alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
8.5.35 14:20
Vakar bija tāds vakars, kura dēļ es mīlu Rīgu.Neko ļaunu nedomādama, pēc oficiālās darba dunas beigām vēlējos doties kaut kur paēst un pastrādāt vēl. Aizgāju uz Trusi, bet tur kaut kādas šausmas - cilvēki runā par grāmatām. Uzzinot, ka tas ir speciāli, šausmās iekliedzos un aizskrēju prom. Apvainojos un atmetu kreativitātei ar roku un devos iecerētos darbus veikt uz laviku. Ar Strunci mēs esam mēģinājuši satikties pēdējā pusgada laikā kādas 34 reizes, bet tas nav izdevies. Vakar, protams, tur satikāmies nejauši. Struncis - Latvijas labākais orators - apgalvoja, ka šodien dzer, jo dusmojas. Un dusmojas jau kopš pusdienlaika. Kad smeldzīgākajam Latvijas mūziķim Ābolam pastāstīju par Strunča dusmām, viņš atbildēja ar dziesmu: "Dusmojos, bet dzeru. Dzeru, bet dusmojos." Struncis pieņēma to, ka tagad nepļēgurošu, bet pastrādāšu, un deva instrukciju: "Kad pabeidz, piemiedz man ar aci. Patrakosim." Runāts - darīts. Vienu jau var.
Kad piegāju pie galdiņa, mani pamanīja arī Bruno, kurš vakarā nodarbojās ar alus un vīna jaukšanu. Viņš uzreiz kungiem lika priekšā stāstu par to, ka nesen mani redzējis ar bērnu ratiņiem. Tas ikvienā izraisīja lielu prieku. Tad, kā runāts, Struncim piemiedzu ar aci, viņš piecēlās un devās pie mana galdiņa, kungiem paskaidrojot, ka Elīna, redz, var atļauties piemiegt ar aci un gaidīt, ka viņš uzreiz skries. Sarunas sākumā informēju viņu par to, ka man laikam apstājusies smadzeņu darbība. Uz to Struncis atcirta: "Tā Tev arī vajag! Pietiek mums ar vienu Vairu Vīķi!" Viņš arī apgalvoja, ka mana pagātne ir kā bite - dzeltens, melns, dzeltens, melns, dzelonis. Un no tā dzeloņa cilvēki baidās. Savukārt citus klātesošos viņš informēja: "Kolāte grib tikai vienu! Lai viņu liek mierā!" Vispār nesaprotu, no kurienes Struncis tik gudrs. Pēcāk mums piecirtās klāt 2 džeki. Struncis novēroja, ka viņam pašam intelekts ir 60, bet vienam no džekiem - 80. 80 intelektuālais džeks vakarā bija nolēmis mani koļīt un jāatzīst, ka to darīja visnotaļ eleganti - uzzinot, ka man patīk Polija, uzaicināja doties pie viņa paskatīties viņa Polijas karogu. Tajā mirklī Struncis meta rokas pret debesīm un bļāva: "Vecīt, Tu nepareizi dari! Vajag viņai teikt, ka Tu viņu ar to karogu apsegsi! Viņai jūt ar tausti!" Nē, tas Struncis tiešām mani labi zina - pilnīgi sajutu Polijas karogu starp lāpstiņām. Beigās Polijas karogu neaizgāju skatīties. Nevar taču uzticēties džekam, kas nedzer!
29.3.35 15:03
Tūliņ jau būs apritējušas divas nedēļas, kopš man ir labs garastāvoklis un draivs. Un arī paģiras vairs nemēdz būt iznīcinošas un tādas, kas liek gulēt pusotru dienu. Sauksim tās par psihosomatiskajām paģirām. Par garastāvokli pohuj, bet draivs ir ļoti kaifīgs, ņemot vērā, ka tas palīdz daudz ko izdarīt, un man jau neko citu šajā dzīvē nevajag kā vien kaut ko izdarīt. Un vēl labi, ja var parunāt ar kādu par upēm. Otrdien bijām pirmajā izpētes braucienā uz Bausku, kur nedabūjām pa purnu - kas par laimi! Toties pirmoreiz dzīvē piedzīvoju tādu mirkli, ka man kopā sasējās kājas. Tas notiek tā: jāsēž vāģī ar vienu kāju pārmestu pāri otrai, kamēr tā sēdi, tikmēr zābaku šņores pašas no sevis aptinas viena otrai apkārt. Mirklī, kad jākāpj ārā, protams, neiedomājies, ka varētu būt sasējušās kājas, tāpēc arī nesaproti, kāda velna pēc kājas vairs neklausa. Un tad, kad saproti, ka ir sasējušās kājas, ir kauns partnerim teikt: "Eu, es nekāpju ārā, jo man sasējās kājas. Pagaidi, tūliņ atsiešu."Vispār šī nedēļas nogale bija pilna ar kultūru. Piektdien apmeklēju kulta teātra žurkas pirmizrādi. Tas bija tieši tas, ko gaidīju - vienkārši briesmīgs koncerts. Beigās, kad aktieri klanījās, visās sejās bija nolasāma vēlme tūliņ iedzert. Tāpēc vislaimīgākais cilvēks uz skatuves tajā mirklī bija Romāns, kuram tika