.
Beidzot izbraucām no burbuļa un redzējām to Nairobi, kur bērni atkritumos meklē alumīniju un cilvēki kopā ar dubļos slīkstošām govīm dzīvo zem jumta, kas uzstutēts uz četrām skārda plāksnēm. Un nabadzība Nairobi ir vēl nabadzīgāka nekā visādās Dakās un Lagosās, jo, kopš šeit ir tas ANNO birojs un visādas citas starptautiskas organizācijas, Nairobi ir kļuvusi par vienu dārgu pilsētu (pārtikas iegāde ir dārgāka nekā Rīgā vai Amsterdamā), un atkritumos ir jāsameklē daudz alumīnija, lai varētu paēst, tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka cilvēki labprāt apzog un drošības pēc arī nošauj tos, kas izskatās bagāti (pirmā bagātības pazīme ir balta ādas krāsa).
Izbraucām ne tikai no burbuļa, bet arī no Nairobi un nokļuvām Kibwezi. Vienā daļā Kenijas tagad iet vaļā plūdi un cilvēku slīkst nost, bet Kibwezi ir vieta, kur simt gadu nav lijis, un izskatās kā Bovija „Let`s Dance” klipā. Uz šitiem pāķiem braucām kopā ar duru Marlēnu, kurai diemžēl nepiemetās nekāda caureja, ar Čeroguni, kas ir ūdenslietu inženieris (tad, kad mūs iepazīstināja, tad mani arī nosauca par inženieri, šķiet, tajā mirklī man ieplīsa riba), kā arī ar Česteru, kurš ir ne tikai tas Cheetos gepards, bet arī augsnes skaitļu students, kurš studē Kenijā, bet nāk no Zambijas. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz aizrunājāmies līdz laulībām un Česters gribēja noskaidrot, cik govju līgavainim jāmaksā līgavas ģimenei par precēšanos Eiropā. No sākuma man likās, ka es kaut ko nesaprotu, tad viņam likās, ka viņš kaut ko nesaprot, beigās sapratām, ka visu saprotam. Eiropā par precēšanos nav jāmaksā, Āfrikā par precēšanos pat nevar domāt, ja nedod tās govis. Nesen Čestera draugs apprecējies un samaksājis 5 govis (apmēram 2500 dolāru) līgavas ģimenei. Par mani būtu vairāk, jo esmu augsti izglītota, blonda, mūžam jauna, no labas ģimenes un attiecīgi audzināta, turklāt manas valsts valūta ir tik dārga, ka spļauj virsū eiro, dolāriem un mārciņām kā deviņdesmit septītajā Keita Vinsleta un Leonardo Di Kaprio spļāva no Titānika.
Aizbraukt prom no Nairobi bija riktīgi kruta, jo es no pilsētplānošanas rubīju tieši tik daudz, lai zinātu, ka visas lielās pilsētas patiesībā ir vienādas, un ilgāk par piecām dienām pilsētas fizikālais veidols nevar likties interesants. Pa ceļam uz Kibwezi redzēju gazeles, zebras un paviānus (šis teikums ir speciāli tiem, kas man vislaik prasa, kādus dzīvniekus esmu redzējusi), kā arī pilsētu centrus, kas sastāv no gar ceļu izliktiem kioskiem, kur var nopirkt visu, pat neapstādinot mašīnu. Tas ir tā, ka brauc, brauc un pakaļ skrien bērni ar kukurūzu vālītēm, alu, kaķenēm (ierocis, nevis mincis) un cepurēm. Tiesa, braukšanas ātrums tur ir mazītiņš, jo govis un kazas, kas torčī pa ceļiem, visu mazliet palēnina
Protams, vietējā uzņēmējorganizācija oficiāli nedrīkst mums teikt, ka tās malārijas tabletes nafig nevajag lietot, tāpēc pēc neoficiālām sarunām un eksperimentiem pati izlēmu tās atmest, jo postinora blakusefekti ir bērnu spēles, ja salīdzina ar to jobnuto malaronu. Turklāt te tie it kā afigenna bīstamie odi ir pilnīgi mīkstie – nejēdz izkost cauri drēbēm, no otras puses tomēr nav mīkstie, jo labprāt lido apkārt vieni vai visbiežāk – nevieni. Un tā ir augstākā drosmes pakāpe – nebūt vispār. Kādā neoficiālā sarunā džeks, kurš it kā bīstamajā malārijas zonā pavadījis mēnesi un nav ēdis nevienu tableti, sacīja, ka patiesībā saslimst tikai idioti. Tā kā esmu atmetusi tās jobnutās tabletes, tad var uzskatīt, ka šis būs mans intelekta eksāmens.
23.4.32 10:56 - dura
Kenijā esmu ieradusies kopā ar savu studiju biedreni, kura ir pilnīga dura. Marlēna ir nīderlandiete, un tas vien daudz ko vēstī, jo, kā esmu novērojusi pēdējo 9 mēnešu laikā – nīderlandieši ir vienkārši stulbi. Marlēna ir tāda meitene, kurai patīk visu izplānot, viņai ir pilna soma ar „ja nu kas” zālēm un viņa visus sauc par „darling” (arī mani).
Marlēnai ļoti patīk dalīties informācijā, kas nevienu neinteresē. Šķiet, visi Nairobi iedzīvotāji zina to, ka viņa pirms dažiem mēnešiem izšķīrās no štucera, bet tomēr viņi turpina satikties, un tas ir riktīgi labi, ka viņa ir te, jo tagad 2 mēnešus varēs padomāt, ko grib (es ieteiktu jaunas smadzenes). Viņa ne tikai dalās šajā informācijā, bet piesienas arī citiem, lai tie pastāsta par savam attiecību, vēlams, problēmām. Mana klusēšana gan viņu ir pamatīgi aizvainojusi.
Marlēna ir lellīte, kuru, viņasprāt, visi grib izpist, un viņa ir šausmās, ja ierauga savā gultā kādu kukaini. Lai no tā izvairītos, viņa ir paņēmusi līdzi to kukaiņu tīklu, ko piekarina virs gultas. Tā kā viņa tomēr ir dura bez jebkādām tehniskām spējām, viņa, protams, to tīklu piekarināja pie griestiem tik sūdīgi, ka naktī tas viņai uzkrita uz galvas, par ko es tikai priecājos.
