alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
10.12.35 14:29 - Kobru līmenis
Vakar pirmoreiz apzinātā vecumā riju kobru. Ir bijis arī neapzinātā, un tas visticamāk bija ļoti jautri, jo man bija sašaurināts barības vads un tā diametrs šaurākajā vietā bija 1 milimetrs.
Vakar palūdzu, lai man iedod normālu anestēziju. Kad man sāka špricēt zālītes, māsiņa informēja, ka drīz noreibšot galva. Viss vēl nebija ielaists vēnā, kad jau uzskatīju par vajadzīgu informēt: "Sāk dolbīt." Laikam pēc tam neko baigi daudz neatceros. Varbūt gulēju. Vismaz nekādas bildes no šī pasākuma man atmiņā vairs nav. Jutu, ka rīklē ir iesprūdis koks un ka dakteris paijā plecu (vai uz tā ir uzlicis roku vai arī tur, kāda starpība). Pamodos pēc kādas stundas kaut kādā citā telpā. Un atcerējos, ka tad, kad tiku uz turieni stibīta (vairs nezinu, kādā veidā), stibījošo māsiņu pamācīju: "Ja Jums kādreiz kaut ko vajag palīdzēt, zvaniet man!" Neatceros, kā ielūgums tika uzņemts.
5.12.35 20:13
Nopirku biļetes uz Barselonu. Braukšu pie asistenta tad, kad Latvijā būs visaukstāk.
29.11.35 20:26
Ir sācies brīnišķīgais gaidīšanas laiks. Var sākt gaidīt, kad nozudīs tās meitenes, kas feisbuku piebliež pilnu ar saviem adventes vainagiem un pārdod tos par 15 eiro gabalā kā baigāko mākslu. Bet vismaz kaut ko pārdod. Ne tā kā KFC.
27.11.35 22:04
Man nepatīk Roberts Gobziņš.
26.11.35 22:37
Olē, olē, parunājos ar savu asistentu. Viņš uzskatīja, ka man ir jāzina, ka ir kāda meitene, ko viņš satiek aizdomīgi bieži. Bet tā nav viņa beibe, jo viņš no manis apguvis smalko un nekam nederīgo bremzēšanas mākslu. Norādīju, ka ļoti labi, ka bremzē, jo no sākuma vajag pārliecināties, vai tā meitene gadījumā nav greizsirdīga mauka. Par to es satraucos tikai un vienīgi sevis dēļ, protams. Asistents saprata, cik tas ir svarīgi. Pagaidām liekoties, ka meitene nav greizsirdīga mauka. Bet problēma ir tāda, ka viņš parasti izvēlas gudras meitenes. Un tās gudrās meitenes nav kā atvērtas grāmatas, tāpēc visādi var gadīties.
Parunājām par to, kā iet manai ģimenei. Viņš esot pamanījis, ka AK feisbukā aizdomīgi bieži parādās ar kādu vīrieti. Norādīju, ka tā tagad ir, jā. Mirklī, kad viņš prasīja, kas tad notika ar "The Old Glory", vēlreiz atcerējos, kāpēc pēc apmēram pirmās kopīgi nostrādātās stundas sapratu, ka šitādu asistentu vajag ilgtermiņā.
12.11.35 21:44
Iespaidīgas sakritību ķēdes rezultātā ir sanācis tā, ka pavasarī man būs tā lieliskā iespēja pašai uztaisīt savu denitrifikācijas bioreaktoru. Tā vienkārši sagadījās, ka reiz trāpījāmies vienā radioraidījumā ar attiecīgā novada mēra kungu, pēc tam sākām pļāpāt, viņš pieminēja, ka dzirdējis, kā viena meitene pa radio stāsta par kaut kādiem salmiem, ar kuriem attīrīt lauksaimniecības notekūdeņus, un ka viņam tas šķitis zajebis. Nu, tā meitene, protams, biju es. Vienojāmies, ka darīsim lietas.