pasniegtas nevis puķes, bet gan pudele ruma. Tas nozīmē, ka viņam bija vismaz teorētiska iespēja vēlmi piepildīt tūliņ. Tā kā vēlāk viņš mani izvadāja pa dažādām sevišķi slepenām teātra vietām, tad nolēmu tomēr textu nerakstīt. Nav jau nemaz tik grūti novērst slikta texta publicēšanu - vienkārši jāizpilda visas manas vēlmes (arī tās, par kurām pati nenojaušu). No rīta pamodos ļoti labā garastāvoklī. Tā vajadzēja, jo zināju, ka vakarā būs jāiet uz kādu amatieru teātra izrādi. Kaut arī man blakus bija morālais atbalsts, tas tomēr bija smagi. Ne katru dienu gadās redzēt savu tēvu, zeķbiksēs priecīgi dejojot pa skatuvi. Tas atstāja lielu iespaidu, tāpēc piezvanīju Ernestam un uzaicināju iemalkot vīnu. Ernests ir ievērojams ar to, ka ir kruts. Tas, protams, pats par sevi saprotams, bet vēl viņš ir ievērojams ar to, ka ar AK esam viņu novedušas no ceļa. Ernests ir visnotaļ ieturēts kungs, kurš nemēdz klaigāt un mahāties ar rokām, bet tas netraucē labiem hobijiem. Viņš ne vienu reizi vien iepriekš bija pieminēji rokkafejnīcas karaoki, kas ir tāds kultūras piemineklis, ka uz to jāved ārzemju draugi. Tā vakar ap vienapdsmitiem vakarā tur ieradāmies. Kaut arī tas nebija Tallink kuģis, ap šo laiku jau visi metās dziedāt. Manas simpātijas izpelnījās duets "Vasīlijs". Kopīgi ar Ernestu nodziedājām Pet Shop Boys skaņdarbu "It`s a sin". Gribēju arī HIM "Join me", bet tā bija pārāk laba, lai būtu sarakstā.
14.3.35 22:41
Vakar Bogotā Dario izmests no pasta, jo tur sācis ārdīties par to, ka viņam nav ļauts man nosūtīt kokas krūma lapas, un, viņaprāt, šāds aizliegums ir nepareizs. Esmu ļoti aizkustināta. Pastāstīju, ka mūsu plāns ir kļūt stāvus bagātām un tad, kad būsim nogurušas no tā, ka visu laiku jābūt ņirdzīgiem, brauksim uz gvatemalu ēst banānu un neteikt neko smieklīgu. Tur viss saslēdzas, jo Dario tūliņ beigs spāņu valodas skolotāja kursus, un vislabākā reklāma viņa rūpalam varētu būt mēs ar Konsti, kas būs viņa pirmās skolnieces (Konste to vēl nezina), bet mēs dzīvojam seksistu pasaulē, un, ja džeks saka, ka tā būs, tad tā būs (labs teikums sanāca). Vēl bez tā viņš grib arī ceļot laikā. Ieteicu gan to nedarīt, jo, ceļojot laikā, var nejauši izdrāzt pats sevi.9.3.35 10:24
Sieviešu dienu noslēdzām, runājot par Egīlu Baldzēnu un Aleksandra Sokolova jeb Spermas Sašas pimpi.27.2.35 22:50 - High end
Mans pēdējā laika lielākais prieks ir piedalīšanās Prāta spēlēs. Tas nozīmē, ka reizi divās nedēļās kopā sanāk komandas un izrādās. Vienā komandā ir arī Andra Šķēles pastnieks Mihails Pietkevičs. Mūsu komandā ir vēl Konste, mormonis Aleksis, tie divi zilie Andris ar Māri un Tālis, kurš sākotnēji bija tikai rezervists, bet, tā kā atklājās, ka viņš ir kobra, jo zina visu par Inetas Radevičas attiecībām ar vīriešiem, nodibinājām ar viņu nopietnas attiecības. Andris visu laiku gaida jautājumus par kredītiem, lamājas un stāsta, kuru klātesošos nogalinās, kuru izvaros un kuru - aizspārdīs līdz Gaiļezera reanimācijai, kur priekšā būs piedzēries ārsts. Pa to laiku Māris zīmē vecus ebrejus un latīniski skaita lāstus (kas iedarbojas). Katrā spēlē ir arī kāds jautājums, uz kuru atbildi nezinām, tāpēc atbildes vietā rakstām pimpi. Labi, ir vairāk atbilžu, ko nezinām, bet tikai viena laimīgā ir pimpis.Iepriekšējā spēlē bija viens raunds par lietišķo etiķeti. Andris jau paņēma atbilžu lapiņu, jo, tā kā viņš visvairāk lamājas, tad sanāk, ka viņš arī vislabāk pārzina etiķeti. Atskanēja jautājums par to, kādas krāsas zeķbikses meitenēm pieklājas vilkt pie lietišķa kostīmiņa. Nav vārdiem izstāstāms, cik ļoti mani ar Konsti aizkustināja tas, kā džeki karstasinīgi sprieda par zeķenēm, pat neiedomājoties ieklausīties mūsu viedoklī (iespējams, mēs zeķbikses esam vilkušas biežāk nekā viņi). Līdz asarām aizkustināja! Raundā par etiķeti ieguvām vismazāk punktu no visām komandām.