Tagad dzīvojam civilizētā lielpilsētā, kas no Rietumeiropas atšķiras vien ar to, ka veikalā apsargiem pār plecu ir pārmestas šautenes, un bail iedomāties, kas ar lellīti notiks, kad viņa nonāks laukos, uz kurieni brauksim otrdien. Domāju, ka tur būs ne tikai viens kukainis, bet gan divi kukaiņi, un, iespējams, kādā padziļākā mežā varētu būt pat trīs kukaiņi.
Vakar vakarā mājās atrubījās elektrība, un tajā mirklī Marlēna nāca no tualetes uz istabu. Domāju, ka iešana cauri tumsai ir bijis viens no šausmīgākajiem pārdzīvojumiem viņas mūžā.
Viņai ļoti patīk nākt klajā ar pašsaprotamiem paziņojumiem. Piemēram, vakar viņa uzstājās ar runu par to, ka bērnībā piecu gadu starpība ir baigi liela, bet, kad cilvēks izaug liels, tad tas nav nekas. Tāpat viņa informēja citas šeit dzīvojošās meitenes par to, ka, ja palasa vēstures grāmatas, var izprast mūsdienu politiskās problēmas. Domāju, ka šī meitene jau ir paspējusi mainīt mūsu dzīves un uzskatus.
Aizvakar Marlēna mēģināja ar mani skatīties filmu „Social Network”. Aizmigu pēc pirmajām desmit minūtēm (tas lielā mērā saistīts ar tropu paģirām, kas noteikti ir sūdīgākas par malāriju). Kad filma beidzās, pamodos un apvaicājos, vai bija kruta. „Interesanta, uzzināju šo to jaunu,” sacīja Marlēna. Ļoti izsmeļoša atbilde. Vēlāk atklājās, ka viņa ir viena no tiem pajoļiem, kas uzskata feisbuku par lielu ļaunumu, jo tur ir jāskatās reklāmas un būšana feisbukā ir pārāk liela sevis atklāšana. Iespēja nebūt feisbukā netiek apsvērta, jo feisbuks tiek uztverts kā veselības aprūpe vai pārtika – tam vienkārši ir jābūt, un, ja tas ir slikts, ir jāsūdzas, nevis no tā jāatsakās.
Ar Marlēnu būs jādzīvo kopā 2 mēneši, ja vien mani nenosūtīs vienu pašu uz pāķiem (ļoti mēģinu visus pārliecināt, ka tieši tā ir jādara, ja gribu mērīt augsnes mitrumu katru dienu). Vakar uz paģirām stāstīju, cik ļoti man patīk pālī kādam kaut ko sadirst. Marlēna bija šokā par to, ka tā var darīt, jo tad taču man nevarot uzticēties. Ieteicu to tik tiešām nedarīt.
Dažkārt, kad Marlēna aizmirst kādu vārdu angliski, viņa nevis mēģina attiecīgo jēdzienu izskadrot citiem vārdiem, bet gan to pasaka nīderlandiski. Pirmkārt, tā ir pretīga valoda, otrkārt, no tā nav nekādas jēgas, jo neviens šeit tos klakšķus nezina. Citreiz viņa pasaulē neglītāko valodu lieto arī tad, ja nav problēmu atcerēties attiecīgo vārdu angliski. Tas ir tā, ka laiku pa laikam viņa piemin, ka, starpcitu, šitais vārds nīderlandiski ir „hrumhrumhrum”. Un, tā kā nīderlandieši nezina, ka ir tāda skaņa „g”, tad viņa Ganu sauc par Hanu, bet karšu taisīšanas programmu „arcGIS” – par arkHHHHis.
Mans draugs Dario, kas ir arī Marlēnas kursabiedrs, jau izsenis paredzēja, ka no manas un lellītes kopdzīves varētu uztaisīt šausmu filmu. Ja es nepalikšu akla un kurla vai vismaz nenonākšu lauku vientulībā, tad pēc nedēļas zvanīšu Struncim, lai brauc šurp ar visu kameru un uzfilmē „Zāģi 7” 3D.
23.4.32 07:40
Jums kādreiz taksists ir paprasījis, vai gadījuma pēc negrib atsūkāt? Nu, man paprasīja.
Taksists patiesībā bija labi pazīstams džeks itāliešu karalienei Elizabetei, pie kuras dzīvojām, un viņa allaž sacīja, ka šito var saukt, jo ar šito nebūs nekādu Nairobbery vijebonu. Kad beidzās atslēgu un slēdzeņu balle (.)(.), domāju – vo, jāsauc Džozefs! Kamēr gaidīju taksi, runājos ar Austrālijas krievu, kura krievību pārbaudīju sakot: „pašol nahuj, pidaras!” (nostrādāja – bija krievs, kļuvām par labiem draugiem)
Taksis klāt, kāpju iekšā. Ar šito bija braukusi jau dažas stundas iepriekš, tāpēc viņš jau zināja leģendu par to, ka esmu precējusies un man ir viens bērns. Tas viņam netraucēja apvaicāties, vai gadījumā negribu ar viņu nosūkties. Kad sacīju, ka negribu gan, prasīja, vai negribu pat atsūkāt (nav kaut kāda jocīga kārtība?). Pēc šī piedāvājuma uztaisīju tik dusmīgu un augstprātīgu, bet reizē aizvainotu seju, ka to, iespējams, ir redzējis tikai Kārlis reizē, kad bija pārliecināts, ka sarunu sākšu ar celi pa purnu. „Tā, tagad fiksi ved mani mājās, un es Tev nemaksāšu ne plika graša,” es sacīju. Ieraudzījis manu reakciju, viņš sāka simtreiz atvainoties un lūdza, lai par šito nestāstu karalienes Elizabetes mazdēliem. Atkārtoju viņam, ka tagad ir fiksi jābrauc mājās un nemaksāšu ne plika graša. Viņš arī atveda, un es nesamaksāju ne plika graša, nenosūcos un neatsūkāju. Tagad domāju, ka, ja es būtu bijusi skaidrā, noteikti nobītos, izmestos ārā no mašīnas un sāktu kaut kur skriet, kas noteikti nav labākā lieta, ko darīt nepazīstamā Nairobi, jo neapzagta un neizvarota es (viena pati, baltā krāsā) paliktu apmēram 2 minūtes, un tad es zvanītu Tālim, jo solīju zvanīt tad, kad būs sūdi. Lai dzīvo pālis!