Vakar aizbraucu uz attiecīgo novadu, lai kopīgi apbraukātu grāvjus, kas varētu kandidēt uz lielo godu nokļūt manās rokās. Nolēmām satikties autoostā. Ierados pirmā. Nopirku kafiju. Man ir sūdīga redze, tāpēc cilvēkus vispār atpazīstu nevis pēc purniem, bet gan pēc miesasbūves un gaitas. Skatos - no mašīnas izkāpj mēra kunga miesasbūve un gaita un nāk man tieši virsū. Padodu neformālu labrītu. To, ka tas tomēr nav mēra kungs, secināju, kad viņš pakaktījās uz mani un sacīja: "Laikam neiebraucu." "Kas tur ko neiebraukt? Sajaucu ar citu cilvēku!" Vispār lai viņš daudz nedirš - tomēr nesajaucu ar kaut kādu bomzi, bet ar mēru.
Pēc mirkļa arī īstais mēra kungs bija klāt. Iekāpu mašīnā. Šis uzreiz piedāvāja rumu. Ļoti novērtēju šo žestu, bet laipni atteicos. Un tad viņš pastāstīja, ka jau 2 nedēļas kačā raksturu. Nolicis pudeli mašīnā, lai gribētos dzert. Un tad nedzer, jo nedrīkst. Kārdina sevi, bet nedzer. Lūk, personīgā izaugsme!
Vispār pavadīju dienu no viena grāvja otrā. Vārda tiešā nozīmē. Tas bija lieliski.
12.11.35 20:20
Pavasarī man radās doma iestāties Kultūras akadēmijā un nomācīties tur 4 gadus, lai varētu uzrakstīt grāmatu par meitenēm, kas mācās Kultūras akadēmijā (viena tāda reiz aizmuka no mūsu dzīvokļa Faro pēc pirmās sarunas ar mani). Bet, tā kā 4 gadus negribētos simtprocentīgi papist, tomēr to domu atmetu vismaz uz kādu laiku, jo vienīgā specialitāte, no kuras arī es varētu kaut ko iegūt (bakalaurs Polijas iekarošanā, protams), nākamreiz atdzims uz Latvijas simtgadi.
Tomēr grāmatai virzos tuvāk, jo rīt uzstāšos Kultūras akadēmijas konferencē. Tā kā man ir neatbilstoša izglītība un citas sliktas īpašības, nolēmu, ka vismaz jāuzvelk zeķbikses ar Monu Lizu. Lai tak redz, ka es esmu kultūras cilvēks. Tad varēšu rakstīt tajā grāmatā, ka manas attiecības ar šo mācību iestādi sākās konferencē. Kaut gan nē. Laikam vienreiz spēlēju diseni tur izlaidumā. Kaut gan varbūt tā bija Āgenskalna Valsts ģimnāzija.
2.11.35 00:01
Tas jau laikam baigi normāli, ka, ja aizbrauc pie mammas uz laukiem, tad šī sadod līdzi visādus dārzeņus un odziņas. Man arī tā ir. Vienīgi es braucu pie mammas uz Pļavniekiem.
31.10.35 23:52
Šodien biju aizbraukusi līdz Gaiļikam. Ne tāpēc, ka man visu laiku ir sūdīgi, bet gan tāpēc, ka tur ir kāds, kuru lifta operatore uzskata par Ainaru Mielavu. Tiesa, tas nemaina faktu, ka bieži ir diezgan sūdīgi. Šī sajūta kulmināciju sasniedza vakarā, kad pēkšņi neiepatikās ķiploku smarža (vispār man šķiet, ka ķiploks ir ne tikai laba ēdiena, bet arī mīlestības un dzīvības pamats). Atbraucu uz Pļavniekiem, mazliet paskatījos Alpu dakteri. Tur vienmēr ir dažādas interesantas slimības, kuras mazpilsētas ģēnijs vienmēr spēj diagnosticēt. Cerēju, ka Alpu dakteris sniegs man kādu iedvesmu. Ai, neko. Šoreiz par kaut kādu kaulu tuberkulozi bija.
25.10.35 14:07
Vakar iepazinos ar vienu beibi. Nosaucu savu vārdu un sniedzu roku. Tā saka, ka jau es jau liekoties kaut kur redzēta. Tas mani neizbrīna - nav baigi grūti Latvijā būt kaut kur redzētam. Un meitene turpina: "Jā, redzēju Tevi "Muklājā" apmēram pirms gada. Tev bija baigi interesantās kurpes." Kafejnīcā "Muklājs", šķiet, esmu bijusi 2 reizes. Viena no tām tik tiešām bija apmēram pirms gada. Un tā nebija nekāda uzstāšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. 100 punkti ar Lik sēdējām un pārrunājām jaunumus kultūras dzīvē, kamēr šī meitene mani novēroja, lai pēc gada šo svarīgo notikumu atcerētos. "Jā, Tev bija tādas melnas, šņorējamas kurpes." Nebija melnas. Kā var neatcerēties!