Mūsu komanda "High end" sastāv no ļaudīm, kas citādi sešatā nekad nebūtu sastapušies. Tie, kas pazīst mūs visus sešus (nevienu tādu nezinu), noģībtu, redzot mūs kopā. Vienreiz Aleksis, Māris un Konste bija nogājuši lejā kopīgi uzkurīt. Garām gāja Logina. Ieraugot šos, viņa prasīja: "Ko ta Jūs te darāt?" Māris atbildēja: "Pišamies." Un nodzēsa cigāru.
27.2.35 01:02
Esmu nonākusi pie 1 jautājuma un 1 atbildes.Jautājums - vai ir iespējams būt jautram cilvēkam, bet nebūt pāķim?
Atbilde - Jānis Stībelis ir bossa nova. Nevis tāpēc, ka viņš dziedātu to bossa novu, bet gan tāpēc, ka gan Jānis Stībelis, gan bossa nova ir neizteiksmīguma etaloni (nejaukt ar etalonu).
Diemžēl manam jautājumam nav nekāda sakara ar atbildi.
2.1.35 13:35 - Likteņa ironija
Manas Jaungada svinības sākās tajā dienā, kad pie Krievijas vēstniecības notika pikets par godu Ukrainas nelaimei. Tad ar Loginu satikām divus zilos, ar kuriem pēc mirkļa jau sēdējām bārā I love you, kur nolēmām spēlēt pāru spēli, lai uzzinātu, vai savā starpā labāk saprotas tie 2 zilie, vai mēs. Lai spēle būtu jautrāka, ieviesām sodu par zaudēšanu - zaudētājkomanda 8 stundas strādā uzvarētājkomandas labā (t.i. - katrs dalībnieks kāš 4 stundas).Jaungada balli rīkoja tie 2 zilie, un mēs bijām norīkotas tajā piedalīties ar (vairāk nekā) 4 stundu darbu: man bija jāuzstājas ar lekciju par seksuālo dzīvi 1914.gadā Vidzemes guberņā, bet Loginai bija jālaiž iekšā cilvēki. Paralēli mums bija jārūpējas par to, lai nekad nebeigtos šampanietis, un jātaisa ēst. Ballē paklīdušas meitas amatā piedalījās ar Konste - viņai nebija nekādu oficiālu saistību, bet viņa pieteicās kļūt par avīžzēnu un pildīt citus verga pienākumus. Es nezinu, ko viņi tur vispār iesāktu bez mums. Labi, ka pasākumu neapmeklēja PVD, jo, ja viņi redzētu, kā mēs gatavojam paiku, viņi paģībtu. Par vakara skaistāko ēdienu varētu nosaukt vistu, kuru man lika sagriezt zilie, bet atteicos to darīt, jo pa rokai nebija vistas šķēru. Tad kāds vēstures doktors nolēma situāciju glābt un piedāvāja man savas knīpstangas. Turpināju savu dziesmu par to, ka man tomēr vajag vistu šķēres. Pēcāk vistu sagrieza paši zilie ar nezināmas izcelsmes instrumentiem. Izskatījās diezgan labi. Es pat gribēju paņemt kādu gabaliņu, bet nebija laika, jo bija jālej šampanietis. Tā arī viss netika izdzerts. No balles noklīdām pirms beigām, lai nebūtu jāvāc nost trauki.
Pļavniekos ieradāmies pret rītu, un tika nolemts palikt vienās mājās, lai nebūtu tā, ka kāda no mums pa ceļam pakrīt un nosalst. Tā ar taksi aizbraucām uz rajonu un devāmies pie manis. Iegājām kāpenē, uzgājām uz 3.stāvu, kur dzīvoju es, bet secinājām, ka kaut kas nav īsti lāgā, jo tās nav mana dzīvokļa durvis. Tad nospriedām, ka varbūt tad esam Konstes mājā un devāmies uz 5.stāvu, kur būtu jābūt Konstes dzīvoklim. Arī tā tur nebija! Paskatījāmies pa kāpenes logu un konstatējām, ka esam svešā vietā. Interesanti, ka neviena no mums pirmīt nebija pamanījusi to, ka ieejam svešā mājā. Turklāt paģiku es varēju atslēgt ar savu atslēgu. Pēcāk tomēr atradām manas mājas, un no rīta kopīgi skatījāmies mākslas filmu par to, kā Šlesers, Ščerbatihs un Kantāne kopīgi apmeklēja restorānu.
