Mana pēdējā nakts Porķenē bija negaidīti kruta un random - Loginai patiktu. Iepazinos ar džeku, kurš ir mazāks par mani un taisa filmas, un tikko atgriezies no Japānas, kur gribēja uztaisīt filmiņu par pasaules vecāķo cilvēku. Tā viņš atrada 116 gadu vecu kundzi, kas dzīvo Osakā un sasapņojās par to, kā lepni visai pasaulei paziņos, ka atradis vienīgo cilvēku, kas pieredzējis 3 gadsimtus. Tad sāka atklāties, ka ir vēl daži tādi cilvēki. Viņš apvainojās, atmeta ar roku filmai un pārējo laiku Japānā pavadīja, rijot suši.

Visu vakaru aizvadījām, dalot cilvēkus kategorijās un jaucot dzērienus. Kādā mirklī viņš paizņoja, ka es esot ļoti jauks cilvēks. Tas ir smieklīgi. Ja grib, var teikt visu ko labu par mani, bet "jauks" noteikti nav tas vārds, kas būtu lietojams vienā teikumā ar mani. Šis paziņojums man šķita tik amizants, ka uzstāju, ka vēlos to ierakstīt. Runāts - darīts. Kā atklājās vēlāk - pēc šī teikuma ierakstīšanas esmu aizmirsusi izslēgt ieraksta ierīci, kā rezultātā esmu ierakstījusi 47 minūšu garu dialogu, kas liecina par to, ka nākamajā Bīvisa un Batheda sezonā mēs būsim goda viesi.

Ejot mājās, atcerējos, ka nākamajā vakarā jābrauc uz mājām. Sapriecājos un no priekiem aizsviedu pa gaisu kurpes. Žoao prasīja, ko es daru. Es atbildēju: "Es braucu mājās!!!11!!1" Es tikko šķērsoju Latvijas robežu, un vēl aizvien uzskatu, ka mest kurpes pa gaisu no prieka bija ļoti adekvāti. Labi, kad pilots paziņoja, ka Tallina lidostā ir +3, nevis +33 grādi, piemetās maza epilepsija. Bet pie tās ātri pierod.