(.)(.) – atslēgu un slēdzeņu balle ir tāda balle, kur meitenēm iedod atslēgu, zēniem – slēdzeni, un tad puikām un meitenēm ir jādraudzējas, lai atrastu savu īsto un vienīgo. Sēdēju pie bāra, pie kura vēlāk uzmācīgiem zēniem klāstīju eipura konceptu (.)(.)(.), vienā mirklī izdomāju, ka ir pienācis laiks meklēt, piegāju klāt pirmajam džekam, kas izskatījās runājams, un teicu: „Goņī slēdzeni!” Viņš sagoņīja, es iebāzu un derēja!!! Tiem, kam izdevies atrast savu īsto un vienīgo, bārs uzsauca vīna pudeli. Vīna pudeli varēja saņemt tikai četros naktī. Skaidrs, kāpēc – ir cerība, ka lielāka daļa tad jau būs prom vai arī tādā pālī, ka neatcerēsies, ka jāsaņem balva, vai arī jau pazaudējuši savas atslēgas, kas būtu pierādījums tam, ka kaut kas ir atrasts.
Kamēr gaidījām četrus, nejauši Nairobi satiku Annu, kas ir meitene no Zviedrijas, ar kuru kopā devāmies Peaceboat tūrē pirms trim gadiem, un pēc tam īsti neesam kontaktējušās. Viņa ir lezbe. Bet ne par to - ar austrāļu puiku, kuram uzvārdā ir Lauvassirds, tomēr izdevās satikties bez divām četros un devāmies pie bāra: „Goņī vīnu, kalp!” Vīns tika goņīts ilgi un smagi, bet beigās tas tomēr tika sagoņīts. Tad mums bija jāsēž un jādzer, un jāsaka, ka esmu kļuvusi par grēviņu pirms pieciem gadiem, kad viņš precīzi varēja pateikt, kurš dzēriens ir bijis vakara kļūda. Mirklī, kad viņš grasījās doties izskaidroties ar savu greizsirīdo draudzeni, teicu, ka šitā vis nebūs – es neesmu līdzi paņēmusi savu vīru (arī viņs tika informēts par to, ka esmu precējusies), tad lai viņš te nepinas ar kaut kādu veceni. Lauvassirds nolēma, ka laikam tas, ko saku, patiesībā ir diezgan sakarīgi, un tā vietā, lai meitenei pateiktu, ka tas nav tā, vienkārši pasūtīja viņu nahuj. Atlikušo vakara daļu viņš stāstīja par savu boksa treneri, un stāsts tik ļoti atsita Rokiju Balboa, ka paziņoju viņam, ka Struncis brauks te filmēt un filmu par Kenijas Rokiju rādīs visās valstīs, izņemot Ziemeļkoreju, jo ziemeļkorejiešiem, redz, labāk patīkot filmas par kodolenerģiju.
(.)(.)(.) – Eipura koncepts ir „Tu galīgi neesi smuka, bet tomēr kruta gan” koncepts. Tiek lietots tad, kad uzmācīgi džeki mēģina man iestāstīt, ka esmu riktīgi hot. Tad es viņiem saku, ka labi zinu, ka tā nav, jo Eipurs tak skazala, un viņš par tādām lietām nemelo. Eipura konceptu ļoti neatbalsta Žoels, jo, viņaprāt, nevar vispār meitenei teikt, ka viņa nav smuka, jo tad tak nevarēs izpist. Tas, ka tagad nemaz negrib izpist, neko nenozīmē, jo pēc gadiem moš gribēs, bet es tikai pisīšu visīti „Stulbā zoss”.
19.4.32 18:24
kad visiem spēkiem centos panākt, lai žoels mani neieliek vilcienā uz tropiem, gājiens, kas visvairāk liecināja par izmisumu, bija anetes omcenes tēlošana - uzliku lakatiņu un piedāvāju aiziet uz pastu. kaut arī žoels atpazina anetes omceni, viņš atpazina arī mani un ielika vilcienā. ja vakar es viņam par to biju pateicīga, tad šodien jau atkal gribu nolasīt lekciju par to, ka mīlošs un gādīgs vīrs tā nedrīkst rīkoties. bet, tā kā zinu, ka tad, kad viss šitais būs atrisinājies, atcerēšos te visu ar prieku, tad mans pienākums ir ziedot dažus teikumus arheologiem par nairobi mirkiņiem.
šodien apmēram 40 minūšu gaidījām autobusu, uz kuru mums pavēlēja ierasties tūliņ, jo tūliņ arī būs klāt. kamēr gaidījām "tūliņ" autobusu, novērojām vietējo sabiedrisko transportu. tas, kā cilvēki rīgā kāpj ārā no braucošiem mirkiņiem, ir bērnu spēles. mazākais ātrums, kas tiek sasniegts te, ir apmēram 10 km stundā. ja mikriņš apstājas, tad nav goda lieta no tāda kāpt ārā (vai kāpt iekšā), jo tas ir ņuņņām. tad, kad no mirkiņa izlec pasažieri, tad no tā izkaras mikriņa dievs, kurš aicina pieturā stāvošos pasažierus kāpt iekšā. attiecīgais mikriņš tiek visādi reklamēts, tiek cildināti gan tā pasažieri, gan vadītājs, un šajā reklāmā mikriņa maršrutam netiek pievērsta pārlieku liela uzmanība. un tā jau ir - ar krutiem džekiem kaut vai uz pasaules malu. (nopietni - ja redzētu transportu, kas ved uz pasaules malu, kāptu iekšā pat tad, ja blakus būtu slikts džeks)
amsterdamas pasniedzējs teica, ka šie mikriņi esot ļoti droši, jo "tur vienmēr ir cilvēki". manuprāt, viņš dzīvē kaut ko nav sapratis, ja domā, ka "tur vienmēr ir cilvēki" ir kaut kāds drošības rādītājs. šejienes darba vadītājs gan dziedāja citu dziesmu. tā dziesma bija apmēram tāda: "es nenācu šai vietāi savu miegu izgulēti, es nenācu šai vietāi savu meigu izgulēti, citreiz tajos mirkiņos uzpeld kāds džeks ar šauteni, rai-rai-rai-ritam, iešauj griestos, izdzen visus ārā, rai-rai-rai-ritam, atņem visas mantas un pie viena nozog mikriņu, trādiralalā!"