2.12.34 22:19
Biju nolēmusi turpināt rakstīt sviestenē tad, kad daudz maz sakārtošu dzīvīti. Tas laikam ir noticis. No janvāra sākšu strādāt kā cilvēks. Un ar Kursīti esam uzsākušas darbu pie savas grāmatas. Tā kā, meklējot darbu, esmu pazaudējusi kauna sajūtu, tad sakļeņčīt naudu nebūs problēmu. Tas būs vājprātīgi skaists process. Ne tā kļeņčīšana, bet tā skaistā braukšana apkārt. Tas nav viss. Vēl ar Konsti izdosim īsstāstu grāmatu pēc kādiem 2 gadiem. Pēc tam brauksim uz Peru un Kostariku. Un, ja pēc tiem diviem gadiem pēkšņi uzradīsies kāds, kurš mums piedāvās jebko, ko mums vajag tagad, atbildēsim: "Ej taču tu dirst. Es rīt uz Gvatemalu braucu." Gvatemala nav ne Peru, ne Kostarika, bet labi izklausās.Līdz dzīves sakārtošanai ar Konsti aktīvi pļēgurojām, kā arī izlēmām, ka tas beigsies tad, kad dzīve būs sakārtota. Tas mums ir devis daudz interesantu stāstu, kā arī pēdējā laika labāko tostu: "Ko mēs te sēžamm kā sveši cilvēki? Iedzeram!" Agrim gan nepaveicās - viņam tas deva 140 eiro sodu par braukšanu ar velosipēdu alkohola reibumā. Ja būtu papildu sods par to, ka uz stieņa biju uzlikta arī es, tad būtu citādi. Bet tāda soda nav.
Kādu pirmdienas vakaru mēs nolemām iedzert šampanieti un ieēst bulciņas manā dīvoklī. Kad otrā pudele gāja uz beigām, pulkstenis jau bija pāri desmitiem. Un ar nočņikiem Pļavniekos ir traki - kamēr biju prom, tikmēr visi nočņiki aizklopēti. Pat spaisa bode pārvērsta par rotaļlietu veikalu! Mūsu rajonā nav lielas bāru izvēles, un vēlās naktīs ir tikai viena vieta, kur iešmakstināt - kulta restorāns "Olympic Casino". Turp arī devāmies, lai nobaudītu Užavas miestiņu. Iepazināmies ar vairākiem cilvēkiem. No sākuma mūs uzrunāja Arnolds, kurš šajā restorānā ar draugiem svinēja savu vārda dienu. Arnolds izklausījās diezgan inteliģents, bet arī neblieza kaut kādu herņu par fenomenoloģiju vai ko tādu. Vēlāk atklājās, ka tie viņa draugi ir precīzi viens džeks. Šis kungs par mums gan neizrādīja nekādu interesi - Arnolds mūs iepazīstināja, bet viņš naski aizskrēja atpakaļ pie spēļu automātiem, kur turpināja iesākto. Tātad Arnolds savā vārda dienā savu no azartspēlēm atkarīgo draugu bija uzaicinājis ieturēties Olympic Casino. Dŗīzi vien viņš saprata, ka tas laikam ir stulbi, tāpēc nolēma, ka kaut kas jāmaina - Arnolds rosināja, ka mums vajadzētu doties pie viņa uz Ilūkstes ielu. Tomēr atteicām. Nav jau mūsu vārda diena!
Pēc tam pie mums apsēdās Aļona. Aļona ļoti slikti runāja latviski, bet mēs nolēmām nebūt augstprātīgi reklāmisti un Aļonu integrēt. Sacījām, ka kaut kāds akcentiņš jau ir, bet tā viņa runā ļoti labi. Noskaidrojām, ka viņa tikko aizgājusi no darba un viesnīcās vairs nestrādās. Laiku pa laikam, kad mums aptrūkās, par ko runāt, viņa rosināja vai nu uzpīpēt, vai nu saskandināt glāzes. Tā kā Aļonai mājās bija vīrs, pie sevis viņa neaicināja, bet šajā skaistajā pirmdienas vakarā ierosināja kopīgi doties uz diskotēku. Es nezinu, kur pirmdienas vakaros ir diskotēkas, bet viņa laikam zināja. Stulbi, ka neaizbraucām.
Mūs uzrunāja vēl daži ļaudis, bet tie neizpelnījās tik lielu ievērību. Kaut arī visi bija ļoti draudzīgi, viņi visi bija arī līdz asarām vientuļi. Ar Konsti nospriedām, ka mums laikam jābūt ļoti laimīgiem cilvēkiem. Arī tad, ja dzīve nebūtu nokārtojusies.
Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenes ierosināja: "Meitenes, nevēlaties rosolu un gaļas salātus?" Neatteicām. Konste apēda vairāk.
Nākamajā dienā kopīgi devāmies uz centru. Trolejbusā bija arī kāds zēns, kurš skaļi sarunājās ar sevi. Kaut arī ārā bija spelgonis, viņš virs sava pogājamā gaiši zilā krekla nebija apvilcis ne džemperi, ne mētelīti. Viņš bija diezgan sportisks - vairākas reizes pievilkās pie tā trolejbusa stieņa. Ieraugot mūs, viņš gan sportam meta ar mieru un visam trolejbusam paziņoja: "Es mīlu tās meitenes. Viņas ir tik skaistas!" Viņš gan attiecības nevēlējās sasteigt, tāpēc klāt nepienāca. Bet, kad bija izkāpis, norādīja, ka mēs vēl satiksimies.