24.10.35 23:13
Festivāla laikā atklāju, ka Rīgā ir viens džeks, kas izskatās tieši tāpat kā Oskars U. Pirmoreiz viņu redzēju atklāšanā. Nevarēju saprast, vai gadījumā Oskars nav nojūdzies, jo, skatoties man virsū no 20 cm attāluma, mani neatpazina. Pēc tā visa, kas mums bijis kapos, uz šosejas un pie jūras! Mēģināju padot labdienu, pavicinot galvu, bet arī tas neizpelnījās nekādu reakciju. Un tā tas bija arī seansos, kur viņš bija ieradies. Nodomāju, ka vienkārši jocīgs džeks. Nu, pohuj. Taču kādā vakarā, kad viņš ne tikai tika nosaukts par Mārtiņu, bet arī uz šo vārdu atsaucās, secināju, ka tas ir pilnīgi cits džeks.
Šodien sēdēju un gaidīju seansu. Uzpeld tas Mārtiņš. Apmēram pasveicina. Tas ir diezgan normāli, jo, tā kā uz īsfilmām nenāk drausmīgi daudz cilvēku, tad kaut kādā mirklī šie cilvēki uzskata, ka pazīst viens otru. Pieklājīgi atņemu sveicienu. Tad šis Mārtiņš man prasa, vai es nezinu, kur var nopirkt biļetes. Šajā mirklī man sāk šķist, ka šis Mārtiņš ir sajucis prātā, jo 3 dienas kaut kā labi zinājis, kā tikt pie biļetēm, bet tagad pēkšņi vairs nezina. Tad izrādījās, ka šoreiz tas nav Mārtiņš, šoreiz tas ir Oskars, kurš pirmoreiz nāk uz filmām. Vēl kādu mirkli domāju, ka tas tiešām ir Mārtiņš, kas vienkārši demonstrē prikolus. Tomēr, kad sarunās tika sniegtas atsauces uz to, kas bijis kapos, uz šosejas un pie jūras, sapratu, ka šis tiešām ir Oskars. Izstāstīju Oskaram par Mārtiņu, kas izskatās tieši tāpat kā viņš. Tas sūda Mārtiņš, protams, tieši uz šo seansu neieradās vispār. Atradis, kad atpūsties!
24.10.35 00:23
Šodien dabūju nitrātu noteikšanas papīrīšus. Uz mirkli sajutos kā pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Protams, pirmo iebāzu mutē. Kādi 20 mg/l bija.
14.10.35 16:11
Vakarnakt saplīsa boileris un no tā sāka gāzties ārā ūdens. Skatījāmies. Nospriedām, ka baigi neko nevaram izdarīt. Un nodomāju, ka tas boileris ir ideāls EK šī brīža portrets. Vēlāk sāka pilēt, šorīt bija aprūsējis.
21.9.35 17:29
Sestdien birojā nejauši palaidu signalizāciju. Tas bija drausmīgi, jo man nepatīk ne troksnis, ne stroboskops. Stroboskops nesen bija parādījies arī mūsu kāpņu telpā, bet tas bija tāds maigs un normāls. Biroja stroboskops bija tāds, ka ceļu līdz signalizācijas kastītei bija jāmeklē uz tausti, un vakar skatoties otro Terminatoru, nevarēju saprast, vai televizors tiešām ir kluss vai arī tā spalgā kaukšana ir izpisusi man ausis. Protams, kādu mirklīti pēc augšā uznāca apsargs, lai secinātu, ka te neviens nav ielauzies. Izstāstīju apsarga kungam situāciju, tas saprata ieskatījās manās actiņās un ieteica: "Tikai nedari muļķības!" Skaidrs, ka tas bija padoms dzīvei, jo ne jau viņš to teica par signalizāciju, jo to jau es vienreiz biju palaidusi - ko nu vairs? Tagad katru reizi, kad man būs jāpieņem kāds puslīdz svarīgs lēmums, atcerēšos to apsargu un viņa gādīgo "Tikai nedari muļķības!".