18.4.32 20:30
biju bijusi prom no amsterdamas desmit dienu, bet jau biju paguvusi aizmirst, kā tas ir, kad žoels ved. tas, ka atpakaļceļā (tātad - pālī) braucu uz stūres, pat bija mazliet romantiski, jo to var darīt tikai titānika pozā, bet, kad viņš pilnā ātrumā tumsā brauca pa meža taku, kas dažkārt gandrīz iebrauc upē, informēju vīru, ka viņš ir izvarotājs.
nākamajā rītā pamodos divas stundas agrāk nekā vajadzēja, jo nevarēju aizmigt no bailēm. kad pamodināju vīru, asarām acīs lūdzu, lai salauž man kāju, jo negribu nekur braukt, jo man ir vājprātīgi bail. nelauza. lūdzu, lai pagrūž mani zem vilciena, un solīju pirms tam parakstīt papīru, ka esmu pati to atļāvusi. negrūda. kad stāvējām vilciena stacijā un vīrs paijāja man muguru, ļoti gaidīju, ka pēkšņi viņš izvilks dunci un iedurs to man starp ribām, lai nogalinātu manu vājprātīgo uztraukumu. viņa vietā es to būtu izdarījusi, jo tik ļoti nobijušos mani viņš nekad nebija redzējis, un no kaut kā tāda ir jātiek vaļā. tā kā vīra kungs mani nenodūra, šorīt no rīta atčoknījos tropos.
tā kā pagājušo vasaru aizvadīju nīderlandē, kur tā bija lietainākā un aukstākā vasara kopš meteoroloģisko novērojumu uzsākšanas, vasaras temperatūru nebiju jutusi 2 gadus. tāpēc nebija nekāds brīnums, ka, izejot ārā, es vienkārši sajuku prātā. tā kā esmu piecdesmit kilometru no ekvatora, tad nav arī nekāds brīnums, ka pēc pusstundas saulē jau jūtu mēreni apsvilušus plecus.
pagaidām mēs dzīvojam mājā, kuras saimniece ir itāļu karaliene elizabete - tātad veca un visu laiku kapā džiniņu. kad uzpeldējām pie itāļu karalienes elizabetes, viņa uzreiz mums sadabūja savu mazdēlu, kas mūs pēc desmit minūtēm aizvedīs uz pilsētu. tā kā esam dienvidos, tad tas, protams, notika pēc 2 stundām, bet notika labi, jo tad, kad ar tikko satiktiem džekiem sēdējām mašīnā, pīpējām lētas cigaretes un braucām garām visādiem, kas uz ielas pārdod kontaktus un apelsīnus vai vienkārši kaujas, nolēmu, ka tomēr labi, ka tas žoels man to kāju nesalauza, zem vilciena nepagrūda un dunci ribās neierāva. un, skatoties, kā cilvēki te pārvietojas pa ielām, sapratu, ka žoels brauc pavisam normali.
no rītiem un pa dienu ir riktīgi silts un saulains, un deg pleci, bet pulksten četros ir klāt negaiss, kas ir ļoti smuks un turpinās līdz naktij. tapēc tad mēs sasēžamies ap galdu un darām to, ko pieklājas darīt āfrikā - tātad kārtīgi pieēdamies.
9.4.32 18:19
savu pēdējo nedēļu amsterdamā nodzīvoju pie žoela. tie bija burvīgi laiki, un žoels ārkārtīgi lepni citiem stāstīja, ka es vakaros viņam zvanu, lai noskaidrotu, cikos viņš būs mājās, lai es zinatu, cikos jātaisa vakariņas. tāpat ik dienu viņš sāka agri, jo katru rītu es viņu modināju septiņos, kam viņš ik rītu mēģināja pretoties, izvirzot hipotēzes par to, ka esmu piedzērusies (nav tiesa), ka neesmu viņa mamma (ir tiesa), kā arī piedāvāja iedot universitātes numuru, lai piezvanu un sarunāju, ka žoela šorīt skolā nebūs.
mūsu nedēļas kopdzīve bija brīnišķīga, un vīrs pieņēma to, ka man tagad brauks ciemos draugi, kas arī dzīvos pie viņa. kad teicu, ka brauks mētra, viņš prasīja, vai viņa ir hot. apskatījis bildes feisbukā, viņš nosprieda, ka nav. apmēram tad, kad mētra bija nodzīvojusi ar mums 2 dienas, žoels man sacīja, ka viņa esot cool chika.
mētrai pakaļ uz staciju devos ar puspudeli vīna (otra puspudele bija jau ribās). paēdām brokoļu zupu un sākām dalīt riteņus, jo mētrai nav, bet jābrauc ir. tā pirmoreiz vīrs mani veda uz riteņa stūres - tas bišķiņ atsita titāniku. mētra čīkstēja par braukšanu ar riteni, bet, kad viņa redzēja, kā žoels ved mani cauri parkam, viņa saprata, kāpēc iebildu pret to, ka tiktu vesta viņa. redz, esmu ļoti pašaizliedzīgs cilvēks un zinu, ka braukšana ar ž ir rotaļāšanās ar nāves zemi. tas notiek milzīgā ātrumā, un viņš mīļuprāt līkumo gar kokiem tā, ka mūsu galvas un tos kokus šķir tikpat liela distance kā mūs un nāvi - 1 milimetrs. kādā mirklī viņš brauca stāvot tikai vienā riteņa pusē, jo esot noilgojies un gribējis paskatīties uz mani. redzētais mētru tā šokēja, ka, nonākot 2003.gada diskotēkā, bija nepieciešams pasēdēt un pakapāt. drīz vien arī ieradās mans latino draugs dario, un tas bija stūrakmens mētras dzīvē. viņa iemīlējās tik ļoti, ka no rīta runāja par viņu, esot vēl aizmigusi. tiesa, mirklī, kad dario pilnā ātrumā ar riteni veda pie sevis pārgulēt, "jo tā bija runāts", mētra esot sākusi protestēt. balle beidzās kā jebkura cita mūsu balle - sēdējām uz grīdas un ēdām, dario teica, ka brauks mājās, bet beigās tika pierunāts palikt.
nākamajā dienā sāku raudāt uz miskastes, jo sameloju žoelam par to, ka mētrai ir 17 gadu. uzzinājis, ka tomer nav, bija vīlies, jo septiņpadsmit gadu veci draugi - tas ir kruta.
diena, kas sākās ar asarām, neturpinājās pilnīgi ne ar ko - visu dienu pavadījām veikalā, gaidot, kad tiks salabota kafijas mašīna, bet vakaru iezvanījām, atverot lētāko un stiprāko vīnu. par godu tam vienkārši gulējām gultā un skatījāmies epic fails viģikus, kā arī iepazīstinājām žoelu ar anetes omcenes konceptu.