3.10.34 08:26
Mana pēdējā nakts Porķenē bija negaidīti kruta un random - Loginai patiktu. Iepazinos ar džeku, kurš ir mazāks par mani un taisa filmas, un tikko atgriezies no Japānas, kur gribēja uztaisīt filmiņu par pasaules vecāķo cilvēku. Tā viņš atrada 116 gadu vecu kundzi, kas dzīvo Osakā un sasapņojās par to, kā lepni visai pasaulei paziņos, ka atradis vienīgo cilvēku, kas pieredzējis 3 gadsimtus. Tad sāka atklāties, ka ir vēl daži tādi cilvēki. Viņš apvainojās, atmeta ar roku filmai un pārējo laiku Japānā pavadīja, rijot suši.Visu vakaru aizvadījām, dalot cilvēkus kategorijās un jaucot dzērienus. Kādā mirklī viņš paizņoja, ka es esot ļoti jauks cilvēks. Tas ir smieklīgi. Ja grib, var teikt visu ko labu par mani, bet "jauks" noteikti nav tas vārds, kas būtu lietojams vienā teikumā ar mani. Šis paziņojums man šķita tik amizants, ka uzstāju, ka vēlos to ierakstīt. Runāts - darīts. Kā atklājās vēlāk - pēc šī teikuma ierakstīšanas esmu aizmirsusi izslēgt ieraksta ierīci, kā rezultātā esmu ierakstījusi 47 minūšu garu dialogu, kas liecina par to, ka nākamajā Bīvisa un Batheda sezonā mēs būsim goda viesi.
Ejot mājās, atcerējos, ka nākamajā vakarā jābrauc uz mājām. Sapriecājos un no priekiem aizsviedu pa gaisu kurpes. Žoao prasīja, ko es daru. Es atbildēju: "Es braucu mājās!!!11!!1" Es tikko šķērsoju Latvijas robežu, un vēl aizvien uzskatu, ka mest kurpes pa gaisu no prieka bija ļoti adekvāti. Labi, kad pilots paziņoja, ka Tallina lidostā ir +3, nevis +33 grādi, piemetās maza epilepsija. Bet pie tās ātri pierod.
28.9.34 19:54
Šodien atčoknījos, ka ir jau 28.septembris, kas nozīmē, ka parīt tinos prom no Lagošas. Un tas nozīmē, ka pavisam drīz pienāks mana laimīgākā diena mūžā (t.i. - diena, kad atgriezīšos Latvijā uz pavisam).Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi, daudz vazājoties. Man ļoti patīk vazāties. Kā mans pazudušais dēls Žoels reiz sacīja - Elīna labākā īpašība ir tā, ka viņa labi staigā. Tā esmu izstaigājusi visas tuvējās klintis un, protams, vairākkārt gandrīz dabūjusi galu. Tie visi bija diezgan spirituāli ceļojumi, jo īstenībā pēc tam, kad Brazīlijā nokritu no klints, man sāka palikt bail no augstuma. Nu, te es mērķtiecīgi tās bailes ārstēju, dažkārt liegu pastaigu miksējot ar normālu alpīnismu. Kad priekšā bija kāda bīstamāka vietiņa, to nofotogrāfēju, lai gadījumā, ja atrod manu fotoaparātu, vismaz var redzēt, kas bija pēdējais, ko redzēju. Es kā vecs vazaņķis varu vēŗtēt savus pastaigu maršrutus ar 8 ballēm no 10 - ir klintis, bet nepaliek garlaicīgi, jo tās ir dažādas klintis. Turklāt ik pēc kāda kilometra ir pļaža, kur var nopelst (ūdens sen vairs nav ledusskapis). Vienu dienu arī iemaldījos nūdistu pludmalē. Tur viens džeks dročīja. Un tur es tiešām iemaldījos nejauši, jo gāju gar krastu un vēroju zivis. Te ir ļoti daudz zivju, un viņās visas var redzēt, un viņas skatās uz mani ar draudzīgu skatienu. Es reāli gribētu būt tīkls, iegāzties ūdenī un visas tās zivis savākt. Vai vismaz iedodiet harpūnu.
