Kā es pamodos pie altāra
Kamēr citi gāja praidā, es pamodos pie altāra. Bija tā:

Kempinga saimnieks norādīja, ka viņam pohuj - ja gribam, varam arī gulēt mājā. Nekāda šika tur nav, bet, ja gribas, to var izmantot. Nolēmu tā arī darīt, jo nebija paredzēts neviens piegulētājs teltī. Un es vienkārši nespēju uzcelt telti tikai sev. Tātad devos dusēt uz māju. Ar mani vienā istabā gulēja vēl viena beibe. Viss bija labi līdz mirklim, kad beibe sāka krākt. Es krākšanu panest nevaru pilnīgi necik. Zināju, ka tur ir vēl kaut kādas istabas un devos meklēt labāku guļvietu. Gaismu ieslēgt nevarēja, tāpēc gāju uz aklo. Aizgāju uz istabu, kas bija vistālāk no iepriekšējās, lai samazinātu iespēju, ka vēl aizvien dzirdēšu krākšanu. Neko gan neredzēju, bet ar kāju pataustīju, ka zemē ir gana daudz brīvas vietas, lai tur arī liktos iekšā savā guļammaisa kūniņā.
Pamostos no rīta - virsū posī Jēzus. Blakus tam arī citas ikonas. Malā Jāņa Pāvila II bilde. Atčoknos, ka guļu pie altāra. Tur blakus arī lūgšanu soliņš. Izrādās, iepriekšējā mājas saimniece bijusi ļoti ticīga, tāpēc viņai tāds. Nu ko, biju domājusi, ka kādreiz varbūt mani kāds vedīs pie altāra, bet, redz, tomēr varēju arī aiziet pati saviem spēkiem. Tumsā un pusmiegā.