nākamajā dienā jau klāt bija eipurs, ar kuru gribēju pavadīt privātu laiku, tāpēc nodevu mētru loginas rokās, lai varētu izbaudīt to, ka pilsētā ieradies smukākais L radio zēns. vienojāmies, ka jātaisa video, kas būtu nila ušakova parodija un veltījums edgaram raginskim. video sižets - es ar pozitīvu grūtniecības testu rokās paskatītos uz viņu ar skatienu "tas tavējais", bet mans skatiens ir tīri meli, un es labi zinu, ka tālis nav autors. un viņš uz manu skatienu reaģē ar "tas nav mans bērns!", fonā parādās raginska fotogrāfija. tiesa, beigās video netika uzņemts, tas palika tikai mūsu sirdī.
man bija liels prieks, ka īsā laikā spēju radīt negatīvu iespaidu uz tāļa nestabilo psihi - jau pēc stundas, kas pavadīta kopā ar mani, viņš sāka raudzīt, ko varētu nozagt. par mīļāko potenciāli zogamo objektu kļuva braucoši velosipēdi, jo tie tak nav pieslēgti. pa saules pielietām ielām aiztipinājām līdz centram savākt mētru, un logina tik ļoti iemīlējās eipurā, ka uzstāja, ka pēc dienas mums jāiet ciemos uz vegānu pussydienām.
mūsu kopīgajā naktī žoels mācīja eipuru, ka nedrīkstot būt rupjš pret meitenēm (mani), jo tad nevarēs viņas (mani) izdrāzt. varbūt tagad liekas, ka negrib, bet pēc gadiem moš gribēs. ļāvām žoelam iet gulēt un paši ierakstījām radioraidījumu par sandru veinbergu. prieku par ierakstīto vien aptumšo fakts, ka raidījuma laikā aizmiegu, bet diemžēl turpinu runāt. eipurs un mētra mēģina izvilināt no manis noslēpumus, bet es atklāju vien to, ka man ir bijušas seksuālas attiecības ar nikolā sarkozī. nav brīnums, ka pieminu viņu miegā, jo pēc nedēļas ar žoelu tagad zinu visu par sarkozī ģimeni, jo katru rītu ieturējām brokastis terasē, klausījāmies franču muzāru un kārtējo žoela lekciju par nikolā sarkozī.
nākamajā dienā, kad eipurs un mētra aizbrauca, mēs skatījāmies filmu. un man tas, protams, ir liels notikums. filmas laikā aizmigu 20 reižu. diemžēl atkārtoju to pašu triku, ko dienu iepriekš - runāju miegā. šoreiz informēju dario par to, ka žoels gultā aizmirsis kājas, tāpēc mums tās vajadzētu aiznest uz žoela istabu.
šīs bija brīnišķīgas brīvdienas, un es šausmīgi daudz domāju, kā būtu bijis, ja mēs ar žoelu rudenī nopietnāk būtu apsvēruši domu par kopīgu dzīvošanu (tāda doma tiešām bija). ļoti iespējams, tad es amsterdamā būtu laimīgāks cilvēks un nebrauktu prom, bet vēl vairāk iespējams, ka būtu pilnīgi nojūgusies, jo kā nenojūgties, esot blakus cilvēkam, kurš uz ceturto stāvu nevis kāpj pa kāpnēm, bet gan mērkaķīgi lien pa margām.
9.3.32 13:47 - sleigh bells ir kruti
man vakar nebija grūti izlemt, vai iet uz sleigh bells, vai uz dabstepu - transformeru atraugām. grūti bija izlemt vīram, jo tas bija drusku iemīlējis sleigh bells, bet jau izsenis dibinājis dziļu draudzību ar dabstepu. nolēmām, ka jāizlemj dario. tā kā pateicu viņam, ka nositīšu, ja neizvēlēsies īsto, tad nokļuvām pareizajā vietā.
sleigh bells bija paredzēti paši pirmie, un pēc tam bija jābūt kaut kādai grupai, kuru neviens no mums nezināja. to grupu sauca apmēram charlie xxx. mēģināju atrast lastfmā un paklausīties, bet tas man neizdevās. "pohuj," nodomāju un nodzēsu cigāru.
neko baigu no sleigh bells es negaidīju, drīzāk gāju tikai tāpēc, ka par manu un ž attiecību himnu ir kļuvusi flaming lips dziesma "all we have is now". sleigh bells nospēlēja pieklājīgu, ar 7 ballēm vērtējumu pusstundas koncertiņu, pēc kura ž paziņoja, ka solisti labprāt izdrāztu brokastīs, pusdienās, vakariņās un arī brokastīs. tad mums bija pusstunda, kuras laikā dario zaga alu, bet es kā jau patiesi indie vecene sacīju, ka stulbi, ka nenospēlēja neko no pirmā albuma. nolēmām sagaidīt arī tos charlie xxx, jo, tā kā reti par kaut ko maksājam, tad, ja ir samaksāts par koncerta biļeti, jāizmanto tā pilnībā.
kad charlie xxx sāka spēlēt, nospriedu, ka tas ir kā sleigh bells, tikai pilnā skaļumā. kad viņi sāka "riot rythm", es sapratu, ka tie arī ir sleigh bells pilnā skaļumā, bet soliste ir iztaisnojusi matus un džeki samainījušies ar instrumentiem. un šis ir brīnišķīgs triks. kādas 5 sekundes biju uz mutes, bet tad ž aizvilka mūs līdz priekšskatuvei, un sākās tik kruts koncerts, ka atļaušos sacīt, ka pēdejoreiz tāda līmeņa krutumā biju kaut kādā 2009. gadā chk chk chk koncertā berlīnē.
sleigh bells ir kā rage against machine pišuks ar blondie, kas nozīmē, ka kārtīgi izkratījām pačku, bet bijām ļoti eleganti. pēc pirmā sleigh bells izgājiena puikām nīdēju, ka nebija pirmā albuma, bet tagad viņi gāza visus hitiņus vienu pēc otra (ja vispār var sacīt, ka viņiem ir hitiņi). veceņu vokāli man vispār besī, bet sleigh bells vecene ir normāla vecene, kas panāk, ka cilvēki uzvedas kā pie rage against the machine (dario brillēm tika uzkāpts apmēram 20 reižu). kādā mirklī džeki saprata, ka ir īstais mirklis tikt no manis vaļā, pacēla gaisā un aizsūtīja mani pasērfot pa cilvēku rokām, kas, protams, beidzās ar ziliem ceļiem šodien.
