Rīt aizstāvēšu maģistra darbu un uzreiz pisīšu uz Porķeni, jo ir steidzami nepieciešama rehabilitācija. Vai ir beidzot sagaidīs tas gandarījums? Ne. No tā izriet, ka esmu tāds cilvēks kā Elīna Kursīte - galamērķis pohuj, ka tik labs ceļojums.
Tagad kārtoju somu, un secinu, ka esmu iemācījusies daudzas labas lietas pēdejo 2 gadu laikā. Pirmkārt, labi sakārtot somu. Savam mēnesi ilgajam Portugāles atvaļinājumam visu esmu salikusi vienā lamzaku mugurenē (tā ir rokas bagāža), turklāt tur ietilpst ne tikai peldkostīms un pildspalva, bet arī biezais kamzolis, ko uzvilkt, oktobra sākumā kāpjot ārā no ļotenes Ziemeļeiropā.

Pirms pāris dienām kopīgi ar dzīvokļa saimnieku devāmies iegādāties veļasmašīnu. Nu, es te vairs nedzīvoju, un te vāksies iekšā brazīļu zēns, bet, tā kā jutos mazliet atbildīga, vilkos līdzi, lai tulkotu, jo esmu viens no ietekmīgākajiem poļu-angļu valodas tulkiem Lodzā. Pēc svinīgā pirkuma dzīvokļa saimnieks paziņoja, ka šis lieliskais pirkums ir jānosvin un lika degustēt savas kundzes gatavotos uzlējumus. Visi pat bija diezgan garšīgi. Labāki nekā Konstes tēva uzlējums, kuru dzerot, mēs divatā spēlējām mēmo šovu. Tā kā, kopš Rubens ir prom (t.i. - kopš jūnija sākuma), mana sociālā dzīve ir pilnībā izjukusi, jāatzīst, ka šī bija vasaras jautrakā ballīte.

Krāmējot mantas, atradu to sadalītāju, kas ļauj skaņu no viena cauruma klausīties ar divām austiņām vienlaicīgi. To mēs ar Rubenīti nopirkām, lai braucienā uz Rīgu un atpakaļ varētu kopīgi skatīties ficenes. Turpceļu uz Rīgu viņš, tiesa, nogulēja, jo bija pālī. Bet ne par to. Ieraugot šo vadiņu, es atkal sajutos kā Bernards Bleks, kurš ir atradis yo-yo, bet secinājis, ka bez Menija tas ir tikai yo.