18.9.34 21:11
Mēs visi esam apmetušies vienā sūdīgā hostelī, un kaut kā ir sanācis, ka tieši šeit dzīvo tieši krutākie cilvēki, un viskrutākais no jaunajiem ekohidroloģijas studentiem. Viņu sauc Nīls Jangs, un viņš ir izmainījis manu pasauli, jo līdz šim biju pārliecināta, ka cilvēks no Nīderlandes nevar būt kruts, bet Nīls Jangs tomēr var. Viņš, piemēram, mēģina mani pārliecināt par to, ka daži putni ir pelnījuši, ka viņus vēro. Ka piemēru viņš minēja vienu putniņu, kurš tad, kad vairs nevar ieēst peles, bet ir samedītas gana daudz, tās liekās peles sakarina ērkšķu krūmā.Nu, un šodien bija tā - bija plānots kopīgi vakarā doties uz krodziņu. Citi dienu pavadīja pļažā, kamēr es paliku mājās rakstīt un pabaudīt vientulību. Vienā mirklī nolēmu paskatīties, vai džeki ir atgriezušies no pļažas un varam kopīgi apmeklēt krodziņu. Aizgāju līdz džeku istabai, jau redzēju, ka tur spīd gaisma, pieklauvēju pie durvīm, prasot: "Eu, Jūs tur esat pliki?" No istabas atskanēja: "Nē." Pēc balss nospriedu, ka tas ir Nīls Jangs, tāpēc, vēru durvis vaļā, vienlaicīgi izsakot vēlējumu izģērbties, ja vēl tas nav izdarīts. Atveru durvis, a tur priekšā kaut kāds nepazītams džeks, kas ievācies tajā istabā. Kādu laiku blenzām viens uz otru, tad es secināju, ka tas ir nepazīstams cilvēks un informēju: "Tu tiešām neesi pliks. Prieks iepazīties." Pagriezos un aizgāju
16.9.34 18:12
Aizvakar atbraucu uz Faro par godu tam, ka te mums notiek skolas beigšanas pasākums, kas apvienots ar skolas sākšanas pasākumu tiem, kas tagad sāk. Vakar aizvilkāmies uz pludmali, un es dabūju iekšā no viļņa. Dziļumā lieli viļņi neko īsti nevar padarīt, jo nelūzt un liegi aijā. Bet, kad iet ārā no okeāna, tie paliek nikni. Nu, viens niknais vilnis mani ietrieca zemē. Nu, neko, šodien var sākt normāli kustēties, bet kaut kā neviens netic, ka var tā savainoties peldot. Vakarā aizgājām ciemos pie bijušā hidroģeoloģijas pasniedzēja, kurš par šādu ideju bija ārkārtīgi aizkustināts. Šodien iepazināmies ar jaunajiem studentiem. Normāli džeki, bet gan jau dzimuši deviņdesmitajos. Kad tie džeki bija apnikuši, nolēmu uzmeklēt savu mīļāko Faro pasniedzēju, kurš iemācīja to, ka galvenais ir būt laimīgam. Atradu. Izrādās, viņš ir palēnām atkratījies no šīs programmas, jo viņam zajebala tās vadītājs, un tagad viņš laimīgi vada savus zinātniskos projektus un nenodarbojas ar lietām, kas viņam nepatīk. Arī ticis pie lielāka kabineta. Viena no pēdējām lietām, ko darījām kopā - bijām uz kaut kādu dambi, kuru programmas vadītājs uzskata par baigi labo, jo pats piedalījies tajā projektā, bet šis pasniedzējs toreiz ekskursijas beigās piecēlās un sacīja: "Es zinu, ka mani par šito atlaidīs, bet Jums jāzina, kāpēc tas dambis ir sūds." Tad viņš sāka stāstīt, un viņu atlaida, haha. Tiesa, šobrīd, kā minēts, viņš vada savus zinātniskos projektiņus. Un tas mūsu programmas vadītājs, kurš panāca, ka viņu atlaiž, nemaz nezina, ka šim pasniedzējam ir projekti un liels kabinets. Ja, to tiešām var nepamanīt! Nu, neko, pusdienas pārtraukumā aizgājām pie viņa, parunājāmies, iedzērām aliņu un jau jautrākā prātā gājām atpakaļ uz prezentācijām.11.9.34 22:09
Bez tām grāmatām, ko nopirku, ir vēl viena lieta, kas mani šokē. Šajās brīvdienās atklāju, ka ir pagājuši tie jaukie laiki, kad varēju peldēt, peldēt un peldēt, līdz jālien ārā no ūdens, jo esmu pārsalusi. Tagad ātrāk pienāk brīdis, kad apnīk. Ā, okeāns vairs nav ledusskapis.10.9.34 20:36 - Trakā iepirkšanās
Var uzskatīt, ka šodien pabeidzu kaut kādu Kultūras Akadēmiju, jo soļoju spēcīgā lietū ar plastmasas kulītē ietītām grāmatām. Jā, es šodien nopirku 5 grāmatas! Tas ir pēdējais, ko vajadzētu darīt cilvēkam, kam vēl jāceļo un ir ierobežota vieta somā. Tātad nopirku grāmatu, par to, kā tās Latīņamerikas republikas tikušas līdz šī brīža stāvoklim un prognozēm, kas notiks vēlāk. Tas nebūtu nekas ievērības cienīgs, ja, atnākot mājās, nepamanītu, ka tā izdota 1952, gadā. Tad nopirku arī 2 grāmatas par spiegiem. Un vienu eseju krājumu par to, kā ir būt neirotiskam gejam, kā arī modernās kultūras enciklopēdiju "is it me or everything is shit?". Pati esmu šokā par šo pirkumu. Ceru, ka jūs arī.7.9.34 19:56
Brīvdienas, protams, ir lieliskas. Pirmajā vakarā, protams, ar Sabīni draudzīgi pielējāmies, jo, ņemot vērā visus apstākļus, nespējām atrast nevienu iemeslu palikt skaidrā (viņa strādā bārā, es tik tikko esmu uzsākusi savas brīvdienas).Tā vispār dienas aizrit tieši tā, kā biju iedomājusies - rīta pusē aizeju līdz ūdenim, pēcpusdienā uzrakstu kādu rakstu un pēcāk vai nu ierauju, vai nu paskatos kādu viģiku. Vai arī abus kopā. Tagad pēc Sandras ierosinājuma esmu sākusi skatīties seriālu "Father Ted". Kā radīts debīliem cilvēkiem! 8/10.