skaidrs, ka tie ambāļi tika saukti atpakaļ vēlreiz un nāca arī. pirms koncerta dario ne reizi nebija dzirdējis sleigh bells, tāpēc viņam, protams, nebija pielecis, ka pirmā grupa bija tas pats, kas otrā, tikai pilnā skaļumā, un bez visas pielekšanas viņš atzina, ka otrais koncerts bija ace. kad pateicu, ka vispār iesildītāji bija tie paši, kas īstie džeki, viņš vispār beidza. vienojāmies, ka koncertam dodam desmit no desmit, un būtu ar mieru arī maksāt divreiz vairāk (mums vispār nepatīk maksāt, mums patīk zagt), pie viena dibinājām arī grupu, jo mums ar ž ir skaistas balsis, bet dario ir basģitāra.
kad ž mani kaut kur ved, man parasti iestājas īslaicīga nāve, un no šausmām neesmu spējīga parunāt. sleigh bells bija tik kruti un atbrīvoja tik ļoti, ka, sēžot uz bagāžnieka ne tikai varēju parunāt, bet ar vienu roku pabarot šoferi žoelu, bet ar otru roku dzert aliņu. labi, varbūt arī atbrīvoja tas zagtais alus.
kad nonācām mājās, sākām muzicēt, tikai aizmirsām uzgriezt skaņu. un, kad sākām spēlēt kimos čeniros, sapratām, ka ir laiks gulēt. spēlēt kimos čeniros ir tā, ka divi cilvēki atrodas istabā, dara kaut kādas ikdienišķas lietas. te pēkšņi istabā ienāk kims čenirs inspicēt, vai viss notiek pareizi. divi istabā esošie cilvēki tam nepievērš pārāk lielu uzmanību, kimam čeniram ir bila mureja sejas izteiksme (tātad - nekāda), kims čenirs visu pārbauda un aiziet. ņirgt drīkst tikai tad, kad kims čenirs ir aizgajis.
28.2.32 22:53
iedzeršanas ir jāpieraksta pat tad, ja tās notiek ar vienu un to pašu cilvēku, lai pēc pieciem gadiem var kā tagad - lasīt vecus ierakstus par to kā, sagaidot 2007. gadu, lavikā esam spēlējuši pudeli.
jau septembrī, kad nebijām nekādi baigie draugi, sarunājām, ka kopīgi iesim te uz koncertiem, jo mums laikam ir līdzīga mūzikas gaume. līdz šim lietas labā netika darīts nekas, un, tā kā aprīlī pišu prom, tad esam pasākušu vairs neko neatlikt uz vēlāku, tāpēc svētdien nebija citas izvēles kā vien iet uz oberhofer. ceļā uz oberīti izveidoju topu "džeki, kuru dēļ man visvairāk sāpējis dibens". pirmo vietu pārliecinoši ir ieguvis žoels, un starp pirmo un otro vietu ir aiza. tas cieši saistīts ar to, ka viņš ir džeks, kurš visvairāk mani vizinājis ar ričāgu. tas, protams, nebūtu nekas, ja viņš to darītu kā normāls cilvēks, bet diemžēl ž ir psihs (viņš brauc ātrāk nekā tie wizzair lidojošie traktori, nopietni).
es biju ieņēmusi prātā, ka iesildīs tribes, kas ir kaut kāds kārtējais next big thing zane lowe sucks my dick sūds, bet viss bija otrādi. reiz strodam teicu, ka oberhofer patiesībā ir noizroks. svētdiena pierādīja, ka tā arī ir. ž un d, protams, uzzinājuši, ka man patīk oberhofer, bet besī kaut kāds tribes, nolēma vienoties dziesmā "tribes - vienīgie džeki, kam ļautu sevi izpist". protams, par to strīdējāmies visu atlikušo vakaru, bet nopietni - tēlot oasis 2012. gadā tiešām vairs nav stilīgi.
īsi pēc koncerta kāds bomzis man uzdāvināja 3 mūzikas kastītes, tas lika mums justies tik karaliskiem, ka iegādājāmies king size frī kartupeļus. kad glamūrs bija sasniedzis tādu līmeni kā viņreiz, kad lietū dzērām pilsētas dārgāko šampi, piekožot lētākās cigaretes, braucām uz māju pusi, bet es, protams, nemaz mājās netiku.
apmēram pēdējo mēnesi neesmu bijusi spējīga pienācīgi aizmigt un esmu gulējusi vidēji 3 stundas un 45 minūtes diennaktī, bet tajā naktī bija baigi labi. aizmigu tā, ka ž esot skatījies multenes, bet es neko (normāli es neguļu, ja dundurs raksta savu blogu). no rīta, kad braucu mājās, man pretī uz universitāti brauca kursabiedrs. tas simbolizēja to, cik ļoti mums nav pa ceļam.
šodien vīrs teica, ka es esmu labākais modinātājs pasaulē, jo neklausos nekādos tur "es Tev iedošu eiro par katru minūti, ko ļausi man gulēt". bet viņš ir nemaz nav grūts gadījums. vot, pirms dažiem gadiem biju aizbraukusi uz importa zemēm ar kādu savu draugu. no rīta pamodos un modināju to viskija brūzi. galīgi nevedās, bet mums jau tūliņ pat bija jātinās prom. nolēmu, ka sākšu viņa vietā darīt lietas, ko viņš būtu darījis, ja būtu nomodā. pirmais ir saģērbties. atradu apenes - uzvilku. atradu bikses - uzvilku. atradu kreklu - uzvilku. atradu jaku - uzvilku. atradu zeķes - sāku vilkt, bet te pēkšņi viskija brūzis pieleca sēdus un kliedza: "ko Tu dari? domā, ka es esmu kaut kāds dzērājs, ka pats nevaru sev zeķes uzvilkt?" tad devāmies ieturēt angļu brokastis.
26.2.32 13:07
vakar bija ļoti svarīga diena, jo pēc ilgas čakarēšanas un sarunātā atcelšanas beidzot iepazīstināju loginu ar gangsta žoelu. tā kā žoels pilnīgi vienmēr kavē, tad pateicu, ka jābūt pusotru stundu ātrāk, viņš nokavēja stundu, tātad ieradās pusstundu agrāk. tā kā logina ar mat nokavēja, tad mums tieši sanāca pagatavot vakariņas kopā. tad, kad es nezināju, kas īsti ir mat, es domāju, ka logina stulba, ka nekad nevar uzrakstīt normāli viņa vārdu (domāju, ka mat ir tikpat stilīgs saīsinājums kā grē). tagad es zinu, ka to nemaz nav iespējams izdarīt, un "mat" nemaz nav tik sūdīgs vārds, jo atgādina matemātiku.