15.8.35 21:42
Šonedēļ bijām savā trešajā Mohikāņu ekspedīcijā, un tas bija satriecoši. Ja bijāt Latgalē, gan jau dzirdējāt, kā mana dvēsele gavilē. Pirmkārt, vienā laidā gājām pelst un zobos nesām ūdensrozes Kursītei. Mīļākā pelde bija pēdējā vakarā, kad palikām oligarhu līmeņa viesu namā. Mums uz trijiem bija ne tikai divstāvīga māja, bet arī pašiem savs ezers ar laivu. Tika pieņemts lēmums, ka iebrauksim ezera vidū un leksim no laivas. Es gan šaubījos, vai varēšu tikt ūdenī, neapgāžot laivu, bet Roberts mierināja: "Es palīdzēšu!" Palīdzēja arī! Redzot, cik nestabili es ceļos kājās un speru soli, viņš nosprieda, ka ielekt es tiešām nekur nevarēšu, tāpēc labāk būs, ja es vienkārši ūdenī ieslīdēšu. Beigās tā bija vienkārša velšanās. Bet toties brasā! Kad bija laiks vilkties atpakaļ laivā, vairāku mēģinājumu rezultātā secinājām, ka es neesmu gana spēcīgs, lai varētu uzvilkties augšā. Un, ja R mani celtu ārā, tad gan diezgan droši, ka laiva pagāztos un pārsistu man bošku. Tāpēc izlēmām, ka man būs jāturas pie laivas, kamēr R airēs uz krastu. Sacīts - darīts. Beigās tik ņipri airējās, ka nolauza airi. Bet tas normāli, jo viņš katrā viesu namā arī nolauza pa tualetes durvju rokturim.
Vēl skaisti bija tas, kā Roberts gonkoja pa līkumainiem smilšu ceļiem, lai tikai ātrāk tiktu vaļā no mūsu pālī esošās pavadones, pirms viņa ir pavēlējusi mums braukt uz veikalu. Pat sevišķi sirsnīgi neatvadījāmies - tikko kā viņa izkāpa no mašīnas, momentā metāmies uz riņķi. Pēc tam uzpīpēt gribēja pat Kursīte. Kad viņa kāpa iekšā mūsu slimajā bezkondiškas Mazdiņā, šī kundze nepamanīja, ka uzsēdusies virsū disku kaudzei un gurķu kastei.
Nevar nepieminēt to, kā uz brīdi ar R aizbraucām uz blakusciemu, atstājot Kursīti Kazakos vienu pašu. Kādā mirklī iedomājāmies, ka visi viņas dokumenti tak arī ir pie mums. Protams, nopriecājāmies, ka tagad viņu varētu paņemt ciet robežsargi (bijām zonā, kur līdzi jānēsā dokumenti un caurlaide). Protams, uzreiz pēc tam redzējām, kā Kazaku ceļā iegriežas robežsardzes auto. Tomēr nedomājām, ka viņi Kursīti atradīs, jo bija skaidrs, ka tā turpinās sēdēt ēniņā, nevis nāks uz ceļa. Kā tad! Kursīte, izdzirdējusi auto rūkoņu, gājusi uz ceļu, jo domājusi, ka tie esam mēs. Kā tad! Braucam atpakaļ pie Kursītes un redzam, ka tā jau stāv pie robežsargu busiņa. Protams, ņirdzam līdz asarām. Šie bija ne pārāk piekasīgi robežsargi, jo, tā stingri ņemot, viņi varēja paņemt ciet R, jo viņa vienīgais dokuments bija tiesības, kas vairs neskaitoties dokuments. Bet vismaz līdzi bija personu apliecinošs cilvēks (es), kas vienmēr varētu apstiprināt, ka tas ir viņš.
Nu, vēl, protams, kundze, kas stāstīja par savu piegulētāju. Stāstīja, stāstīja, līdz rezumēja: "Vecais pimpis!" Vispār krāšņa dzīve, ja var visu laiku pelst, braukt pa vājprātā skaistiem ceļiem un laiku pa laikam parunāt ar kādu vecu pimpi. Vakar dienas vidū vazājos apkārt ar 2 lieliem smiltsērkšķu maisiem no Kursītes dārza. Vispār jau forši. Pirmkārt, tas, ka varu vazāties. Otrkārt, tas, ka man bija tie 2 smiltsērkšķu maisi.