Šodien biju pavazāties pa klintīm. Nenokritu!! Šeit man ir tikai viena problēma - mans topogrāfiskais idiotisms ir sasniedzis savu maksimumu, un es no veikala, kas ir 7 minūšu gājiena attālumā, mājupceļš man jāmeklē 2 stundas. It kā zajobs, bet saprotu, ka nevar daudz sūdzēties, jo ne jau man pa kaut kādu slapjdraņķi būtu jāmeklē mājas.
4.9.34 19:44
Šī ir bezmaz laimīgākā diena manā mūžā.Vakar ekselenti aizstāvēju maģistra darbu, tik ekselenti, ka komisija palika ar vairākām vaļējām mutēm. Vēl komisija uzkrītoši blenza uz manām krūtīm, par tām tad laikam dabūju maksimālo atzīmi. Beidzot sapratu, kas ir akadēmiskā vide un kāpēc man tā nepatīk - komisija blenž uz krūtīm, bet es nevaru paprasīt: "Ko lūri?"
Apmēram 20 stundu ceļš ir vainagojies panākumiem un esmu ieradies Porķenē. Man šķiet, katru manu soli ir iesvētījis pāvests Benedikts vai kas tur tagad tāds stilīgākais. Katrs solis ir jāizbauda, jo tie ir soļi brīvībā, un šie soļi var vest pohujkur. Tikko biju nopelst. Ūdens bija auksts kā ledusskapī. Tajā ledusskapī es grasos pavadīt turpmāko mēnesi. Kad ierados Faro, ieraudzīju kafeni, kuras logu rotāja uzraksts "Vida e super". Tieši tā es tagad jūtos.
Kad mainīju telefona simkarti, atradu vēstuli, ko Rubens man uzrakstījis ar flomīti iekšā telefonā. Apraudājos, protams.
Apkārt staigā skaisti cilvēki, ir ļoti silts, un šīs būs tieši tādas brīvdienas, kā man gribējās. Varbūt pat labākas.
2.9.34 19:02
Rīt aizstāvēšu maģistra darbu un uzreiz pisīšu uz Porķeni, jo ir steidzami nepieciešama rehabilitācija. Vai ir beidzot sagaidīs tas gandarījums? Ne. No tā izriet, ka esmu tāds cilvēks kā Elīna Kursīte - galamērķis pohuj, ka tik labs ceļojums.Tagad kārtoju somu, un secinu, ka esmu iemācījusies daudzas labas lietas pēdejo 2 gadu laikā. Pirmkārt, labi sakārtot somu. Savam mēnesi ilgajam Portugāles atvaļinājumam visu esmu salikusi vienā lamzaku mugurenē (tā ir rokas bagāža), turklāt tur ietilpst ne tikai peldkostīms un pildspalva, bet arī biezais kamzolis, ko uzvilkt, oktobra sākumā kāpjot ārā no ļotenes Ziemeļeiropā.
Pirms pāris dienām kopīgi ar dzīvokļa saimnieku devāmies iegādāties veļasmašīnu. Nu, es te vairs nedzīvoju, un te vāksies iekšā brazīļu zēns, bet, tā kā jutos mazliet atbildīga, vilkos līdzi, lai tulkotu, jo esmu viens no ietekmīgākajiem poļu-angļu valodas tulkiem Lodzā. Pēc svinīgā pirkuma dzīvokļa saimnieks paziņoja, ka šis lieliskais pirkums ir jānosvin un lika degustēt savas kundzes gatavotos uzlējumus. Visi pat bija diezgan garšīgi. Labāki nekā Konstes tēva uzlējums, kuru dzerot, mēs divatā spēlējām mēmo šovu. Tā kā, kopš Rubens ir prom (t.i. - kopš jūnija sākuma), mana sociālā dzīve ir pilnībā izjukusi, jāatzīst, ka šī bija vasaras jautrakā ballīte.
Krāmējot mantas, atradu to sadalītāju, kas ļauj skaņu no viena cauruma klausīties ar divām austiņām vienlaicīgi. To mēs ar Rubenīti nopirkām, lai braucienā uz Rīgu un atpakaļ varētu kopīgi skatīties ficenes. Turpceļu uz Rīgu viņš, tiesa, nogulēja, jo bija pālī. Bet ne par to. Ieraugot šo vadiņu, es atkal sajutos kā Bernards Bleks, kurš ir atradis yo-yo, bet secinājis, ka bez Menija tas ir tikai yo.