kamēr tie pupsiki meklēja vīnu, tikmēr mēs šmorējām putniņu un griezām salātus. veicām eksperimentu - pussīpolu ž sagrieza, nerunājot ar mani, otru pussy - runājot ar mani. pirmās puses griezums bija tik smalks kā šie burti. otrās puses griezums bija tik rupjš kā piedzēries seržs geinsbūrs. kamēr gaidījām viesus, protams, sākām kapāt, kas nebūtu ievērības cienīgs fakts, ja vien pudele netiktu attaisīta īpašā veidā. man nebija korķviļķa (jā - MAN NAV KORĶVIĻĶA!!!), tāpēc ž pudeles apakšu ielika kurpē un dauzīja to pret sienu tik ilgi, kamēr korķis izsprāga ārā, tāpēc varējām būt tur, kur gribam būt - tātad uz korķa.
kad ieradās logina ar mat, tūliņ ķērāmies pie rīšanas. tā kā tas bija dubultrandiņš, pārrunājām savus kopīgos nākotnes plānus. piemēram, loginai ir plāns iepazīties ar mat vecākiem, bet tas būs grūti, jo mat vecākiem nepatīk, ja kurī. vasarā žoels iepazīsies ar maniem vecākiem, kā arī ar rīgas lielākajiem plenčiem, un brīdināju viņu, ka manam tēvam, piemēram, nepatīk, ja nedzer. tāpēc ar lielu piespiešanos ž tomēr mēģinās mest pa lampu latvijā.
vakar sākās jauns posms manās un ž attiecībās 4 iemeslu dēļ: pirmkārt, iepazīstināju viņu ar kādu neskolas draugu, otrkārt, tika uzņemta pirmā bilde, kura esam mēs abi kopā, treškārt, noskatījāmies hiphopa gangsteru klipu, kurā viņš krata pačku.
septembrī, kad mēs vēl nebijām nekādi drugāni, vienojāmies, ka abi iesim kopā uz koncertiem. līdz šim izdarīts ir tikai tik daudz, ka vienreiz teicu, ka jāiet uz m83, bet viņš teica, ka nepatīk. tā kā mēs labi zinām, ka aprīlī pametu amsterdamu, tad pēdējā laikā uzvedamies kā pēdējā pasaules dienā, tāpēc neko neatliksim un šodien tomēr iesim uz oberhofer, kurus iesildīs pēdējais sūds.
dubultrandiņa vakariņas žoels nesāka dziedāt "no legs" un, šķiet, nenobiedēja loginu arī nekādā citā veidā, tāpēc ceru, ka tad, kad aizbraukšu, viņi būs labi draugi.
kā jau minets iepriekš, vakar uzņēmām pirmās kopīgās bildes.
no kreisās: mat, logina, kolāte, žoels
23.2.32 22:22
pagājušajā nedēļā es biju ātrāk pametusi lekciju, jo man stipri gribējās gulēt, un gulēt gribējās tik ļoti, ka nepamanīju, ka uz galda esmu atstājusi savu kladi. tā kā arī ž ļoti gribēja gulēt, bet aizmiga turpat uz vietas, tad viņš bija viens no pēdējiem, kurš atstāja auditoriju. kad pēdējie ļaudis gāja prom, viņi uz kāda galda pirmajā rindā pamanīja papīru murskuli, kurš varbūt kādam pieder. ž paskatījās uz tām saņurcītajām lapām, nesaprotamo rokrakstu un zīmējumiem, viņam uzreiz bija skaidrs, ka tā noteikti ir mana klade, kas diemžēl nozīmē, ka laikam viņa pienākums ir to paņemt. manu kladi viņš oficiāli atzinis par visidiotiskāko pasaulē, jo, pirmkārt, tajā tiek pierakstīts pilnīgi viss bez nekāda plāna, tā klade ir šausmīgi netīra, pārlocīta uz pusēm un ar vairākkārt nolietām lapām. tāpat viņš karaokē parasti dzied dziesmu "nafig tā klade vispār vajadzīga, ja pati tur neko nevari saprast?" (jā, vistuvāk kaut kam, ko varētu nosaukt par strīdu, mēs esam tad, ja runājam par kladi). tā ir - no lekciju pierakstiem es neko nesaprotu un nekad tos neizmantoju. pierakstu tikai tāpēc, ka rakstīšanas process palīdz atcerēties.
bet tas nenozīmē, ka, ja kladi papistu, man būtu vienalga, jo pēdējās divas lapas ir dīdžeja dvēselītes lapas, kur es pierakstu dziesmas, kas noteikti jānospēlē nākamreiz, kad spēlēšu (šos pieraktus es varu saprast).
šodien izlasīju, ka teenagers dziesmas "feeling better" near dark remikss ir perfekts disenes beigām, kad "visi izskatās pēc mdma fabrikām". pēdējās 3 dienas jūtos kā mdma fabrika, tāpēc nolēmu izmēģināt, vai uz tām fabrikām tas remikss strādā. secināju, ka mirklī, kad šo skaņdarbu esmu pierakstījusi, man bijusi taisnība - strādā.
pēdējās 3 dienas ir bijušas neticami veiksmīgas. kaut arī citas veiksmes ir simtreiz vērtīgākas, manas mīļākās veiksmes bija tās, ka pēc 3 mēnešu gaidīšanas man beidzot ir atsūtīts vietējais e-talons, kā arī tas, ka tad, kad man mājās īsti nebija, ko ēst, nejauši satiku ž, kurš uzaicināja uz tik smalkām pusdienām, ka lietojām pat nazi un dakšiņu un, ja dzertu, tad dzertu no kristāla glāzēm to smalko šampanieti, ko pisām ziemassvētku priekšvakarā, piekožot lētākās cigaretes.
10.2.32 12:01
kādu dienu pamanīju, ka esmu sākusi uzrunāt žoelu uz "mēs". vērsos pie mētras, lai noskaidrotu, par ko tas liecina. viņa nodzēsa cigāru, iesņauca kokaīnu, iepisa visīti un teica: "par laulību." kopš tā laika varu darīt kā dace - visu laiku "es ar vīru to", "es ar vīru šito".