6.8.35 19:37
Vakar bija lielisks vasaras vakars. Ar Loginas jaunkundzi iekurinājām bāriņā. Bija gana silts, lai nebūtu uz pleciem jāmet vilnas jaka, bet uz kājām - pleds. Klāt piecirtās arī džeki. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz nonācām slēgtā krogā, kur vārtījāmies mīkstos pēļos. Kad Logina aizgāja, mums klāt piecirtās meitene, kurai, viņasprāt, seko kāds kungs. Viņa prasīja, kur mēs ieteiktu viņai paslēpties. Ierosinājām, ka viņa varētu iet mājās. Meitene informēja, ka dzīvo tunelī.
Beigās Dāvids visus gādīgi saveda pa mājām. Bet ne tik strauji! Vai tas tiešām nozīmē, ka varēšu iet gulēt? Nu, nē. Iegāju nočņikā iegādāties vienu noslēguma aliņu. Devos mājup, kur, slēdzot vaļā durvis, konstatēju, ka AK durvīs atstājusi savas atslēgas, tāpēc durvis atslēgt nevarēju. Dauzījos pie durvīm - protams, nekādas reakcijas. Tad nolēmu, ka jāmēģina dauzīties pie loga, jo tas AK galvai ir tuvāk. Izeju ārā, domāju pa logu uzklauvēt ar akmeni. Tā kā uz zemes baigi daudz akmeņu nemētājas, nolemju, ka akmens vietā izmantošu telefonu. Sacīts - darīts. Metu, telefons uzkrīt uz palodzes un tur arī paliek, jo es - sīkais surikāts -, protams, nevaru aizsniegt palodzi, lai telefonu noceltu nost. Tomēr apņēmība padauzīt logu nva zudusi. Aizeju atpakaļ uz nočņiku, izstāstu radušos situāciju, pārdevēja man atvēl slotu, lai es varētu padauzīt logu. Tā ap pieciem no rīta stavēju Dzirnavu ielā un ar nočņika slotu dauzīju Anetes guļamistabas logu. Tas nekādus rezultātus nedeva. Piekusu un nolēmu, ka šobrīd vienkārši ir tā AK miega fāze, kad ar šādiem trokšņiem viņu neuzmodināt. Kā izrādījās vēlāk, viņa tiešām šos trokšņus bija dzirdējuse, bet nebija spējīga pierubīt, ka tie kaut kā attiecas uz viņu.
Tā kā sapratu, ka tagad iekšā netikšu, nolēmu, ka jādodas uz parciņu izkurināt to noslēguma aliņu. Tā arī izdarīju. Pasēdēju, padzēros, paskatījos, kā cilvēki skrien rīta rosmi un nolēmu tīties tad, kad sāka piepisties bomzis. Gāju mājās un laimīgā kārtā biju uztrāpījuse uz to Konstes miega fāzi, kad ir iespējams pamodināt pat ar vieglu klauvējienu pa durvīm. Vispār oligarhu līmenis. Ne tikai šis, bet arī tas, ka pavisam nesen nočņikā, kurā nevar norēķināties ar karti, norēķinājos ar karti.
4.8.35 00:13 - Mans plašais smaids
28.7.35 21:32
Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, apsolījos sev, ka tad, kad daudz maz būšu sakārtojusi dzīvi, atsākšu mācities poļu valodu. To es atcerējos vakardien, kad jau biju meklēšanā izsludinājusi poļu učuku. Tā arī ir.
Svētdien atgriezos no pirmās vecmeitu balles savā mūžā un, lai no tās atgūtos, vēl nebiju spērusi kāju pār mājas slieksni, kad nolēmu izsaukt sulaini uz aliņu, lai varētu tupēt uz pilnas pēdas un neklausīties sieviešu balsīs. Tā mazliet pasēdējām, līdz nolēmām, ka pienācis laiks noskatīties "Nāvējošo ieroci" un uztaisīt vakariņas. Kā novēroja AK, kad viņa atnāca, mēs jau bijām manāmi iesiluši. Tādi iesiluši arī taisījām ēst. Mana ietekmes sfēra bija garšvielas. Nolēmu, ka man ļoti patīk rozā pipari, kurus pirms tam lāgā nebiju ēdusi. To nevarēja nepamanīt arī ēdāji - no rīta, aplūkojot piparu dozīti, secināju, ka tajā palikuši 5 pipari. Viss pārējais izbērts. Reāli garšoja. Noskatījāmies arī Komando. Divreiz apraudājos.