25.8.34 20:27
Tā. Šodien pa īstam pabeidzu maģistra darbu, rīt izprintēšu un nodošu. Biju cerējusi, ka būs baigais gandarījums, taču to es nejūtu. Es vispār esmu izteikti monogāms cilvēks, un vienlaicīgi nevaru just vairākas sajūtas. Šobrīd ir vienkārši zajebala. Varbūt, kad tas izbeigsies būs arī gandarījums. Protams, zajobs man netraucē pieņemt apsveikumus saistībā ar šo sasniegumu.Te ir palicis vēss, un tāpēc mani ļoti iepriecina tas, ka nākamnedēļ braukšu uz Porķeni, kur palikšu visu mēnesi, lai gulētu saulē, peldētu, dzert zaļo vīnu un rakstītu kaut ko, ko man patīk rakstīt. Tā kā man šogad laboratorija nofenderēja vasaru, tad uzskatu, ka esmu to Porķenes rehabilitāciju pelnījusi. Šodien arī tiku informēta par to, ka Lagošā man būs, kur dzīvot. Ā, jā, es izdomāju to mēnesi pavadīt Lagošā, nevis Faro ar kurseņiem, jo man jau viņi ir apnikuši pirms mūsu atkalredzēšanās.
Lagošā esmu bijusi vienu reizi uz dažām stundām. Mums bija kaut kādas kārtējās brīvdienas, un laikam pirms tam skolā bija kaut kas grūts, jo atceros, ka bija baigais atvieglojums un sevišķs prieks par brīvdienām. Jau no rīta pamostoties, ieslēdzu brīvlaika garastāvokli. Lagoša bija viena no mūsu pieturvietām ceļā uz kaut kādu pilnīgu čuhņu. Tā kā L bija jāpaliek dažas stundas, tika nolemts doties uz pludmali un tur pasust. Kādam kungam paprasījām, kur ir pļaža. Tas pastāstīja, kur tā ir, bet piebilde, ka nebūs baigi forši, jo nav saulains. Es atcirtu: "Tas nekas! Es būšu pālī!" Cerams, ka šoreiz arī aizbraukšu līdz kādai pilnīgai čuhņai.
Kamēr vēl neesmu tur, Mētra jau gatavo paciņu, kuru sūtīt man uz Lagošas bāru. Paciņā būs kleitas, kuras ir tik īsas, ka tās varētu vilkt tikai es. Kāpēc jāsūta uz bāru? Kāds man sakars ar to bāru? Godīgi sakot, pilnīgi nekāds.
23.8.34 18:42
Tā. Uz ieteikumiem par to, ko skatīties, man nevajadzētu paļauties vispār. Pirms dažām dienām sociālajā tīklā paprasīju, lai man iesaka, kādu jautru filmu, kur kaujas ar nažiem. Piemēram, šeit pusotrā minūtē parādīts, ko apmēram gaidu: https://www.youtube.com/watch?v=yHSaLiUTā saņēmu ieteikumu noskatīties filmu The Hunted. Kur tur jautrība? Noskatījos 40 min, nekā tur nenotika. Kaut kāds Into The Wild.
Vēl man ieteica paskatīties indonēziešu asa sižeta filmas Raid. No Depression Džeks gan laikam saprata, ka tās nav jautras filmas, tāpēc, lai mani nemaldinātu, paskaidroja, ka ir nepārtraukta spriedze bez humora. Ja kas, No Depression Džeku tieši tā arī sauc - Depression ir vārds, Džeks ir uzvārds un No ir kaut kas tā kā "Mr" vai "Pan". Viņam bija taisnība - spriedze neizsīka, bija arī naži (es gan gribēju mazākus nazīšus, bet ok), bet nebija neviena kruta dialoga. Sūds.
Tad nolēmu, ka varētu paļauties uz jūtūbes ieteikumiem. Tas vispār beidzās traģiski. Izdomāju, ka vienkārši sameklēšu kādu jautru filmu ar Džeisonu Stethemu, jo viņš man pēdējā laikā ir ļoti iepaticies. Izmantoju atslēgvārdus "Jason Statham". Ka viena no pirmajām Stethema filmām tika piedāvāta "The Invisible". Pēc nosaukuma izspriedu, ka filma varētu būt par džeku, kas klusi nomušī ļaunos, īsi pirms viņu nāves 2 vārdos pastāstot, ko domā par dzīvi. Līdzīgi kā Lundgrēns trillerī "The Punisher". Bet nē! Tā bija filma par tīņiem, mīlestību un nāvi. Bet noskatījos līdz galam, jo biju izdomājusi, ka Stethems šājā filmā ir īpaši invisible, un gan jau tūliņ viņš tūliņ uzradīsies, lai ierādītu visiem īsto vietu. Tā nenotika. Tai filmai nebija nekāda sakara ar Džeisonu Stethemu.
Pēc tam aprunājos ar Konsti, un izsūdzēju savas briesmīgās bēdas. Tā ieteica paskatīties Suņubūdu ar tiem, kas ir prom no No Sirds Latvijai. Kaut arī biju jau trīsreiz atrāvusies no citu (tvitera un jūtūbes) ieteikumiem, kā arī neesmu redzējusi nevienu interesantu Suņubūdu (kopā esmu noskatījusies 3), tomēr pieņēmu šo aicinājumu. To arī nevajadzēja darīt, jo tur viss kā parasti - Kaimiņš tirinās un raustās, un tā ir lieta, kuru es nevienam nevaru piedot. Un, protams, bija garlaicīgi.
Labi vismaz, ka pasaulē atskrējis māsas dēls. Viņš tagad ir maziņš, bet nekas - gan jau paaugsies un varēsim papļāpāt.
Powered by Sviesta Ciba