vakar ar vīru dzēram žubrowku - dievu dzērienu - un nolēmām vasarā doties svētceļojumā uz belovežas gāršu. sapratām, ka alkohols manām spējām koncentrēties uz sarunas partneri nāk par labu - kamēr nebiju ierāvusi, vīram nācās kādas 3 reizes atgādināt, ka šobrīd, ja kas, viņš runa ar mani (labi, ka ar mani, jo istabā neviena cita nav). aizgājām ciemos pie ž kaimiņiem. tie bija vietējie eipuri, jo, ieraugot mani, prasīja: "jūs taču esat tikai draugi, vai ne?" pēc tam paprasīja, kā sauc. kad bijām labi iešvilpuši, devāmies skriet pa ledu. "devāmies", protams, nozīmē, ka vīrs mani pilnīgi psihi ved, pirms tam nopriecājoties par to, ka ir ledus, jo tas palielinās gan ātrumu, gan iespēju nokrist. devāmies, un kādā mirklī ž paziņoja, ka tagad man kaut ko uzdziedās un sāka maurēt tomu veitsu pa pusrajonu. kad nokļuvām ledū, spēlējām spēli, ko satori lekciju pēcpusdienās spēlē ikviens inteliģences pārstāvis - 15 reižu jaapgriežas ap savu asi un tad jāskrien pie lampas. protams, pēc piektā pagrieziena viss bija piegriezies un mēs kritām zemē, atkal cēlāmies, atkal kritām, atkal cēlāmies, paralēli kaut ko maurojot.
tad iegāzāmies ciemos pie migela, kurš man vakar uzdāvināja kefīra sēni, un sākām spēlēt to stulbo monopolu. es visus ļoti ātri saliku, un man bija tik daudz naudas, ka varētu izglābt crybanku. labi, ka mums bija tikai monopola nauda, jo citādi noteikti dotos iegādāties papildu šmigu, kas nebūtu labi, jo vēlējos parādīt, kā tieši no žubrowkas nav paģiru, bet tikai gribas nopirkt sienas pulksteni ar plūmju bildi un dimantiem gar malām. tas ir izdevies.
vakar spriedām par to, vai būtu labi, ja mēs būtu satikušies padsmit gadu vecumā (bērnībā totāli nebūtu jēgas, jo viņš būtu sīkais, es - lielā). pozitīvi būtu tas, ka mums būtu kāds, ar ko kopīgi uzdziedāt ādama grīna dziesmas. vīraprāt, negatīvi būtu tas, ka tad viņš būtu izaudzis par tādu kārtīgu hipsteru. labi ir tas, ka viņš pat nepieļāva iespēju, ka viņš varētu atstāt graujošu ietekmi uz mani, jo laikam saprata, ka tas tāpat neizdotos. ko - es par nigeru paliktu, ja būtu satikušies agrāk?
žoelam ļoti patīk dziedāt, un citreiz viņš nemaz nepamana, ka ir sācis kaut ko dungot. tas ir it kā baigi labi, bet parasti, kad viņš neviļus sāk dungot ādama grīna dziesmu "no legs" kādas meitenes klātbūtnē, tā meitene vairs negrib ar viņu runāt. dziesma sākas ar "theres no wrong way to fuck a girl with no legs, just tell her you love her as shes crawlin away".
vienojāmies, ka vīram jāiepazīstas ar loginu. pārāk daudz par viņu viņš nevēlējāš uzzināt, vien to, vai ir kruta (ir). logina, es ļoti ceru, ka reize, kad žoels nejauši sāks dungot "no legs", nebūs Jūsu pēdējā satikšanās!
31.1.32 09:50 - 3 idioti
vakar vakarā nosūtīju mētrai e-pastu ar informāciju, ka vakarā iesim ar žoelu demolēt kaut kādu māju, tā kā, ja ilgi neparādos sociālajos tīklos, tas nozīmē, ka esmu ķurķī. tā kā mētra rubī fiziku un filozofiju, tad viņa spēja aprēķināt, cik laika mums ar ž būs nepieciešams, lai vēl drusku pačilotu un lai nokļūtu attiecīgaja vietā. savu prasmi precīzi aprēķināt šo laiku viņa izmantoja nelietīgos nolūkos un izsauca miličus. jo nebija tā, ka ieradāmies un miliči jau bija tur, nebija arī tā, ka ieradāmies un pēc minūtes klāt bija miliči, bija tā, ka ieradāmies ar mentu eskortu, tātad precīzi vienā laikā. ja es zinātu mētras laika skolotāja e-pastu, aizrakstītu viņam, lai liek desmitnieku. ja es zinātu mētras kanta skolotāja e-pastu, tad aizrakstītu, lai izmet no skolas, jo kantam tas nepatiktu.
tā kā menti mums traucēja, tad devāmies pie superdario, kuram bija pāris pustukšas pudeles, bet vairs nebija rieksta, ko biju aizmirsusi tur uz dīvāna dienu iepriekš. pa ceļam paziņoju, ka kaut kāpēc žoels ir krutāks par rokiju balboa, par ko viņš bija lepns ka pāvs, jo, kā zināms, rokijs balboa vispār ir mans vīrieša ideāls. iestiprinājāmies ar superdario un devāmies pastaigā, līdzi paņemot tukšās pudeles, divas krāsas tūbiņas, kā arī ugunsdzēšamo aparātu, ja nu kas. dažas stundas iepriekš man ž teica, ka tagad ir pieaugušais, jo pēc drēbju izžāvēšanas tās mēdz arī salocīt. es sacīju, ka diemžēl vēl nevaru sacīt, ka es būtu pieaugušais. to pierādīju, ieliecot uz ielas atrastos iepirkuma ratiņos un pavēlot džekiem mani tagad vizināt. tas bija ļoti kruti - viņi mani grieza riņķī un stumdīja no viena rokām uz otra rokām. saprotams, tas beidzās ar manu izkrišanu no ratiem. tad sapratām, ka visiem jābūt kvitiem, tapēc arī džekiem bija jālien ratos un tur jāpaliek līdz pirmajam kritienam. kad visi bija izkrituši, ž vienkārši sāka bļaut kā king konga un lučiāno pavaroti hibrīds, pacēla ratus gaisā un iesvieda tos krūmos. kad filma "jackass 3" bija uzņemta, ž paziņoja, ka tagad dosies mājās un prasīja, ko es. es, protams, sacīju, ka palikšu pie viņa. ž pagriezās pret superdario, uzsita pa plecu, iešņauca kokaīnu, nodzēsa cigāru, iepisa visīti un teica viņam: "piedod, vecīt. viņas izvēle." superdario sāka raudāt, mēs ar tukšo pudeli izsitām viņa istabas logu, un ž mani veda mājās tik psihi, ka likās, ka viņš, nevis es ir atsitis galvu pret ietvi, krītot ārā no ratiem.
žoels man ir jēzus vietā. tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka es viņu baigi dievinātu, nē. viņš man stāstīja, ka videnē esot daudz skrējis, klausoties arcade fire pirmo albumu. un tas ir skaidrs, ka pie dziesmas "in the backseat" var skriet tikai pa ūdens virsmu.