21.6.35 23:52 - Kā es pamodos pie altāra
Kamēr citi gāja praidā, es pamodos pie altāra. Bija tā:
Kempinga saimnieks norādīja, ka viņam pohuj - ja gribam, varam arī gulēt mājā. Nekāda šika tur nav, bet, ja gribas, to var izmantot. Nolēmu tā arī darīt, jo nebija paredzēts neviens piegulētājs teltī. Un es vienkārši nespēju uzcelt telti tikai sev. Tātad devos dusēt uz māju. Ar mani vienā istabā gulēja vēl viena beibe. Viss bija labi līdz mirklim, kad beibe sāka krākt. Es krākšanu panest nevaru pilnīgi necik. Zināju, ka tur ir vēl kaut kādas istabas un devos meklēt labāku guļvietu. Gaismu ieslēgt nevarēja, tāpēc gāju uz aklo. Aizgāju uz istabu, kas bija vistālāk no iepriekšējās, lai samazinātu iespēju, ka vēl aizvien dzirdēšu krākšanu. Neko gan neredzēju, bet ar kāju pataustīju, ka zemē ir gana daudz brīvas vietas, lai tur arī liktos iekšā savā guļammaisa kūniņā.
Pamostos no rīta - virsū posī Jēzus. Blakus tam arī citas ikonas. Malā Jāņa Pāvila II bilde. Atčoknos, ka guļu pie altāra. Tur blakus arī lūgšanu soliņš. Izrādās, iepriekšējā mājas saimniece bijusi ļoti ticīga, tāpēc viņai tāds. Nu ko, biju domājusi, ka kādreiz varbūt mani kāds vedīs pie altāra, bet, redz, tomēr varēju arī aiziet pati saviem spēkiem. Tumsā un pusmiegā.
4.6.35 18:36 - EK iet gar jūru
Nu ko. 26.maijā pārvācos pie jūras, un tagad ir noiets posms no Nidas līdz Ventspilij, ja neskaita tās 2 dienas, kad biju Rīgā un šodienu, kad paņēmu brīvu, jo bija iestājies lūzumpunkts. Man nemēdz piezagties pakāpenisks nogurums. Tas notiek pēkšņi. Tā pirmo nedēļu cilpoju pa dvacāram dienā bez problēmām, riju magniju un biju ņiprs. Līdz aizvakar pirmoreiz iesāpējās kājas, bet vakardien pēc Jūrkalnes - Užavas posma to, kas man piemita, vairs pat nevarēja nosaukt par gaitu. R novēroja, ka šāds pārvietošanās veids piedienētu cilvēkam, kurš 3 dienas ir smagi kodējis. Nu, vismaz kaut kāda pārvietošanās. Kādu mirkli vēlāk bija kustēšanās spēju zaudējusi pavisam, tāpēc tad, kad man - jautrajai pavārei - bija jātaisa ēst, uz virtuvi tiku aiznesta. Šodien paņēmu brīvdienu, un lielāko daļu tās aizvadījām Ventspils kāpās veidojot orientēšanās biennāli.
Vispār slāt gar jūru ir baigi kruta. Vislabāk man patīk aizskriet no visiem un neredzēt nevienu ne priekšā, ne pakaļā. Par šo sajūtu sapņoju visus tos šausmu gadus, kamēr dzīvoju ārzemēs. Nu, par to sajūtu, ka ej kā karalis un viss pieder tev. Ok, es jau tur baigi neskrienu. Reāli skrien kāds 72 gadus vecs džeks, kuram besī iet. Viņš sāka ar mums skriet no Nidas. Un skries līdz Ainažiem, no rītiem un vakaros patusējot ar mums. Kādu dienu viņš bija ierāvis, tāpēc uzdāvināja man svilpi. Lai es labāk varu nokomandēt visus. Citu dienu viņš mani pārnesa uz rokām pāri upei (dažreiz ir jāšķērso upes, jā). Pēc tam sevi šaustīja par to, ka neesot nesis uz kakla. Īsti vīri, redz, uz rokām nenesot. Mazliet vēlāk viņš vēlējās nodemonstrēt baigo šiku, eleganti šķērsojot upi, lecot pāri akmeņiem. Iežāvās pilnā augumā ūdenī. Augsts līmenis.